1946. gads
Pienāca nemanot jaunais gads. Nodedzinājām savai eglītei atlijušās svecītes un manījām ka ēdiens tiek dots šodien sevišķi labs. Ejot uz gāzēšanu ārste pateica ka ir jau maza kaversniņa. Ar katru nākamo reizi tā palika lielāka un lielāka. Tak bez operācijas še nekā nevarēja līdzēt. Ārste uzrakstīja zīmi slimnīcas ārstei ka viņa atbild pa mani — ka dos slimnīcā atsevišķu istabu un atbild par mani ka es nebēgšu. Tak nelīdzēja nekas. Slimnīcas ārste nevarēja nekā darīt. Mani atlaist varēja mājās tikai tad, kad dabūšu sarkanarmijas grāmatiņu. Tuvojās vēlēšanas. Īsi pirms vēlēšanām, kas notika 10. februārī saņēmu sarkanarmijas grāmatiņu. Tas nozīmēja ka arī viņi nekā sodāma pie manis neatrada. Nu varēju atviegloti uzelpot. Lai gan to zināju sen — tad tomēr no pratināšanas momenta, kas notika tūlīt pēc jaungada, es visu laiku staigāju kā atšālējies. Pēc vēlēšanām notika komisija. Mani atzina kā otrās grupas invalīdu un līdz ar to armijai nederīgu un stādija priekšā demobilizēšanai. Trešā dienā mani papīri atnāca atpakaļ apstiprināti no N.K.V.D. ārstu virskomisijas. Tagad nu man bija jāatgriežas atpakaļ uz rotu. Še vispirms izsniedza man pilnu sarkanās armijas formu — tikai bez zābakiem — tie bija man pašam (es varēju tos gan pieprasīt — bet tā ka tie noliktavā pagaidām nebija un kamēr tos sagaidītu — man būtu jādzīvo rotā varbūt mēnesi. Tā ka operācija bija svarīgāka kā zābaki — tad pēc tiem nedzinos.) Tad vēl pāris noraksti štābā. Tad bija jāiet pašam uz Alberta ielu. Tur saņēmu vēl kaut kādus dokumentus. Un tad es kā brīvs cilvēks atstāju nometni un rokā man bija paka ar manām privātām drēbēm.
Pārbraucis mājās, gāju otrā dienā uz Kirova rajona kara komisariātu. Tur dabuju zināt ka vispirms vajadzīgs noraksts no ārstu komisijas lēmuma. Sukāju uz norakstu biroju un par 10 rubļiem dabonu arī to. Kara komisariātā norakstu apstiprinā un saņemu pamata dokumentu pases iegūšanai. Bez tam vēl dabonu divas spravkas kas vienu pārtikas kartiņu iegūšanai un otru uz vienu stēri malkas. Pārtikas kartoņas dabonu strādnieka. Malka maksā 50 rubuļus un paša transports. Malku pārdodu tālāk par vienu baltu jaku, kas maksā apm. 200 rb. Straume mani uzņem uz pases bildītēm par brīvu. Milicijas nodaļā saņemu pasi derīgu uz vienu gadu un balto kara klausības apliecību, kas nozīmē ka esmu kaŗa dienestam nederīgs. Pierakstīšanās man kā invalīdam nesagādā grūtības. Vēl izklapatāju uz invaliditātes pamata pensiju 100 rb. mēnesī. Tas jau nu nav daudz — uz tirgus sviests maksā 240- rb. kb. Tomēr labāk nekā nekas. Varu pieprasīt arī vienreizēju aizņēmumu (tas gan nav jāatmaksā) to saņēmu 250 rb. un vēl dabuju ordeni uz kurpēm. Tās par 110 rb. nopirku. Nu ir viss kārtībā un var ar mierīgu sirdi doties uz slimnicu. Ir arī pēdējais laiks, jo kavēšana ir palikusi tik liela, ka ārste vairs negalvo par manu dzīvību. Arī temperatūra tagad vakaros kāpj līdz 38˚. Nav jau arī brīnums — šīs skriešanas ir ļoti nogurdinošas. Dzīve jāsaka arī mājās gāja kā pa mazo ellīti. Vispirms Jeta ar Emīliju nevar satikt. Man gan atklāti sakot liekas ka vairāk vainīga ir Emīlija, jo tai ir asāka daba. Tak sava daļa vainas ir arī Jetai, jo tas ar savu muļķīgo pļarkšēšanu un bez tam speršanu var izvest no pacietības katru. Tak esmu novērojis tomēr ka Emīlija bieži vien bez iemesla uzbrūk Jetai. Ņemot vērā ka pa dienu Herberts ar Lēnu ir darbā, tad nav neviena kas tās izšķirtu. Es no viņām turos tālāku un viņu strīdū nemaisos, jo man, ņemot vērā ka dzīvoju še no Herberta žēlastības, nav nekādas noteikšanas. Tikai nepatīkamākais ir tas ka Jeta man stāsta ka Emīlija par mani teikusi to un atkal šito. Tās ir tādas lietas, kas grūti ticamas un tā kā viņa man personīgi acīs neko nesaka, tad arī es nerunāju ne vārda. Arī Emīlija uz Jetas saka: „Tu ēdi mana dēla maizi.