23.03.2020.
Līdz šim rītam, varētu teikt, sociālā izolētība mani neietekmēja. Pirmkārt, esmu latviete introvertā, strādāt no mājām patīk un padodas (turklāt šobrīd skaitās atvaļinājums); ar vīru savulaik pavadīti mēneši, esot iesprostotiem krietni ierobežotākā telpā (kalnos teltī; nezinu, kas ienāca prātā samaitātākajiem), tātad ir arī šāda prakse. Savukārt bērnam atsākušās (neklātienes) skolas gaitas, šķiet, izrādīsies nopietns pārbaudījums manam veselajam saprātam...
31.03.2020.
Rit #paliecmājās kura tur diena, bet, sasodīts, pasaulē nekas nav mainījies - kā lika vienu preses notikumu uz otra virsū, kad vēl varēja brīvi klaiņot riņķī, tā liek tagad, kad notikumu apjoms nesalīdzināmi sarucis 🙁
Vai ta Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki svētku rīkotāji nezināja, ka jau pagājušajā nedēļā LALIGABAs nomināciju pasludināšana nolikta šodien uz 11.00? Tak nē, vajadzēja preses konferenci pēc padomes sēdes ielikt akurāt 11.30... Labi, ka virtuāli, - varēs pārslēgties no vienas uz otru...
Pikta.
05.04.2020.
Vakar izgāju garā, vientulīgā pastaigā pa Pārdaugavas mazajām ieliņām. Ja neskaita slēgto Kalnciema kvartālu - vismaz pieņemu, ka bija slēgts, jo sestdienas tirdziņam būtu jāaizskan tālu pāri Kristapa ielai, pa kuru gāju atpakaļ, - izskatījās pēc diezgan normālas sestdienas Pārdaugavā. Ak jā, bērnu rotaļlaukumi skumīgi tukši tik skaistai pavsara dienai.
Gāju un domāju dažādas savstarpēji nesaistītas domas, un tādas - savstarpēji nesaistītas un īpaši nepieķemmētas - tepat arī atskaņošu. Lai paliek nākamībai.
Pandēmija vai ne-pandēmija, bet diezin, vai kāds no Rail Baltica vai Rīgas Dome, vai Satiksmes ministrija / Ministry of Transport - Latvijas Dzelzceļš jau pilnīgi noteikti ne, - domā, kā pēc līnijas izbūves ļaudis no ne-pārāk-tālās-Pārdaugavas tiks uz centru? Jau šobrīd ar mašīnu pārbraukt var tikai pāris vietās, kājām mazliet vairāk, bet ne izšķiroši. Ja negribu pārkāpt likumus (un man ļoti, ļoti nepatīk pārkāpt likumus) tad, lai tiktu uz Botānisko dārzu, no mājām jāiet vairāk nekā kilometrs līdz pārejai pie Zasulauka stacijas un tad tie paši, varbūt mazliet mazāk, metri atpakaļ. Bet štrunts par mani - otrā pusē ir skolas un bērnudārzi, un tuvākais ceļš uz 12. trolejbusu, ar kuru ērti visai pilsētai izbraukt cauri, un Asinsdonoru centrs, un pašvaldības iestādes, un ārsti, un zobārstniecības... Vai tiešām nebūtu iespējams uzbūvēt pāreju kājniekiem un pārbrauktuvi vismaz velosipēdiem / vecākiem ar ratiņiem un cilvēkiem invalīdu ratiņos pāri vai zem sliedēm visnotaļ dzīvās un izmantotās, bet strupceļā aprautās Šampētera ielas galā? Un, kad pieliks vēl ātrgaitas sliedes klāt, - kas tad tur sanāks?
Tad vēl mazliet padomāju par to, kā dzīvosim, kad pandēmija beigsies. Kas būs palicis pāri, kas sadrupis gabaliņos. Man nezin kāpēc īsti vēl nav bail no ekonomiskajām sekām, kaut gan pati tās tūliņ izjutīšu ļoti konkrēti - droši vien tādēļ, ka pavasaris, saulei vēl labu laiciņu ceļš tikai uz augšu. Ja šitā nejaucība būtu uznākusi, nezinu, oktobra beigās, būtu pilnīgs "melnais". Tagad, ja līdz gadumijai arī nāksies dzīvot, ieslēdzot un izslēdzot ārkārtas situāciju un izdzīvošanas režīmu, nez kādēļ šķiet, ka būs vieglāk, paspēs pierast. Cilvēks jau ir traki dzīvelīga suga; ja atkopāmies pēc mēra un visiem kariem, gan jau arī šo pārdzīvosim.
Un varbūt dzīves temps būs mazliet palēninājies, jo pirms pašas stopkrāna noraušanas atceros, vāliem vēlās virsū dažādi pasākumi, sarīkojumi, notikumi - tagad briesmīgi tāls šķiet tas brīdis, kad prātoju, ja es par tiem visiem pat nespēju uzrakstīt portālā LA.LV, kurš tad tos spēj apmeklēt? Varbūt vajag mazāk, bet vēl labāk? Bet varbūt nevajag neko mainīt, ja reiz rīkotājiem apmeklētāju bija gana...
Vēl skumīgi prātoju, kādēļ tik daudzi pat ļoti sakarīgi ļauži tik spītīgi salīdzina no covid-19, paldies Dievam, pie mums galīgi neiespaidīgo, nāves gadījumu skaitu ar pilnīgi nesalīdzināmām lietām. Domāt, ja mēs šo infekciju ignorēsim un drosmīgi dzīvosim, kā ierasts, tad pārējie nāves gadījumi kaut kur pazudīs, nevis pieplusosies jau tradicionālajiem. Domāt, Itālija, Lielbritānija un ASV, un Indija šo pieeju neizmēģināja. Bet laikam šis ceļš tomēr nešķita pareizais. Jā, nu, tas, vai saprātīgi atcelt plānveida veselības aprūpi... par tās normālu atjaunošanu, kad būs pagājušas 14 dienas no pēdējā repatrianta atgriešanās, gan Latvijas Republikas Veselibas Ministrija un Ilze Vinkele vajadzētu padomāt, citādi jāndien varam zaudēt daudz cilvēku, kurus (miera laiki tomēr!) zaudēt nevajadzētu.
Un vēl - jau pavisam skumīgi - vēroju, cik sekli zem virskārtas cilvēkā dzīvo zvērs, vismaz pēc soctīklos lasāmajiem komentāriem un absolūti nepieņemamā gadījuma ELVI. Lūk, te pavisam, pavisam tuvu ir tā Viesturs Rudzītis alktā situācija, kad, iespējams, fiziski mazāk spēcīgajiem (lasi: sievietēm un bērniem) būs bīstami vienatnē iziet uz ielas, kur nu vēl ar naudu vai kādu vērtīgāku lietu kabatā...
07.04.2020.
Vakar pārpublicēju jociņus, jo informācija par koronavīrusu tiešām ir tik pretrunīga (ja neskaita strikto ieteikumu par roku mazgāšanu), ka atliek vai nu smieties, vai raudāt. Raudāt vēl - pie mums - nav īpašas nepieciešamības. Bet smieties, skatoties uz to, kas notiek pasaulē, un jūtot līdzi tiem, kaut nedaudzajiem, kas Latvijā saslimuši smagi, arī vieglu sirdi nevar. Šo publicēju drīzāk kā atgādinājumu sev: tas IR nopietni. 🙁
Raksts
