Par piena noņēmēju raganu
Vienai saimniecei bijušas četras skaistas, treknas govis. Lai gan viņas bijušas no labākās piena devēju sugas, tomēr piena dabūjuši ļoti maz. Saimnieks ar saimnieci nevarējuši vien nobrīnīties. Viņi gājuši un braukuši gan pie dažādiem burvjiem un zīlniekiem, bet velti visa braukšana un vārdošana. Govis piena kā nedod, tā nedod. Turpretī nāburgu saimniecei, kas dzīvojusi viņai blakus, tai bijušas tikai divas noliesējušas goteles, bet viņai piena un sviesta bijis atlikām, tā ka brīnījušies pat viņu pašu māju iedzīvotāji. Tas bijis tamdēļ, ka viņa bijusi īsta ragana un nākusi uz nāburdzes četrām govīm katru nakti slaukt. Rītos govis bijušas gluži slapjas ar baltu sarmu virs spalvas.
Sieva kādā rītā ienākusi dzīvoklī no govu slaukšanas. Raudādama stāsta vīram, ka vairs nevarot neko saprast, ko darīt – nelīdzot ne zīlnieki, ne burvji. Vīrs nu dod viņai savu pamācību, sacīdams: "Paņem, sieviņ, tu šķēres un eji uz govu dārzu (govis pa vasaru gulējušas dārzā). Tad izgriez katrai govei uz pieres pa spalvu kušķīšam un aiznes uz baznīcu, noliec tās tur uz upuragalda, tad redzēsim, kas tad būs." Abi vakarā aiziet gulēt. Naktī sieva redz sapnī, ka nāburgu saimniece nāk uz viņu mājām ar diviem spaiņiem un sietu rokās. Pienākusi pie istabas, tā vispirms ripina savu sietu trīs reizas istabai riņķī. Tad pēc tam to ieripinā turpat blakus esošā lopu dārzā, kuram iet tūdaļ pati pakaļ ar vaļējiem izlaistiem matiem un vienā kreklā. Iegājusi dārzā, viņa nostājas pie sētas. Par kādu brītiņu – nezin, kur gadījušās, kur nē – četras gluži plikas sievietes. Ta nu katra sāk slaukt savu govi. Viņai, to redzot, paliek ļoti žēl. Tā sāk tās neganti lamāt un kliegt, līdz no sava kliedziena uzmostas. Viņa modinā tūdaļ vīru augšā un lūdzas, lai viņš nāktu tai līdz uz lopu dārzu, jo viņa esot par lopiem redzējusi nupat tādu baigu sapni. Tur vajagot šonakt kam notikt. Vīrs viņai līdz neiet. Saka, lai nu ejot vien viena pati, tagad gaiša vasaras nakts. Viņa aiziet pie dārza stūra, nostājas tur viena pati klusītiņām un – ak, briesmas, ko viņa tur redz! Nāburdze tiešām stāv turpat tanī vietā, kur stāvējusi, tāda pat ar vaļējiem matiem, balta kā kāds tēls, bet tikai ar baltām, nejauki pārgieztām acīm un tādu savādāku, ļoti bālu ģīmi. Viņa no bailēm dodas atpakaļ uz istabu, stāsta vīram, ko dārzā redzējusi un lai nākot viņš tūdaļ līdz prasīt viņai, ko šij te mūsu govu dārzā nakts laikā meklē.
Aiziet abi ar vīru uz govu dārzu. Sieva nu dodas uz to vietu, kur ragana stāvējusi, bet to vairs tur neatrod. Viņi abi izmeklējās pa dārzu, bet neatrod. Kad saule izlēkusi, sieva nu iet uz dārzu govis slaukt. Viņa nu ņemas tagad pie dienas visu smalki apskatīt. Govis, tāpat kā jau citos rītos, tīri slapjas un sarma uz spalvas. Viņa ierauga jau par gabalu, ka pie sētas kārtīm ir liels kušķis sieviešu matu pieķēries. Piegājusi tuvāk, nu vēl viņa ieskatās, ka cilvēka ādas lampatas arī ir pie kāršu zariem aizķērušās. Tikai nezin, kam tie mati un āda itin kā caurspiežoties norauti. Ap pusdienas laiku viņa dabū zināt, ka nāburgu saimniece pagājušā naktī dikti saslimusi un nupat lielās mokās nomirusi. Pēc viņas nāves nu sāk atkal tās govis dot pienu, ne nu vairs tās rītos nav ne slapjas, ne sarma uz spalvas. Nākošā sestdienā viņa aiziet uz mācītāju, aiznes no govīm nocirptās spalvas, kuras noliek uz upura galda. Pieiet pie baznīckunga, lai tas vēl labi aizlūdz par viņas gotiņām. Par ko tam labi samaksā. Baznīckungs viņai iedevis vēl uz māju līdz svētītās mires, ar kurām lai tā apsvēpējot savus lopiņus, tad nekāds ļaunums tiem vairs neķeršoties klāt. Saimniece tā visu padara, kā vēlēts. Tikko lopiņus apkvēpinājusi, tūdaļ ieradies nāburgs – mirušās vīrs. Viņš nu sācis ar asarainām acīm lūgties, lai ta piedodot viņa sievai, kas tādas blēņas darījusi ar viņas govīm. Viņa jau esot mirusi, tamdēļ vien, ka šij esot viņu savā dārzā redzējusi. Tā viņai no mātes bijis jau novēlēts. Māte, savu amatu tai atdodama, teikusi: ja tevi kādreiz citi redzēs savā kūtī, darzā vai laidarā naktī pie saviem lopiem, tad tu citādi nemaz projām no turienes netiksi, kamēr tu izspiedīsies cauri sienai vai sētai. Caur to tu dabūsi lielas brūces un ar to mirsi, un tā nu ir noticis. Tas tamdēļ vien, ka tavs vīrs ir trāpījis tev teikt, lai tu izgriez savām govīm uz pieres pa splavu kušķim. Dārzā aizgājusi, tā ieraudzījusi tos izcirpumus, tamdēļ nevarējusi tik ātri projām tikt, jārādās bijis tev sapnī. Viņas māte bijusi īsta ragana, tas viņai mātes dots amats. Saimniece tam visu piedevusi, lai ejot mierīgs mājā.