“ Tas tiek teikts manā klātbūtnē un tādā veidā ka noprotu ka arī tas uz mani zīmējas. Taisnība jau viņai ira un saprotu arī pats ka labāki būtu viņai un arī Herbertam, ja es no šejienes pazustu. Tak tas pagaidām nav man iespējams. Arī Lēna izsūdz savas bēdas — kā par dzīves dārdzību un citām nelaimēm. Bez tam viņa stāsta ka Emīlija Līgatnē nevar ilgi palikt, jo uz 6ta algas ņemot vērā ka viņi, ieskaitot 6to vecākus, ir 8 cilvēki ir grūti dzīvot. Ja nu Emīlija brauc ārā, tad viņai jādod vismaz 500 vai 600 rb. naudas, lai aizvestu šī šo to, kas nav tur dabūjams. Ir jau taisnība. Herberts ar Lēnu kopā nopelna tikai 600 rb. un ēšana vien dienā izmaksā 100 rb. Tad nu iztrūkumu sedz šo to pārdodot un to ka H. strādā bez gulēšanas līdz 3 naktī tā katru nakti. Es tieši brīnos kā viņš to var izturēt. Un nevar teikt — viņš man dod tiešām daudz — kaut vai rēķinam ēšanu un to ka man nav jāmaksā par dzīvokli. Manas lupatas mazgā Jeta — bet viņa visu dara briesmīgi pavirši. Lai nebojātu nervus, pogas un lāpīšanu izdaru pats. Ņemot vērā ka man jāiet slimnicā un stāv priekšā operācija — tiek pārdots brūnais drēbju skapis no ēdamistabas par 600 rb.
Slimnīcā ieeju 26.III.47. atviegloti uzelpojot, jo nu esmu mierīgs cilvēks un nejūtos nevienam uz kakla. Tagad nu tieku ievietots vispirms uzņemšanas istabā. Tā ir maza istabiņa ar četrām gultām. Gaidot uz operāciju varu pārdomāt savu stāvokli. Vispirms jau konstatēju ka tuvākam laikam darba darītājs neesmu. Vispirms jau manas plaušas. Ar tām izredzes man ir — jo spēcīgā sirds pielaiž gāzēšanu un tas ir svarīgi. Tomēr ja izdosies ar operācijas palīdzību kavernu aizspiest un tā procesu apturēt — tad tomēr bažas rada kreisā plauša, jo ņemot vērā ka labā puse pašreiz elpo ierobežoti, tad kreisā puse piepulēta divreiz vairāk un arī sāk apēnoties. Ja arī man sāktu iet nemitīgi uz labo pusi — lai kaut ko es varētu sākt darīt — man vajadzīgs vismaz 4 jeb 5 gadus pilnīgā mierā ārstēties. Tad vēl jāņem vērā ka es pa slimnīcu un sanatoriju varēšu ārstēties tikai apmēram gadu un pēc tam būs jādzīvo mājās. Lai gan jādomā ka tad jābūt dzīves apstākļiem labākiem — jo dzīves nopostīto jau atjauno. Arī ar labo ausi nedzirdu un lauztā kāja uz laika maiņām stipri sāp. Dzīve jau nav rožaina. Vēl bēdīgi ir arī tas, ka es centos dabūt šoferu kartiņu. Tas gabals jau nava viegli iespējams veselam, kur nu vēl slimam. Tā dzīvodams pa nometni biju nokavējis eksāmenu termiņu. Nu vajadzēja satiksmes noteikumus likt pa otro reiz. Ņemot vērā ka Žoržam ir liela pazīšanās auto inspekcijā un viņš pats strādā Arodbiedrības centrālā padomē kā garāžas pārzinis, runāju ar viņu. Žoržs solijās palīdzēt, tas man izmaksāja „tikai divi polši“ — (140 rb). Polšus viņš prata nodzert, bet kad bija jāpalīdz tad nedarija nekā — lai gan tas viņam iespējams bija. Paļaudamies uz viņu iekritu galīgi — pat tos eksāmenus, ko noliku bija jāliek pa otro reizi. Tas tāpēc ka visi trīsi eksāmeni noliekami trīsu mēnešu laikā. Ja pa to laiku neesi paguvis kartiņu dabūt, viss padarītais neskaitās un jāsāk no jauna. Tā iegāju slimnicā un šoferu kartiņai atmetu ar roku cerēdams to izdarīt kad būšu spēcīgāks. Pēc trīsu dienu gulēšanas mani pārcēla uz trešo istabu. Tā bija labākā istaba nodaļā, jo te atradās tādi „veselāki“ slimnieki. Arī divi lielie logi ielaida sauli. 30. III. gāju uz galda. Tā nav vienkārša procedūra. Vispirms tiek iztaisīts rentgena uzņēmums un smalki izpētīts kur atrodas kaverna — cik tā liela (mana bija pieclatnieka lielumā) kur atrodas saaugumi. Kad tas ir izdarīts, tad jāizdzen paduse — jo operācija notiek no tās vietas. Tad tiek stingri uzgāzēts — tas vajadzīgs lai plauša tiktu pēc iespējas stipri saspiesta — tādā veidā tā kļūst mazāka un saaugumi tiek stingri iztiepti. Šādi izstiepti saaugumi paliek tievāki un līdz ar to tie vieglāki pārdedzināmi. Saaugumus negriež, bet dedzinā. Tas vajadzīgs tāpēc, ka plauša ir bagāta asinsvadiem. Izdarot griešanu asins vadi būtu pārgriežot atvērti un asinīm nepagūstot pietiekoši ātri sarecēt — draudētu noasiņošana. Tapēc izdara dedzināšanu, kas aprauj tūlīt radušos brūci. Salīdzinot ar agrākiem laikiem operācija ir stipri