#LFK Ak 166, 86

26.02.2020.

Darbā lēni strādājās… Pareizāk sakot, strādājas tādiem kā impulsiem – ir mirkļi, kad daudz enerģijas, bet arī tādi, kad neko negribas darīt. Kaut kā jāmācās aizpildīt šo negribēšanas laiku ar kaut ko lietderīgu – konferenču referātiem vai rakstu manuskriptiem. Pēc nepilnām 3 nedēļām ir konference LU. Apmēram jau zinu, ko teikt, bet vēl neesmu sametis to uz lapas. Ceru kādā brīdī to izdarīt. Varbūt, ka rīt dienas otrā pusē?
Ziema šogad ļoti silta. Nevarētu teikt, ka man patīk, bet jāatzīst, ka šādai ziemai ir vairāki plusi : 1) Mazāk jākurina, + arī māja siltāka, 2) Izpaliek suņu sūdu pavasara prieki, kad sniegam kūstot, kūst arī sasalušie sūdi.
Žēl, ka šogad izpalika Karlīnei ragavu prieks. It kā jau sola sniegu vēl Latgalē, bet vien uz mirkli.
Pasaulē visa uzmanība pievērsta Korona vīrusam. Tagad jau arī Itālijā ir nopietni gadījumi. Jāatzīst, ka ir dienas un stundas, kad baigi uztraucos, jo domāju par Karlīni brālēnu. Ceru, ka Dievs svētīs un pasargās mūs visus no pandēmijas. Ir teic teiciens: “Sargā sevi un Dievs tevi sargās!” Šāds teikums mani aizved pie domām par to, kāda ir mana garīgā dzīve. Uz draudzi jau gadiem neejam. Vai tas ir labi, vai slinki, to es nezinu. Esmu ilgi bijis sava ceļa gājējs – arī tam ir labas un ne tik labas puses. Cenšos regulāri lūgt … pateicībā par to brīnišķīgo dzīvi, kas man dāvāta. Vārda studijas gan palika novārtā. Es ticu, ka drīz pie tām atgriezīšos jaunā veidā ar jauniem jautājumiem.
Laulībā jūtos lieliski. Ar Ievu dzīvojam saticīgi un dzirksts joprojām ir spēka. Augam un arvien dziļāk uzticamiem viens otram. Augam atklāsmēs un sarunās. Ticu, ka ejam pareizo laulības ceļu.
Vakar uzrakstīju dzejniekam Eipuram. Cik nopratu no Ronalda, tad viņš sniegs man individualizētu konsultāciju par “Uzdrīkstēties”. Martā kaut kad tiksimies

01.03.2020

Šķita, ka šī būs tāda laiska 7diena – mazliet grāmatu un ļoti daudz laika ko sievas, bet sanāca kaut kā ļoti darbīga šī pirmā pavasara diena. Viss sākās ar to, ka pārkārtoju savu skapi un iznesu laukā izvējoties segas . Tad ķēros klāt pie mazās istabas sienas -apmetu bojātās vietas ar rotbandu , bet pēc tam pārbīdīju gultu. Karlīne ļoti čakli man palīdzēja – tīrīja gultas sānus un arī apputējušās kastes zem gultas, kas bija. Tāpat arī pārlūkoju veco fotokoferi, bet cerētās bildes tur neatradu…. Pagrabā mazliet paliku vecās grāmatas maisos. Ir doma tās kaut kad vest uz Līgatni vai nodot kaut kur Rīgā.
Sanāca arī mazliet palasīt tekstus pie disertācijas un gaidāmā referāta LU konferencē. Ievai sanāca gardas gaļas bumbiņas ar kartupeļiem.
Pasaulē joprojām pieaug COVID-19 inficēto skaits – ap 87 000 jau strauji aug slimušo skaits Itālijā un Vācijā. Īstenībā esam vienīgie reģionā, un vēl oficiāli vīruss nav atklāts. Es jau domāju, ka ir pie mums, vien to vēl neziņo. Ļoti ceru, ka šī krīze pāries - cilvēki ievēros drošības pasākumus, ka drīz tiks izgudrota vakcīna. Atklāti sakot, ir tāda neracionāli neomulīga sajūta – it kā jau vīruss ir tikai stiprākas formas gripa, bet no gripas katru gadu mirst milzumdaudz cilvēku.
Ir brīži, kad piezogas kaut kāds uztraukums, tādā, labāk darīt ikdienas lietas un lieki neko nedomāt. Tviteris jau pilns ar visādiem idiotiem. Atklāti sakot, man tagad ir skaidrs, kādēļ savulaik tik daudz stulbību darīts. Nav nekā bīstamāka par enerģisku stulbeni. Rīt frizieris, varētu arī pagatavot referātu.

09.03.2020.

Pasaulē joprojām visus citus notikumus aizēno COVID-19. Itālijā kopš vakardienas visos ziemeļos ir karantīna. Ap 15 milj. iedz. … Itālijā atkārtojas Uhaņas sižets. Ceru, ka tas viss notiek laikus, lai pēc iespējas ātrāk mēs tiktu ar vīrusu galā.
Kārlis Sils ir Florencē. Pirms dažām dienām viņam uzrakstīju. Šis ir labā omā, teica, ka aprīlī cer būt Rīgā un nākt uz arhīvu. Tagad jau izskatās, ka nebūs tas iespējams. Šķiet, ka līdz 3. aprīlim noteikta karantīna. Jāatzīst, ka man nav panikas, bet es melotu, ja teiktu, ka man arī nav bailes. Vispirms jau domājot par tuviniekiem – vecākiem, jo šis jaunais vīruss ļoti ietekmē tieši cilvēkus, kas gados vecāki, turklāt neviens nav pasargāts , kuram ir hroniskas elpceļu slimības vai kādas citas kaites šajā kontekstā. Latvijā jau ir 6 gadījumi, bet es domāju, ka mēs vēl daudzkārtīgi uzlēksim. Tviteris ir drusciņ mainījis savu noskaņojumu, jo arī tie, kas pirms pāris nedēļām ņirdza par tiem, kas steigā skrien izpirkt griķus (arī jāatzīst, ka pārspīlēta rīcība), tagad pieklusuši un kaunina tos (un pamatoti!), kuri jau tad, kad Itālijā bija skaidrs, ka situācija ir nopietna, tomēr brauca uz turieni.
Ir interesanti.

10.03.2020.

Eiropā noteikti vēl neredzami preventīvie pasākumi dēļ vīrusa. Izskatās, ka arī mēs varētu sekot. Godīgi sakot, tas būtu tikai loģiski, ja visu plašāku pasākumu norise tiek uz laiku atcelta. Sporta kontekstā. Daudzviet Eiropā sporta spēļu komandas aizvada spēles bez skatītājiem. Vācija vispār DEL atceļ play-off. Manuprāt, ka arī IIHF čempi atcels, jo Šveicē ir ap 400 gadījumu jau. Īsāk sakot, velk uz to, ka Eiropa aizies karantīnā līdz šīs nedēļas beigām. Āzijā tikmēr situācija uzlabojas. Bet viņiem viss tas bardaks sākās jau 2 mēn. ātrāk.
Pagaidām uz darbu vēl ir jāiet. Konference arī nav atcelta. Atklāti sakot, ārpus darba telpām liekas, ka viss nerit kā ikdienā. Šodien braucu atpakaļceļā ar tramvaju mājās. Uz ielām daudz vecu cilvēku. Viņi ir lielākā riska grupa. Braucu un prātoju – vai redzu viņus tādēļ, ka domāju par vīrusu vai arī tikai tādēļ, ka viņu visur apkārt ir daudz.
Mājās jau domājam mazliet papildināt rezerves uzturam - kaut no našķiem, lai vajadzības gadījumā varam bez raizēm dzīvot pa mājām. Mums kā introvertiem šāds scenārijs pat šķiet kā atvaļinājums. Tiem, kuri pieraduši vazāties apkārt… jā, neapskaužu, ja nāksies palikt mājās.

12.03.2020.

Šorīt uzzināju, ka uz laiku apturēta NBA sezona, jo Rudijam Gobēram konstatēts COVID-19… Tas viss ir kā no kaut kādas filmas, bet tad saproti, ka tā ir īstenība… ASV ir noteikusi 30 dienu aizliegumu cilvēkiem ieceļot no Eiropas… Dānijā slēdz skolas un bērnudārzus. Polijā arī jau iestādes arī ciet. Latvijas tviterī var lasīt par dažādiem idiņiem, kuri karantīnas laikā vazājās apkārt… Nezinu vai tas īstenība vai kārtējās tvitera viltus ziņas.
Šodien plkst. 14:00 ir Valdības sēde (krīzes padomes), kur lems, ko darīt mums. Viņķele rosina pagarināt karantīnas laiku skolās, tad, kad beigsies brīvlaiks ( sanāk, ka skolēni varētu mājās sēdēt 3 nedēļas), bet dārziņus jau aizvērt kopš pirmdienas. Tāpat arī AII noteikt lekciju pārtraukumus vai arī iespējas turpināt mācīties e-vidē. Es domāju, ka mūsu konferences sakarā ziņas būs pēc šīs sēdes, kad informēta tiks LU vadība. Tehniski jau konferencei gatavs esmu, bet ceru, ka to atcels.
Visa šī vīrusa sakarā mani novērējumi apliecina to, ka mums apkārt ir tik daudz bezatbildīgu cillvēku, kuri vai nu vienkārši ir stulbi vai spītīgi. Tā ir bīstama kombinācija, jo apvienojās abi spēki.
Es nesaprotu, kādēļ kaut kur ir jābrauc!! Tagad, kad tas jau visiem, kas lieto smadzenes, sen ir skaidrs, ka nav nekāds joks! Mēs jau tiksim galā, vien vai no tā visa mācīsimies. Kaut kad pirms pāris mēnešiem tviterī uzpeldēja ziņas par to, ka līdz ar klimata pārmaiņām tur, no ledājiem būs vaļā arī visādi seni vīrusi un tad gan būs jautri. COVID-19 būs kā pastaiga…
Bet nu atliek dzīvot, sargāt sevi, aizlūgt Dievam pateicībā un cerēt uz žēlsirdību. Galu galā mums visiem ir gados vecāki radinieki.
Ir noticis “lockdown”. Valdība pieņem lēmumu par ārkārtas stāvokli valstī. Līdz 14.aprīlim ir aizslēgtas mācību iestādes, visas kultūras iestādes. Principā sabiedriskā dzīve ir apstājusies ar šo lēmumu. Būtu muļķīgi, ja rīt notiktu tā konference. Manuprāt ļoti pareizs valdības lēmums, jo tādējādi mēs mazinām izplatības riskus un pārslodzi medpersonālam, kuriem jau tagad ir ļoti daudz darba. Šodien arī apstiprināts pirmais saslimšanas gadījums cilvēkam, kurš nebija vīrusa skartajās teritorijās. No šodienas ĀM aicina nebraukt uz ārzemēm vispār. Būs ļoti interesants mēnesis.

13.03.2020.

Šodien paliku mājās – attaisnojums – darbs pie Valmieras raksta, ko jau Albertam vajadzēja nodot marta sākumā… Kaut ko jau padarīju, bet ļoti grūti rakstās, kad ir šī neziņa, satraukums un vēlme kaut šis viss… es pat nezinu, būtu vien kaut kas īss un ātri pārejošs. Neziņa un neskaidrība rada nemieru… Šāda pieredze ir pirmo reiz. Man jāmācās un reizē jāvēro mana reakcija uz notiekošo. Es nezinu kā īsti aprakstīt savas sajūtas – kaut kāds mikslis starp racionālismu un uztraukumu… Ļoti labi, ka vēl guļam normāli…
Šodien izbraucām pa parku ar riteņiem – svaigs gaiss un mazliet aktivitātes mājās sēdošiem. Uz mirkli izdodas aizmirst realitāti. Varbūt šīs nedēļas nogales laikā radīsies jau zināms pieradums.
Atgriežoties pie vīrusa tēmas – Igaunijā jau aiziet ģeometriskā progresijā. Dienas laikā + nepilni 60 cilvēki un tas viss, ka viens no skartajām zonām izdomājis aiziet uz dzimšanas dienas svinībām…
Gaidam un morāli gatavojamies tam mirklim, kad tas viss sāksies arī pie mums. Domāju, ka drīz jau būs…
Ceru, ka, ievērojot sociālo distancēšanos, mēs pratīsim tikt galā ar šo pandēmiju, kas jau pārņem pasauli. Eiropa nu ir jaunais epicentrs.
Neils de Grasse Taisons labi ierakstījis savā instagram profilā – “ katru reiz, kad mēs domājam , ka valdām pa sava visuma nostūri, maza mikrobiska vīrusiņa izskatā daba mums atgādina, ka tā tas nav “. – Aptuveni kaut kā tā bija rakstīts. (orģināls no instagram konta – “ As humans, we like to think we’re in charge of our own corner of the universe. But every now and then a microscopic entity reminds us that we are not. Welcome to the #Coronaverse)
Laikam jau galvenais, lai tagad nenojūgtos ir saglabāt ikdienas rutīnu un atrast veidu kā pārstartēt emocijas. Šobrīd ir ļoti svārstīgas man tās… ir mirkļi, kad liekas, ka viss ir ok (racionāli domājot), bet ir arī mirkļi, kad šķiet, ka viss ir dirsā!
Varbūt es pārāk daudz domāju… Šodien pat likās, ka no domāšanas sareiba galva…
Šis būs sasodīti garas 2 nedēļas vai pat visas 4 nedēļas. To laikā es ceru, ka veselais saprāts, zinātne un kopības, atbildības izjūta mums visiem neies mazumā.

15.03.2020.

Divas dienas bijām pie Mārtiņa un Karīnas ciemos. Ļoti labi, ka bijām. Atrašanās sabiedrībā kliedē satraukumu un pat uz pāris stundām mums izdevās gandrīz vai aizmirst notiekošo. Vien Karīnai bij jāstrādā, jo ĀM tagad ir nenormāla slodze.
13. marta ārkārtas sēde tika pieņemti vēl plašāki ierobežojumi. Faktiski kopš rītdienas ir pilnīgs lockdown – starptautiskā satiksme – auto, kuģi, avio ir apturēta. Robežas ir slēgtas. Cilvēkus silti aicina ievērot sociālo distancēšanos. Nepulcēties lielos baros. Slēgti ir muzeji, arhīvi, izstāžu zāles, kino zāles, sporta un citu plašāku kopā būšanas iespēju nodrošinošas ne tos.
Ja mēs visi ievērosim piesardzību, tad jo ātrāk mums izdosies atkal atgriezties atpakaļ normālā režīmā. Diemžēl ir tik daudz idiotu apkārt! Tādi, kas dalās ar viltus ziņām, tādi, kas netic tam cik nopietna ir situācija. Par laimi vēl ir humors dzīvs un memes top kā sēnes pēc lietus, it īpaši COVID – 19 un tualetes papīra izķeršanas mānijas sakarā.
Darbā arī piektdien bija iekš VVAIS rīkojums, kas nosaka , ka ir ārkārtas situācija, un ka ir jāmēģina iespēju robežās pārlikt strādāšanu no mājām. Arhīvam gan tas ir grūti izpildāms, jo vairums šo dokumentu, kas nepieciešami darbam, ir uz vietas. Es it kā pagaidām esmu nodrošinājies ar to, ka varu darīt lietas no mājām, bet man nav skaidrs, vai ir akcepts strādāt attālināti.
Arvien izteikti jūtos tā, kā iepriekš rakstīju – noskaņojums un dūša mētājas kā pa viļņiem – te liekas, ka viss ir ok (racionālais) , te atkal ieslēdzas bažas par to, kā tas viss tālāk attīstīsies, kaut vai ekonomikas kontekstā. Šodien uz papīra uzmetu finanšu aplēses - ja nu naudas nav, cik ilgi varam taupīt un nomaksāt rēķinus…

17.03.2020.

Šodien ir jau +15 gadījumi Latvijā, kopā 49 visā valstī (galvenokārt jau Rīgā). Trakums notiek Polijā, kur iestrēguši daudzi, kas mēģina atgriezties. Poļi sākumā solījušies laist cauri, bet tagad nē. No Vācijas laikam iešot prāmis, kas piestās Liepājā. Sanāk, ka pasaulē apkārt ir vairāki tūkstoši, kas gaida, grib un cer atgriezties Latvijā.
Sēžu un domāju – tagad tik daudz dažādu interesantu stāstu un sižetu filmām, režisoriem, ka noteikti nākotnē taps šīs pandēmijas iespaidā. Laikam jau pandēmijai šai ir kaut kāds ļoti moderns raksturs, ja viss, kas jādara cilvēkiem ir jāsēž mājās un jāvairās no kontaktiem ar cilvēkiem lielākā lokā. Kaut kur pa itāļu FB ceļo aicinājums palikt mājās ar norādi - “ taviem vecvecākiem lika iet karot. Tev liek palikt mājās.” Vajadzētu būt taču elementāri, vienkārši? Ļoti ceru, ka tas dos rezultātu. Gaidam labas ziņas no zemēm , kur jau vīruss bijis ilgāku laiku. Āzijā jau slimušo skaits mazinās; gaidām, kas notiks Itālijā.
Biju šodien uz veikalu – visi tādā kā kontrolētā, disciplinētā uztraukumā tur. Plaukti ir lielākoties pilni. Lielāks tukšums pie dzērieniem, bet nekas ekstrēms. Pustukši pieni, bet arī nekas ekstrēms. Cilvēku veikalā bija vairāk kā normālā dienā, bet nebija arī tā, ka gāž riņķī. Vēsturei varbūt lieti jāzin, kādi pārtikas krājumi bija mums – saldētavā ir ap 30 vistas kāju; saldētie dārzeņi, pelmeņi, zivju pirkstiņi. Ielikta ir arī maize. Ir cūkgaļas konservi, makaroni, rīsi, griķi, vairākas bundžiņas pupiņu, kā arī daudz našķu. Šokolādes, čipsi, cepumi. Ir arī krājumi kafijai un tējai.
Nostāja ir tāda, ka ēdam to, kas tikko pirkts veikalā, bet rezervēm ķeramies klāt, jo tiešām būs pilnībā jāsēž mājās. Man šķiet, ka mums u.c. arī vajadzēs darīt to ko dara Itālijā, Šveicē, Austrijā.

