Sachsenhausenas (Zaksenhauzenas) koncentrācijas nometnē
Sachsenhausenas nometne bija paliels zemes gabals iežogots ar augstspraiguma elektriskām drātīm sastāvošu sētu. Mazākā pieskaršanās drātīm un cilvēks beidza dzīvot. Lielākas drošības labad, sētā bija ierīkots ik pa 50 metriem sargu tornīši, kurā dežūrēja dienu un nakti sardze. Vārtus veidoja 3 stāvu augsta paliela ēka — tā saucamā komandantūra. Šai ēkā pašā augšā bija virs vārtiem balkons, kuŗā atradās ātršāvējs ložmetējs, kas iespēja pārvaldīt visu nometni. Ārpus nometnes — tomēr nometnei piederīgas stāvēja vairākas barakas — kuŗās dzīvoja sardze — no darba brīvajā laikā, atradās pārvaldes orgāni, kā arī vairāk kā 2000 lieliski pēdu dzinēji suņi. Tas viss noliedza iespēju bēgt. Ieejot nometnē atlika tikai dzīvot un sagaidīt savu likteni, lai tas būtu kāds būdams. Caur vārtiem ieejot nometnē mēs nonācām uz laukuma, kuŗu no trim pusēm iežogoja barakas, bet no ceturtās nometnes vārti — (resp. komandantūra) ar tai piegulošu sētu. Tikām vēlreiz pārskaitīti (pirmā skaitīšana notika ejot caur vārtiem) — tad dzina mūs tālāk starp barakām. Pirms tālāk došanās paspēju apskatīt laukumu. Laukuma vidū pašā goda vietā stāvēja karātavas, bet kuŗām nav domājama neviena tāda nometne. Tad bija apkart laukumam novietoti spēcīgi skaļruņi, kas raidīja dejas mūziku un ziņas. Laukumam gar malu apkārt gāja savdabīgs ceļš. Kopgarumā tieši 500 metru. Pats ceļš sastāvēja no 5 simts metru gabaliem. 100 metru pirmais gabals bija betonēts, otrais 100 metru gabals bija dubļi. 3100m gabals bija nobērts ar akmeņiem. 4. gabals ar smiltīm un piektais tāds pats šosēts. Par šo ceļu vēlāk tiks stāstīts. Beidzot mūs piedzen klāt uzņemšanas barakai. Visiem jāstāv un jāgaida. Laiks ir nemīlīgs — līst lietus un drēbes paliek mitras. Salstam, jo ir jau septembris pagājis un pašreiz pienācis 1. oktobris. Beidzot pēc ilgas gaidīšanas tieku iedzīts uzņemšanas barakā. Barakai visi logi un durvis vaļā — un saprotams tā nav kurināta. Katrs arī es dabonu maisu. Ir jānoģērbjas kailam un visas savas lietas jāsaliek maisā. Ar plikām kājām nav patīkami stāvēt uz betona grīdas un tā ka šeit ir tikpat auksts kā ārā, tad salstu mežonīgi. Ir atļauts paturēt tikai ēdamo. „Frizieri“ nodzen matus līdz ādai un vēl citas spalvas un tad tiekam vienu telpu tālāk līdz dušai. Pat šādos apstākļos paliku maliet priecīgs, jo cerēju nomazgāties. Tak tas bija „prieka“ moments. Man uzgāza uz galvas aukstu ūdeni (šis ūdens skaitījās vēl silts — jo ūdens no krāna ir vēl vienmēr +6˚ silts). Tad pa 10 cilvēkiem saņēmām vienu dvielīti, ko „noslaucīties“. Nākošā telpā viens mūs ar 100 sveču lampu vienā rokā un palielināmo stiklu otrā rokā nopētija vai nav utis un tad atkal bijām vienu telpu tālāk. Saņēmu pliks būdams vienu pāri klikatiņas, vienas strīpainas bikses, vienu blūzīti — vairiāk neko. Apakšveļa te skaitijās luksus. Sāku ģērbties. Bikses man bija par īsām. Blūzīte pa plānu — lai nu kā apģērbts es skaitijos. Tad atkal ārā lietū. Dabonu salt un gaidīt. Tiekam nodoti barakas vecākā rīcībā. Mums vēl jāgaida līdz salasās 50 cilvēki un tad viņam kā aitas sekodami tiekam novesti uz viņa baraku. Barakas Nr. 66. Izrādās ka baraku vecākie še ir visi vācieši. Tie te sēž vai nu par politiku, vai par laupīšanām, vai par slepkavībām. Mūsu barakas vecākais izrādās laupītājs un atradies še jau 13 gadi. Diezgan nervozs tips. Pati baraka ir gara. Viņas vidū atrodas durvis kas ved koridorā. Tieši pretim ieejas durvīm atrodas divas durvis. Vienas ved mazā mājiņā, otras mazgājamā telpā. Pa labi un kreisi — koridora galos atrodas durvis — kas ved uz dzīvojamām telpā. Te skaitas labais un kreisais spārns. Katrā spārnā tiek novietoti pa 350 cilvēkiem — tas ir pa visu baraku kopā 700 cilvēki. Barakas (tās te sauc par Blokiem) vecākā palīgs arī ir vācietis un pārvalda vienu spārnu. Ieejot pa durvīm spārnā — man piekrīt kreisā spārnā dzīvot — iekļūstam telpā, kas pildīta galdiem un soliem — tā sauktā dzīvojamā telpa. No šejienes durvis ved tālāk uz guļamo telpu. Lāviņas še iekārtotas trīs stāvos. Patiesībai par godu jāsaka ka katrai lāviņai bija viens ēveļskaidu matracis un spilvens, kā ari divi vilnas deķi. Arī blokā nebija atrodami nekādi kukaiņi. Tā nu 1. oktobrī 44. g. skaitos Sachsenhausenas iemītnieks. Tiek ierādītas guļas vieta un 2 naktī tad nu tieku gulēt. Man krīt pašam sava guļamā lāviņa un šo nakti — tas ir divas stundas līdz pl. 4.00 noguļu labi.
Pl. 4.00 tiku atmodināts un bija pēc gultas uztaisīšanas jāiet mazgāties. Pirmo dienu bloka vecākais bija tīri lādzīgs. Mazgājoties bloka vecākais stāvēja klāt un uzraudzija lai visi būtu puspliki un līdz pusei noberztos ar aukstu ūdeni. Tad tikām izdzīti ārā un nostādīti militārā ierindā — pārbaudei. Tieši pl. 5.00 sākās pārbaude. Tad viens no sardzes vecākiem — tā SS dienesta pakāpi nezinu — gāja gar ierindu un mūs pārskaitija. Vēl dabūjām nostāvēt ierindā kādu pusstundu, līdz dabūjām katrs ½ l. kafejas — vairāk neko. To padzēruši tikām atkal gulēt — jo nakti tak nebijām neko gulējuši. Tā man bija liela laime, jo ar saviem niecīgiem apģērba gabaliem biju jau paguvis pamatīgi nosalt. Lai nu gan Vācijā vispār ir maigāks klimats kā Latvijā, tad tomēr 1. oktobris ir jau ziemas mēnesis un naktis ir arī Vācijā vēsas. No rīta vienmēr bija jumti balti nosarmojuši un arī mūsu elpa pārvērtās garaiņos. Pusdienā tikām modināti un izdzīti ārā. Atkal nostādija ierindā un izdalīja katram ½ l zupu — kas sastāvēja no ūdens un kaut kādām lapām, ko pie mums Latvijā pat cūkas neēstu. Pati ēšana notika ārā. Pēc tam mūs nostādija atkal ierindā un pēc militāra veida sākās ndarbības — kā soļošana, pagriezieni un citi. Līdz ko mūs atlaida brīvus, mēs kā aitas, visi vienā vietā spiedāmies klāt barakas sienai cilvēks pie cilvēka. Tie kas atradās vienā malā, tiem sala ķermeņa viena puse un tie tādēļ spiedās uz vidu. Vidējiem bija labi, jo tiem atradās visriņķī cilvēki un tādēļ bija silti. Citi atkal strauji kustējās un centās kustoties sasildīties. Tak šāda veida prieks nebija nekad ilgs. Barakas vecākais tad tūlīt nostādija ierindā un sākās atkal soļošana un skriešana. Beidzot, kaut arī grūti sagaidīts pienāca brīdis, kad bija jāstājās uz vakara pārbaudi. Vakara pārbaude notika katru vakaru pl. 18.00. Kad tā bija garām, tad varēja darīt katrs ko vēlās — tas ir varēja iet gulēt un lielākais vairums to arī tūlīt darīja — iepriekš gan saņemot maizi — 280. Gr. Daži, kuriem bija vēl tabaka uzpīpēja un aprunājās ar citiem nometnes iemītniekiem.