vienkāršota. Pats uzkāpju uz galda. Agrāk uznesa sanitārs un slimnieks nāca no vannas ieģērbts viss baltā. Tagad nekas tamlīdzīgs. Tiek iedotas vairākas tabletes klepus noņemšanai un tiek pieteikts ka operācijas laikā nav brīv klepot. Ja nu nevarot tīri turēt — tad jāsaka un tad ārsts iespēj instrumentus pa klepošanas laiku izraut ārā. Vispirms esmu izģērbts līdz pusei. Operācijas zāle ir auksta, jo centrālapkure nedarbojas — malkas trūkuma dēļ. Lai es galīgi nenosaltu, tad man muguras tuvumā tiek piebīdīta elektriskā krāsniņa, kas patīkami silda. Viss sāns tiek man nomazgāts ar ēteri. Tad to nosmērē ar jodu. Tiek iedurta gara adata kas ir paresna. Tai cauri iet otra tievāka. Ar tās palīdzību tiek noteikti saaugumu atrašanās vietas un līdz ar to vietas kur jātaisa griezieni. Šādas vietas tiek atzīmētas divas. Atzīmētās vietas ar vairāku špricu palīdzību tiek padarītas nejūtības. Tad pārklāja pāri palagu, kuŗā bija četrstūrains caurums, kas atsedza pašu operējamo vietu. Kopēja turēja palagu nost no sejas, lai būtu vieglāk elpot un sejai piekļūtu svaigs gaiss. Nomērdētās vietās tika ar nazi ietaisīti caurumi. Šī lieta nav sāpīga — patiesību sakot nejutu nekā. Vispirms tiek ievadīts skatāmais instruments. Tas ir apmēram pildspalvas resnumā. Galā tam ir lampiņa, kas iekšieni apgaismo un iekārta ir tāda — nu kā zemūdens periskopam. Pa to tad ārste var skatīties operācijas laikā. Otrais ir pats dedzināmais aparāts. Arī tas ir pildspalvas resnumā. Galā tam ir divi kontaktiņi starp kuŗiem tad nu lēkā elektriskā dzirkstele, kas izdara pašu dedzināšanu. Abi instrumenti ar vadiem ir pievienoti sevišķam elektriskam aparātam, kas ar dažādu reostatu palīdzību regulē strāvas stiprumu. Pati operācija ir diezgan sāpīga. Sajūta tāda ka viens vislaik turēt degošu papirosu pie ādas. Mana operācija ilga vienu stundu un desmit minūtes. Pēc tam caurumu saspieda ar bleķa caurumu, kad instrumenti bija izņemti. Pēc operācijas pats aizgāju saviem spēkiem uz gultu. Ārste uzslavēja ka neesmu izdevis pa šo laiku ne vaida. Gultā tiku ievietots pussēdus un tā man bija jāpavada pirmā nakts. Tā nav joka lieta, jo sāns sāpēja. Pēc tam ikdienas palika labāki. Trešā dienā jau staigāju. Tūlit pēc operācijas kaverna jau bija palikusi mazāka. AR katru dienu tā samazinājās. Slimnicā mani bieži apciemoja Herberts un vienmēr šo to atnesa. Daudz jau nu viņš nevarēja — jo viņam arī jāapgādā tak tik daudz cilvēku, bet labs jau bija arī tas pats. Žēl jau bija noskatīties ka vienam otram piederīgie un vecāki skrēja gandrīz katru dienu un pienesa produktus. Man jau tik labi nebija un jāsaka atklāti ka ar to porciju ko saņēmu slimnicā paēdis nejutos. Arī operācija man noņēma ļoti daudz no svara. No normālā svara man iztrūkst 18 kg. Tas ir ļoti no svara manā izveseļošanās gaitā. Arī kaverna lai gan palikusi ļoti maziņa negrib saspiesties pa visam. Ārste jau domā par nervu operāciju. Tomēr beigās izrādās ka bez nervu operācijas kaverna maija sākumā ir aizgājusi ciet. Bieži vien atnāku mājās un pie Herberta paēdu vakariņas. 19 maijā Ēriks tiek iesvētīts un esmu ielūgts arī es. Man ar drēbēm ir bēdīgāki. Nopērku vienu polšu jo ar tukšām rokām jau nevar iet. Herberts iedeva man savu jauno uzvalku — kuŗu viņš vēl nebija mugurā vilcis. Tā nu nosvētīju arī šos svētkus pa godam. Trijas dienas vēlāk aizgāju uz filmu „Balerīna“ — amerikāņu mākslas. Lai gan uzmanījos — tomēr trāpīju apsaldēties. Rezultātā dabūju mēnesi nogulēt ar temperatūru 40˚. Tas nāca pa sliktu kreisai plaušai — kuŗā apēnojumi sāka paplašināties. Lai glābtu kas glābjamss — vajadzēja uzsākt to gāzēt. Labā plaušā bija radies ūdens. Acumirklīgs labums no tā ir tas ka man labo pusi vajadzīgs retāk uzgāzēt jo nu gaisa vietā stingri spiež ūdens. Sliktums ir tas, ka ūdens var sākt strutot un tas pat ļoti spēcīgam ir grūti izturēt. Tomēr mana veselība ir tāda, ka jāsāk domāt par slimnicas atstāšanu un došanos uz sanatoriju. Slimnicā man nācās novērot ka ar slimību ir tāda jocīga