18.03.2020.

Dzīve pašizolācijā turpinās – darbs ar 1969. fondu ir interesants, bet jūtu to, ka tad, kad sāk apnikt, ir jāņem pauze. Citādi jau Karlīne apkārt sāks “uzsūkt” visu manu besīšanos un bubināšanu. Ja man būtu darbs arī priekš nākošās nedēļas, tad būtu lieliski, jo parasti darbs pie apraksta ievades VVAIS aizņem apmēram nedēļu. Vispār jau arhīvs varētu daudz efektīvāk izmantot savus digitālos resursus un ļaut cilvēkiem iespēju robežās strādāt attālināti. Diemžēl vairums ir gados vecāki strādnieki, kuri uz datora pa daļai ir “uz jūs” …
It kā jau man darba būtu gana – darbs ar fondu, tad arī vēl tēzes jāsataisa LU konferencei, arī raksts K. Antei jāsagatavo, jāpabeidz Valmieras raksts un varbūt pat arī beidzot pie Forschungen raksta labojumiem jāķeras klāt.
Lieki piebilst to, ka tviteris un visi citi soctīkli pilni ar īstu un neīstu, nopietnu un smieklīgu informāciju vīrusa kontekstā. Ir daži joki, kas ir riktīgi smieklīgi, bet kopums jau internets vairs nevar būt par atslodzes platformu, jo tā ir pilnībā tapusi par darba platformu. Grāmatas? Ziniet nav jau laika! Varbūt tad, kad nevarēs iet laukā no mājas. Es domāju, ka tas mūs vēl sagaida tuvākās nedēļas vai divu nedēļu laikā.
Īstenībā ir ļoti interesanti vērot cilvēku reakcijas uz esošo pandēmiju. No sava burbuļa, kurā ir visādi cilvēki, daļa cilvēku uzvedība pārsteidz – it kā inteleģenti cilvēki taisa pikniku soctīklos, bet tie, no kuriem varētu gaidīt stulbības, izrādās, ka krīzes apstākļos ir ļoti sakarīgi. Var jau būt, ka tas viss ir tikai soctiklu apmāns.
Bet jūtos jau daļēji adaptējies pie situācijas kaut kādu trauksmes momentu ir palicis mazāk. Taisām vakariņas – ēdīsim lauku kartupeļus ar sardelēm. Saldajā būs Ievas banānu kūka. Pa laukiem runājot, varbūt, ka mēs brauksim piektdien uz turieni. Es gan īsti sajūsmā par to neesmu.
COVID-19 sakarā parādās medijos ziņa par pirmajiem vakcīnas testiem ASV, … un arī vācieši kaut ko domā darīt. Vāciešu sakarā interesanti tas, ka šie cer rast risinājumu līdz rudenim.
Vispār jau ir sajūta, ka dzīvojam duālā pasaulē – viena ir tā, ko ziņo soctīkli, dažādi vīrusu mēra un info saites + ziņas; un tad ir reālā pasaule - vakar, izbraucot ar riteņiem, Mežaparks otrdienas vidum bija diezgan pilns. Vāji ietur distanci, bet liekas, ka tiešām ir divas realitātes.
Darbs, atpūta un daudz seksa. To visu salikt pareizās proporcijās tad, jau veselais saprāts necietīs!

19.03.2020.

Pagājušā nedēļā, kopš ārkārtas stāvokļa izsludināšanas valstī. Šķiet, ka šī ir tā viena no vismazāk stresainajām dienām šīs pandēmijas laikā. Man pat sajūtas, ka kaut kā viss uz mirkli sakārtojies daudz maz skaidrā bildē (vismaz nu tuvākā laika kontekstā). Vai tas dēļ valdības lēmumiem ekonomikas kontekstā? Iespējams, bet var jau būt tikpat labi dēļ tā, ka iekšējās sajūtas un uztraukuma līmenis daudz maz normalizējies, vai varbūt vienkārši pielāgojās esošajai situācijai.
Brīdī, kamēr rakstu šīs rindas, kad pat ir īpatnēja interese par to, kā tas viss, kas notiek beigsies? Vai mēs kļūsim par labāku sabiedrību? Nu kaut nedaudz tajos svaigajos momentos…
Izbraucām ar riteni pa parku. Tas ir pilns kā brīvdienās. Laiks jau jauks! Šodien bijām vienā vietā pie ezera, kur iepriekš nebiju bijis. Mētājām akmeņus ūdenī un smējāmies. Šķita kā mirklis no pagājušas normālības.
Šovakar mazliet jāpastrādā būs – gribu pabeigt sagataves darbiem, lai varu tos laist iekšā VVAIS. Ja pietiks spēka un vēlmes, šovakar būtu jāsakārto arī tēzes LU konferencē. Kopumā jāsaka, ka šodien kaut kā vakar aprakstītās duālās pasaules ir pietuvojušās viena otrai. Varbūt šis viss ir tikai kā atslodzes starpposms nākamajai trauksmei. Rīt piektdiena un tad divas brīvdienas - psiholoģiski ir labi, ka ir šādas klasiskās brīvdienas, lai kaut kā pārslēgtos sai jaunai nedēļai.
Atzīšos, ka vakar bija smags vakars…, kaut kā uznāca skumjas par visu notiekošo ar daļēji arī par to kā es reaģēju uz visu šo. Neklausījos pat mūziku, kamēr staigāju. Šķiet, ka manas ambientās izvēles būtu tikai noskaņojumu padarījuši drūmāku.

21.03.2020.

Diena saulaina, bet vējaina. Ideāla, lai žāvētu veļu. Svaiga veļas smarža gan neizvēdina prom apdraudējumu. Diena kā diena – daudz jau neatšķiras no 6dienas kādā citā reizē vēl pirms šīs vīrusa krīzes. No rīta pabeidzu tēzes, tikmēr Karlīne sabūvējusi veselu rotaļu pilsētu lielā istabā ar maģistrāli uz savu istabu. Bērnam jau šis laiks tāds ļoti interesants. Viņa it kā saprot, ka pasaulē ir vīruss, bet ņem to visu bērna vienkāršībā un paļaujas uz mūsu aizsardzību. Godīgi sakot, ja gribas atkal sajust normalību, atliek palūkoties uz meitu rotaļās. Tur ir tā pasaule jeb laiks pirms vīrusa krīzes.
Atceros pie prof. Butuļa mums bija kurss par Vēstures izpētes metodēm. Kādā no lekcijām viņš stāstīja par bifurkācijas punktu. Man ir pārliecība, ka esam šobrīd kā sabiedrība kādiem no šādiem punktiem. Man jau ir pārliecība, ka kaut ko mēs iemācīsimies no šiem apstākļiem, bet cik daudz? Lieki filozofēt jau nevajag. Laiks visu sakārtos un mums atliks kārtību pieņemt un adaptēt jaunajai ikdienai.
Pie mums saslimst aizvien vairāk, bet liekas, ka jo lielāks skaitlis, jo kaut kāds dīvains nemiers – sev, nu tad beidzot arī pie mums. Cerēsim, ka skeptiķiem un idiotiem beidzot neviens no tiem,kas šajā laikā svārstās, vairs nepievērsīs nekaunību. Pašlaik jau soctīklos daudz visādu viltus “praviešu” un “ekspertu”. Jēzum, kā allaž bija taisnība.
Šodien varētu paskatīties kādu filmu, ko piedāvā shortcut.lv vietne. Varbūt filmu vakari spēs nomierināt, kaut arī atzīstu, ka jau nedēļas laikā izveidojies pieradums. Īstenībā nedēļa ir ļoti ātri pagājusi!

22.03.2020.

Iespējamie darbi no mājām padarīti. Rīt jābrauc uz arhīvu. Ceru, ka tiem būs jēga, tāpat ceru, ka svētdiena ieies vēsturē ar to, ka uzkāptu uz divriteņa un nost no tā nekāpšu… Laiks pienācis kļūt par patstāvīgu braucēju.
Diena atkal tāda vienmuļa… Atkal tas notikumu un emociju svārsts mētājas šurpu turpu un pašam iekšēji atkal kaut kādi trauksmes viļņi. Es labprāt sēdētu mājās kaut vai mēnesi un ilgāk. Man ar to problēmu nav. Tas būtu ļoti mierīgs laiks, bet varbūt atkal jau fantazēju.
Kaut kā gribas ticēt, ka iznāksim no šī visa kā citi cilvēki. Tviterī atkal pilns stulbeņu – gan kreiso, gan labējo. Dažkārt domāju, ka esmu vislielākais stulbenis, jo izvēlos viņus visus lasīt.

23.03.2020.

Pārtraucu pašizolāciju, lai aizbrauktu uz darbu pēc jauna darba. Tur viss daudz maz mierīgi. Ir gan daži skarbi vārdi par mūsu arhīva vadību, bet lamāties šovakar negribās. Uz darbu braucu ar Ievas riteni. No rīta - 6 grādi C, bet auksti nebija. Aizbraucu 57 minūtēs. Atpakaļ, arī tas pats laiks. Braucu ļoti mierīgi, bez steigas un skriešanas. Godīgi sakot, jau tā īsti ātrāk ar Ievas riteni pabraukt nevaru.
Jāatzīst, ka šodien jutos ļoti labi. Nu gandrīz vai šī ir vistuvākā no dienām, kas man atgādina pirms pandēmijas laiku. Varbūt tas tā tādēļ, ka visa ierastā rutīna bija tāda, kā senāk.
Jāsagādā sev atbilstošs ritenis un jābraukā uz darbu turpmāk! Fiziski ļoti labi jūtos! Kaut kādu sportu jau arī vajag.
Mums šodien rekordliels skaits COVID-19 saslimušo – 41. Kopā jau 181. Kaut kā tā… Jāatzīst, ka šis pandēmijas kontekstā man šī bija vismierīgākā diena. Šodien man ir optimisms. Ticu, ka viss mums beigsies labi. Rīts sākas ar lūgšanu – arī tāpēc, ka ir šī krīze, bet tāpēc arī, ka tā vajag. Lūgšana ir daļa no rutīnas, kaut arī nav katru dienu. Es ticu ticībai pamati ir stipri, pat ja jau neskaitāmas reizes es esmu ēku noplucinājis… Pamati ir tie, kas paliek nākamībai.
Priecājos, ka Ievai vairs nesāp mugura, bet tomēr rīt viņa brauks pie ārsta, lai to rentgenu apskata.
Ar Karlīni šodien būvējām no kartoniem raķeti. Eksperiments beidzās ar atziņu, ka ar labu līmlentu var sagatavot visu. Normāla diena! Ir tā it, kā tā vīrusa nemaz nebūtu vai arī tas ir kaut kur pietiekoši tuvu, lai būtu vismaz šajā dienā nemanāms.

26.03.2020.

Laikam jau tikai loģiski, ka ārā ir tik brīnišķīgs laiks, bet visiem jāievēro sociālā distancēšanās… Varbūt tā ir kā maza atslodze tiem, kam mājās grūti ilgstoši palikt. Vismaz laiks skaists, kas kliedē vai vismaz mazina drūmās domas.
Mēs šodien izgājām īsā pastaigā pa mežu. Izstaigājām takas, kā arī ar Karlīni pētījām skudras, kuras mostas no miega. Tā vismaz man pilnā nopietnībā teica meita. Šodien viņai līdzi mazajā ekspedīcijā bija lupa. Pētīja skudras, ķērpjus un mizas.
Šodien kopumā vīrusa tēma mazliet distancējās no manas ikdienas. Kaut arī par to nevar aizmirst, jo uz veikalu jāiet. Tur viss normāli – šķiet, ka arī darbinieki pieraduši. Visa cieņa tam, ko viņi dara, jo es, godīgi sakot, nezinu: Vai viņu vietā ietu uz darbu. Laikam jau labi, ka strādāju tur, kur strādāju. Ievai rīt masāža… , man ir uztraukums. Zinu, ka viņa ir prātīga un piesardzīga, un tos nomierina. Kopumā esmu laikam mentāli sociāli distancējies no vīrusa uztraukumiem. Cenšos uztraukties par to, ko varu kontrolēt. Šajos 47 m2 ir mūsu ģimenes patvērums jeb drošā vieta. Jā …, tagad mēs visi sapratīsim to, kas īstenībā ir “Safe space”. Latvijā 221 gadījums, leiši mūs jau apdzen. Igauņiem pāri 400 … Atcēla arī Olimpiādi. Tiešām joks par 2020. gada kancelēšanu ir piepildījies!

28.03.2020.

Vakarnakt cerēju kaut cik normāli pastrādāt ar Valmieras rakstu. Nesanāca. Baigais slinkums. Kaut ko jau uzmetu, bet īsti nav vēl ne tuvu gals. Gribēju pabeigt šonedēļ …
Laikam jau tiešām tā būs jādara, kā jau sen rakstīju – jāpabeidz jeb jānokārto parādi un tad jāpauzē ar rakstiem, lai beidzot taptu teksts disertācijai. Raksti vairs nesagādā tik daudz prieka kā agrāk, tādēļ jau tikai loģiski ņemt pauzi, lai tā vēlme un mīlestība atgrieztos.
Ārā ļoti silts – virs +10, saulains un vēja tikpat kā nav. Ieva teica, ka laiks tieši tāds, lai raisītu masveida transmisiju. Redzēs tuvākās nedēļas laikā, kā tas viss tālāk attīstīsies. Mums jau ir virs 300 saslimušo. Pagaidām tas pieaugums ir pakāpenisks. Cerams, ka drošības pasākumi būs bijuši īstenoti laikā.
Jāatzīst, ka dzīvošanās pa mājām nenes cerēto apjomu, kas attiecas uz tekstu radīšanu. Viss top lēnām, bet kā jau rakstīju iepriekš, laikam tā motivācija ir strauji kritusies. Jāpabeidz iesāktie darbi un jāņem pauze!
Šodien uz veikalu neiesim. Siltais laiks noteikti dos savu – drūzmēšanās un ļaužu masas. Mežaparks jau darbadienās tagad ir teju neciešams. Man pilns parks nekad nav paticis, tādēļ, es kā vietējais, arī vienmēr cenšos pastaigāties tad, kad potenciāli ļaužu ir vismazāk. Meža parkā tad dažkārt var noķert meža sajūtu.
Jāiet ēst pusdienas – uzvārījām griķus, jo jau esam tos drusciņ vairāk kā ierasts nopirkuši. Vēlāk Ieva ar Karlīni izies pastaigāties, es laikam pieķeršos pie Valmieras teksta.

03.04.2020.

Aprīlis atnācis ar jauniem izaicinājumiem. Vīrusa ietekme atstājusi arī nospiedumus mūsu ikdienā tieši veselības kontekstā. Ievai ir problēmas ar muguru un tādēļ man negaidīti jāiesaistās ārstēšanas procesā. Katru dienu man jāveic injekcijas sievai un visādi jācenšas viņai palīdzēt. Man tā ir pašsaprotama lieta un nevaru iedomāties to, ka jebkur citur, jebkurās citās attiecībās starp diviem cilvēkiem varētu būt savādāk.
Veicot injekcijas, es nevaru neatcerēties to kā šajā pašā istabā es pirms teju 30 gadiem nolūkojos kā mana omīte špricē zāles kaimiņiem. Viņai kā pensionētai medmāsai nereti šādi nācās izpalīdzēt kaimiņiem. Tādās reizēs kaimiņi parasti nāca ar cienastiem – šokolādi, torti vai tml. pateicībām. Vecaispaps gan vienmēr šos gardumus ielika bāriņā un piekodināja, ka tas, lai stāv kādam īpašam gadījumam..
Tagad kāruma vietā man ir sievas mīlestība un pateicība. Manuprāt, ļoti labs progress. Omīte ar to akceptētu.
Šīs ikdienas rūpes vīrusu aizdzen mazliet ēnā. Godīgi sakot, atkal jau ir iestājies gaidīšanas periods – kas nu tālāk būs? Vai mēs iesim lielvalstu pēdās un mums būs vēl stingrāki ierobežojumi? Gaidām atbildi sava mājokļa sienās. Šodien prātā ienāca domas jeb impulsi īsam dzejolim par šo laiku. Sanāca tāds drūms. Ieva pat vaicāja, kas notiek. Īstenībā jau tās bija rindas, ko pauž liriskais varonis, kas uz mirkli bija izmantojis manas domas kā pārnesi jeb izpausmi sajūtām.
Vakaros lasu Edgaru Po. Dīvainā kārtā pagātnes šausmas un mistika nomierina. Laikam jau tā tāda vēsturiska štelle…

04.04.2020.