Še mēs skaitījāmies karantīnā kuŗā mums pēc nometnes noteikumiem bija jāatrodās divas nedēļas. Tā tad mūsu dienas noteikumi bija šādi: celties 4.00, līdz pusei jānomazgājas ar aukstu ūdeni, stāšanās pārbaudei, pēc pārbaudes brokastis, pēc tam militārā ierindas mācība, 12.00 pusdienas, pēc pusdienā militārā ierindas mācība; 18.00 vakara pārbaude. Pēc vakara pārbaudes skaistijāmies brīvi un es gāju gulēt. Smēķēšana bija aizliegta pa dienu — tas ir sākot ar rīta pārbaudi. Tā nu arī bija saprotama brīvība — pēc vakara pārbaudes varēja uzsmēķēt. Karantīnā esošie — respektīvi nestrādājošie tabaku nesaņēma. Tak toties citi baraku iemītnieki, kuŗi nometnē bija ieradušies sen pirms mums, jau bija karantīnu izgājuši un strādāja. Strādājošie dabuja paciņu mahorkas pa nedēļu. Daži no tiem nepīpotāji, tabaku iemainīja mūsējiem pa dienas porciju maizes. Jāsaka ka mūsu dienišķās pārtikas normas bija ļoti mazas. Tas ir no rīta puslitrs kafejas; pusdienā ½ l lapu zupas; vakarā 280 gr maizes un divas reizes nedēļā — otrdienās un piektdienās saņēmām vēl pie maizes pa karotei marmelādes. Šāds ēdiens bija katru darba dienu, turpretī svētdienā bija maza pārmaiņa: pusdienā zupas vietā dabūjām 4 kartupeļus ar maltas gaļas zostīti (tā saukto gulašu) un vakariņās ar maizi saņēmām arī vēl 50 gr. Margarīnu. Vispārī ēdiens bija man nu saprotams arī citiem par maz. Sāņus kaut ko dabūt vairs nebija iespējams. Sāku strauji kristies svarā — tikai 7 kg mēnesī. Cerības uz ilgu dzīvošanu sāka man zust. Viens otrs no mums mainija maizi pret tabaku (es to nedarīju). Rezultātā vājākie novājēja tik strauji, ka nebija spējīgi nostāvēt kājās. Tas vairs nebaroja, bet gan dzīvus aiztransportēja uz krematoriju. Daudzi cieta arī no sitieniem. Nometnē bija arī sodītie vācieši. Tie veidoja nometnes iekšējo kārtības sardzi. Viņi bija ģērbti tāpat vācu formā — tikai bez uzplečiem un formai uz krūtīm un muguras ar sarkanu eļļas krāsu bija uzvilkts liels krusts. Tiem rokā bija lāpsta. Tad ja kāds pa dienu smēķēja vai citu ko nogrēkoja un tas redzēja, tad bija neizbēgami dabūjams smags sitiens. Laime vēl bija, ja ar lāpstu dabūja plakaniski pa muguru vai sāniem — tad palika tikai risks par atdauzītām nierēm. Sliktāk jau bija, ja lāpsta ķēra plakaniski it sevišķi galvu. Daži pēc tāda sitiena dabūja iekšējo asiņošanu un bija ātri vien miroņi. Man laimējās nodzīvot tā, ka ar lāpstu gan nedabūju. Tur svētību nesa mans skolas laiks. Jau skolā dauzoties biju piesavinājies īpašību laikā ieraudzīt tuvojamies skolotāju — tā netikdams pieķerts pie nedarbiem. Arī še vienmēr laikā ieraudzīju tuvojamies lāpstenieku. Paspēju brīdināt citus n arī pats īstā laikā nolasīties tam no ceļa. Nodzīvot tā lai nedabūtu sitienus nebija iespējams. Biju arī diezgan pārdrošs, bet tur vainīgs bija bads un sals. Lieta tāda: No rītiem kad nomazgājušies bijām barakā. Tomēr drīz vien mūs dzina ārā stāties uz rīta pāraudi. Šo dzīšanu jau izdarija labu laiku pirms pārbaudes. Barakā bijām 700 cilvēku un katrs no mums centās palikt kaut pāris minūtes ilgāk siltumā. Uzskats labi saprotams. Mēs ar klikatiņām nevarējām neko veikli kustēties. Iziet pirmam ārā pa durvim uz stāšanos nozīmēja vismaz minūtes desmit ilgāk stāvēt aukstumā un gaidīt kamēr visi 700 nostājas. Tā nu katrs centās palikt pēdējais un nogaidīt lai citi iet pa priekšu. Bet te nu bija nelaime. Barakas vecākais paķēra savu sitamo (tas bija terauda drāts apvilkta ar gumiju) un sāka slānīt visus no vietas. Visi steidzās uz durvīm. Bet durvis šauras. Ar klikatiņām viens otram nomin kājas. Pēdējiem nekur nav kur sprukt — noliecam gan galvas, bet barakas vecākais tikai gāž — un zinams trāpa pēdējiem. Arī es tā pāris reizes dabūju. Tāpat arī ar zupas dalīšanu. Bieži vien zupas bākā pa virsu zupai peldēja plāna kārtiņa tauku. Saprotams pie zupas sadalīšanas zupa tika pastāvīgi maisīta, tomēr tauki peldēdami pa virsu krita pirmajiem. Tie kas atradās rindas beigās, dabuja tīru ūdeni ar pāris lapiņām. Jo pirmiem vairāk lapu porcijā arī krita. To mēs viens otrs novērojām un izbadējušais vēders lika riskēt pārskriet pie rindas pirmajiem. Ja laimējās un barakas vecākais neredzēja bija labi. Tak laime nāk reti. Biežāk bija gadījumi ka barakas vecākais tādu pārskriešanu redzēja. Viņš neteica ne vārda, bet dalīja zupu mierīgi tālāk. Tikai kad nu nelaimīgais sniedza bļodiņu piepildīšanai, tad zupas vietā tas dabūja ar smago kausu pa pieri un zupu dabūja kā pēdējais. Arī es trīs reizes tā riskēju. Pirmo reizi laimējās, bet abas pēdējās reizes cieta piere, pie kam pamatīgi. Arī barakas vecākam kauss no sitiena saliecās. Tā nu pamazām karantīnas laiks gāja uz beigām. Nometnē katru dienu ieradās lielākas partijas jaunie — tie tika attransportēti gan no Varšavas, Viļņas, Minskas un citu pilsētu cietumiem un nometnēm! Katram nometnē ienākošam izsniedza numuru. Tas bija svarīgs notikums mūsu dzīvē. Vispirms tika izpildītas anketas — kurās bez parastiem datiem ierakstija arī par ko sēž un cik liels sods. Iemesls šo anketu pildīšanai izrādījās — kā runāja — sekojošais: ar Sarkanās armijas tuvošanos tika evakuētas pilsētas. Starp citu tādēļ nometnē ieplūda lielas apcietināto masas no citām pilsētām. Tā no Rīgas vien bija uz 6000 cilvēku no Varšavas ap divreiz tik daudz un kur nu vēl citi. Tā nu aktis par katra sodas. u un tā iemesliem bija sajauktas, dažas pat pazaudētas. Tādēļ arī bija jāpilda šīs anketas. Anketās melot neiespējami, jo nevarēja tak zināt, vai komandantūrā ākts ir priekšā vai nav, pēc kuŗas komandants tak varēja pārliecināts par anketas pareizību. Tad tika doti nummuri. Numuri bija divi — viens uzvalkam otrs mētelim. Nummurs sastāvēja no zaļa drēbes gabala kurā bija sarkans trijstūris un skaitļi. Mans numurs bija 105555. Turpmāk mans vārds bija pazudis, eksistēja tikai nummurs, uz kuŗa bija jāatsaucas.
