19.03.2020.
Šodien taču bija jānotiek tai mūsu lielajai konferencei ar 15 valstu dalībniekiem. Tagad liekas, ka šī nevainīgā, labticīgā organizēšana notikusi kaut kādā citā dzīvē. Mēnesi agrāk par parasto laiku uzziedējušas māllēpes. Smuki, bet kaut kā apokaliptiski. Pārtikas veikalā pārdevēja respiratorā un melnos gumijas cimdos. Rada drošības izjūtu, iešu tur vēl. Ar draudzeni apspriedām iespaidus par vakardienas tiešsaistes kustību grupas nodarbību platformā Zoom. To tagad visi kaut kam lieto. Paskatījos datorā gabaliņu no seriāla un kaut kā iespringu, kad varoņi sirsnīgi sarokojās. Vai tad viņi nav informēti par to, ka tā nevajadzētu? Šodien tjipa sākas pavasaris.
20.03.2020.
Ļoti klusa pilsēta. Pāris dienas pasēdi mājās, tad izej - viss ir citādāk. Vecrīga.
26.03.2020.
Ja man tagad būtu jāraksta bakalaura darbs, tēmu netrūktu. Piemēram, varētu apcerēt vienas personas mājsaimniecības kā neredzamo parādību pandēmijas publiskajā telpā.
Ziņu portāli atbalsta lasītājus ar padomiem par to, kā nesajukt prātā, palīdzot saviem skolniekiem skolasdarbos un barojot visus mājiniekus vismaz trīsreiz dienā. Vēl publiskajā telpā ir drusku pārstāvēts mītiskais personāžs – vienpatis, kurš beidzot var justies laimīgs, jo var nekur neiet un ne ar vienu nerunāt.
Taču neko neraksta par tādiem vai priekš tādiem (kā es), kam mājoklī nav cita pieauguša (vai mazgadīga) dzīva cilvēka – un kam pašizolēšanās ietekmē rūpīgi veidoto komunikācijas ekosistēmu. Ne dramatiski, bet atšķirīgi no daudzskaitlīgo iemītnieku mājsaimniecībām.
Vienas personas mājsaimniecību, kā pati biju pārsteigta uzzināt, ir sasodīti daudz - pēc Eurostat datiem 2016 gadā bijis ap 38%. Šis skaitlis iepriekšējā desmitgadē bijis gandrīz dubultojies – droši vien šo pieaugumu izraisījusi jaunākās paaudzes aktīvā emigrēšana.
Šo cilvēku neredzamība publiskajā telpā nav nekas jauns, bet tomēr – vai tā tagad mēs neesam kļuvuši par lielāko minoritāti LV?:) Varbūt būtu jāuzņemas misija ienest vienatnē-piedzīvotās-distancēšanās naratīvu vismaz savā feisīša burbulī..iznākt no skapja, tā sakot. Bet varbūt vnk jāveic autoetnogrāfisks pētījums.
30.03.2020.
Vai “darbs no mājām” apzīmē apmēram viena veida parādību? Man sāk likties, ka tam ir diezgan atšķirīgi paveidi, pat ja divi hipotētiski cilvēki abi pavada dienu pie datora (ar vai bez citiem paralēliem pienākumiem). Es iztēlojos, ka viens veids ir sākt darba dienu ar virtuālu komandas sasaukšanos un kārtējo uzdevumu izvirzīšanu, un pēc tam turpināt dienu ar kaut arī virtuāliem darbiem, bet tomēr tādiem, kur otrā ekrāna pusē kāds gaida tevis teikto, vai gaida tavus rezultātus. Otrs veids varētu būt tāds, kur sevis organizēšana un mobilizēšana ir tevis paša ziņā, un darāmais var notikt šodien vai nedēļu vēlāk, jo tas ir nesaistīts ar citiem cilvēkiem/darbiem un tā nozīme šobrīd var būt, eeee, grūtāk notverama (piemērs būtu zinātniska raksta uzpucēšana). Vai kādam šobrīd ir zināmas grūtības ar pašorganizēšanos? Vai saistāt to ar darāmā darba īpatnībām? (mazs ekspres-pētījums:)).