Šur tur soctīklos vai radio var dzirdēt to, ka nu ir laiks, kad mājās cilvēki mokās ar garlaicību un bezdarbību. Man pēdējā nedēļa ir reti darbīga, pat salīdzinot ar pirmsvīrusa ēru. Daudz dažādu mājas darbu un pienākumu … Uzkrājies liels nogurums. Nesūdzos, es tikai to šādi izrakstu no sevis.
Vakar sāku stāstu par varoni, kurš cīnās karā ar prusakiem. Atmiņas no 90-tajiem. Šo laiku jau varētu definēt arī kā “Tarakānu Rīga” .. Neatceros, vai tik kādam jau nav šāds stāsts?
Piecu dienu laikā esmu iepraktizējies veikt injekcijas Ievai. Bet nu šaubos vai no manis sanāktu medbrālis. Varbūt jau, ka iepriekš minētais nogurums veidojās no tā, ka cenšos visādi atslogot Ievas vēlmi darīt lietas, ko šobrīd darīt nevajadzētu.
Pagaidām šīs pandēmijas laikā man nav pazudusi dienu izjūta. Man joprojām ir pirmdienas u.c. nedēļas dienu sajūta, par spīti tam, ka jau teju mēnesis būs pavadīts mājās.
Šovakar ir plāns noskatīties teātra izrādi “Latgola”. Nesen pa SWH bija raidījuma “Ar dziesmu par dzīvi” atkārtojums ar aktieri Uldi Dumpi. Vispār jau nebūtu slikti apgūt latgaliešu valodu. Man ar tām valodām iet pašvaki, jo esmu slinks tās mācīties, bet vajadzētu saņemties un sevi piespiest. Skolotājs jau būtu tepat, mājas apstākļos.
Ak jā, izgājām arī pastaigā ar Karlīni. Uztaisījām palielu apli apkārt ciemam un mazliet arī iekš Mežaparka. Ļoti jauka pastaiga! Prātīgas sarunas ar četrgadnieku! Manuprāt, tas ir sākums skaistām un neskaitāmi daudzām pastaigu reizēm nākotnē.

06.04.2020.

Šur tur pasaulē redzams, ka vīruss ir apvaldīts. Tā vismaz var spriest pēc statistikas. Pie mums – joprojām gaidīšanas režīms. Jāatzīst, ka tas (vismaz šodien) šķiet tāds patīkami satraucošs. Laikam jau iekšēji ir kāda cerība sagaidīt tuvākā nākotnē labas ziņas
Šodien domāju, kas ir tas, kas man ir palīdzējis saglabāt zināmu normalitāti šajos apstākļos? Vien sīkums, bet būtisks, ir radio. Kā Artis Dvarionas teica šodien, to nespēj atcelt nekāds vīruss. Ar prieku klausos SWH un it īpaši Fredosauru Ak, kas tā būs par skumīgu dienu, kad viņš aizies pensijā. Viena no izcilākajām radio personībām, kāda mums ir bijusi jaunāko laiku vēsturē.
Esmu iemanījies veikt injekcijas Ievai. Pamazām ir progress viņas veselības stāvoklī, bet vēl ceļš ejams tāls, lai viņa būtu vesela pilnībā.

08.04.2020.

Nakts. Šīs dienas pēdējās stundas. Jūtos kā izbāzis galvu laukā no dūksts. Cenšos satvert normālību. Acupriekšā aina ar pievakari. Riet saule un kaut kur tuvumā (bet ne pārāk tuvu) ir cilvēki. Naktslampiņas gaisma šo iedomu ainu nespēj kompensēt. Pārāk daudz informācijas! Mēs tajā slīkstam. Nav vairs patīkamās neziņas. Vismaz es esmu to kaut kur jau sen pazaudējis, bet nez kāpēc par to iedomājos vien šodien.
Plkst. 23:44. Nemiers, miega trūkums un kārtējais iekšējais interviju raunds ar sevi. Īstu jautājumu vietā vien līdzskaņi. Tie “velkas”, īd. Apnicis. Bet šī visa – neskaidros vārdos ieģērbtā sajūta šonakt ir jāizraksta no sevis laukā!

12.04.2020.

Lieldienas. Ārā drūms laiks, bet uztveram to kā svētību. Slikti laikapstākļi piespiež cilvēkus ievērot pašizolēšanos un sociālo distancēšanos. To, kā viss būs beidzies, mēs uzzināsim pēc svētkiem. Pirms pāris dienām bija sajūta, ka vīruss dodas izrādē uz laukiem jeb drīzāk jau – dodas sirojumā, lai gūtu jaunas mājas. Mums jau ap 600 to gadījumu. Tiesa, krietni mazāk nekā kaimiņos. Man ir aizdomas par to, ka daudzi arī ar simptomiem analīzes nenodod. Spītība vai stulbums, vai kaut kas cits pie vainas?
Mājās lēns progress arī saistībā ar Ievas veselību. Injekciju kurss beidzies, tagad tikai zāles. Šis laiks man pagājis darot mājasdarbus. Rakstīšanai paliek tikai naktis, bet kad tās iestājas, tad gribas tikai mūziku un cita veida atslodzi.
Pirms dažām dienām domāju par vīrusu. Vai tik viņa rašanās nav cena par mūsu vēlmi būt pēc iespējas brīvākiem? Brīvākiem komunikācijā, saskarsmē, uzskatos, tuvībā. Brīvība mazina kaut kādā mērā disciplīnu un rada apstākļus tam, lai taptu kaut kas jauns. Savlaik jau visa seksuālā revolūcija 60tajos mainīja attiecību modeļus un atcēla uzvedības normas. Un pēc dažām desmitgadēm nāca HIV… Jebkura brīvība un tiekšanās pēc tās ir cilvēka dabā. Viss, kas ir noticis pēdējā gadsimta laikā no tā, kas ļāvis mums atbrīvoties no aizspriedumiem un veciem diktētiem ir brīnišķīga parādība.
Bet arī par labām lietām ir jāmaksā kaut kāda cena. Iespējams mūsdienu dzīves straujais ritms, prasības un reakcijas, tiecoties pēc brīvības, raisījis augsni arī tiem mehānismiem, kas mūs piespiež apstāties un līdzšinējo ierasto dzīvi uzlikt uz pauzes. Brīvībai ir sava cena. Cena neatceļ un nemazina brīvības vērtību un sasniegumus, kas nākuši pateicoties tai. Arī par kopumā labām lietām ir jāmaksā. It kā pašsaprotami, bet svētīgi sev pašam to dažreiz atgādināt.

13.04.2020.

Pirms gada šajā dienā lasīju LU VFF maģistrantēm lekciju par Kr. Valdemāru un pārkrievošanos politiku. Atceroties to, kas notika vēl pēc dienas pirms gada – trauma basketbola laukumā, nezin kādēļ man gribas šo dienu pirms gada izcelt kā kaut kāda liela posma noslēgumu. Es apzinos, ka diez vai kādreiz vēl spēlēšu basketbolu. Tāpat 2019. gada 13. aprīlis bija simbolisks studiju laika noslēgums. 2009. gada rudenī iestājos LU VFF, bet 10 gadus vēlāk jau biju studentu priekšā ar paša sagatavotu lekciju.
2020 gada 13. aprīlis – teju mēnesis pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas. Man ir sajūta, ka pagājis nevis mēnesis, bet krietni ilgāks laiks. Ļoti daudz dažādu notikumu, dažādu negaidītu pavērsienu un izmaiņu manā un ģimenes ikdienā.
Kā tāds veļasmašīnas režīms lēnā gaitā – griežas, griežas, - pauze – un tā joprojām. Domu un emociju veļasmašīna … Ticu, ka tā centrifūga vēl priekšā, lai laukā būtu svaigs un tīrs. Šis laiks kaut kā ir licis uzdot no jauna dažus sen aizmirstus jautājumus.
No tiem svaigākais man būtu – vai tu domā par prioritātēm? Vai šajos apstākļos, kad tiešām ir iespēja izpausties tam, ko es pats esmu iepriekš deklarējis, es tiecos pēc tā, ko esmu vēlējies? COVID – 19 pandēmija ļauj to pārbaudīt praksē. Man nav atbildes, vai man izdodas tā, kā skaisti prātā iedomāts.

15.04.2020.

Viena no lietām, ko vīrusa pandēmija ļāvusi pa īstam novērtēt, ir tās mazās ikdienas dzīves epizodes, kas iepriekšējos apstākļos tika uztverts pašsaprotami. Komunikācija ar tuviem cilvēkiem ļauj atgūt jeb, pareizāk būtu teikt, restaurēt normālību. Tagadējos apstākļos šī normālība jau pārtapusi par kaut ko ekskluzīvu. Ir forši būt tuvu cilvēku klātbūtnē, vienalga cik ļoti intraverts tu esi, vai vismaz domā, ka esi.
Laikam jau ir taisnība tiem, kas saka, ka šī pandēmija, šie apstākļi ir mūsu iespēja atgūt kaut kādas pamatsajūtas, kaut kādu pirmatnēju prieku būt ar kādu kopā sarunā vai vienkārši klātesamībā. Es ceru, ka pats šo sajūtu nepazaudēšu.
Nekādi neizdodas atgūt normālu režīmu … Ikdienā laiku “apēd” kaut kāds iekšējs tukšums, kurš atliek jeb drīzāk pat atbīda veicamos darbus. Tā rezultātā neko īsti negribas darīt. Jāraksta caur mokām un jāaudzina pacietība. Man riebjas šis tukšums!

17.04.2020.

Piektdiena arī pandēmijas laikā ir mana mīļākā diena nedēļā. Kaut arī ir darbs no mājām, tomēr man nav zudusi tā patīkamā piektdienas sajūta, kas man ir bijusi jau kopš bērnības. Tā ir atslābuma un miera sajūta, ko pazīstu jau kopš skolas laikiem, kad zināju to, ka vismaz divi vakari būs brīvi no skolas saistībām, un beidzot varēšu darīt to, ko patiesi vēlos.
Pieaugot, mainījušies apstākļi, bet sajūtas ir tās pašas.
Šodien sāku darbu pie nākamā raksta, t.i., pie parāda kārtošanas, ko jau pirms pusgada biju apsolījis. Raksts par sieviešu dalību atturības kustības jomā 20. gs. 20. – 30. gados. Daļēji disertācijas, daļēji trešo darba pienākumu rezultātā man uzkrājies interesants materiāls. Ceru, ka to visu varēšu sakoncentrēt interesantā rakstā. Strādāt gan pie raksta sanāk pa vakariem vai pat naktīs.
Ievai joprojām sāp mugura. Tās ir ceļojošas sāpes, jo aiziet uz kāju, kas neļauj ilgāk par pāris minūtēm stāvēt vai kustēties bez lielām sāpēm. Viss, ko varam kopā darīt ir nedomāt par sāpēm un kopā atpūsties, lai domas nekoncentrētos ap šo pārbaudījumu. Skatāmies no jauna “The Office”. Tas ir laiks, kad no visām slodzēm un domām atslēdzos arī es. Karlīne tikmēr vai nu skatās multfilmas vai arī kaut ko savā nodabā rotaļājas istabā.
Uzkrājies nogurums … Šī pandēmija ir apnikusi, bet saprotu, ka tā nekur nepazudīs. Prieks, ka esam ģimenē atguvuši kaut kādu sev pazīstamu rutīnu. Ja nebūtu Ievas veselības problēmu, tad tiešām varētu sacīt to, ka šāds darba režīms no mājām ir tiešām ērts un pagaidām nekādas lielas problēmas nesagādā. Manuprāt, mēnesis pieredzes ļauj šādu apgalvojumu izteikt droši.

23.04.2020.

Jauns blociņš nes jaunas cerības, ka turpmāk piedzīvotais laiks ļaus šeit atzīmēt patīkamus notikumus. Atzīstu, ka tā ir tāda dīvaina cerība, bet varbūt arī, ka nē. Par spīti Covid-19 pandēmijai, šis laiks ir tomēr skaists. Par spīti izaicinājumiem un ikdienas likstām, negaidītiem pavērsieniem jau tā negaidītā laikmetā, esmu laimīgs. Prātoju par to, vai pašreizējais laiks, kas pavadīts kopa ar ģimeni daudz atšķiras no laika pirms pandēmijas. Jāatzīst, ka minimāli… Intraverta cilvēka ikdiena ir patīkama miera piepildīta. Es laikam esmu pie tiem, kuriem cilvēku klātbūtne ir patīkama no distances. Sev klāt pielaižu vien īpašus cilvēkus, bet pārējie lai tad turas tajā man komfortablajā attālumā. Man patīk uzturēties sabiedrībā, kas ietur distanci no manis. Es priecājos, ka no manis distancējas cilvēki, kuri man nav simpātiski, bet vienlaikus es ļoti pārdzīvoju, ja tie cilvēki, kas man ir simpātiski, izvēlas turēties no manis sev drošā attālumā.
Šodien ravēju zemenes mazā zemes pleķītī zem mūsu pirmā stāva logiem. Apskaužu tos cilvēkus, kam ir savs personiskais pagalms. Esmu audzis bērnībā ar no mammas stāstiem pārnestu sāpi par zaudētām mājām, ko atņēma padomju okupācijas darboņu vēlme celt sociālismu. Reiz ģimenei bija māja, kur dzimtas priekšteči dzīvojuši jau kopš 19. gs. vidus, bet 1979. gadā to nodedzināja.
Dīvaini skumt par to, ko nekad neesi piedzīvojis klātienē. Dīvaini izjust zaudējuma sajūtu par to, ko nekad neesi satvēris, bet vienlaikus, caur dzirdētiem stāstiem, to tomēr satvēris un ielicis sirdī. Ja būtu māja un pagalms, tad … es pat nezinu…, varbūt būtu iestājusies kaut kāda mana versija par personisko paradīzi uz zemes virsas.
Atgriežoties no sentimentāla ceļojuma, es saprotu to, ka paradīze ir tagad tā dzīve, ko dzīvoju kopā ar savu ģimeni. Visi lieli un mazie uztraukumi, vīrusa ietekmēti, vien rada jaunas, tā sacīt antivielas visiem tiem apdraudējumiem laimei, kas vēl ir priekšā.
Kamēr ravēju zemenes, tikmēr blakus ceriņkrūmā skaļi kāvās divi zvirbulīši. Nezinu, kādēļ to pieminu šeit … Kaut kā viņu plūkšanās man palikusi prātā. Arī zvirbuļi ievēroja distanci no manis – vienīgā skatītāja.
Silta diena. Siltas domas un mīlestība mājās!

27.04.2020.

Pirms 23 gadiem es ar tēti pie televizora skatījos kā Latvijas vīriešu hokeja izlase piedzīvoja debiju PČ A grupā. Spēle pret ASV, kur izlase zaudēja ar 4:5, palikusi atmiņā kā kaut kāds īpašs piedzīvojums. Kaut arī pirmoreiz hokeja pavasara notikumiem sāku sekot jau 1994. gadā, kad turnīrs notika Kopenhāgenā, tomēr šis pirmais A grupas PČ palicis atmiņās kā patiess sākums skaistai līdzjušanas tradīcijai. Šogad hokeja nav… Covid-19 ir visus lielos turnīrus kancelējis. Man vienīgais hokejs šopavasar ir iekš Youtube video un grāmatās, kurām gan man nav laika.

28.04.2020.

Jauka un darbīga diena! Ar Karlīni izgājām 2 h pastaigā pa mežu. Gājām izpētīt, ko tad skudras izdarījušas ar mūsu atstāto medu. Tāpat arī aplūkojām 3D mākslinieku darbus (nu jau kuru reizi), pie ezera taisījām mazus gailīšus un, visbeidzot, gudri sarunājāmies atpakaļceļā pa meža takām. Paspējām laikus iziet laukā staigāt, jo pēc plkst. 14.00 laiks samācās un drīz pēc tam arī lija lietus. Kā jau ierasts, mēs saplūcām kādu ziedošu plūmes zaru un arī tulpes no mūsu dārziņa, ko mājās uzdāvināt Ievai. Karlīne pat paņēma kociņu, sakot, ka tas būs mammai kruķītis. Dievs, cik ātri tas laiks iet! Likās, ka meita tikko vēl gulēja man uz vēdera Dzemdību namā…
Šodiena sanāca arī rosīgi padarboties ap raksta tekstu. Iet ļoti raiti un ceru 1. maijā gala manuskriptu nosūtīt Kristīnei. Izdevās arī produktīvi pastrādāt pie jaunā fonda, kas jāievada sistēmā, kā arī jau vēlā nakts stundā padarboties pie viena izpētes projekta. Ražīga diena! Šī laikam ir viena no tām dienām (vai naktīm), kad varētu maukt visu nakti, bet būtu prātīgi pēc tam, kad beigšu šo ierakstu (ir 02:42 un patiesībā jau 29. aprīlis) doties gulēt.
Bet pirms laisties miegā, man jāatzīst tas, ka šodien jūtos ārkārtīgi pozitīvi un cerību pilns. Es tiešām nezinu – laikam jau teju pusotru mēnesi #paliecmājās, esmu tik ļoti ar to apradis, ka maija vidū būs grūti atgriezties pie regulāras atrašanās darbā. Viens nu ir skaidrs – šķiet, ka būšu kļuvis par velobraucēju. Bet nu tad jau maijā redzēs…
Latvijā virs 800 gadījumiem. Aktīvo saslimšanas gadījumu skaits nostabilizējies jau apmēram nedēļu. Tā sacīt gaisā jau jūtama cilvēku vēlme atgriezties sabiedrībā. Kaut arī, cik noprotu no tviteristu sarunām, daudzviet jau cilvēki tiecas atslābt ievērot drošības pasākumus. Būs ļoti interesanti sagaidīt ziņas par Covid-19 stāvokli Latvijā pēc valsts svētku nedēļas nogales.