Tagad mazliet par nometni. Par nometnes sardzi un sētu jau stāstīju, tāpat arī par nometnes laukumu un savdabīgo ceļu ap to. Nometnē bija ap 120 barakas. Katrai barakai savs Nr. Starp barakām veda glīti celiņi. Tad vēl nometnē atradās sava virtuve, veļas mazgātava — kuŗā bez apcietināto veļas mazgāja arī sardzes veļu un laikam vēl pieņēma darbus no pilsētas. Tad vēl pirts. Krematorija atradās cik zinu, ārpus nometnes. Apcietinātiem kārtība bija tāda. Ienākot katram bija jāizcieš karantīna. Ja tā ir pārciesta — tad tiek iedalīts darbos. Pēc tam ja laimējas var tikt uz augšu. Nometnē bija visas tautības. Dažas no tām stipri priviliģētas. Tā pāris barakās atradās Sarkanās armijas gūstekņi. Tad bija vēl četras barakas apvilktas vēl savukārt ar dzeoņstiepuļu sētu. Tur atradās bērēji. Tie bija vissliktāk nostādīti. Pārējās barakās atradāmies mēs. Tad vēl nometnē bija slimnica. Tanī galvenais bija SS ārsts — tas tomēr ārstēšanā nepiedalījās. Slimnica bija apgādāta vismodernākiem ārstēšanas aparātiem. Te strādāja dažādu tautību ārsti no apcietinātiem. Slimnicā ārstēja tikai apcietinātos. Tad vēl nometnē vienā barakā dzīvoja soda rota. Tanī iedalīja tos apcietinātos, kas kaut kā bija nogrēkojušies pret nometnes noteikumiem. Soda rota kalpoja vienam bagātam vācu apavu fabrikantam apavu izmēģināšanai. Tie katru rītu saņēma jaunus apavus pēc kājas un jaunas zeķes. Vienalga kāds laiks, tiem bija pa savdabīgu ceļu apkārt laukumam jānosoļo katru dienu 50 km. Vakarā tiem apavus atnesa lai citā rītā izsniegtu jaunus. Sods nav no patīkamiem. Lai gan mēs tos apskaudām, jo mums uz plikas kājas bija tikai klikatiņas, kas pie katra soļa juka laukā. Arī naglas un akmeņi, pie pastāvīgās soļošanas ievainoja mums kājas. Nezin kas bija uznācis, kas ne mūs no galvenās nometnes, cauri Oranienburgai, dzina uz 12 km attālo Henšeļa fabriku. Visu ceļa gabalu dabūjām noskriet skriešus. Arī sardze rikšoja abās pusēs mums līdz. Tas bija traks gabals. Daudziem klikatiņas izira un tie skrēja kailām kājām. Dabīgi ka līdz fabrikai daudziem kājas bija jēlas. Tur mūs iedzina tukšā, sabombardētā hallē. Otrā rītā dzina uz pirti — nodzina atkal matus līdz ādai. Tad atpakaļ hallē. Tonakt gulēšana bija grūta. Halle bija auksta un viens deķis neko nesildīja. Tomēr te izdalīja cepures un dabuja arī pāri vilnas zeķu. Trešā dienā dabūjām rikšot atkal atpakaļ uz Sachsenhauzenas nometni. Te arī bija pa karantīnas laiku visādi starpgadījumi. Tā viens otrs bija paņēmis vilnas gultas deķi, izgriezis tanī caurumu un pat to galvu izbāzis lietoja kā kreklu. Zem svārkiem to nevarēja manīt. Tādam gudriniekam paris dienas bija labi — tam bija silti, kamēr mēs pārējie salām. Tak pirmam radās sekotāji. Rezultātā visi uzrāvās. Līdz ar to bija jācieš pārējiem. Mūs visus nostādija ierindā un lika izģērbties. Vainīgie tika nostādīti atsevišķi. Tiem bojātos deķus atņēma. Pēc tam tos apģērbtus nolēja galīgi slapjus ar aukstu ūdeni. Tā nu tiem dienas atlikušo daļu dabūja pavadīt slapjās drēbēs. Tas pats notika arī ar tiem, kas bija pavirši mazgājušies.
Karantīnai beidzoties mūs visus aizdzina uz slimnīcu. Tur plikiem bija visiem jāsoļo garām SS ārstam, kas tad pēc apskates pateica vai derīgs smagam darbam jeb nē. Es jau biju k vājš ka vairs smagam darbam nederēju. Tad vienu nakti visus nostādija laukumā un pēc nummruiem izsauca tos, kas bija iedalīti darbos. Mūs pārējos iedzina atkal atpakaļ barakās uz rīta pusi. Mēs neizsaukti bijām palikuši ļoti maz. Tad mūs pārcēla uz citu bloku. Te bija lādzīgs barakas vecākais un mēs varējām dienas lielāko daļu pavadīt barakā, kur bija ievērojami siltāks. Vienu dienu mūs aizdzina uz noliktavu. Dabūjām labākas drēbes, mēteli un klikatiņu vietā dabūjām apavus arī gan ar koka zoli, tad tie bija stingrāki. Nu jau arēja skatīties uz dzīvi rožainākām acīm. Tad tā apģērbtus mūs nostādīja laukumā. Mūs uzrunāja viens vācietis privātā.
Tas bija no Grünnevaldes vagonu fabrikas. Šī fabrika skaitījās viena no lielākajām Vācijā. Viņš mums stāstija ka tam esot vajadzīgi cilvēki pie vieglākiem darbiem, kā klempmeri, metinātāji un c. Viņa grupā tiku iedalīts arī es. Tad sardzes pavadībā atstājām Sachsenhausenas nometni un devāmies uz Oranienburgas staciju, lai kāptu tā sauktā S bānī. Bānis mūs aizvizināja uz Berlīni. Skatijos pa logu ārā. Berlīne bija smagi cietusi. Gandrīz katra otrā māja bija ķerta no bumbas. Mājas, kuŗas būtu pilnīgi veselas neredzēja, jo katrai trūka kāds logs, vai jumts bija caururbts šķēmbām. Berlīnē dabujām kāpt no viena S bāņa otrā, kamēr man sajuka virzieni. Bija diena, kad sasniedzām mazāku koncentrācijas nometni, kas skaitijās Sachsenhausenas apakšnodaļa. Še atradās tikai tie, kas strādāja Grünnevaldes vagonu fabrikā.