lieta. Viens otrs ar labākiem plaušu stāvokļiem un no vecākiem vēl piegādātu labu ēšanu ņēma un nomira. Es — lai gan mans stāvoklis ir diezgan bēdīgs — vēl turos un esmu pie tam kustīgs. Es nesaku, ja man būtu tāda ēšana kā vienam otram, es spētu daudz ātrāk izveseļoties. Visi ārsti atzīst, ka man ļoti spēcīgs organisms. Par to man jāpateicas saviem vecākiem. Ar apģērbu esmu diezgan labi apgādāts. Man ir garie zābaki — lai gan neizskatīgi un pa lielu, tad tomēr izturīgi un ūdens necaurlaidoši, biezas galifē bikses. Man ir arī viens vācu frencītis, pāris kurpju un no Aidiem dabūtas garās bikses. Viens vecs pletkrekls — ko dabuju no Jetas un ko tā kaut kur savukārt spērusi. Tad vēl sarkanās armijas formas blūze un galifeikas. No apakšveļas man ir viens jauns armijas apakškrekls un apakšbikses. Tās atdevu tantai — jo man tie bija pa mazu un bez tam tanta man bija devusi divas Herberta apakšbikses un tāpat naktskreklu. Tad jau tas pats vien sanāk. No Jetas dabuju vēl savus pirkstainos cūkādas cimdus, ko māte man deva vācu laikā. Arī šinelis bija labu labais. Tanta iedeva vēl baltas īsas apakšbiksītes un sporta kreklu. Kā arī ziepju ielikšanai kastīti. Vispirms tiku izrakstīts no slimnicas. Martas ielā dabuju ordeni uz Cēsu sanatoriju. Sagatavoju koferi. Visu veļu līdzi neņēmu. Armijas galifeikas un pirkstainos cimdus atstāju mājās. Vēl no tantas dabūju vienu deķi. Sommers braucot ar savu mašīnu paņēma mani līdz. Un tā es jūlija beigās ierados Cēsīs. Pati sanatorija atradās Gaujas malā. No labierīcībām nav nekas sevišķs. Še atrodas 6 ēkas — vasarnīcas — katra uz sava kalna. Šīs vasarnīcas tad nu izbūvētas par sanatoriju. Kā pirmā ēka — šosejas malā skaitās kanceleja. Uz nākošā kalna atrodas otrā māja. Tur dzīvo slimnieki vīrieši. III ēkā dzīvo sievieši. Ceturtās mājas apakšā iekārtota ēdamzāle, kuŗā ēd visi sanatorijas slimnieki, atrodas rentgena aparāts, direktora kabinets, gāzējamā istaba un ambulance. Augšstāvā bija 5 istabas ar slimniekiem vīriešiem. 5. māja atradās tālāk kalnā. Lai tiktu uz turieni bija jākāpj gravā — pa tiltiņu jāšķērso upīte un tad jākāpj atkal kalnā. Tur apakšā bija slimnieki vīrieši — augšstāvā sievietes. Pati sanatorija nebija liela — apmēram slimnieku skaits svārstījās uz 130 gabaliem. Šai sanatorijā bija tas labums, ka še visi skaitījās ar slēgto tuberkulozi — tā tad nebija lipīgi. Mēs gāzējamie bijām tikai kādi 20. Diezgan tālu atradās darba terapijas ēka — kuŗā dzīvoja viens pats man pazīstams slimnieks no slimnicas kurpnieks pēc nodarbošanās — Ozoliņš. Viņš tur bija iekārtojis savu kurpnieku darbnīcu un lāpija apavus — zināms kā slimnieks viņš strādāja tikai pāris stundas dienā. Tad vēl bija viena balta ēka — Oļgene. Tur apakšā bija zālīte ar klavierēm un iekārtots sarkanais stūrītis. Augšstāvā dzīvoja kalpotāji. Man pēc parasto iestāšanās formalitāšu nokārtošanas ierādija istabu IV. ēkā. Istabiņa bija glīta ar 3 gultām. Kā istabas biedri gadījās tādi vecāki un mierīgāki slimnieki. Ar tiem daudz nekrāmējos. Man te bija priekšā pašam sava kompānija. Gāju kopā ar to kurpnieku Ozoliņu un tādu Rēvicu — dzelzceļnieku. Slimnicas direktors Dr. Špliners mani izmeklēja un teica, ka plaušu stāvoklis esot diezgan labs, lai gan kaverna neesot īsti labi salipusi. Runāju par to cik daudz varu es atļauties sev kustības. Viņš teica, ka viņam esot zinami pat ostas strādnieki, kas ar gāzētām plaušām strādājot pat smagus darbus un ejot tomēr plaušas tiem uz labo pusi. Nu man viņš ieteica sevi pārmērīgi nepiepūlēt, bet tomēr staigāt es varot. Man tikai vajadzīgs iegūt normālu svaru. Zināms — tikai guļot un ēdot es varu strauji pieņemties svarā — bet tad būšu ieguvis liekus taukus, kas pārbraucot mājās un dzīvojot mazliet smagākos apstākļos atkal pazustu. Un tā no sanatorijas nebūtu nekāds labums iegūts. Ja kustoties es pieņemtos svarā — tad tas būtu uz muskuļu rēķina un līdz ar to mans ķermenis — ja arī normālo svaru nesasniegtu — tomēr būtu ieguvis zināmu stingrumu.