03.05.2020.

Garš jo garš vakars. Strādāju pie raksta un ceru to kaut kādā brīnumainā veidā pabeigt līdz rītdienas vakaram. It kā jau viss ir sameklēts, vien jāsaliek pa nodaļām loģiskā un sakārtotā tekstā. Man pašam šķiet, ka būs interesants raksts. Nez vai to dos tulkot angliski, bet tad jau redzēs, ko redaktore lems. Kaut arī vēl teksts nav pabeigts, jau gaidu recenzentu komentārus. Ir aizdomas jau, kuri kolēģi būs recenzenti.
Šodien arī Ieva izgāja laukā pastaigāties. Pamazām jaunās zāles iedarbojas un ir jūtams progress. Parīt brauksim abi pie neirologa un tad jau redzēs, ko viņš teiks.
Laiks jauks, kaut arī pavasaris kopumā ir pavēss. Skatāmies pasūtītās bildes fotoalbumā. Redzams, ka citus gadu jau ap šo laiku varēja skraidīt bez maz vai šortos.
Vīrusa tematika sabiedrības diskursā ieņēmusi sekundāru lomu. Šķiet ka viss atkal ir pa vecam – tviterī no jauna sīkas un smieklīgas drāmas bur pēc uzmanības izsalkušie un no uzmanības atkarīgie. Veikalos un parkos jau sākas drūzmēšanās. Ir tāda sajūta, it kā cilvēks būtu šo vīrusu iepazinis un apradis ar tā potenciāliem riskiem. Man pašam šķiet, ka pirmais vilnis ir beigu fāzē, bet, atceroties vēstures mācības, tad, piemēram, spāņu gripai trakākais bijis tieši tas otrais vilnis. Pats jau domāju, kā laikus sagatavoties rudenim, kad vīruss, domājams, no jauna atgriezīsies ar jaunu spēku.
Tikmēr infekcijas jaunais perēklis ir Krievija, Baltkrievija un Lielbritānija. Šķiet, ka ASV šī situācija stabilizējas. Vispār gaidāma ļoti interesanta vasara. ASV prezidenta vēlēšanas būs gada notikums politikā. Jāatzīst, ka šos četrus gadus bijis ļoti interesanti sekot Trampa gaitām. Vienlaikus jāatzīst, ka vēl interesantāk šos četrus gadus bija sekot tam, ar kādu pataloģisku naidu daļa sabiedrības viņu ienīda un ienīst. Arī tas ir fenomens, kurš nereti sasniedz smieklīgus un dīvainus apmērus. Varbūt pat var runāt par zināma naida idejas pārnesi no ASV, jo pirms 5 gadiem mūsu publiskajā telpā to šausmīgo ekscentriķi neviens tā īsti neienīda. Bet pirms 4 gadiem tā kļuva par modes lietu.

06.05.2020.

Saulainā dienā man ļoti slinki strādājas. Bieži vien vēlos kaut šādās dienās lītu lietus. Kaut kā tā skaistā un slapjā pelēcība labāk mani mentāli ietekmē, ja jāstrādā pie kāda teksta.
Raksts par sieviešu atturības biedrību “Baltā Lenta” tapa līdz plkst. 4.30 no rīta. Esmu jau par 98% visu pabeidzis. Palicis vien atsauču aparāts. Kā man riebjas to kārtot! Raksts manuprāt izdevies daudz maz baudāms. Daudzus interesantus aspektus darbā neesmu iekļāvis. Lai tie paliek disertācijai kā tādas odziņas uz putukrējuma. Tas, kas mani pārsteidza, rakstot par sievietēm starpkaru posmā, bija tas, cik ļoti ierobežotas savā izvēlē bija tās sievietes, kuras iekļāvās kustībā. Citiem vārdiem sakot, atturības kustība viņām deva vien noteiktu ierobežotu sfēru publiskajā telpā, bet vienlaikus uzlika sievietēm milzu atbildības slogu par to, lai kustībai būtu panākumi.
Ja aizej gulēt teju no rīta, tad nereti var gadīties, ka redzu erotiska satura sapņus. Laikam jau vīrusa klātbūtne mūsu ikdienā iespiežas līdz pat zemapziņai, jo sapnī nodomāju – bet tie cilvēki mīlējoties taču neievēro 2 metru distanci. No šādas dīvainas domas arī modos. Pavasaris laukā un pavasara noskaņas sapņos. Ievai ir jau daudz labāk ar veselību! Esmu bezgala priecīgs! Jūtu, ka pavasari drīz baudīt varēsim visi ģimenē. Vēl tikai tās atsauces rakstam sakārtot un būs viena diena pilnīgā atpūtai!

10.05.2020.

Silta un saulaina Mātes diena! Ļoti laba pāreja no vakardienas pseidosvētku dienas.
Tāds pusmiegains noskaņojums šodien. It kā būtu daudz ko no mājasdarbiem jāizdara, bet kaut kā negribās. Visu dienu nāk miegs. Laikam jau negulētās naktis, gatavojot rakstu, vēl joprojām šādi man atspēlējas. Daļēji pie vainas ir arī jaunā dokumentālā filma “Last Dance”. Tieši laikā!
Maikls Džordans jau atkal vieno pasaules sporta līdzjūtēju kopu! Ļoti daudz kā jau zināma ir tajās sērijās, bet vienalga – patīkami beidzot sportā kaut ko vērot aktuālu, ne vien tikai blāvas epizodes iekš Youtube.
Vispār maijs jau pusē! Tas laiks skrien arvien ātrāk. Covid-19 ietekmē esmu sevī novērojis jaunas ilgas. Kādreiz šajā laikā es jau sapņoju par vasaru un atvaļinājumu, bet tagad tās domas jau skatās pāri vasarai – cerībā, ka rudenī būs jauni, efektīvi testēšanas veidi, kas ļaus pasaulei atgriezties pie normālības.
Manis pēc viss šis var turpināties, jo es tāpat arī normālos apstākļos dzīvoju pašizolācijā un starp pūli ievēroju pat lielāku distanci nekā 2 metri.
Ir vajadzīgs, lai pasaule atgriežas pie normālības, lai arī es savā individuālajā normālībā justos labi un droši.

13.05.2020.

Maija sākums ļoti darbīgs. Raksts iesniegts un recenzija saņemta. Recenzentam teksts patīk un neslēpšu, ka tiešām ir patīkami un motivē turpmāk pētīt tēmu. Šodien sagatavoju atbildi “Ilustrētās Vēstures” jaunākā numura lasītāju jautājumam. Jautājums par pilnīgi citu tēmu – viduslaiku Japāna un holandiešu tirgotāji. Kaut kad nākamned. vajadzētu noslēgt līgumu jaunam izpētes projektam, tāpat jāpiesaka tēma rudens konferencei un varbūt jāuzraksta vēl kāds raksts vai tā fragments.
Vīruss, šķiet, ka iet mazumā… Uga Dumpis tviterī piesardzīgi izteicās, ka mēs ieejam nezināmos ūdeņos līdz ar 12. maiju, kad tiek mīkstināti dažādi atvieglojumi. Cerams, ka vīruss tiešām ir “atslābis” un mēs varam sagatavoties nākamajai reizei, kad tas modīsies. Spānijā it kā būšot vasarā jārezervē vietas pludmalē… Vispār jau būs dīvaini, kad pasaule atsāks ceļot.
Plānoju pakāpeniski pārtraukt darbu no mājām un apmēram divas reizes nedēļā parādīties darbā. Esmu pat noilgojies pēc kabineta, kolēģiem un pat Radio Skonto, ko Ilga katru dienu liek uz sava mazā radio.
Dārziņš gan laikam atsāksies tikai rudenī. Karlīnei vēl nav 5 gadi, bet viņas grupiņā tā īsti neviens arī uz dežūrgrupām neiet.
Mums arī jānēsā maskas sabiedriskajā transportā. Cik saprotu, tad šodien cilvēki vēl minimāli šo piesardzības prasību ievēro. Es gan esmu nolēmis pāriet uz riteni. Piektdien es braukšu uz darbu. Jādomā, kuru no riteņiem man ņemt.
Beigās pieminēšu vēl vienu pašizolācijas ieguvumu – nekad vēl piemājas zemeņu un puķu dobe nav bijusi tik kārtīga kā šogad. Citur vakar bijis sniegs un diezgan pabiezā kārtā. Līdz Rīgai neatnāca. Žēl, jo tad būtu ļoti interesanti velt sniegavīru maijā, kad sniega pilsētā ir vairāk nekā ziemā.

16.05.2020.

Kaut kā pēdējās dienās daudz manuskriptu un korekciju dažādiem darbiem. Vai tas varētu liecināt to, ka pasaule pēc vīrusa uzliesmoja ir pamodusies? Mani caurstrāvo cerība, ka tā tas ir. Piesardzību vēl neviens nav atcēlies un vīruss jau nekur pats no sevis nepazudīs. Vai tas ir kā kārtējais nelūgtais svešinieks, kurš neaicināts ierodas un aizņem vietu, ko mēs līdz šim esam atvēlējuši kontaktiem ar svešiniekiem un paziņām?
Karlīne jau pati raksta savu vārdiņu, un es priecājos, vērojot to, kā aug mana meita. Aukstā un vējainā pavasarī tas ir kā siltuma avots. Šodien stipri līst ik pa periodam. Nogāž lietus un tad uzspīd pa saules staram. Gribētos no šīm dabas parādībām jeb nokrišņiem izvilkt paralēles ar dzīvi. Ne savu dzīvi, bet drīzāk alkstu izfantazēt kaut kādu abstraktu un manos ierobežotajos spriedumos un zināšanās konstruētu vidējo cilvēku.
Pabeigšu šīs rindas un iešu vārīt kafiju. Dzeršu un lēnām, nesteidzīgi savās domās konstruēšu šo vidējo cilvēku. Pagaidām esmu pasaulē, kuru tie ienīst, varētu aiziet pa skuju taku. Taču pagaidām šķiet, ka tā ir krietni jo krietni dzīvotspējīgāka nekā progresīvie radikāļi (lielā ziņā) to gribētu atzīt. Tvnet un citur lasāmi drūmās noskaņās salipināti teikumi – sak, viss Kovids mūs neapturēs un, ka šāda cilvēka attieksme ir kaut kas pašdestruktīvs… Man gan rodas jautājums – kādēļ šie pārmaiņas alkstošie iedomājas, ka cilvēka normalitāte slēpjas tajā, kādi ir radikāļi paši? Sabiedrībā, kur tu esi dekonstruējis visas vecās normas un vērtības, tās aizstājot ar jaunu konstrukciju, kas sevī ietver tukšu nihilismu, tu pēkšņi jūties tik ļoti vientuļš? Brīvība mūs ved uz vientulību? Vai viss šis kreisais aktīvsims ir tikai indivīdu izmisuma pilnā vēlme atrast savas eksistences jēgu? To visu es prātoju dēļ tā, ka pāris pēdējās dienas esmu aizdomājies jeb pareizāk būtu teikt, godīgi analizējis savu uzvedību. Vai darbs no mājām, vai šī iespēja, kas ļauj būt prom no cilvēkiem, ļauj būt siltā gultā, pie siltas kafijas utt., vai tā bijis tik vilinoša un tādēļ pašizolācija bija vien oficiāls un legāls iegansts beidzot atpūsties no tā, ko ikdienā nākas pieciest? Šo divu mēnešu laikā man nav trūcis to cilvēku, kurus iepriekš satiku ikdienā vai arī ik pa laikam. Man ir aizdomas, ka arī turpmāk es maksimāli pašizolēšos no tā, kas ikdienā sagādā nevajadzīgas neērtības.
Es atzīstu, manī ir divejādas sajūtas – no vienas puses es izjūtu prieku un atvieglojumu, ka esam pagaidām šo vīrusu ierobežojuši, bet no otras puses – bija patīkami strādā no mājām dzīvot brīnišķīgu, priviliģētu dzīvi. Nu jau atkal būs jāatgriežas darbā, t. i., jāiet cilvēkos… Par laimi tā pa daļai joprojām ir brīva izvēle.

27.05.2020.

Siltākā maija diena līdz šim, jo laukā ejot uzvilku šortus un īso kreklu. Gājām pēcpusdienā ēst saldējumu. Kaut kā liekas, ka šo visu vairs nevar saukt par pandēmijas laiku. Priekšā mums būs interesants vasaras sākums. Pamazām ierobežojumi atceļas vai mīkstinās, bet jāatzīst, ka neesmu piefiksējis, ko tad īsti tagad jau atkal var un ko vēl nevar.
Šo divarpus mēnešu laikā mana iekšējā trauksme neziņas iespaidā nu tagad ir pārtapusi par pieradumu, kas drīzāk ir pietuvināta mieram. Ieguvumi personiskā līmenī no šī laika ir daudz – vēl vairāk esam kā ģimene satuvinājušies, varam ilgstoši būt kopā un iztikt bez jebkādiem strīdiem.
Dīvaini, bet jāsecina tas, ka šis laiks, kas pasaules vēsturē ieies kā ierobežojumu laiks, man personiski drīzāk ir darījis mani brīvāku. Es neesmu piesaistīts ofisiem. Darbu varu veikt no mājām. Esmu lielā mērā atteicies no sabiedriskā transporta, jo praktiski visur braucu ar divriteni. Šajā laikā man ir iespējas pašam plānot savu laiku. Apstākļi, kad brīvpieejā ir periodika.lv raksti, kam iepriekš bija liegums, arī ļāvis sagatavoties dažādiem nākotnes projektiem. Vienvārdsakot, es redzu ļoti daudz ieguvumu. Lielākais trūkums ir tas, ka izpaliek randiņi ar sievu tajā formātā, kādā mēs parasti to darām. Bet tas jau nenozīmē, ka nav pašu randiņu. Nav vienīgi kopīgu ēstuvju apmeklēšanu, kino vai muzeju, bet tas viss tāpat pamazām mums tiek atdots.
Nekad vēl neesmu justies tik brīvs savā darbā, izvēlēs un ierobežojumos, kāds esmu tagad!

06.06.2020.

Vasara ir sākusies. Šis bijis viena neparasts pavasaris! Man liekas, ka tas ilga ne 3 mēnešu, bet ilgāk. Laikam jau tādēļ, ka tik daudz ir noticis pa šo laiku. Cik noprotams, tad nākamnedēļ ārkārtas stāvokli valstī atcels, bet profilaktiski ierobežojumi un prasības ievērot distanci un higiēnu paliks. Latvijā epidēmija jau sen kā trešajā vai pat ceturtajā plānā. Šķiet, ka tā interesē vien medicīnas speciālistus, bet noteikti, ka kļūdos. Jāatzīst, ka nav sanācis pēdējo 2 nedēļu laikā baigi domāt un uztraukties par vīrusu. Tas noteikti nav labi, jo viltus drošība var dārgi atmaksāties.
Pāris dienas atpakaļ man bija dīvaina migrēna. Ierastās vemšanas vietā bija tāds kā visu migrēnu raksturīgo sajūtu apkopojumus un turklāt arī ne uz ilgu laiku. Tirpoņa, pulsējošās sāpes un slikta dūša bija dīvainās sajūtas – tādas, kādas man parasti nav. Nez kādēļ bija šīs sāpes? Vai stress? Vai pārslodze? It kā jau nē...
Turpinu darbu pie "Dzīve pie ostas" projekta, līdz jūlija beigām ir jāpabeidz. Skatos uz to ļoti optimistiski. Vēl steigšus viens raksts jāuztaisa, jo mūsu žurnālam pietrūkst. Īsāk sakot, būs ļoti darbīga vasara.
Sāku pamazām atgūt lasītprieku. Vēl tikai tam jāļaujas un no jauna jāpierod pie teksta baudīšanas nevis tikai tā studēšanas. Šis jaunās "Domuzīmes" numurs ir ļoti interesants. Nākamnedēļ tiekos ar Mārtiņu pārrunāt dalību vēl kādā jaunā un izaicinājumiem bagātā projektā.
Bet tai pat laikā es vēlos arī neko neforsēt un atstāt laiku arī saviem vaļaspriekiem.

07.06.2020.

Atceros, ka pirms 18 gadiem uzrakstīju dzejoli.
Nosaukumu vairs neatceros, bet noskaņo bija diezgan drūma, kaut arī tas viss bija skolas mīlestības iespaidā. Es nezinu kādēļ to atcerējos... Ir jau pāris vielu, lai uzrakstītu jaunu dzejoli... , bet varbūt arī nē.
Tapa dzejolis. Klausījos "Staind" vecos albumus un meklēju vārdus pagātnes dienu pierakstos.

17.06.2020.