Nometne bija diezgan maza — tajā atradās tikai 20 barakas. Še atradāmies tikai 1600 cilvēku. Tiku iedalīts 6. barakā kopā ar otru latvieti Rinkuli Jāni. Pavisam šai nometnē mēs bijām 16 latviešu. Pārējie vairums poļu, tad krievi un dāņi. Še bija jāiet vispirms pirtī un tad dabūjām apakšveļu. Pirmā diena pagāja iekārtojoties. Notika vakara pārbaude kā parasts. Tad gājām gulēt. Otrā rītā 3.00 cēlāmies un sakārtojāmies. Istabas vecākais še bija diezgan taisnīgs, bet par katru sīkumu sita. Viņa jājamais zirdziņš bija gultas. Tās mums bija katram sava. Gultu taisīšanai laiks tika dots 15 minūtes. Jāsaka ka tā vēl gultu nebiju savu mūžu taisijis. Matracis un segai tam pāri bija jābūt pilnīgi kantainam. Gultas virsai — respektīvi segai bija jābūt tik gludai, ka liekot klāt linejālu tam bija pilnīgi jāpieguļ. Tāpat spilvenam bija jābūt pilnīgi četrkantīgam. Tas no sākuma nebija viegli. Pirmo dienu trīsas reizes dabuju pa ģīmi u tikpat daudz reizes bija arī jāpārtaisa gulta. Tad silta kafija bez maizes, pārbaude un sākās ceļojums uz „staciju“. Tā atradās kādas fabrikas pagalmā. Uz mums gaidīja sastāvs ar lopu vāģiem, kuŗā bija sēdekļi. Cieši saspiestiem mums bija silti un sāku snaust. Brauciens ilga tieši divas stundas un 6.00 bijām fabrikā. Tiku piedalīts 23. darba grupai. Fabrika bija viena no lielākām Vācijā. Mēs še bijām novietoti vienā hallē, kuŗai tāpat kā nometnei riņķī bija augstspraiguma žogs un sargi. Sabiedrotie šo fabriku bija bombardējuši no kam smagi bija cietusi arī mūsu halle. Mūsu darba grupai bija uzdevums bojāto halli remontēt un tai blakus celt vienu jaunu halli. Pārējās darba grupas remontēja vagonus. Darbi noritēja pilnā sparā — daļa no mašīnām bija novietota zem klajas debess. Sākās darbs — priekšstrādnieku uzraudzībā. Par priekšstrādniekiem še bija vācieši un daļa arī poļu. Poļi bija sliktāki, tie vairāk izdzina.
Sākās darbs kur bija jānes ķieģeļi, jālādē vagonos būvgruži, kas bija palikuši no sagrautās halles. Jāpiegādā mūrniekiem materiāli un daudz citi darbi. Faktiski darbs veselam un spēcīgam cilvēkam būtu viegls, bet ne tā tas bija man un mums pārējiem. Nepietiekošais uzturs lika sevi just. Biju katru nedēļu palicis vieglāks un vieglāks un tagad pie pēdējās svēršanās mans svars bija 49 kg. Aiz nespēka varēju pats knapi vilkt kājas, kur nu vēl kaut ko padarīt. Pie mūrēšanas darbiem strādāja vācieši no ārienes — brīvie — uz akorda. Ja tiem sāka pietrūkt būvmateriālu — tie bļāva — rezultātā skrēja priekšstrādnieks un kārtīgi nodauzīja. Par atpūtu, pat uz sekundi apstāties nebija ko domāt. Še vienīgā doma bija kā dabūt pilnu vēderu un kaut drusku sasildīties, jo vājais organisms vienmēr prasīja savu. Še gan dabūjām strādājošo piedevu 100g maizes ar mazliet margarīna un šķēlīti desas, bet tomēr tas bija daudz par maz. Katrs nosviests kauliņš tika uzcelts un gar drēbēm aptīrīts atradās stundām mutē un sūkāts, katra kāpostu lapiņa kaut arī dubļaina apēsta. Vagoni, kas nāca remontā tika caurlūkoti vai to grīdas šķirbās nav kāds labības grauds vai cits kas no ēdamā palicis un katrs nieks, lai cik sīciņš tas būtu, tika apēsts. Šādos apstākļos zaudēt pašcieņu un revidēt atkritumu kastes nebija brīnums. Arī sliktais laiks darīja savu. Pie darba nedrīkstēja iet ar mēteli — tas bija jānovelk. Lai gan Vācijā ziema ir samērā silta — katru dienu lija lietus. drēbes izmirka un siltumu neuzglabāja — arī vājais organisms darīja savu — visa diena pagāja salstot. Arī cītīgi strādājot nevarēja sasildīties. Darbs ilga no 6.00 rītā līdz 18.00 ar 30 min pusdienas laiku. Vakarā tikām salādēti vagonos un vesti mājās. Ceļā bijām apmēram trīsas stundas, jo braucienu pārtrauca biežie uzlidojumi. „Mājās“ saņēmām savu trūcīgo vakariņu — tad bija arī 22.00 un varēja iet gulēt. Neskatoties ka virsū sedzu divus deķus un savu mēteli pagāja vismaz stunda, kamēr sasildijos tiktāl ka ķermeni vairs nemāca drebuļi un es spēju aizmigt. Bet trijos jau atkal bija jāceļas un tā nekad nebiju izgulējies. Lai gan par jaunu snaudu vagonā — bet šī gulēšana nebija vairs pilnvērtīga, jo uz darbu braucošiem par lokomotīves vadītāju bija vācietis — es nezinu vai viņš neprata braukt vai darija to tīšām. Pēkšņi uzņem ātrumu, tad strauji bremzē un atkal brauc. Lai gan mēs turamies cik spējam, bet pie tādas vilciena sastāva raustīšanas mēs vairāk atradāmies uz grīdas kā uz soliem un cik daudz negribētu zilumu radās šādā ceļā. Tā pagāja Novembra sākums un nu man kļuva skaidrs ka, lai gan faktiski mans soda laiks beidzies, man še būs jāpavada daudz ilgāk. Rakstiju katru pāra nedēļu mātei vēstuli uz speciālas vēstules veidlapas. Zināms, ja pats negribēja iedzīvoties karātavās un gribēja lai vēstule mērķi sasniedz, tad tika rakstīts ka ir vesels un klājas labi un tikai tā caur puķēm tika minēts ka gaida paciņu. Vēstules samaksāju no „nopelnītās“ naudas. Tas ir, nometnē cirkulēja speciāla nometnes marka — kuŗa pārējā Vācijā nederēja. Par šo marku — vienu tādu nopelnīju nedēļā, varēju dabūt pastmarku. Nopirkt kādu zobu birsti un ziepju gabaliņu. Vienreiz nedēļā pa to pārdeva tādus kā kartupeļu salātus — puslitru katram. Laiks gāja — atbildes no mātes nesaņēmu. Zaudēju jau palēnām visas cerības, ka kādreiz mājas redzēšu, jo jutu ka šādos apstākļos ilgi neizturēšu. Arī smagais darbs prasija savu. Novembra vidū labājā pusē man uzmetās augonis — furunkulis. Tas pie darba sagādāja neiedomājamas ciešanas. Tā nu dēļ tā tiku laimīgi ievietots nometnes slimnīcā.