Visi slimnieki ēdām kopējā ēdamzālē pie trīsiem gariem galdiem, pie kam bijām sasēdināti raibā rindā. Gandrīz katram bija pa galda dāmai. Par ēšanu nevarēja sūdzēties no sākuma. Maize atradās uz galda lielos šķīvjos, katrā ēdiena reizē un to varēja ēst cik grib. Brokastis bija 8 no rīta. Tur saņēma baltu — saldu kafiju cik grib. Sviesta gabaliņš gan pietika tikai vienas šķēlītes apsmērēšanai. Tad vēl bija trīsas šķēlītes desas. Gandrīz katrās brokastīs bija arī biezpiens un to varēja ķepēt cik grib.
Pl. 10.00 bija 1. launags — to visiem nedeva, bet gan tikai tiem, kas skaitijās vāji. Tā ka biju vājš, tad saņēmu arī es. Te daudz neko nedeva. Kādreiz bija viena kotlete, jeb viens pats kartupelis un pat kādreiz gabaliņš cepta kāļa. Pusdienās bija parasti sakņu zupa bagātīgi ar gaļu, to varēja strēt cik grib. Es parasti ēdu 3 un pat 4 šķīvjus. Launagā deva rupmaizi un pienu cik grib. Vakariņās parasti bija biezputra un maize ar saldu tēju, kā arī mazs gabaliņš sviesta. Ar šādu brīnišķīgu ēšanu sāku pieņemties svarā un no 62 kg līdz mēneša beigām pieņēmos uz 68,4 kg. Pēc pusdienas bija no 14.00—17.00 jāguļ. Pārējais laiks bija mūsu brīvā rīcībā. Ozoliņš parasti Gaujā spiningoja un gandrīz katru dienu noķēra pa līdakai. To mēs terapijā uz prīmusa uzcepām un notiesājām. Jau trešā dienā iepazinos un manā dzīvē ienāca sieviete. Tā nu bija kundzīte 35 g.v., kuŗai mājās vēl bija 13 g.v. meitenīte. Vīrs viņai pa kara laiku bija pazudis. AR to nodzīvoju kopā vairāk kā divas nedēļas, kad viņai augusta vidū bija sanatorija jāatstāj kā darba spējīgai. Pa šīm divām nedēļām taisījām garus gājienus uz meža izcirtumiem, kas bija bagāti ar avenēm. Lasiju arī mellenes — zemenes bija jau beigušās. Kad viņa aizbrauca uz mājām es savu brīvo laiku pavadiju pie kurpnieka, kur mācījos špeilēt apavus jeb braucu līdzi sanatorijas mašīnai mežā malku krāmēt. Vārdu sakot jutos labi. Arī temperatūra stāvēja normāla un visas pazīmes rādija ka plaušas sākušas laboties. Jāsaka ka sanatorijā pastāvēja ļoti daudz mīlas pārīšu un nav jau brīnums ka starp jauniem ļaudīm, kuŗus dzīve sanes kopā vienādos apstākļos — attīstas siržu saites. Tak nekas nava mūžīgs un ja arī vienu laiku iet labi, tad beidzot nāk lūzums un stāvoklis pasliktinājās. Tā augusta beigās ēšana sāka pasliktināties. Vispirms samazinājās piens — to vairs dabuja pa vienai krūzītei dienā. Tad pazuda biezpiens. Arī desas vairs nedabūja katru dienu. Arī zupu varēja dabūt tikai pa diviem šķīvjiem. Septembra beigās jau samazinājās maize un to vairs saņēmām 500 gr. dienā normu un tā pati bija tāda kā logu ķite. Tad laikam kāds no partijas biedriem, kam teikšana — bija kaut kur sūdzējies un maizes kvalitāte uzlabojās — tak ne uz ilgu laiku. Oktobra mēnesī jau bija nonācis tik tālu, ka zupu pusdienā dabūjām pa šķīvim, kafija bija melna, pienu vairs neredzēja. Tā vietā launagā deva pa krūzītei saldu tēju — vēlāk tā pati bija rūgta. Brokastīs arī vairs desas neredzēja. Viss tas atsaucās uz svaru un sāku svarā kristies. Septembra sākumā saņēmu 10 dienas atvaļinājumu un atbraucu uz Rīgu. Vispirms aizgāju pie savas vecās ārstes uz slimnicu pārbaudīties. Tā teica, ka plaušas palikušas labākas. Vispirms kreisā puse ir sākusi laboties. Vienu nakti pavadiju arī pie kundzītes, bet pārējā laikā gāju pie tās ik pāris vakarus. Nākot rudenim un manam atvaļinājumam izbeidzoties taisījos braukt atpakaļ. Ar ārsti aprunājos, ko tā saka par ūdeni. Viņa teica ka ūdens ir dzidrs un strutot netaisās un ka labāk to nenovilkt. Mājās meklēju savus pirkstainos cimdus, jo ar plikām rokām ir pa vēsu, bet ar dūraiņiem pa karstu. Tak tie bija bez pēdām pazuduši. Nieka cimdu dēļ neteicu ne vārda — it sevišķi tāpēc ka Herberts jau man tik daudz palīdz. Zinu — cimdu nozušana liekama vai nu uz Jetas, bet gan drīzāk uz Bruņa rēķina. Braucu tāpat. Tas jau nebūs interesanti, ja aprakstīšu ar kādām grūtībām dabūjama biļete.