Pirms gada šajā dienā es nokārtoju doktorantūras eksāmenu. Toreiz kopā likām divi doktoranti – es un Jānis Stepiņš. Komisijā bija prof. G. Straube, prof. E. Jēkobsons, asoc. prof. J. Taurēns un doc. J. Ķeruss. Bija lielisks eksāmens! Kopš tās reizes daudz jaunu atziņu un izpratnes man parādījusies arī par pašu disertāciju. Tā lēnām top un cerams, ka gada otrajā pusē izstrādes process ieņems jau nākamo ātrumu...
Plānotos dienas darbus izjauca nelaimes gadījumu ar Ievu. Trauma braucot ar riteni. Neliela operācijas un nakts slimnīcā... Pat negribas neko tuvāk rakstīt, kamēr viņa nav mājās. Ar Karlīni palikām Vecmīlgrāvi, jo man tālrunis beigts, bet saziņai izmantoju vecāku tālruni. Ļoti labi, ka Artūrs palīdzēja – aizveda un atveda no "Gaiļezera". Negaidīju, ka Ievai būs jāpaliek slimnīcā pa nakti un vēl arī visu nākamo dienu. Pa tālruni jau izklausījās, ka viņā jūtas labi un mierīgi, gaida ar nepacietību, kad varēs atbraukt mājās. Mēs arī gaidām ar nepacietību.

21.06.2020.

Lauki, Latgale, Vecstrūžāni. Karsts laiks, bet dažkārt mākoņi aizsedz saules starus un iesārtusī āda var uzelpot. Šeit vīruss ir tik tālu gan domās, gan fiziskā klātienē. Katram vajag laukus! Tā ir vieta, kur atslēgties no ikdienas trauksmes un problēmām.
Lauki ir kā terapija, lauki ir kā svaiga gaisa malks pilsētas nogurdinātiem. Es nevarētu bez laukiem. Plašums un svaigais gaiss, mākoņu bildes debesīs un saules staru līnijas skaistākajos saulrietos... Tu tik stāvi, elpo un klusē! Tie ir mirkļi, kas šķiet ļoti jēgpilni. Šeit ir neaprakstāms svaigums! Ne vien fiziskā kontekstā, kad svaigas vēsmas dzesē iekarsēto ādu, bet arī domās un spriedumos. Šī vieta ir mani lauki jau 10 gadus! Pat neticas, cik ļoti ātri tas laiks pagājis. Esmu svētīts ar šo dāvanu! Šovakar šeit it viss ir perfekts. Brīnišķīga diena darbā un mīlestībā, klusumā un sarunās, priekos un atmiņās.

27.06.2020.

Pēdējās divas nedēļas ir karsts un sutīgs laiks. Es pat teiktu, ka neierasti karsts tipiski vēsajam jūnijam. Vai šī tveice, kas atstāj brūnu krāsu uz mūsu augumiem reizē arī pasargās no vīrusa briesmām? Teica, ka posmā no 20. jūnija līdz 25. jūnijam mums nebija neviena jauna saslimšanas gadījumā. Tā vien šķiet, ka vīruss paņēmis atvaļinājumu. Sabiedrība pie mums steidz atpūsties un varbūt drošākie ieelpot pēc piespiedu distances. Kaut kā šķiet, ka esam jau visi kopā šo atpūtas brīdi nopelnījuši. Kaut gan ar to atpūtu ir jābūt uzmanīgiem – pa Jāņiem 11 cilvēki noslīkuši! Ļoti baisa statistika.
Mēs jau kā ierasts svētku svinējām laukos. Jāsaka gan, ja Jāņi gan nekad man nav šķituši kā svētki. Šogad, piemēram, tā "svētku" sajūta neatnāca tik ilgi un pat tad, kad jau dega ugunskurs, tās sajūtas daudz neatšķīrās no ierasta piknika, kuram papildus lielāka izmēra ugunskurs.
Vakar darbā bija nenormāli karsts! Bez patstāvīgas ūdens dzeršanas tur visa strādāšana ir teju neiespējama. Labi, ka veldzējos braucot mājup ar riteni, jo man liekas, ka sabiedriskajā varētu būt ļoti traki. Cilvēku sutinātavas uz riteņiem, it sevišķi tad, kad kāds tantuks atkal atvēris vaļā logu un no kondicioniera nav ne mazākās jēgas. Tādiem jau tu neiestāstīti, ka logiem jābūt ciet...
Atkal jau daudz darba! Neplānotā kārtā šajā nedēļas nogalē jāsakārto raksts "Latv. Arhīvi" žurnālam. Ceru, ka pabeigšu šo divu dienu laikā. Nekādu baigo analīzi tur likt netaisos, bet negribu arī pārāk vienkāršotu tekstu.
Tveices laikā šis nav pirmais raksts, kas top. 2014. gadā, kad laukos katru dienu bija virs +30, gatavoju rakstu žurnālam "Ceļš". Tad, kad ap +30° C ir arī telpā, tad tās domas cirkulē daudz lēnāk. Šogad jeb šobrīd ir līdzīgi, bet tik karsts vēl nav iekštelpās. Mūsu "Ziemas pilī" ir vien ap +24° C.

03.07.2020.

Tiekamies ar dažiem kolēģiem vēsturniekiem LNB "Klīversalā", lai pārrunātu nākamo izpētes projektu, kas skar Rīgas vēstures izpēti. Ieskicējām idejas un aptuveno tēmu loku un izpētes virzienu.
Laba sajūta, jo laba kompānija. Cerams, ka tam visam būs arī taustāms rezultāts.
Laiks vēss. Vasara uz mirkli paņēmusi mazu atpūtu. Īstenībā nav ne vainas, jo tā sutoņa nav labākais laiks produktīvam darbam.
Jau pāris mēnešus uz darbu braucu ar divriteni. Esmu pilnībā pieradis pie ceļa un slodzes. Parasti es iekļaujos 45–52 min. intervālā. Šajā laikā esmu pārliecinājies par to, cik ļoti vāja ir Rīgas veloinfrastruktūra! Rudenī ir domes vēlēšanas. Izskatās, ka būs beidzot normāla pilsētas valdība, jo nekas trakāks par Ušakovu jau diez vai ir iedomājams. Ceru, ka pārmaiņas politiskajā elitē sekmēs arī pārmaiņas pilsētas infrastruktūrā.
Vasara skrien ātri! Varbūt tas tādēļ, ka darbu daudz. Vakar steigā tapa vēl viens teksts par tautas atturības aizgādības komiteju ierīkotajām tējnīcām. To publicēs jaunajā "Latvijas Arhīvu" numurā. Tomēr, neskatoties uz trauksmaino režīmu un slodzi, es protu atrast laiku arī atpūtai. Varbūt šis viss ir kā treniņš nākotnei? Rudenī, kad sākšu aktīvāk strādāt pie disertācijas, tad varbūt šāda slodze būs kļuvusi par ierasto režīmu, kaut gan jau negribētu sevi pārliekus nomocīt. Vēsture ir forša, bet ģimene ir vēl foršāka un man nozīmīgāka.

11.07.2020.

Ieva ar Karlīni ir laukos, bet es pa mājām strādāju pie ostas projekta. Darbs sokas labi. Ārā vējains un ik pa laikam uzlīst. Man šādā atmosfērā patīk strādāt. Esmu drošs, ka šīs divas dienas vienatnē būs ļoti svētīgas darba kontekstā. Laukos ir forši, bet tur strādāt ir grūti. Tur nav tādas pilnvērtīgas māju sajūtas, kas ļauj pilnībā iegrimt darba procesā.
Pēdējo reizi vienatnē strādāju kaut kad pag. gada decembrī. Tad gan jāatzīst kaut kā man neveicās ar pareizās darba noskaņas rašanu. Varbūt toreiz tas tā bija tāpēc, ka bija tumšs. Tik tiešām, riktīgi tumšs, bez sniega gada īsāko dienu laikā.
Labi, ka laiks tāds nejauks. Tas mazina vēlmi iet uz veikalu pēc kāda našķa. Pēdējās divas dienas mums no jauna parādījušies Covid-19 slimnieki. It kā ārzemju tūristi vai tie, kuriem te ir uzturēšanās atļaujas... bet nu nevar jau gluži tos cilvēkus gānīt tagad. Kaut gan man piemēram nav skaidrs, kādēļ pandēmijas laikā kaut kur jāvazājas un jābraukā apkārt pa pasauli? Vai tie ir kaut kādi šo cilvēku provinciālisma kompleksi un nepilnības, vai arī kā tāda atkarība - sak, jābrauc un visur jāvazājas!
Vispār jau dīvaina sajūta – tāds kā deja vu. Bet no citas puses tā stresa un neziņas ir mazāk nekā bija marta vidū, kad tiešām pār dienas apkārt vazājos pa dzīvokli tāds domīgs un satraucies. Mazliet atjaunoju krājumus pārtikai, ja nu gadās tā, ka atkal būs mums visiem jāizolējas.
Būs jāuzvāra kafija (jau trešā lielā krūze šodien!) un jāsasmērē maizītes tālākam darbam pie projekta. Domāju, ka šonakt līdz kādiem 2–3 naktī darbošos.

23.07.2020.

Pirms 37 gadiem vecāki apprecējās. Kaut kādā ziņā ar šo faktu arī es tiku pietuvināts šai pasaulei. Bērnībā daudz skatījos vecāku kāzu albumu un atceros, ka pie sevis rēķināju, cik tad tie gadi kopš kāzām ir pagājuši. Vecāku laulība man ir devusi daudz vērtīgu atziņu – gan to kā vajag rīkoties, gan to, ko nevajag. Cenšos savā laulībā ņemt vērā šīs mācības. Kad sen jau esi kā pieaudzis, tad vieglāk kļūst vērot vecākus kā divus cilvēkus, kas izvēlējušies kopš nodibināt ģimeni. Pieaugušam esot, es viņus spēju ieraudzīt ne tikai kā tēti un mammu, bet arī kā pieaugušus cilvēkus. Ik pa laikam es pieķeru sevi pie domas, ka salīdzinu to, ko manā tagadējā vecumā darījuši vecāki. Salīdzinu, domāju un saprotu, ka daudz kas ir kopīgs, bet ļoti daudz kas atšķirīgs. Laikmeta fons arī ir mainījies un apzinos to, cik ļoti tas ietekmē cilvēka ikdienu.
Man ar Ievu laulībā nodzīvoti 8 gadi. Es jūtu to kā esam auguši kā pāris, kā cilvēki, kā laulātie draugi. Tās tomēr ir kvalitatīvas pārmaiņas. Laulība ir nebeidzams darbs process. Manuprāt tik daudzi cilvēki šķiras, jo viņi atsakās strādāt ar savām attiecībām un bieži vien lietas, ko varētu atrisināt caur darbu, viņi atsakās darīt un tad izvēlas vieglāko ceļu – izšķirties. Panorāmiski skatoties, liekas, ka viss ir skaidrs un vienkāršs, bet katras attiecības jau ietver pietiekami lielu neredzamo daļu, kuru iepazīstot, panorāmiskie spriedumi bieži vien pārtop tukšās frāzēs.
Reizēm arī sevi pieķeru pie domas, ka vēroju pārus sev blakām. Redzu lietas, man šķiet tik vienkārši risināmas, bet tā jau nav mana dzīve, lai bāztos iekšā ar viedokli vai padomu, kurš var arī nestrādāt konkrētajos apstākļos. Es redzu attiecības, kas celtas uz šaubīgiem pamatiem, kuri turas tikai tāpēc, ka vēl nav bijusi neviena nopietna zemestrīce.
Nez, ko es rakstīšu tad, kad pašam jau aiz muguras būs 37 laulības gadi kopā ar Ievu.

24.07.2020.

Pagaidām šis ir sūdīgs atvaļinājums! Darba ir tik daudz, ka atpūtai piespiedu kārtā jāizbrīvē brīži. Vienlaikus sanākuši kopš teju visi projekti!
Drošības dienesta grāmatas gala makets nu ir saskaņots. Cik saprotu, tad to tūlīt jau laidīs uz druku. Grāmata būs gatava iespiestā veidā 11. augustā. Šajā projektā bija daudz izaicinājumu un tā ir vērtīga pieredze.
Ostas projekts arī iet jau finiša taisnē. Manuskripts top, bet darbi vēl ir ļoti daudzi. Pirmdien būtu jāpabeidz. Ceru, ka tā arī būs.
Tad vēl korektūras atsūtīja "Domuzīme" un Valmieras rakstu krājumus. Visi kā vienā brīdī sarunājuši! Trakas dienas! Šajā visā grūtākais ir pārslēgties no viena projekta uz otru un atkal atpakaļ.
Policijas projekta kontekstā es vakar Aigai rakstīju, ka tas viss atgādina kaut kādas pirms dzemdību kontrakcijas. Viss nāk virsū viļņveidā. Cerams, ka tad, kad tā grāmata būs rokā, mēs varēsim izjust gandarījumu.
Manuprāt grāmatas saturs izdevies labs. Ja kāds var labāk, tad lai raksta labāk.

29.07.2020.

Otro dienu jau esam laukos. Šeit ir klusi un mierīgi. Nav nekādu pasaulīgu rūpju. Es pat nezinu, kas notiek pasaulē ap to vīrusa situāciju. Zinu, ka pasaules kontekstā mēs visi ejam uz virsotni, jo slimo skaits aizvien palielinās. Ir tāda sajūta, it kā mēs būtu martā/aprīlī sagaidījuši kādu lielu viesizrādi, bet tagad presē lasām par to, kā šī izrāde notiek citur – Dienvidamerikā, ASV un Balkānos. Manuprāt, mūsu sabiedrības attieksme pret vīrusu ir gana pragmatiska kopumā. Man kaut kā šķiet, ka, ja atkāpjas no kreiso un labējo margināļu panikas, tad kopumā pasaule šķiet ir apjautusi vīrusa briesmu līmeni (protams, subjektīvi). Droši varu apgalvot, ka no vīrusa baidās daudz mazāk. Cilvēki laikam arvien drošāk mācās to pieņemt par ikdienu. Covid-19 kļūst par tādu ikdienišķu vīrusu, ko pielikt klāt tiem daudzajiem, kas jau pa pasauli siro. Es esmu optimistiski piesardzīgs. Nesen saķēru kaut kādu saaukstēšanās vīrusu no Alberta. Un tas ar visu to, ka mazgāju rokas, regulāri lietoju dezinfektorus veikalā u. tml. 100% pasargāts tu nevari būt nekad un tādēļ, atšķirībā no kreisajiem margināļiem, nav jākrīt panikā... Par kreisajiem runājot, arvien vairāk (vismaz man) izgaismojas tas, kā šo vīrusu kā politikas instrumentu izmanto noteikti politiskie spēki. Šur un tur parādās arī izteikta dubultmorāle pieejā pret vīrusa cīņu. Pat nav jārunā par ASV, jo pie mums te daža laba partija, domājot par Rīgas domes vēlēšanām, atver vaļā gājējiem Tērbatas ielu, kaut gan dažas dienas iepriekš viss kreisais tviteris pie mums kvieca šausmās, ka neviens neievēro nedz distanci, nedz sejas maskas u. tml. Man ir interesanti šo visu vērot.
Vakar pabeidzu arī ostas projektu. Teksts manuprāt izdevās labs un interesants potenciāliem lasītājiem. Labas ziņas arī no "Domuzīmes" – Parīzes teksts būs nākamajā numurā, jo man jau tika atsūtītas korektūras. Teksts ir nopietni saīsināts, bet man šķiet, ka tas pat nāci par labu, jo dažkārt tās faktoloģijas bija tik daudz un tik primitīvi tekstā izkārtota, ka labi vien ir, ka netika tālāk par melnraksta versiju.
Šodien kārtojām labības šķūni. Tur augusta beigās būs balle Karlīnei. Vis sokas uz priekšu lieliski!

08.08.2020.

Lieliska sestdiena!
Cēlāmies pēc 8:00, lai ātrāk varētu trijatā ar riteņiem aizbraukt līdz Vecāķiem. Tur bijām pirms 10.00. Pludmale jau pilna. Laiks silts, bet ne visai karsts. Šī vispār ir tāda ļoti zaļa vasara – ir slapjums, zaļums, bet arī siltums pietiek.
Ūdens arī silts, vien pat tā virsmu peld kaut kāda zaļa veģetācija. Vispār jūra šodien atgādināja vairāk kā ezeru – rāma, bez viļņiem. Vējš arī tikpat kā nebija. Manos ieskatos – teju vai ideāls laiks dienai pludmalē. Ap pusdienlaiku mēs braucām mājup. Paspējām arī šo 2 h laikā noķert brūnumu, it sevišķi jau Karlīne. Šķiet, ka šī varētu būt mūsu pirmā un pēdējā kopējā jūra šovasar.
Pēcpusdienā braucām blakus uz parku. Ieēdīsim kaut ko "Bella Bella" un tad īrēsim kājminamo mašīnu, ja vien visas jau nebūs izīrētas.
Vakarā plāns noskatīties kādu filmu. Vakar skatījāmies "The Equalizer". Man ļoti patīk Denzels Vašingtons – izcils aktieris.
Vakar caur mansards.lv mājas lapu nopirku prof. A. Strengas pārizdoto "Latvijas un Padomju Kr. miera līgums 1920. 11. augustā". Pēc dažām dienām būs 100 gadi kopš tā vēsturiskā miera līguma. Par grāmatā runājot, lasu Ludviga Sējas memuārus. Ļoti interesanti un reizē biedējoši. Esmu jau pusē. Domāju, ka tad, kad caur "Omnivu" atvedīs Strengas grāmatu, šo jau es būšu izlasījis.
Ieva pludmalē teica, ka šeit var aizmirst to, ka apkārt klejo Covid-19. Esam jau atkal mazā kāpumā visas Baltijas kontekstā (it sevišķi Lietuvai). Ir ļoti dažāda, atšķirīga reakcija uz to, kā cilvēki reaģē uz saslimušo skaita pieaugumu martā/aprīlī un tagad. Mazs perēklis ir Murjāņu sporta skolā.
Vīrusa tēma citviet pasaulē (galv. k. ASV) kļuvusi par politikas instrumentu. Pie mums gan kaut kā vēl nav šis akcents tuvojošos vēlēšanu kontekstā.
Vispār jau cilvēki par vīrusu publiskā telpā runā mazāk. Joprojām ir zināms miers..., laikam jau tagad ir svarīgi sarīkot Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas un tad jau atkal Covid-19 nonāks uzmanības lokā.
Īsti nav par ko balsot..., laikam jau vismazākās iebildes man ir pret "Jauno Vienotību".