Kā ārstējošais ārsts bija kāds krievu ārsts — no apcietinātiem. Augonis tika izgriezts un es ievietots gultā. Še bija labi — bija silti un pilnīgs miers. Nebija ne no kā jābaidās — neviens nedzina un nesita. Tā guļot vajadzēja organismam mazāk kalorijas un tā ka dabūju še šo pašu normu ko strādājot tad varēju jau būt laimīgs. Kā jau tas slimnicās parasts — tika pildīta slimības vēsture. Tur bez vārda un uzvārda vēl prasija ar kādām slimībām esmu slimojis. Teicu ka ar cūciņu un masalām. Tā ka biju dzirdējis par diloni un tā pazīmēm un zināju ka ja rodas aizdomas ka slimo ar to — ievieto tad aizdomīgo speciālā nometnes slimnicas barakā uz 3 mēnešu novērošanu. Šais trijos mēnešos tad nu konstatē vai ir slims jeb nē. Dilonis sevi nodod ar ārējām pazīmēm — klepu un nogurumu. Bet tā ka klepus ir arī saaukstēšanās pazīme — tad tas bieži viļ. Man bija klepus, bet jutos vesels — jo tas radās no mūžīgās salšanas. Dabīgi ka ar šiem kara gadiem un dzīvi smagos apstākļos — plaušās atradīsies daži tumši plankumi. Nav teikts ka tā tūlīt būtu tuberkulozes pazīme. Šādi plankumi redzami plaušu caurskatot uz rentgenu. Pilnīgi vesela plauša rentgena aparātā ir balta — caurspīdīga. Slima plauša kļūst tumša — tas ir bojātās vietas. Ja ir aktīva tuberkuloze tad šo apēnojumu ir daudz un kļūst aizvien vairāk — pamazām pārklāj visu plaušu. Tomēr tas notiek ļoti lēni. Tāpēc ārsts skatoties uz rentgena pēc ilgāka starpbrīža — 2–3 mēnešiem var konstatēt vai tuberkuloze ir vai nav. Zināms aktīvai tuberkulozei ir arī krēpas. Tāpat gan krēpas ražo bronchi — pilnīgi veselam cilvēkam. Tikai izšķirība ir tā, ka veselam šajās krēpās baciļus nevar atrast, bet slimam var. Tā nu sāku ārstam stāstīt ka Rīgā man bija pleverīts un tagad jau 6 mēnešus nepārtraukti klepoju. Šis arī tūlīt mani izklaušina un saka ka tuberkulozi dzirdēt nevarot, bet tomēr īsti drošs viņš arī neesot. Tā nu nodzīvoju še apmēram divas nedēļas līdz paduse bija kaut cik sadzijusi un tad tiku pārvests uz galveno slimnicu uz galveno Saschenhauzenas nometni.
Vispirms biju uz rentgenu. Tur mani caurskatīja viens Beļģu ārsts. Bija jau 44. g. Novembra beigas. Ārsts teica ka plaušas ir tīras — tikai labajā plaušā pret vidu ir atrodams melns plankums apmēram graša lielumā — iespējams aktīvs. Kad vēl teicu ka jau ilgu laiku klepoju — tad ar to mans liktenis tika izšķirts. Tiku ievietots novērošanas barakā. Biju laimīgs, jo nu man pa ziemas auksto laiku palikšana siltumā bija nodrošināta. Arī organisms vairs tik briesmīgi nenovājināsies ar to pašu uzturu, kā pie smaga darba. Es neapķēru kādu briesmīgu kļūdu es ar to pielaižu. Ja es būtu bijis tik gudrs kāds esmu tagad, tad varbūt mana saslimšana nebūtu notikusi. Bet tagad es nekā nezinādams gāju savam liktenim pretī uz novērošanas baraku.
Barakā mani izģērba pliku un tad ierādija guļas vietu. Še slimnieku bija vairāk kā gultu un tā nu mana vieta bija starp diviem slimajiem — kas gulēja katrs savā gultā, kuŗas bija sabīdītas blakus. Segas man nebija, bet no blakus gulošo slimnieku segām dabūju pa mazam stūrītim. Zinams pa nakti grozoties segas noslīdēja, jeb tika no manis norautas. Tā nu nekāda kārtīga gulēšana naktī nebija. Vispāri staigāt daudz nevarēja. Viss laiks bija jāpavada gultā. Šai barakā tiku vakarā. Otrā rītā sāku iepazīties ar apkārtējiem. Vispirms apkārtne. Istaba bija diezgan liela. Manējā bija 6. Nr. Gultas bija saliktas divos stāvos pa divi blakus un pa katrām divām gultām atradās pa 3 slimnieki. Te bija kopā dažādas tautības. Man blakus gulēja viens Krievs bet otrā pusē jauns Norvēģis. Vispār Norvēģu še bija 8 — tad pāris zviedru. Krievu arī bija diezgan daudz — tāpat poļi. Manā istabā bija arī viens Latvietis — pavecāks vīrs. Tad vācieši — to bija diezgan daudz — arī pa vienam no Čechoslovāijas, Francijas, Beļģijas, Holandes, Dānijas, Austrijas un citām zemēm. Mans istabas kaimiņš bija pavecāks vīrs — Karulis Jānis — viņam bija lielākas lauku mājas kaut kur Cēsu apkārtnē. Ticis Salaspilī par kaņdžas tecināšanu un normu nenodošanu. No Salaspils viņš nu atradās te. Cik dažādas bija tautības, tik dažādi bija arī mūsu veselības stāvokļi. Visi mēs centāmies izturēt līdz kara beigām un tad varējām cerēt ka dzīvosim. Tak bagātākiem vienmēr ir bijušas lielākas izredzes — arī še. Mūs ārstēja poļu ārsts — kā citi teica — labs sava aroda pratējs. Še nu labi apdomājot jutos laimīgs — nomirt badā man nedraudēja. Sāku ar vienu un otru aprunāties — noskaidrot stāvokli un lūkoju iespēju tikt uz augšu. Istabas vidū bija krāsniņa — kuŗu apkurināja ar briketēm. Krāsniņai norma bija 6 briketes dienā, kas pietika tikai pusstundas kurināšanai. Viens otrs starp slimajiem (te bija smagi slimi un arī tādi, par kuŗiem nebija skaidrībā — vai tie ir veseli jeb tiko saslimuši) palaida pa sliktai smakai un tā ka mēs bijām saspiesti lai gan palielā tad tomēr tikai istabiņā uz 60 slimo tad šāda „zobu“ raušana jau bija jūtama. Istabas vecākais bija vācietis. Pārmērīgi bieži jau nu viņš nekāvās, bet šad un tad vienu otru tomēr smagi piedauzīja. Tas turēja dienu un nakti logus vaļā un iekšā bija tikpat auksts kā ārā. Salt salu pamatīgi un domāju par ēšanu. Vissliktākā stāvoklī atradāmies mēs Latvieši. Tas ir interesanti, jo pēc manām domām šādos apstākļos būtu jāturās visiem kopā bez tautību izšķirības, bet te bija tāpat kā visur — vājākais tika apspiests. Bagātākie še bija Norvēģi, zviedri un franči. Katru mēnesi tie saņēma (dažreiz pat divreiz mēnesī) 6 kg smagu paku ko katram no tiem piesūtīja starptautiskais sarkanais krusts. Vienam otram no tiem pakas sūtīja arī vēl piederīgie vai vecāki. Tā nu viens otrs mēnesī saņēma pa 3 un vairāk pakas. Nometnē pakas varēja iesūtīt līdz 15 kg uz reiz uz cilvēka. Pakas no mājām vēl saņēma Poļi — Tai laikā fronte jau bija no Vācijas atgriezusi jau Baltijas valstis un daļu no Polijas. Dabīgi ka pāri frontei jau paciņas nenāca un mēs tie pabērni iztikām bez tām. Poļiem klājās mūsu istabā arī labi jo istabas vecākais tos pieņēma par palīgiem pie ēdiena dalīšanas un grīdas mazgāšanas. Par to tie dabuja katru ēdienu reizi pilnu vēderu. Norvēģu pakās atradās arī visādas labas lietas! 2 buņdžas konservu. Kīlo cukura, Auzu pārslas paciņa cigarešu, Zivju konservi, cūku tauki vai sviests — aizlodētā konservu buņdžā un divas tāfelītes šokolādes. Tāds bagātnieks turēja sev kalpu no nabagāko slimnieku vidus. Kalps uztaisīja gultu, iznesa naktspodiņu, salāpija zeķes, izmazgāja veļu un vēl šo to. Par to tas dabuja maizi, kādu konservu. Ar vārdu sakot to kas bagātajam bija lieks. Par „kalpiem“ bija krievi — tie kas bija pirms manis. Es apkalpoju savu Latvieti — tas bija smagi slims. Viņam jau vienu pusi gāzēja — tak viņš jau bija par vāju un slimībai nespēja vairs pretoties. Kalpošana notika vairāk aiz līdzjūtības, jo viņš jau bija mans tautietis ar kuŗu varēju parunāt mātes valodā. Materiālā ziņā man labuma no sākuma nebija nekādu, jo viņš bija tikpat „bagāts“ kā es. Vēlāk, kad tas palika pavisam vājš, viņš vairs neapēda visu savu porciju.