Tur sanatorijā dzīvoju pa vecam. Tuvojas mana dzimšanas diena. Herberts atsūta manu pensiju un klāt vēl nauda no sevīm. Tak divi simti rubļi nav nauda. Paņem puskīlo sviesta, gabalu ziepes, pāris sīpolu un 3 paciņas smēķu kā arī litru piena un tā ir cauri. 50 rubuļus atlieku dzimšanas dienai. Arī Rēvics saņem pastā savu pensiju un manā dzimšanas dienā iedzeram. Esmu runājis par to lietu ar ārstiem un tie saka, ka dzert var tikai ne alu. Alus bojā sirdi, jo tā tā vai tā tiek bendēta ar gāzēšanu. Oktobra sākumā ierodās ārste Dr. Gutmane. Ņemot vērā ka Spilners aizņemts ar ambulanci pilsētā — jaunā ārste uzņemas vispārējo ārstēšanu. Spliners gan paliek kā direktors, bet iejaucas reti. Te nu sākas nesaskaņas ārstēšanā. Rīgā — Bitte teica ka labā puse stingri jaūzgāzē pa 3 nedēļām reizi — vēlākais noteikti pa 4 nedēļām. Gutmane vispirms grib novilkt ūdeni — es nelaižu — strīdu izšķir Spilners, piekrītot man / to man ieteica Bitte. Tad sākās strīds ar gāzēšanu. Gutmane mani gāzē reizi pa 6 nedēļām un dzen mazāk gaisa iekšā kā to darija Bitte. Nezinu kam taisnība, bet tā rādās būt Bitte, jo sāk kāpt vakaros temperatūra uz 37.3 un elpas trūkums. Gutmane pasaka ka tas esot no atmosfēras apstākļiem un vispār man nevarot gāzēt — to norādot tā temperatūra. Jāsaka ka tad kad uzgāzē Špilners jeb Bitte Rīgā — temperatūra man turas normāla — līdz reizei kad ķeras klāt Gutmane. Tak ārstei ir diploms un ne man tiesība mācīt ārstes kā ārstēt. Oktobra sākumā iebraucu Rīgā un Bitte mani tūlīt uzgāzē sakot ka plauša ir par vaļīgu spiesta. Nu skaidri zinu ka Gūtmane ārstē nepareizi. Tagad man atliek tikai divas izvēles, vai nu palikt sanatorijā un riskēt ar Gutmanes ārstēšanu, tomēr būdams paēdis, jeb braukt mājās — tikt ārstētam pareizi, bet dzīvot sliktāk ar ēšanu. Vēders izšķir pa sanatoriju, jo še var vēl noturēties trīsus mēnešus. Domāju ka pa šiem trim mēnešiem nekāds liels ļaunums nevar man notikt, jo lai ar labo pusi iet kā iedams, tad tomēr kreisā puse no Gutmanes tiek gāzēta pareizi un tā pa šo laiku ir tikusi uz pusi veselāka. Būdams Rīgā ar Herberta ziņu pārdevu veco dīvānu, un zāles mēbeles kopā par 2200 rb. Tas ir labi dabūts, jo uz tirgu pārdodot būtu dabūjis mazāk. Nauda paliek pie Herberta un uz sanatoriju ņemu līdzi tikai 200 rb. Herberts solijās man tad nu katru mēnesi bez pensijas no šīs naudas pa 200 rb. piesūtīt. Sanatorijā brauc slimnieki prom — to vietā nāk jauni un tiek noslēgtas jaunas draudzības. Arī Rēvicam — Gutmane ir novilkusi ūdeni. Ūdens tomēr radās tam pa jaunu un sāk strutot. Faktiski viņš bija vainīgs ka ļāvis Gutmanei ūdeni vilkt, jo Rīgā Bitte arī viņam neieteica to darīt. Rezultātā viņš guļ ar temperatūru 40 un ar katru dienu tam paliek sliktāk. Darīt neko nevar un vienīgā izredze tam atliek braukt uz slimnicu Rīgā pie Bittes. Tā veca speciāliste un varbūt varēs tam ko līdzēt. Rēvics bija par mani vismaz divas reizes spēcīgāks. Tā ka tam labāk nepaliek, tad to ar ātro palīdzību pārved uz Rīgu. Es iepazīstos ar Karmeni — skuķēns 21 g. v. — bārenīte — strādā Vefā. Tam plaušu stāvoklis ļoti labs — vajadzīga tikai atpūta, ne ārstēšana. Sāku ar viņas iet — jo viņa man patīk. NO viņas puses nāk piekrišana pretī. Tomēr manu ka lai gan viņai patīku piekļūšana viņai būs grūta lieta. Nedēļa paiet kamēr dabonu pirmo skūpstu un manu ka viņa vēl nemaz nav skūpstījusies (to viņa neprot — lai gan 21 g.v. nozīmē ka ir kādus skūpstus savā mūžā gan saņēmusi). Bieži vien pastaigājamies par mežu, lai gan sniegs un aukstais laiks šādas pastaigas negrib pieļaut.