11.08.2020.

Tieši pirms 100 gadiem tika noslēgts Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums. Šodien arī prof. Strangas grāmata nonāca manā rīcībā. Grūti iedomāties atbilstošāku pirkumu šajā dienā.
Kamēr šeit Latvijā mēs varam ļauties apcerēm par vēsturi, tikmēr vēsturiski notikumi norit Baltkrievijā. Tur dažas dienas atpakaļ Lukašenko zaudēja vēlēšanās, bet noviltojis gala rezultātus cenšas palikt pie varas. Visā valstī tas izsauci milzu protestu viļņus, kas caurmērā ir miermīlīgi, vien Omons un drošības struktūras tur nodarbojas ar provokācijām. Es ļoti ceru, ka Lukašenko totalitārais režīms kritīs un Baltkrievijā varēs iestāties jauni laiki. Aizrakstīju atbalsta vēstuli Marijai – simpātiskajai baltkrievu vēsturniecei, ko pirms septiņiem gadiem satiku Gīzenē, Vācijā. Toreiz pie vakariņu galda sēdējām kopā un daudz ko runājām, bet galvenokārt jau par politiku un hokeju. Tur toreiz Gisenē vispār bija daudz baltkrievu studentu. Viens no viņiem – puisis ar garu tumšu bārdu runāja par to, ka baltkrievi jau gribētu skatīties Baltijas virzienā, lai veidotos kaut kas līdzīgs Baltijas četrotnei. Ļoti demokrātiski un draudzīgi noskaņoti jaunieši!
Ļoti ceru, ka viņiem viss ir kārtībā tagadējos apstākļos. Kaut kur tviterī es ieraudzīju vienu ierakstu krievu valodā, ka tas, kas šobrīd notiek Baltkrievijā ir priekšpēdējā nodaļa postsovjetisma ērai un, ka pēdējā tikšot rakstīt Maskavā.
Cerams, ka tā tas arī būs. Moderna un demokrātiska Krievija būs ieguvums visai pasaulei, bet cerams, ka viss tajā virzienā jau sāksies ar Baltkrieviju.
Covid-19 sakarā nu tas, kas notiek Baltkrievijā nozīmē to, ka tuvāko divu nedēļu laikā tur būs liels lēciens, līdzīgi kā tas bija ASV, kad tur sākās visi tie rasu nemieri.
Mums mājās viss ir mierīgi. Karlīne jau nedēļu staigā pa dārziņu, bet mēs gatavojamies kristību dārza svētkiem nākamnedēļ. Cerams, ka būs droši un patīkami svētki – labi laikapstākļi un patīkams noskaņojums.

17.08.2020.

Otro dienu jau esmu pa mājām viens. Ieva ar Karlīni ir laukos. Ir laiks mazliet citādai atpūtai, kas atgādina man par tiem laikiem, kad vēl dzīvoju viens. Pa vakariem skatos filmas. Zinu, ka būtu vēl šis tas jāpadara saistībā ar tuvojošām konferencēm. Rītvakar jāuztaisa kopsavilkums 18. septembra konferencei par karu un sabiedrību. Domāju, ka to varēšu izdomāt.
Rīt jābrauc pakaļ grāmatas eksemplāriem. Būs dīvaini tās turēt rokās. Ceru, ka eksemplāri būs vairāki.
Baltkrievijā joprojām protesti. Katru vakaru mazliet paskrolēju tviteri, lai saprastu, kas tur notiek. Diktators liek dauzīt pats savu tautu... un tas viss pārsimt km attālumā..., 21. gs. Ļoti ceru, ka baltkrievi apvienosies vienā milzu spēcīgā masu kustībā un gāzīs diktatoru!
2020. gads pagaidām ir viens no (ja ne pats) vēsturiskākais 21. gadsimtā. Tie, kuri vēl pirms 5 gadiem žēlojās, ka nekas vēsturisks nenotiek tagad var vai nu priecāties vai kost pirkstos.
Laiks silts! Ļoti patīkams augusta noslēgums, tomēr ceru, ka kristību laikā nebūs pārlieku karsti. Pasākums jau pēc dažām dienām! Šis tas vēl jāpaspēj izdarīt, lai svinības izdotos.
Baltkrievijas sakarā vīruss palicis jau tagad trešajā plānā sabiedrībai. Ir lietas, kas ir būtiskākas par pandēmiju – brīvība un cīņa par tiesībām pašiem lemt par politisko kursu un politiskajiem procesiem valstī.

24.08.2020.

Vakar atgriezāmies no laukiem. Bija Karlīnei kristības, kuras notika 21. augustā Rēzeknes katedrālē.
Ļoti paveicās ar laiku – nebija ne karsts, ne arī vēss. Bija bez nokrišņiem un arī bez vēja. Kopumā jauks pasākums, par spīti tam, ka nācās īstenot plānu B – labības šķūnī nebija iespējas rīkot pasākumu, tādēļ viss notika teltī ābeļdārzā. Manuprāt, ka pat labi, ka tā sanāca, jo dārzā bija lieliski apstākļi un atmosfēra. Sanāca gandrīz ideāli svētki – viesi sēdēja pie galda, tāpat arī aktīvi izmantoja spēļu stūrītī ar šautriņām, galda spēlēm un novusu.
Nākamajā dienā aizbraucām uz Teirumnīku taku, kā arī izdevās nopeldēties Lubānā. Ūdens patīkams, turklāt ar vilnīšiem.
Ar Ievu sarēķinājām, ka viss pasākums kopā izmaksāja ap 750 euro. Svētku laikā izdevās Mārtiņam iedot grāmatu. Vispār jau nojaušama liela interese, bet reizē arī vilšanās par to, ka grāmatu nekur nevarēs nopirkt.
Atgriežoties pie svētkiem, allaž jau esot laukos vienmēr izdodas aizmirst visu citu, kas notiek pasaulē. Gan pandēmija, gan notikumi Baltkrievijā mazliet šajās dienās pagāja malā. Tas ļauj novērtēt to, ka dzīvojam demokrātijā jau 30 gadus – varam brīvi paust savu nostāju, paust dažādus viedokļus, tāpat arī pamazām augam kā sabiedrībā savā pilsoniskā apziņā un aktivitātē.
Nākamnedēļ būs arī jaunā "Domuzīme". Gaidu jaunu numuru ar savu rakstu.

26.08.2020.

Šodien mums 18 jauni saslimušie. Tā vien liekas, ka mums pēc Rīgas domes vēlēšanām atgriezīsies maskas publiskajās vietās. Kā jau esmu rakstījis iepriekš, otrā viļņa tuvošanos cilvēki uztver mierīgi – varbūt tas tā ir tāpēc, ka ir vasara un nav skolas un pa daļai arī bērnudārzi. Redzēsim, kas notiks septembrim sākoties. Kariņš jau pirms dažām dienām runāja par to, ka mums diez vai izdosies izvairīties no masku nēsāšanas.
Šodien divriteniem pazuda viena no bremzēm – īsti laikā jāsaka... Ceru, ka jau nākamnedēļ būs ritenis atkal kārtībā, lai varētu braukt uz darbu.
Paredzu, ka rudenī būs kāds brīdis, kad atkal strādāsim no mājām, jo dārziņi būs ciet. Bet nu tad jau redzēs kā būs...
Vakarā izdevās mazliet atpūsties vecajā stilā – pie grāmatas, tējas un maizītēm. Sāku lasīt Remarka "Debesīm nav lutekļu". Ja jau rudens tuvojas, tad laiks ir kādam Remarka darbam.

31.08.2020.

Šodien man paliek 35 gadi. Grūti saprast kā man būtu šodien jājūtas šajā dienā – kaut kur manī joprojām ir dzīvs kāds nepareizs priekšstats jeb pieņēmums par to, ka tas ir daudz – 35 esot daudz. Man gan šķiet, ka dzīve vēl tikai kāpj kalnā un man priekšā neskaitāmi prieka mirkļi.
Savdabīga svētku dāvana – jaunais “Domuzīme” numurs ar manu rakstu par Parīzes latviešiem. Pati lielākā dāvana ir ģimenes mīlestība. Karlīne un Ieva mani sagaidīja ar plakātu un baloniem. Dāvanas ir nieks, salīdzinot ar šo dāvanu – ģimeni, ko Dievs man žēlastībā dāvājis.
Vasaras pēdējā dienā varu rezumēt to, ka man šī bijusi zaļa, silta, atspirdzinoša vasara, kurā paveikts gana daudz – publicēti vairāki teksti, nosvinētas Karlīnes kristības, pietiekoši daudz peldēts, sakārtota māja un pagrabs, sākts regulāri braukt ar divriteni u.c. Liekas, ka pamazām daudz iekavētu lietu dzīvē beidzot summējas kopā, lai apkārt viss taptu arvien brīnišķīgāks.
Rudens man parasti ir ļoti radošs laiks. Plānā ir ķerties klāt disertācijas tekstam, kā arī uzrakstīt stāstu jauno autoru konkursam. Būs daudz jālasa abiem projektiem! Un man patīk, ka tā tas būs! Priekšā stāv brīnišķīgas rudens dienas, vakari un naktis!

20.09.2020.

Septembris aizrit darbos un slimošanā. Te tev nu bija! Sapirkti dezinfekcijas līdzekļi kā arī regulāri tīru rokas visur, kur ir tāda iespēja, bet… nu iesnas jau klāt… Tas laikam apliecina to, ka dari ko gribi, bet tas nepasargā no vīrusiem. Testu taisījis neesmu, jo nu nav nekādi īsti riktīgie simptomi. Tās ir vienkārši ikgadējās rudens iesnas. Bet nu dēļ tām šomēnes man izpalika otra konference “Cilvēks un karš”. Man nācās referātu ierakstīt audio formātā un nosūtīt atskaņošanai kopā ar prezentāciju.
Ierakstīju šo referātu labierīcību telpās, cerībā, ka šo 25 minūšu laikā kaimiņi nenolaidīs ūdeni J Beigu beigās ieraksts izdevās labs, tāpat kā prezentācija un visbeidzot, arī klausītājiem klātienē patika mans referāts. Man pat izdevās ļoti apsprātīgi, bet vienlaikus arī nopietni un interesanti prezentēt tēmu “Sabiedrība un alkohols kara apstākļos Rīgā 1916. gadā”. Priecē, ka saņēmu labas atsauksmes no kolēģiem – Aigas, Innas kā arī no Jāņa Šiliņa un prof. Jēkabsona. Esmu gandarīts par rezultātu vien žēl, ka nebija iespējas būt klāt. Var jau būt, ka viss šis pandēmijas laiks pa daļai mūs iemācīs pusslimiem uz darbu un publiskiem pasākumiem nenākt.
Esam starta pozīcijās otrajam vilnim Baltijas valstīs – Igaunijā vakar 60 gadījumu, Lietuvā – šķiet, ka bija 99. Mēs gan vēl turamies – vairāk par 19 gadījumiem dienā nav bijis. Visi spriež par to, kā mums tas izdodas? Man liekas, ka par labu nāk ģeogrāfiskais stāvoklis, mūsu imunsistēma, kas pieradusi pie daudziem mazāka stipruma radniecīgiem vīrusiem, veiksme, introvertums… Esam jau laikam tiešām noslēgta sabiedrība, kas drūzmējas vai izrāda drosmi vien tad, kad iedzerts alkohols vai pie rokas tālrunis, lai īdētu un gānītos tviterī.
Sāku lasīt “Dvēseļu puteni”. Man liekas, ka es beidzot šo darbu izlasīšu, tā sacīt, no zvana līdz zvanam.

25.09.2020.

Varētu sacīt, ka Latvijā ir sācies covid-19 otrais vilnis – šķiet, ka nedēļas (piecu dienu laikā) saslimušo skaits ir aptuveni tāds pats kāds esot bijis marta beigās un aprīļa sākumā. Pagaidām Latvijā saglabājas esošie piesardzības pasākumi, kuri gan veselības ministres vārdiem, ir gana trausli. Pēdējās pāris dienas konstatētie saslimšanas gadījumi galvenokārt ir no trim perēkļiem – Rīgas “Dinamo” spēlētāji, “Forevers” kombināts un kāds tekstilapstrādes uzņēmums Kuldīgā. Tam visam klāt nāk šo organizāciju saslimušo personu kontaktpersonas. Šie ir tie apstākļi, kas atšķir mūs no pavasara situācijas. Skaidrs, ka, ja vien nenotiks nekādi drausmīgi satricinājumi, tad ekonomiku šoreiz neviens neslēgs ciet. Manuprāt, tā ir pareizā pieeja – lokalizēt perēkļus un ap to saistītos cilvēkus, kā arī vienlaikus aicināt sabiedrību ievērot epidemoloģiskos drošības pasākumus – distancēties, mazgāt rokas un lieki neapmeklēt sabiedriskās vietas. Redzēsim kā tas īstenosies praksē. Esmu optimisma pilns, ka mums izdosies kontrolēt epidēmiju valstī, bet vienlaikus man ir aizdomas, ka tā līkne ar jauniem saslimšanas gadījumiem ik dienas tomēr uzkāps augstāk nekā pavasarī.
Covid-19 epidēmija/pandēmija ir interesanta ar to, ka ta mums māca būt sociāli atbildīgiem un nedomāt vien tikai par savu labsajūtu un komfortu. Viennozīmīgi sabiedrības noskaņojums un trauksmes līmenis ir nesalīdzināmi zemāks. Un tas jau ir labi, jo kā sabiedrība esam kļuvusi zinošāka par vīrusu un tā bīstamību, taču vienlaikus es ceru, ka šīs zināšanas neliks cilvēkiem kļūt pārgalvīgiem.
Šodien mūsu pusē (Ostas ielā, Jaunmīlgrāvja pusē) notika kadetu mācības – šie šāva ar ložmetēju un cita veida ieročiem blakus Ostas ielas pieturai un dzelzceļa sliedēm. Mēs ar Karlīni tieši izkāpām no autobusa, kad sākās šaušana. Šķiet, ka kadeti mācībās izspēlēja kādu no mācību scenārijiem, aizsargājot pilsētai svarīgus infrastruktūras objektus. Slēgta bija arī visa gar sliedēm esošā Vitrupes iela. Pašlaik lasu A. Grīna “Dvēseļu puteni” – konkrēti esmu pie Ziemassvētku kaujām. Ja dzīvotu Vitrupes ielā, tad man būtu lasīšanai atbilstoši skaņu efekti, kas pastiprinātu šķietamo klātienes sajūtu.
Šovakar izskrējām ar Ievu randiņā – bijām vakariņot Čiekurkalna “Mielotavā”. Kopumā jauka vietiņa. Tas ēdiens jau tāds, manuprāt, viduvējs, bet vietai nav ne vainas, ja gribas paēst. Pēc tam ar riteņiem aizbraucām mājupceļā arī līdz “Bella Bella” Mežaparkā uz kūciņām un kafiju. Ļoti forši un vērtīgi pavadīt laiku kopā ar sievu! Kaut arī tos jau nevar saskaitīt, tomēr joprojām ir tāda ļoti patīkama un pat satraucoša, priecīga noskaņa, ka varam divatā pavadīt pāris stundas kopā.
Randiņos ir jāiet arī covid-19 laikā! Jāiet, jābauda, bet vienlaikus arī jābūt piesardzīgiem. Brīnumjaukā sabiedrībā gan tas vīruss ātri aizmirstas! Tas pat ir labi, jo kopības mirkļos nav jābūt liekam satraukumam.

01.10.2020.

Vakar Latvijā bija rekordliels skaits ar covid-19 inficēto – 95 saslimušie. Galvenokārt tas pieaugums skaidrojams ar diviem jauniem perēkļiem Kuldīgā un Daugavpilī. Augusi arī testēšanas kapacitāte – vakar bija ap 4500 testu, ja nemaldos. Parādījusies arī jauna metode – siekalu tests.
Situācija like būt papildus piesardzīgiem. Cik noprotams, tad abās pilsētās būs lokāla mēroga ierobežojumi. Tā vien šķiet, ka šobrīd lielākā riska grupa ir tieši skolas, jo, cik noprotams, tur pieaug saslimušo skaits. Oktobra beigās būs brīvlaiks. Šķiet, ka to visi gaida ar nepacietību.
Tētim šomēnes vajadzētu būt acu operācijai. Viņš uztraucas, ka dēļ straujā saslimušo pieauguma varētu būt apdraudēta iešana pie ārsta un varbūt arī pati operācija. Jā.., otrais vilnis arī atnācis ar uztraukumiem ģimenes kontekstā. Pavasarī bija Ievai muguras problēmas, tagad tētim acis…
Vakar (varbūt grāmatas iespaidā) es aizdomājos par to, ka viss šis karš ar covid-19 ir no tādām kā pozīciju kara apstākļiem. Es pat nevaru to paskaidrot, laikam jau šī doma man tiešām “Dvēseļu puteņa” ietekmē.
Vakar nosūtīju dažus dzejoļus V. Kriles iesācēju konkursam. Tad jau manīs kā būs… Nemēģinot tad jau nekad arī neuzzināšu, ko citi domā un vai tajos darbos ir kaut kas arī tāds, kas uzrunā svešu lasītāju.