Tā nu es, vienmēr badā būdams, atlikumu apēdu, jo man vairs nebija pretīguma ēst otra izcūkoto porciju. Ja es būtu tad bijis tik gudrs kā tagad, varbūt es nebūtu saslimis, jo tad nebūtu ēdis. Es neiedomājos ka viņš smagi slims būdams izdala baciļus, kuŗi ir tak lipīgi un ņemot vērā manu vājo organismu kuŗam vairs nebija pretestības spējas, saslimšana notika strauji. Apgalvot ka tieši tādēļ saslimu nevar, jo bez ēšanas arī gaiss bija pilns ar šo baciļļu kuŗus es tak ieelpoju. Tomēr jāpielaiž varbūtība — pat gandrīz var droši teikt — vesels es še ienācu un še arī šo slimību dabūju.
Man še gāja raibi — vienā otrā ziņā es varbūt būtu varējis dzīvot labāk — kā man gāja. Tam par iemeslu bija tas, ka es nelaidu nevienam kāpt sev uz galvas, kaut arī tas būtu spēcīgāks par mani. Iznākums bija viens — dabūju ciest.
Kārtība še bija tāda. Apakšveļas še nedeva. Staigāšanai izdeva bikses un frenci — kuŗi parasti bija par maziem. Staigāt daudz nevajadzēja. No rītiem bija visiem agri jāceļas un jāiet mazgāties kā jau parasts — pie krāna ar aukstu ūdeni līdz pusei. Tas nebija patīkami — lai gan no rītiem man turējās normāla temperatūra. Viens otrs šādā burzmā mazgāja muti tikai. No sākuma es baidījos tāpat darīt, bet vēlāk kad biju iedzīvojies vienreiz riskēju, bet neizdevās, jo dariju tad kad bija klāt istabas vecākais kuŗu nepazinu. Rezultātā pēc brokastīm mani iesēdināja vanā ar aukstu ūdeni un ar asu birsti — (slotu) kārtīgi noberza. Ar vārdu sakot tāda pieklājīga spīdzināšana. No vannas izkāpu ar jēlu ādu. Nekas — pāris dienas nogulēju ar temperatūru 38˚. Parasti pēc mazgāšanās aiznesu bļodu ar ūdeni tautietim jo tas nebija spējīgs vairs līdz krānam aiziet. Tad sakārtoju abiem gultu un likos gultā — gaidīt brokasti.
Pēc brokastīm istabas vecākā palīgi sāka grīdas mazgāšanu. Tad nu vēl varēja iztikt. Pa brokasta laiku un grīdas mazgāšanas laiku logi stāvēja aizvērti un tad istabā turējās katu cik siltuma — pašu slimnieku saelpots. Pēc tam visus logus atvēra un iekšā bija tikpat auksts cik ārā. Viens deķis — kas lai gan vilnas, bija nodilis tik plāns, ka vairs nesildīja. Drebinājāmies. Pa pusdienas laiku logu atkal aizvēra. Pusdienās še saņēmām maizi. Tā tika ēsta ļoti rūpīgi. Katrs kumosiņš ilgi tika viļāts pa muti līdz to norija — tā pagarinot ēšanas baudu. Pēc pusdienas logus atkal atvēra un drebinājāmies tālāk līdz vakariņām. Tad logus aizvēra un aptumšoja. Pēc vakariņām tika iekurināta krāsns un tā izplatīja mīlīgu siltumu. Bagātākie spiedās ap krāsni — katram no tiem bija kāda konservu bundža rokā — kurā tad nu uz karstās krāsns tie gatavoja sev kādu maltīti papildus — vai nu vārija auzu pārslas, putraimus vai ko citu.
Reizi nedēļā no kantīnes tika atnesti produkti. Istabas vecākajam tie bija jāizdala starp tiem — kuŗi nesaņēma vēstules ne paciņas. Pēc pareizības es arī biju starp tiem — kuŗiem bija kas jāsaņem, jo lai gan es rakstiju katras pari nedēļas vēstuli mātei, tak līdz šim nebiju saņēmis nevienu vēstuli. Tomēr vienu daļu no mums istabas vecākais apgāja, bet produktus izdalīja starp saviem draugiem vāciešiem. Liels jau nu tur nekas nebija — kāda sakaltusi garoziņa, pāris gramu smags zirga gaļas galerta gabaliņš. Viens otrs no bailīgākiem neko neteica, bet ne tā es — es runāju. Produktu tāpat nedabuju — tikai istabas vecākais par šādu „nekaunību“ uz mani ieēdās. Tai momentā dabūju divas pļaukas. Vakarā kad visi iegāja gulēt — logus atkal attaisīja un nakts pagāja salstot. Otrā rītā mani pēc brokastīm par vakarējo „uzlēcienu“ arī pielika pie darba — grīdu mazgāt. Man iedeva rokā tādu palielu slotiņu — drēbju birstes lielumā un vispirms bija pamatīgi ar to jāiztīra grīda — tā ka pat grīdas starpās nebūtu puteklītis palicis. Tad sanesa ūdeni vismaz 5 vai 6 spaiņus un izgāza zemē. Šis ūdens tad tika ar asu slotu slaucīts kopā — uzņemts spainī un iznests laukā. Pēc tādas procedūras grīda bija balta un tīra kā prieks skatīties. Tīrība jau še bija, tāpat kukaiņu nebija nekādu — mūs nemocija ne utis ne blusas vai blaktis. Arī gultiņas tika katru nedēļu pārklātas ar tīru veļu, bet ko tas līdzēja, ja vienā gultā gulējām no sākuma pa divi, vēlāk pa trīs un visbeidzot pa četri — diviem galvas uz vienu pusi un diviem uz otru pusi — tā ka iznāca, vienalga uz kuriem sāniem guli, vienmēr kājas pie deguna. Uz muguras gulēt jau nevarēja — vietu trūkuma dēļ. Arī sarauties nevarēja un nakti gulēt izstieptā stāvoklī jau bija mocība, jo tomēr kā ne kā kādreiz gribās sarauties, jo pretējā gadījumā kājas notirpa un sāpēja. Pēc istabas mazgāšanas man vēl lika sazāģēt paris vecus mietus — kuŗus nezin kādā ceļā bija dabūjis istabas vecākais. Vācijā jau nu tas klimats ir maigāks, bet tā ka bija decembra vidus— tad todien bija jau sniegs un 16˚ sals. Bez cimdiem un ar neasu zāģi zāģēt ir ko turēt. Ar normālu svaru tā lieta ir savādāka — nava ķermenis salīgs, bet aina mainās ja 78 kg vietā svars ir vairs 49 kg. Tad jau nevar būt ar siltumu runa. Lai nu kā tiek turēts un izturēts. Laiks rit un tuvojas Ziemassvētki — kas arī še tiek svētīti. No rīta saņēmām pašķidru zupeli. Pusdienās maize bija baltmaize un veselus 400 gr. smaga – parastās 280 gr. Rupjmaizes porcijas vietā. Un vakariņās bija kartupeļi ar gulašu. Mūsu istabā vācieši nezin kur bija dabūjuši mazu, mazu eglīti. Tā tika smuki izpušķota un pāris svecītes ar savu mirdzumu ienesa zināmu mieru dvēselē. Tad arī domāju cik maz gan cilvēkam vajadzīgs lai tas būtu laimīgs. Īstas svētku noskaņas jau nebija bet tomēr bija silti ap sirdi. Tad paris dienas no ziemassvētkiem līdz jaungadam pagāja ātri. Jauno gadu