Mani garie zābaki tā ir labi — ūdeni cauri nelaidoši un stipri. Tikai tiem ir viena vaina— viņi ir par lielu stulmos un smagi. Galifeikās un zābakos izskatos pēc bandita. Aprunājos ar kurpnieku Ozoliņu, kas darāms šai lietā. Viņš uzņemas zābakus pāršūt, liekot zābakiem apakšu (galvas) galīgi jaunas pa 500 rb. Aprēķinu ka tagad zābakiem cena ir 1600 rb. un tas atmaksājas. Es apjautājos vai nevar vecās galvas pāršūt, bet viņš saka ka starpība ta būs niecīga un iznāks sist špeiles blakus veciem caurumiem, tāpēc zābaki iznāks neizturīgi un laidīs ūdeni. Zināms pa ūdeni brist man nav vajadzīgs — tomēr lietainā laikā kāja tad var būt mitra. Tā ka neko nedaru bez Herberta ziņas, tad rakstu Herbertam. Herberts atraksta ka Lēnas brālis, būdams kurpnieku darbnīcas meistars šo lietu izvedīs pa valsts cenu, kas iznāks krietni lētāk. Tā nu palieku klausot Herbertam pie pēdējās izejas.
Sanatorijā bija arī izpriecas. Starp slimniekiem bija daudz mākslinieku — starp citu arī divas aktrises no teātriem. Tad jau ik pāris nedēļas tika rīkoti vakari, kuŗos izrādija pašu iestudētas ludziņas. Vienai otrai ludziņai bija tādi panākumi, ka tās dabūjām izrādīt pat Cēsu Kultūras namā. Konservatorijas audzēknis uzstājās ar klavieru koncertu. Bija arī viens vijoļu mākslinieks un neskaitāmi uzstājās ar dziesmām. Sanatorijā izlaidām humoristisku žurnālu „Viszinis“, kuŗā slimnieki aprakstijām humorā gadījumus no jocīgākiem notikumiem slimnieku dzīvē sanatorijā. Šai žurnālā atrodas pāris raksti no manas puses zem akvavita pseidonīma. Pēc izrādēm notika dejošana. Ja ar to nepietika, šļūcām pa kluso pusi uz Cēsīm, kur katru svētdienas nakti kultūras namā notika balle ar diezgan labu džesa orķestri.
Decembra sākumā dabūju atkal atvaļinājumu un aizlaidos uz Rīgu. Zābakus iedevu pāršūt un meistars noņem manai kājai mēru. Vienu nakti pavadu pie savas „kundzītes“. Tomēr ilgais šķiršanās laiks un tas ka man ir tagad Karmene (kuŗu gan viņa nezina) mūs ir atsvešinājis. Sievietēm parasti ir tā vājība, ja kad viņas iedomājas ka tām ir kāda teikšana — it kā viņas atdošanās šādas tiesības dotu — grib dabūt vīrieti zem savas tupeles. Tak man nav patikas nedz arī vēlēšanās dot norēķinus par savām gaitām nedz arī par to ar ko runāju un saejos. Tādēļ mūsu starpā valda nemanāmi vēsums un es domāju par „šķiršanos“. Pa šo laiku ir atnākušas no mātes divas vēstules. Esmu priecīgs. Tak dienas paiet un dodos atpakaļ uz sanatoriju.