04.10.2020.

Esam laukos… Kā jau ierasts, te allaž pietrūkst pāris dienas, lai te varētu pilnvērtīgi atpūsties! Miers šeit ir neaprakstāms! Gribētos palikt te vēl vismaz pāris dienas. Šodien laiks arī tāds nomācies, ka gribētu vien sēdēt pa mājām un tā īsti nedarīt neko.
Pēdējās pāris dienas mums saslimušo skaits dienā svārstās starp 50-70 saslimušajiem. Otrais vilnis ir nu sācies oficiāli. Tagad ir redzams, ka ja vien nenotiks kaut kas ārkārtēji slikts, tad ekonomiku ciet neviens neslēgs. Redzēs, kas nu būs ar skolām… Cik saprotu, tad no rītdienas atkal obligates ir maskas sabiedriskajā transportā. Mums katru dienu jāved Karlīne uz dārziņu ar autobusu… Diez kas jau nav… labi, ka tas posms ir īss un no rītiem tas busiņš ir tukšs.
Man ir neliels satraukums, bet vairāk jau domājot par tuviniekiem. Teorētiski jau man ir darbs, ko varu veikt no mājām, bet domāju, ka tik ilgi, cik vien varēs, tik ilgi braukšu uz darbu ar divriteni, bet sabiedriskais paliks vien tikai vedot Karlīni uz dārziņu.
ASV ziņa numur viens ir Trampa saslimšana ar covid-19. Pēc mēneša tur ir vēlēšanas. Tagad to kontekstā neko nevar saprast, kurš uzvarēs. 2020. gads ir un vēl būs pelnījis vēstures grāmatu pats par sevi.

07.10.2020.

No šodienas mums sabiedriskajā transportā jānēsā sejas maska. Mani novērojumi rāda, ka lielākoties pirmajā dienā cilvēki Rīgā šo prasību ievēro. Pats joprojām braucu aktīvi ar divriteni, bet Karlīnei pakaļ uz dārziņu braucu ar autobusu. Autobusā abi velkam maskas, kaut arī bērniem līdz 13 gadiem šī prasība nav obligāta. Man gan tas šķiet ļoti dīvaini – pieaugušajiem jāvelk, bet bērniem nē. Viņi taču arī var saslimt. Esam gatavi ievērot masku nēsēšanas prasību, bet liekas, ka te valdība kaut ko līdz galam nav izdomājusi. Kāpēc tieši sabiedriskais transports? Kā tad ar veikaliem, bāriem, restorāniem? Tur viss pagaidām nosacīti pa vecam.
Man nepamet sajūta, ka šis konkrētais solis ir sperts drīžāk, lai parādītu to, ka valdība reaģē. Jāatzīst, ka valdības komunikācija otrajā vilnī ir citāda – visi tā kā klusē, it kā covid-19 būtu dienaskārtības otrajā plānā. Jāatzīst, ka neskatoties uz to, ka esam pārsnieguši visus kritiskos rādītājus, salīdzinot tos ar pavasari, sabiedrībā nejūt baigo paniku. Pat tviteris ir mierīgs un visus vairāk interesē citi aktuālie jautājumi.
Pavasaris un rudens covid-19 kontekstā ir kā diena pret nakti pagaidām! Neviens vairs netaisa zibakcijas ar plaudēšanu, nedz arī soctīklos neparādās visi #paliecmājās un tamlīdzīgi tēmturi. Varbūt tas ir nogurums? Vai arī vienkārši tas viss izgājis no modes?
Maskas sabiedriskajā mums būšot jānēsā līdz 7. novembrim. Nedomāju, ka mums darbā būs kādi sevišķi rīkojumi par darba organizēšanu no mājām, tā, kā tas notika pavasarī. Kamēr kāds “neienesīs” vīrusu arhīvā, tikmēr viss paliks nosacīti pa vecam.
Šovakar plānoju pabeigt “Dvēseļu puteni”. Kaut kā biju iestrēdzis pēdējās lappusēs. Ja būs noskaņojums, uzmetīšu uz lapas arī plānu stāstam, ko domāju iesniegt konkursam novembrī.

09.10.2020.

Šķiet, ka nu ar katru dienu kritīs saslimušo rekords – šodien jau 137 cilvēki Latvijā. Noteikti, ka sekos plašāku ierobežojumi. Pašreizējais miers no valdības puses varētu liecināt par to, ka esam daudz labāk gatavi vīrusa uzliesmojumam nekā pavasarī. Ticu, ka gan valdības, gan sabiedrības līmenī mēs visi būsim pietiekoši atbildīgi un prātīgi, lai veiksmīgi pārdzīvotu šo vīrusa “ziemu”.
Tumšais laiks man rada ilūziju par to, ka tādos apstākļos iespējams labāk paslēpties no vīrusa – mājās pie iekurinātas krāsns ar tējas vai kafijas krūzi rokās un pie grāmatas vai disertācijas teksta.
Valmieras lasījumu krājuma rakstam atnāca pēdējās korektūras. Šogad krajuma izdošana droši, ka kavēsies.. Šodien pa tālruni iepazinos ar Gundegu Grīnumu. Ļoti jauka kundze, kura piedāvāja kādu dienu satikties, iepazīties klātienē un pārspriest manis publicēto rakstu par Parīzes latviešiem kā arī šo to interesantu par atturības kustību, par kuru interesantu avotu esot arī Raiņa un Aspazijas arhīvā.

12.10.2020.

Rīt arhīvā visiem darbiniekiem tiks veikts covid-19 tests. Pag. nedēļā pie mums lasītavā bijis slimnieks, kurš tobrīd šķiet, ka pats to nav apzinājies. Cik noprotams, tad tas atklājies brīvdienu laikā. Ir dīvaina sajūta. Jūtu pat tādu kā atvieglojumu, sak, beidzot tad to testu uztaisīs arī man.
Esmu drošs, ka mana imunitāte ir uzlabojusies, salīdzinot ar pavasari, jo visu šo laiku es galvenokārt pārvietojos ar divriteni. Šodien lieliski jutos uz divriteņa arī pie +6 grādiem agrā rīta stundā. Pat labāk nekā siltā laikā, jo es šoreiz nemaz nenosvīdu braucot. Laikam jau beidzot atbilstoši saģērbos.
Mājās vakarā jāuzmet plāns stāstam un arī jāizlasa tas ilgi jo ilgi marinētais “Forschungen” teksts.

16.10.2020.

Noslēgusies viena ļoti darbīga nedēļa! Pirmdien mūs darbā nobiedēja ar covid-19 slimnieku lasītavā nedēļu iepriekš. Otrdien mums visiem taisīja testu (negatīvs visiem); trešdien braucu uz Raunu, bet ceturtdien vedu tēti pie acu ārsta uz klīniku “AIWA”. Šodien nodevu nomas auto un kopā ar Ievu sanāca arī nopirkt dažas dāvanas priekšdienām. Jūtos noguris, bet reizē ir arī patīkama padarīta darba sajūta!
Atslābt pilnā mēra neļauj covid-19 izplatība Latvijā. Mēs jau esam vairākas dienas virs 100 saslimušajiem dienā, kas jau nozīmē to, ka vēl nesen esošais veiksmes stāsts un skaistā statistika uz Eiropas fona nu ir pagātne. Kopš trešdienas visur sabiedriskās vietās (iekštelpās) ir jānēsā maskas. Jau tagad nosacīti sabiedrība dalās divas nometnēs – vieni ir gatavi sejas masku valkāt un būt sociāli atbildīgiem, un tad ir otri, kas savā plānpratībā, spītībā vai cinismā atsakās to darīt. Arhumenti pret maskām ir tikpat daudzveidīgi savā stulbumā kā dažādi citi uzskati par citiem jautājumiem, kas skar sabiedrības kopējo drošību. Proti, ir te daži, kas soctīklos kliedz par teju satversmes pārkāpumiem, personiskās brīvības ierobežošanu, uzpurņiem, vergiem u. tml… Vēlreiz atkārtoju to, ko jau sen iepriekš esmu rakstījis – nav nekā bīstamāka par enerģisku idiotu! Maskas ir jānesā un es ticu, ka tās dos efektu, turklāt, ar tām mēs labāk spēsim pasargāt sevi arī no citiem lipīgiem, bet mazāk bīstamiem vīrusiem, piemēram, gripas. Par gripu runājot, Latvijā esot beigušās gripas vakcīnas. Tas priecē, bet vienlaikus ir mazliet bēdīgi, ka mēs savu iespēju “nogulējām”.
Otrais vilnis ir nesalīdzināmi lielāks par pirmo. Ja nemaldos, tad savulaik spāņu gripai arī tas otrais vilnis bija trakāks. Ticu, ka kopīgi mēs kā sabiedrība pārdzīvosim šo vīrusu. Ticu, ka spēsim marginalizēt idiotus un rīkosimies sociāli atbildīgi. Mani priecē fakts, ka masku nometnes pareizajā pusē ir dažādu uzskatu cilvēki – manā burbulī to atbalsta gan esošie intelektuāļi, gan kristieši, ateisti, strādnieki, biznesmeņi, latvieši, krievi, liberāļi, nacionāļi… jasāka, ka līdzīga ain air vērojama arī nometnes otra pusē. No jauna nākas secināt, ka cilvēks ir tik ļoti interesanta būtne!
Kamēr rakstu šīs rindas, man prātā nāk trešdien pa ceļam uz Raunu redzētā rudens ainava. Nav jau tālu līdz tam, lai prātā sāktu skanēt Stabulnieka slavenās dziesmas piedziedājums. Laiks un gadalaiki mainās un cilvēks pierod pie pārmaiņām. Pie covid-19 pierodam arī mēs. Ticu, ka esam tam “dāvājuši” tikai 2020. gadu, bet nākamgad “no tranšejām celsimies” mēs un atpakaļ tajās nekāpsim, jo būsim guvuši uzvaru!
P.S – Dažos vārdos par manu pieredzi ar covid-19 testu… Atklāti sakot, es biju salasījies visādus trakus stāstus un gatavojos kaut kam trakākam! Realitātē man nebija traki. Jā, mazliet nokutināja tad, kad bāza to kociņu nāsīs, bet kopumā es nepaspēju sajust baigo diskomfortu. Nav tas tests tik traks! Patīkams tas noteikti nav, bet biju gaidījis kaut ko krietni trakāku. Tomēr paredzu, ka vajadzēs jau vēl kādu reizi taisīt un varbūt tad es rakstīšu kaut ko pilnīgi pretēju.

18.10.2020.

Ļoti lietaina diena, bet man šāds laiks patīk. Labprāt pat pastaigātos, ja vien būtu atbilstoši zābaki. Vakar uzmetu diezgan detalizētu scenāriju stāstam, ko plānoju iesniegt konkursam. Darbība norisinās 1916. gadā, Rīgā. Plānoju, ka tas viss arētu būt gatavs mēneša laikā.
Šodien saslimušo skaits ir 58 cilvēki, salīdzinot ar vakardienas 188. Veikalos maskas nēsā tikpat kā visi. Tas priecē. Līdzīga aina ir sabiedriskajā transportā. No tā varētu secināt, ka idiotu ir mazākumā. Nākamā nedēļa varētu būt ļoti interesanta. Pa daļai jau labprāt strādatu no mājām, bet pagaidām esošais darbs ir jāpabeidz uz vietas. Gribēju šodien nopirkt velo atstarojošo vesti, bet “Rimi” nebija. Rīt būs jāiebrauc benzintankā. Ja nebūtu uz dārziņu jāved Karlīne ar autobusu (ceļā ap 10 min), tad mēs abi ar Ievu varētu justies salīdzinoši mierīgi, bet vienlaikus arī ne atslābuši. Braucam ar divriteņiem uz darbu. Pats personiski jūtu kā uzlabojusies mana pašsajūta. Laikam jau atkal atgriezies zināms sportotprieks. Par sportu runājot, jau otro reizi ar vīrusu nolikusies “Dinamo” komanda.
Pats apzinos to, ko varu darīt paša spēkiem, lai izvairītos no vīrusiem. Mans uztraukums ir vajadzīgā līmenī – vienlīdz tālu no panikas un pofigisma. Ģimenē apkārt arī visi uztver vīrusu nopietni. Tas priecē! Nav lieka stresa.

28.10.2020.

Pēdējās nedēļas laikā mums krietni audzis saslimušo skaits – nu ap 200 vidēji katru dienu. Pakāpeniski stingrāki kļūst pulcēšanās ierobežojumi. Soctīklos daži, kas saslimuši dalās ar savu pieredzi – kā nu kuram – vienam iet viegli, otram grūti. Tā jau ir šī vīrusa bīstamība – katru cilvēku viņš spēj ietekmēt ļoti dažādi, tādēļ katra individuālajai pieredzei drīzāk ir atgādinošs raksturs. Proti, tāda ziņā, ka atgādina to, ka tu nevari droši prognozēt to kā saslimšanas gadījumā vīruss ietekmēs tevi.
Sabiedrības noskaņojums ir tramīgāks nekā divas nedēļas iepriekš, bet tai pat laikā man šķiet, ka līdz pavasara noskaņām ir tālu. Kaut gan diez vai šīš pandēmijas ietvaros var būt identiskas sajūtas. Man liekas, ka šis vīruss ir ļoti moderns savā mainībā un pielāgoties spējās.
Darvā mums ļauts brīvi strādāt no mājām, vien iepriekš nepieciešams aizpildīt tiešsaistē tabulu jeb kaut ko līdzīgu grafikam. Mājās strādājošajiem arī jāsagatavo atskaites brīvā formātā par paveikto. Tabulu tiešsaistē nodaļas ietvaros mēs redzam visi. Tajā ielūkojoties, jāatzīst, ka esmu pārsteigts par to, ka tomēr lielākā daļa izvēlas nākt uz darbu nevis izvēlas strādāt mājās. Jāpiebilst, ka es ne tuvu nezinu kolēģu apstākļus un komforta līmeni. Domāju, ka daudziem arī ģimenes stāvoklis neļauj koncentrēties darbam mājas apstākļos. Man pagaidām ar to problēmu nav.
Cik noprotams, tad šogad būs ļoti klusi Ziemassvētki. Vai šī ir mūsu iespēja atmest komericālismu un varbūt arī aizdomāties par šo svētku pamatbūtību? Manā ideālajā pasaulē tā arī būtu. Realitātē es gan esmu skeptiķis – atkal jau ķersim un grābsim, slēpsimies no vīrusa aiz citu no muļķības celtajiem papīra mūriem…
Šodien ar Karlīni izgājām 3,5h ilgā pastaigā cauri Mežaparkam. Rudens miklais miers un smaržojošā krāsu palate šodien atstāja skaistus nospiedumus uz mūsu šīs dienas baltas krāsas papīra lapas, kāda katru dienu no jauna dzimst katrā no mums.

01.11.2020.

Valsts svētku mēnesis ir sācies! Manuprāt, labākā un derīgākā dāvana Latvijai būtu mūsu katra pareiza un atbildīga attieksme šīs pandēmijas laikā. Vilkt sejas masku, rūpēties par personīgo higiēnu, cienīt citus un sevi uz darbu nedodoties, ja ir jebkādi saslimšanas simptomi. Varbūt vīruss beidzot lauzīs mūsu sabiedrības riebīgākos paradumus – nu kaut vai slimošanas laikā nevazāties apkārt pa pasauli un netēlot varoni! Tā nav varonība, ja pusslims ierodies darbā, bet gan totālas muļķības piemērs. Arhīvā arī jau esot viens saslimušais ar covid-19. Tā vismaz runā, bet neviens neko nezin un nevienam nekas nav paziņots.
Nedēļas nogalē bijām laukos. Sak, varbūt nākamreiz Pīlādžu mājās sanāks būt vien Ziemassvētkos? Laukos jau kā ierasts ir miers un vīruss šķiet esam kaut kur tālu jo tālu. Šobrīd Latvijā ir ļoti skaisti pie dabas! Rudens tiešām ir salicis uz krāsu paletes visskaistākos toņus un pārvērš jau tā skaisto ainavu jaunā skaistumā! Tas ļauj atpūsties un nomierināt domas.
Šodien mums saslimušo skaits svārstījies ap 250 slimnieku dienā. Tas ir nesalīdzināmi trakāk kā pavasarī. Pilnīgs bardaks ir Lietuvā – tur vidēji dienā esot ap 800 saslimušo. Kaut kur jau soctīklos klejoja bažīgs viedoklis par to, ka Lietuva var aiziet Čehijas ceļu.. Cik noprotu, tad tieši tur saslimušo skaits/īpatsvars procentuāli ir viens no augstākajiem pasaulē.
Prātoju, varbūt šī paviršā attieksme ir no tā, ka cilvēkiem izbesījis normālības trūkums? Vai šī labākā gadījumā paviršība ir sava veida moderna un laikmetam atbilstoša deviance? Pirmā pasaules kara laikā plauka nelegālā alkohola tirdzniecība un lietošana, tāpat arī to laiku ieskatos amorāla un izlaidīga seksuālā uzvedība. Nenormālības apstākļos un totāla kara apstākļos no valsts ideologu iecerētā patriotisma un atbildības čiks vien sanāca. Tagad šķiet, ka ir līdzīgi, tikai ar cita veida uzvedības izpausmēm – ir cilvēki, kas saka nē sejas maskām un skrien uz bāriem, disenēm un visādi citādi uzvedas pretēji tam, kas būtu sabiedrības labuma interesēs. Visādi tiek domāts par to, lai apietu noteiktos ierobežojumus un atrastu visādus “caurumus” jaunajā kārtībā. Piemēram, amatieru sports atrod veidus kā apiet ierobežojumus, tādējādi tiek rīkoti visādi “tematiskie basketbola vakari”, “kolektīvās slidošanas ar nūjām” u.tml. Mani reizē fascinē un vienlaikus kaitina cilvēku vēlme pretoties jebkādiem mēģinājumiem ievērot disciplīnu.