sagaidījām mierīgi — eglītei nodedzinājām atlikušās svecītes, dabūjām atkal 400 gr. maizes— šoreiz tā bija rupmaize un vakariņās bija zirņu zupa ar cūku speķi. Dabūjām veselu litru. Ai kā tas garšoja. Tādu neatceros savu mūžu otrreiz dabūjis. Zināms še spēlēja zināmu lomu arī mūžīgi izsalkušais vēders, bet lai gan tagad būs drīzi 2 ar pus gadi no tā momenta riņķī varu apgalvot ka tādu zupu otrreiz neesmu līdz šim ēdis. Bet viss reiz paiet — arī jauns gads. Sākās atkal parastā darba diena. Gulēšana pa šo laiku tika mazliet mainīta. Līdz tam mēs vienā gultā gulējām četri, bet naktī viens francūzis nomira. Kādas divas stundas viņš auksts nogulēja man blakus, līdz no rīta viņu aizvāca. Labus no tā notikuma bija tāds, ka dabūju viņa džemperi. Tas jau nu gan bija ārkārtīgi vecs, tomēr mazliet siltuma deva. Otrkārt viens otrs no mūsu vidus tika izlasīts tādiem vieglākiem arbiem. — kā piemēram kabeļu vīšanai — zeķu lāpīšanai vai ko tamlīdzīgu darīt. Tie tad gāja no slimnicas projām uz citām barakām. Nu līdz ar to mums pārējiem palika labāk, jo nu dabūjam katrs pa deķim un gulējām vienā gultā pa vidi. Laiks kļuva atkal siltāks un gāja pamazām uz pavasara pusi. Še jau janvāra beigās atkal bija lietus. Tas iespaidoja, liekas, arī slimnieku pieplūdumu. Tie palika aizvien mazāk. Arī mums līdz ar to bija ērtāk. Beigās tika sagrūstas divas gultas blakām un pa divām gultām gulējām jau trīsi. Nu bija jau ērtāki. Tak parasti jau ir tā, ka cilvēkam nekad nav labi diezgan. Tā nu vienā pusē man gulēja jauns krievs — tā manos gados un pēc dabas labsirdīgs un otrā pusē man gulēja vecāks vācietis — pēc amata mūrniekmeistārs — kā pats teica, bet pēc izturēšanās un dabas slīpēts blēdis. Man tā nelaime bija gulēt vidū. Nelaime pastāvēja tai ziņā, ka starp abām gultām stāvēja apmēram centimetru plata sprauga — jo tās nevarēja tik cieši kopā savilkt. Lai nu gan tos matračus savilka tuvu kopā cik vien varēja. Tomēr tie spraugu pilnīgi nenoslēdza un no apakšas vienmēr vilka vējš, kas siltumu aizvāca līdz. Lai nu gan tagad guļas vieta uz katru iznāca platāka, tad tomēr tā nebija plata diezgan lai nakti viens otram nepiedurtos pie grozīšanās. Es to uzskatīju pa dabīgu lietu un tāpat arī man blakus gulošais krievs neteica ne vārda, bet ne tā tas bija ar vācieti. Tas naktī mīlēja gulēt sarāvies. Uz tā rēķina man vajadzēja gulēt taisni. Bet visam ir savas robežas, kad mani sāni sāk sāpēt, tad arī es pagriežos un pievelku kājas pie vēdera. Nu dabīgi, ka abiem ir neērti, jo gulta tik plata nava. No rīta šis lasa lekcijas. Es atbildu, ka lai šis guļ pusi no nakts sarāvies un otru pusi tad es gulēšu sarāvies. Jā jau reiz abi nevar vienā laikā sarāvušies gulēt. Šis apellē uz savu vecumu, bet zinu arī to ka šādos apstākļos piekāpība būtu nevietā, jo nakti arī vēl nonīcis es ilgi dzīvotājs neesmu. Un tā ka tagad jau ir janvāris un līdz ar to pirmais novembris jau ir sen garām kad pēc patiesības mans sods izbeidzās, tad tagad nebija zināms cik ilga palikšana man še lemta. Varbūt ka te jādzīvo vēl ilgi. Tāpēc piekāpība še nevietā un es arī to nedaru. Tāk a protu vāciski, tad todien tā lieta izbeidzās tikai ar lamāšanos — tomēr ne skaļi, jo kad izdzirdētu istabas vecākais tad abiem klātos plāni. Īsti pārliecināts par savas rīcības pareizību neesmu un tādēļ dodos pie sava drauga — varētu teikt pareizāki, bēdu brāļa — Zvirgzdiņa Jāņa. Tas gulēja blakus istabā un ar to parunājos pēc iespējas bieži. Viņš bijis partijas biedrs un jau no Ulmaņa laika darbojies pagrīdē. Pēc saviem nopelniem bijis 1940. gadā lielākā amatā. Nu vāciešu atvests še. Viņš bija īsts vīrs pusmūža gados — vienmēr dzīves priecīgs un spēja cerības un mundrumu iedzīt manī. Viņa tuvumā it kā atspirgu, jo ar viņu varēju runāt par šo un to. Visam viņš zināja izskaidrojumu un padomu. Ar viņu runājot man laiks pagāja nemanot. Tā arī man viņš ieteica nepiekāpties, jo še mēs esam šai režīmā līdzīgi un tā nu viņš ar savu vecumu nedrīkstēja pēc patiesības uz otra rēķina bija otrs tautietis Karulis Jānis kā jau rakstīju. Bet tas visu gaidija no manis un man par atbalstu nevarēja būt. Drīzāk es viņu izklaidēju un uzmundrināju. Strīds ar vācieti vilkās pāris naktis, jo viņš pastāvēja uz to ka man visu nakti jānoguļ izstieptā stāvoklī. Lamāties jau varēja — tas kaulus nelauž bet naktī es grozījos uz mata kā viņš. Švaks jau es biju, bet viņš arī tikpat. Ko šis domāja nezinu. Bet vienu nakti, kad pierāvu ceļus pie vēdera viņš man sita. Tak es neesmu tāds kuŗam to var darīt tik vienkārši. Viņš dabuja tādu kājas spērienu atpakaļ ka tūlīt palika mierīgs un vairs spēja tik mani lamāt. Kājas spēriens bija iespējams tādēļ ka mana galva atradās starp blakus gulētāju kājām. Tā nu es varēju pamatīgi viņam iespert pa sāniem. Es teicu lamāties tu vari — tas man ne silts ne auksts, bet ja tu man sitīsi, katru reizi dabūsi tikpat daudz atpakaļ. Tak ar to tā lieta nebeidzās. „Manam“ vācietim nāca palīgā otrs vācietis un par abiem viņi ņēma mani ieklapēt. Otrā rītā istabas vecākais (tas uz mani bija ieēdies par to produktu dalīšanas aizrādījumu) mani aizveda pie barakas vecākā un to lietu viņam izstāstīja pavisam otrādi — it kā es pirmais būtu sācis un pieprasija lai mani sodītu ar pērienu 25 sitieni. Tak tas bija labā garastāvoklī un mani arī uzklausija. Rezultātā mani no soda atlaida un lika vācietim par spērienu atvainoties jo viņš tak esot vecāks un nervozāks un tad jau „pieklājība“ prasot lai es kā daudz jaunāks piekāptos. Tā nu tā lieta bija garām un dzīve sāka turpināties ierastās sliedēs. Mana laime bija garām un dzīve sāka turpināties