Dienas ripo. Staigāju ikdienas ar Karmeni, bet tālāk par skūpstiem netieku. Nav labvēlīgu apstākļu un vietas kur. Saņemu vēstules arī no Īdas. Pēc pāris gadu pārtraukuma rakstīšanā esam atkal viens otru atraduši. Vispār man patīk satikties ar cilvēkiem un tos pētīt. Arī Ozoliņš dabon atvaļinājumu un brauc uz Rīgu. Man viņš atstāj terapijas atslēgu un lūdz man terapiju pieskatīt, kā arī iekurināt katru dienu pa druskai krāsni. To arī labprāt apsolu, it sevišķi tādēļ ka viņam ir rādio aparāts. Vakarā abi ar Karmeni ejam klausīties rādio. Tak klausīšanās neiznāk ilga. Sākam maigoties un viņa kļūst manējā. Te nu izrādās ka tā viņai ir pati pirmā reize, līdz ar to viņa man kļūst daudz mīļāka. Vispāri skuķēns ir gādīgs. Viņa noada man dūraiņus cimdus, jo bija manījusi ka man ar cimdiem bēdīgi. Uz ziemas svētkiem viņa man uzdāvināja vienu pāri pašas adītas vilnas zeķes. Un manām vecajām vilnas zeķēm pieadīja pēdas. Tuvojas ziemassvētki. Uz tiem notiek gatavošanās. Salūkoju mazu eglīti un pāris svecītes. Tomēr uz vienu dienu pirmajos ziemassvētkos pārbraucu Rīgā. Te uzzinu, ka Rēvics no rīta miris. Mazliet bēdīgi paliek ap sirdi, jo kas var zināt kāds liktenis man sagaidāms — viņš jau bija daudz spēcīgāks par mani. Arī man ir ūdens un ja tas sāk strutot — tad var viegli gadīties tāpat kā viņam. Mani zābaki vēl nav gatavi un nokārtojis šo to priekš citiem — dodos atpakaļ uz sanatoriju. No Rīgas līdz man divi polši. Ziemassvētkos jau bez tā iztikt nevar. Tos nodzeram ar Ozoliņu. Arī sanatorija dod vienu pudeli alus pa diviem, tad vēl tādu kvasu, ir galerts, pīrāgi, karbonāde un citi labumi. Ar vārdu sakot iegūstam tādu ziemassvētku sajūtu. Arī Oļgenā notiek ballīti un es dūšīgi dejoju. Jaungadu pavadam mierīgi. Herberts atsūta man pāršūtos zābakus. Kā jau biju baidījies — tas bija noticis. No vecāl galvām arī tie nekā nebija varējuši iztaisīt. Zābaki jau bija iznākuši glīti, tikai 3 numurus pa mazu. Nekā darīt, kājās nedabonu. Un izrādās, ka samaksāts par visu 350 rb. Tā tad 150 rb. taupot (500 Ozoliņš) man zābaki ir, bet kājā man nav ko vilkt. Nu stāvu dilemmas priekšā — ko darīt. Ja pārdodu — man dod 100 rb. Bet lai dabūtu jaunus kaut vai ar Lēnas brāļa palīdzību — man vajaga 1500 rb. Jeb es varu šos pašus pāršūt vēlreiz par 500 rb. Tomēr man laimējas. Tādam šoferim Rūķim stāv pie Ozoliņa materiāls gariem zābakiem. Ne sevišķi labs — jo šokti ir veci — lai gan chroma. Galvas un pazole — vārd sakot visa apakša tiek taisīta jauna. Manējie ir jakts āda. Chroms jau nu skaitas vērtīgāks. Ozoliņš būdams man draugs — dod padomu aprunāties ar Rūķi — jo rūķim zābaki ir vajadzīgi steidzīgi. Domāts darīts. Rūķis izmēģina manus zābakus — tie viņam taisni laikā un mani zābaki viņam patīk jo nostrādājums tiem ir glīts. Notiek apmaiņa. Tas ir Rūķis saņem manus zābakus un Ozoliņš tagad šuj zābakus man no Rūķa materiāla un par šūšanu maksā Rūķis. Ozoliņš dabon ļoti glītu liestīti un zābaki iznāk tiešām glīti. Šektēs ir gan mazas skrambiņas, bet kad zābakus nopucēju, man ir eleganti balles zābaciņi un galvenais izturīgi, jo materiāls ir lietots labs. Izrādās ka nostrādāti viņi ir tik labi, ka pat ūdeni viņi nelaiž cauri. Tas ir ļoti no svara jo ziemā pa sniegu brienot, man nav jābaidās par apsaldēšanos, kas var viegli gadīties ja kājas ir mitras. Un katra apsaldēšanās var būt par cēloni veselības straujai pasliktināšanai. Man janvārī notek invaliditātes grupa. Lai saņemtu pensiju, ir jāpagarina. Ārste man iepriekš uzgāzē kreiso pusi un saka, ka labo uzgāzēs pēc pāris dienām. Dabonu izziņu invaliditātes komisijai, kas notiek pl. 2.00 dienā Cēsīs. Ceļš ved gandrīz 3 km visu laiku pret kalnu. lai tiktu laikā pielieku soli. Bailes gan ir — jo labo pusi sen vajadzēja uzgāzēt. Tagad nu tā ir vaļīga. Zinu arī to, ka kavēšanās vieta ir tikai salipusi un nevis saaugusi — tam vajadzīgs 2 gadi laika. Ņemot vērā, ka kreisā puse kā tikko uzgāzēta elpo ierobežoti — galvenā elpošana iznāk labai plaušai — kas tai tagad ir noteikti kaitīga. Tak tā ka tagad ārstēšana ir par brīvu un man nav tiesības izvēlēties ārstējošos ārstus, tad nevaru neko teikt, bet man jāiet un jāriskē. Uz komisiju nonāku laikā un man bez ierunām pagarina otro grupu uz turpmākiem sešiem mēnešiem. Atpakaļ nāku lēnām lai taupītu plaušas. Iešana sokas viegli, jo nu ceļš ved no kalna lejā. Tomēr ir jau pa vēlu. Kad tieku skatīts uz rentgenu labās plaušas uzgāzēšanai ārste atron, ka kaverna ir atrauta vaļā — tā ir divlatnieka lielumā un nu process iet strauji uz priekšu. Ar katru dienu jūtos sliktāk un sliktāk.