ierastās sliedēs. Mana laime bija arī tā ka pratu diezgan tekoši vācu valodu. Pirmkārt tā satiksmi ar citiem atvieglināja un otrkārt dienas nevilkās tik garlaicīgi. Bez tam te bija arī bibliotēka, kuŗā atradās grāmatas gan tikai vācu valodā. Tās nu es lasiju un lai gan ar grūtībām tomēr saturu sapratu. Tā nu vairs nebija garlaicīgi un dienas ritēja straujāk. Otrkārt arī uz priekšdienām tas man noderēs jo zināšanas nekad nav par daudz un lasot jau valodu visvieglāk var piesavināties kā arī gramatikas pareizību. Janvāra beigās saņēmu no mātes paciņu — 33 āboli un gabaliņš labas ziepes. Ziepes jau nu derēja man pašam, bet vēders prasīja savu un ziepes iemainiju pret divām porcijām maizes. Arī ābolus apēdu tikai piecus, bet pārējos iemainiju pret zupu un maizi. Un kur tad vēl tas prieks par to ka māte neaizmirst. Drīz pēc tam paciņu saņēma arī viens polis. Tas bija mīksts puika. Rezultātā mans vācietis uzmetās viņam par „lielu draugu“ un šis muļķis iedeva paciņu viņam glabāt, jo naktī jau viegli varēja viens otru aptīrīt. Tā nu „mans“ vācietis no polīša paciņas spēra ārā gan maizi, desu i ko citu. Zināms tā lai nemanītu. No desas nogrieza plānu šķēlīti un t. t. Tā ka es to redzēju tad par klusēšanu vācietis deva man tik pat daudz. Bija jau jautājums, vai tas pareizi darīts — nesacīt ka viens apzog otru, bet tā ka vēders pasija savu tiesu un tāpat man neticētu ja es teiktu — tikai dabūtu isus vāciešus kaklā — tad neteicu arī ne vārda. Dzīvojām tālāk. Laiks vilkās še lēni, likās ka nekad no šejienes netiks ārā. Tak Zvirgzdiņš mani nomierināja teikdams: „Tu redzi ka tas tā nava. Ja Tu padomātu kur tu esi bijis gadu atpakaļ, un kā dzīvojis un tāpat izgājis šā gada laikā desmitiem dažādu vietu — kur tev klājies gan labāki vai sliktāki. Tad nu tu vari teikt ka ilgu laiku tu nemaz vienā vietā neatrodies, bet ar lielāko drošību tu vari cerēt tādēļ pēc gada būt mājā un būt labi paēdis.“ Viņa vārdi sāka piepildīties ātrāk kā domāju.1945. g. 2. Februārī man lika savākt savas mantiņas. Ārsts vēl apskatija un atzina par negatīvu. Tad pēdējie atvadu sveicieni no saviem abiem tautiešiem un no istabas vecākā tiku aizvests uz 32. baraku. Tur mēs bijām salasīti un vēl lasijās kopā apmēram 9 gabali dažādas tautības. Viens mums paskaidroja ka tiksim atlaisti no nometnes brīvībā. Tas izlikās tīri neticami un es to uzskatiju par joku, jo par daudz biju mānīts. Tomēr tikām visi deviņi aizvesti uz pirti. Še dabūjām vairāk kā stundu gaidīt. Sēdējām un sākām sarunāties. Tie pārējie bija nākuši katrs no savas barakas un divi vēl vakar tikai atvesti no citām nometnēm. Izrādījās ka katram ticis tas pats teikts, ka būs brīvs. Tad jau nu bija jāsāk ticēt. Tad beidzot atkulās viens esesietis haupšarfürera pakāpē. Ieradās arī divi apcietinātie ar četriem milzīgiem koferiem. Katrs dabūjām atpakaļ tos apģērba gabalus, kas mums bija mugurā nometnē ienākot. Man jau tas apģērbs bija bēdīgāks — Salaspils cietumnieka uzvalks. Tak bļaut arī nevarēju. Dabuju savus garos zābakus, kas vēl bija stipri. Cietumnieka uzvalks — gan jau maiss pēc dabas, tomēr izmazgāts un bikses uzbuktētas izskatījās tīri ciešams. Pārējais trūka man. Te no viena kofera pasniedza man jaunas zeķes un diezgan labu cepuri — kas man piestāvēja kā zirgam cilinders. Tad vēl dabuju diezgan labu rudens mēteli, kas gan man bija mazliet par īsu. Tā apģērbtus mūs aizveda uz komandantūras ēku un uzveda augšā pie nometnes komandanta durvīm. Mūs pārbaudija — tad komandants teica „sprediķi“ no kuŗa izrietēja ka nometne salīdzinot ar ārpasauli bija paradīze it sevišķi ēšanas ziņā un bridināja ka par katru sīkumu tiksim atpakaļ, un tad ar mums garus rēķinus netaisīšot. Tad kāpām lejā un tikām tai pašā komandantūras ēkā ievesti tādā istabiņā. Te katrs saņēmām 6 paplānas šķēlītes maizes apsmērētas ar margarīnu, katrs saņēmām arī piecus papirosus un mazu gabaliņu desas. Vispirms kritām virsū maizei un desai. Tā pazuda apbrīnojamā ātrumā mūsu zobos, neskatoties uz to, ka šī deva bija domāta visai dienai un tagad bija tikai pusdienas laiks. Tak ko atstāt priekš vakariņām še nebija. Tika apēsts viss. Tad sākās pīpēšana. Lielākā daļa jau nebija vairākas dienas kā pīpējuši. Tādēļ viens pakaļ otram tika nopīpēti divi papirosi. Kad tas bija padarīts un mēs jutāmies atkal omulīgi — maz gan vajaga lai cilvēks uz brīdi sajustos laimīgs — mums atnāca pakaļ un aizveda uz pārvaldes baraku. Tur nolasija priekšā ka par katru vārdu ko stāstīs ārpusē par režīmu nometnē, sodīs un tiks atkal atpakaļ še. Tad viens otrs dabūja atpakaļ savas vērtslietas — kuŗas tur bija nodevis ienākot še. Tak es savas kvītes no centrālcietuma Rīgā varēju uzrādīt kam gribu — tā pateica ka nekas no Rīgas nav atsūtīts un tādēļ neko nevarot arī izsniegt, lai prasot tam, kas kvītes parakstījis — bet kur un to lai vairs dabū. Tā nu mans pulkstenis un etvija bija ar to mainijusi īpašniekus. Tad izdeva katram tādu zīmi ka no koncentrācijas nometnes atlaists un nodots Oranienburgas darba pārvaldes rīcībā (Arbeitsamt). Tad viens esesietis mūs tur aizveda un nodeva tur vienas „jumpravas“ rīcībā.
Sēdējām tur līdz vakaram, kamēr jumprava sazvanījās ar vienu un otru. Beigās viņa teica, ka man piemērotu darbu kā šoferim nevarot dabūt, tomēr man piedāvāja divas darba vietas. Vienā vadīt zirgus kādai dārzniecībai — kuŗu neņēmu jo ar zirgiem tak neprotu apieties un otru darba vietu Birkenvederā pie viena ogļu lieltirgotāja uz traktora. Ar to viņa nevarēja sazvanīties, bet izgatavojusi rakstu un iedevusi adresi sūtija turp. Bet te tak apkārtni nepazinu un tā nu nevarēju nekā meklēt.