07.11.2020.

Mums šodien virs 400 saslimušo, Lietuvā – 1972, Igaunijā ir kaut kas pie 300. Pavasarī šie skaitļi šķistu teju vai kā apokalipse… Man liekas, ka mēs vēl skriesim augšup… No pirmdienas valstī atkal tiks ieviests ārkārtas stāvoklis uz mēnesi. Tātad šis būs kluss svētku mēnesis. Kā jau esmu teicis iepriekš, labākā dāvana Latvijai no tās iedzīvotājiem būtu līknes laušana. Grūti spriest vai tomēr mēs kā sabiedrība esam gatavāka, salīdzinot ar pavasari. Personiski es jūtos daudz mierīgāks, bet vienlaikus tas nav bezrūpīgs miers. Manī piesardzības līmenis ir audzis, bet sabiedŗība kopumā šķiet esam nogurusi no visa šī. Neesmu nekāds izcilnieks – dažkārt paguris jūtos arī es.
Darbā varam brīvi strādāt attālināti. Man arī nākamnedēļ no piektdienas sākas atvaļinājums vienu nedēļu. Ir daži plāni, ko domāju no mājām paveikt. Kopumā es negribu ļauties nospiedošai nosakņai, bet gluži pretēji – cenšos šo pandēmijas laikā esošo pastiprināto vērību un uzmanību konvertēt radošā darbā un izpausmēs. Dzīve līdz ar pandēmiju neapstājas, bet gan turpina ritēt, kaut arī ar mazliet citādu sociālo ainavu apkārt.
Vāru skābu kāpostu zupu un domāju par savu ģimeni. Nekas tajā nav skābs, atšķirībā no oranži sārtās krāsas zupas. Cik gan esmu pateicīgs par to, ka varam būt šajos apstākļos tikpat laimīgi un vienoti.

09.11.2020.

No šodienas uz mēnesi valstī atkal izsludināts ārkārtas stāvoklis. Gribētu ticēt, ka pēdējo reizi pandēmijas laikā! Cilvēki ir noilgojušies pēc normālības. Man šķiet, ka tad, kad pandēmija beigsies, tad vien pavisam neliela daļa cilvēku no tās izies jaunā kvalitātē. Viņi būs iemācījušies rūpēties labāk par sevi, ģimeni un līdzcilvēkiem, būs sociāli atbildīgāki; būs kļuvuši tālredzīgāki plānojot savu ikdienu, bet reizē arī labā ziņā pragmatiskāki, jo pandēmija būs piespiedusi cilvēkus pārvērtēt dažādas ikdienas dzīves epizodes vai elementus tajā, kas izrādījušies mazsvarīgi vai pat pilnībā lieki. Ļoti ceru, ka es ar ģimeni būsim to cilvēku skaitā. Optimismam ir labs pamats, jo “the Guardian” publicēts raksts par “Pfizer” izstrādatu vakcīnu, kas esot 90% efektīva. Ja viss izstrādes gaitā noritēs tikpat labi, tad jau gada beigās riska grupas varētu saņemt pirmās vakcīnas. Cik nopratu no lasītā, tad vakcīna efektivitāti sāk parādīt 28 dienas pēc potes. Skaidrs, ka pirmajiem, kam šādas drošas vakcīnas būtu jāsaņem būtu medicīnas darbinieki. Ar Ievu spriedām, ka mēs gan jau pie savas vakcīnas labākajā gadījumā varētu tikt nākamvasar. Ja tiešām gada beigās būs vakcīna, tad covid pandēmija jeb vīrusa uzvaras gājiens būs ildzis tieši gadu. Vīruss mūs visus pārsteidza totāli nesagatavotus. Mna gan šķiet, ka pats vīruss nav pārsteigums, bet gan tieši tas rūgtais pārsteigums bija tajā, ka vīruss mums parādīja to, cik ļoti negatavi mēs esam šādām ekstrēmām situācijām. Vienlaikus gan cilvēks kārtējo reizi ir apliecinājis savu spēju adoptēties pie jebkādiem apstākļiem un situācijām!
Es ticu, ka pandēmija mūsu ģimeni ir ietekmējusi, tā sacīt, pareizajā virzienā. Nav nekādas destrukcijas, bet gluži otrādi, šie apstākļi spieduši pāātrināt un ciešāk izkopt savstarpējās attiecības, disciplīnu un ģimeniskumu! Bet ir mācība arī mums, pat ja ikdienā mums iepriekš šķita, ka nedzīvojam likteņa varā un vieglā pofigismā. Pandēmija izgaismoja arī mūsu vājās vietas, bet tas nav radījis izmisumu, bet gan vēlmi mērķtiecīgi un sociāli atbildīgi plānot.
Kaut kā esmu iestrēdzis pie jaunā stāsta manuskripta. Mazliet izirst sākotnējās sižeta ieceres, bet jo interesantāk strādāt. Tik tiešām, ka Ieva Melgalve teica, ka katrs stāsts dzīvo savu dzīvu un pateiks mums vien to, ko tas grib atklāt.

11.11.2020.

Skaista diena! Ārā apmācies, bet reizēm starp mākoņiem izlien saule. Šodien ir Lāčplēšu diena. Kā jau ierasts, mēs šajā dienā braucam uz Brāļu kapiem. Šoreiz to darījām pa dienu un divatā bez Karlīnes. Pa ceļam uz kapiem mēs piestājām “Bella Bella”. Tagad visur ēdienus tirgo vien ņemšanai līdzi. Turpat blakus parkā ar gardu muti notiesājām nopirktos suši un turpinājām ceļu uz kapiem. Brāļu kapu apciemošana ir mūsu ģimenes tradīcija jau kādus 13 vai 14 gadus. Mēs noliekam svecītes pie radinieka kaprāļa Augusta Vitola kapa, kurš krita Neatkarības karā 1919. gada 10. novembrī. Tāpat arī svecītes noliekam citviet un izbaudam šo pacilājošo, bet reizē arī veļu laikam tik ļoti kluso atmosfēru, kas pilna cieņas un godpilnu emociju. Mēs bijām kapos tajā laikā, kad sveces kapu teritorijā izlika kadeti, kuri skolojas Krustabaznīcas ielā. Visi formās un ar sejas maskām! Godam godā pagātnes varoņu piemiņu.
Mārtiņš šodien ir TV zvaigzne! No rīta “Panorāmā” stāstīja par Lāčplēša dienas svinībām, bet vakarā jau Brāļu kapos sniedza interviju Rēderam ziņu speciālizlaidumā, kur pieminēja arī mūsu radinieku. Tas bija ļoti saviļņojoši. Pēc speciālsižeta Mārtiņš bija redzams J. Čunkas sagatavotajā īsfilmā par Lāčplēša kara ordeņa vēsturi. Tāpat vakar brālis saņēma grāmatas eksemplārus, kas veltīti ordeņa vēsturei, kuras līdzautors ir arī viņš. Sanāca skaista dāvana vārda dienā! Skaista diena, nudien! Par spīti pandēmijai, man bija svētku sajūta!
Karlīne man stāstīja, ka dārziņā mācās Latvijas himnu un palūdza, lai mēs atskaņojam himnu. Tad viņa paņēma pašzīmētu karodziņu un klusi dziedāja līdzi. Mēs ar Ievu jutāmies neaprakstāmi aizkustināti un lepni.

12.11.2020.

Mums šodien virs 530 saslimušo vienā dienā… Jā.., tā līkne tomēr iet augšup. Uga Dumpis sacīja, ka šis ir vistiešākās piektdienas-sestdienas ballīšu sekas. Mazliet bēdīgi.., taču tas kaut kāda ziņā mani nepārsteidz, bet pat liekas loģiski – cilvēks ir vareni spītīgs radījums. Šī īpašība ir mūsu spožums un posms. Caur to mēs gan ceļam, gan gremdējam…

18.11.2020.

Mūsu valsts 102. dzimšanas dienu atzīmējām ļoti mierīgi un sociāli atbildīgi. Svētku laiku mēs pavadījām mājās. Pusdienās sacepām vistiņas ar kartupeļiem un šķovētiem kāpostiem. Nor rīsu galetēm Ieva ar Karlīni pagatavoja gardus cepumus. Kopumā šī diena pagāja līdzīgi tām, kādas ir citas dienas – gan izdevās atpūsties divatā ar sievu, gan paspēlēties ar mazo. Šogad neko pat no svētku programmas neskatījāmies, bet daudz klausījāmies mūziku. Pieticīgas svinības, bet tajās absolūti neiztrūka svētku sajūtas un noskaņojuma būt priecīgam un pateicīgam Dievam par to, ka mums ir sava neatkarīga valsts. Rīt plāns mazliet parakstīt un palasīt. Atvaļinājums jau pusē! Šodien pat līdz šīm ierakstam prātā neienāca pat ne mazākā doma par vīrusu.

25.11.2020.

Pirms 9 gadiem kopā ar Ievu nolēmām dibināt ģimeni. 25. novembris tādēļ ir viens no tiem datumiem, kurš man ir īpaši svarīgs. 9 gadus vēlāk, atskatoties uz šo laiku jāatzīst, ka tas paskrējis ļoti strauji. Brīnišķīgi gadi!
No mājām strādājo vislielākā bīstamība ir ieslīgt komfortā un darba tempu samazināt līdz ļoti lēnam ātrumam. Tā ir galvenā atšķirība starp pavasari, jo tad es pārsvarā strādāju pa vakariem un naktīm, bet rudens situācija ir tāda, ka darbu mājās sāku agri no rīta (vēl pirms 7:00), bet pabeidzu ap plkst. 16:00, kad laiks gatavot vakariņas un kurināt krāsni.
Perevoščikovs ļoti cerīgi izsakās par to, kā iet šī nedēļa, jo pagaidām tas saslimušo pieaugums procentuāli ir mazāks nekā dažas nedēļas iepriekš. Cerams, ka esam tuvu, jo tuvu pie virsotnes, lai decembrī lēnām, jo lēnām kaput lejā no tās.
Šodien bija iespēja LTV Rīta Panorāmā parunāt par Pandēmijas dienasgrāmatu rakstīšanas projektu no rakstītāja puses. Atteicos, jo kaut kā negribēju baigi reklamēties. Sanita Reinsone uzrunāja arī dzejnieci Ingu Pizāni, kura tad dalījās savā pieredzē. Sižetu es gan vēl neesmu noskatījies.
Jāatzīst, ka šī bija tā diena, kad no pandēmijas saguris jutos arī es. Varbūt, ka man vienkārši uznācis kāds vājuma brīdis… Nezinu, grūti kaut kā šodien.. Bet no šīs sajūtas glābj tekstu radīšana un sekss.

28.11.2020.

Rudens teju būs noslēdzies. Tas pagāja ļoti ātri! Vai man izdevās izpildīt visu to, ko biju iecerējis? Nē! Daudz kas palicis aizvien neizpildīts vai pat neuzsākts no iecerēto darbu saraksta. Ir laikam jau tādi darbi, kurus nav grūti paveikt, bet kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ grūti uzsākt.
Šovakar izgājām pastaigā cauri ciematam. Lūkojām to, cik daudziem logos ir svētku lampiņas. To ir vairāk nekā šķita. Varbūt ar šīs krāsainās gaismas palīdzību cilvēki cenšas sevi iepriecināt pandēmijas saslimstības rekordu laikā. Mums šonedēļ vienā dienā saslimušo skaits sasniedzis 899 cilvēkus (šķiet, ka ceturtdien), bet vakar bija virs 600… Tomēr vēl kāpjam un sākam jau atgādināt Lietuvu. Tur pēdējās nedēļas laikā tā vien turas ap 2000 gadījumu dienā! Par Lietuvu runājot, šiem tagad arī drūms noskaņojums basketbola kontekstā. Vīru izlases var netikt uz Eiropas čempionātu, jo zaudējuši Viļņā Dānijai… Dānijai… Es rakstu un pats neticu joprojām! Dānijai… Tā nav necieņa pret dāņu basketbolu, bet viņi taču spēlēja ar lietuviešiem! Lietuva – mūsu sportiskā ziņā nekaunīgais un niknais, talantīgais lielais brālis!
Piektdien kvalifikācijas spēli aizvadīja arī Latvija un beidzot iepriecināja līdzjutējus ar uzvaru pār Grieķiju. Pirmoreiz es pa ilgiem laikiem noskatījos kādu spēli pilnībā. Tas atsauca atmiņā vecos laikus, kad sporta pārraižu skatīšanās pie TV bija neatņemama mana ikdienas dzīves sastāvdaļa. Forši, ka veči uzvarēja! Un kas to būtu paredzējis vēl pirms gada, ka šī spēle notiks nevis Grieķijā, bet Bosnijā, kur tika noorganizēts burbulis. Visas četras grupas komandas nobāzētas viesnīcā kalnos, izolēti viena no otras, bet viesnīcas konferenču zāle pārvērsta par basketbola laukumu. Tiesnešu sekretariāts sēž maskās, tāpat kā komandu apkalpojošais personāls. Tas viss izskatās tik ļoti neierasti, pat vēl tagad, kad jau 10 mēneši apritējuši, kopš dzīvojam covid-19 ērā. Tā vien liekas, ka profesionālais sports ir atradis veidu kā pielāgoties šiem apstākļiem, jo salīdzinot ar pavasari, kad sporta dzīve pārtrūka pilnībā, pašlaik tā īšti nekādu pārtraukumu nav nekur.
Cilvēki spējuši pielāgoties situācijai, daudzi ar cerību gaida vakcīnas. Vai gaidām arī mēs, kā ģimene? Jā, bet ne primāri domājot par sevi, bet gan tiem, kas to būtu pelnījuši vispirms. Ļoti ceru, ka no covid-19 “ziemas” laukā iziesim mēs visi ģimenē sveiki un veseli.

03.12.2020.

No šodienas Latvijā tiek pastiprināti ierobežojumi cīņai ar covid-19. Pa daļai tie jau līdzinās tiem, kādi bija pavasarī. Veikali strādāšot līdz 20:00, bet brīvdienās lielveikali būšot ciet, turklāt nebūs iespējas legāli iegādāties alkoholu un tabaku pārtikas veikalos brīvdienās. Daļai no skolām jau nākamnedēļ sāksies brīvlaiks. Tāpat tagad sejas maskas ir obligāti jānēsā darbavietā, pat kabinetos, ja tur uzturās vairāk kā viena persona. Šonedēļ dēļ šī iemesla esmu pilnībā pārgājis attālinātā darba režīmā. Izskatās, ka arvien mazāk cilvēku pie mums arhīvā strādas klātienē, jo mūsu kolektīvā ir jauns saslimšanas gadījums. Šo kolēģi satiku pagājušo nedēļ uz dažām sekundēm glabātavā.
Ļoti labi, ka jau laikus biju sagatavojies tam, ka varētu būt darbs no mājām. Līdz pat decembra beigām man darba netrūks, bet tāpat domāju, ka nākamās nedēļas sākumā aizbraukšu uz darbu kādu dienu pēc papildus nepieciešamā.
Ārkārtas situācija valstī pagarināta līdz 2021. gada 11. janvārim. Skaidrs, ka svētki šogad būs klusi…, nu vismaz tā būtu jābūt. Soctīklos šķiet, ka arvien trakāk izceļas visādi troļļi un cilvēki ar vājām zināšanām un kritiskās domāšanas trūkumu. Pa daļai to visu var skaidrot ar to, kā cilvēki reaģē uz to, kā pandēmija ietekmējusi ikdienu. Protams, neesmu nekāds psihoterapeits… Domāju, kā tas viss ietekmē mūs? Man jau liekas, ka kaut kāds pagurums uznācis arī man… Šajā nedēļā ļoti lēni strādājās…, īsi sakot, ir baigais bezštoks… Darbs iet gausi…, gribētos aizbēgt no pandēmijas nogurumu.
Mums šodien jauns rekords – 930 saslimušie dienā, bet Lietuvā – virs 2400…
Vīruss nāk arvien tuvāk un tuvāk.. Kariņa uzruna pirmajā advent man šķita nesamākslota. Noteikti tā nebija paraugs uzrunai tautai, bet varbūt šādos apstākļos ir nepieciešams mazliet emociju un pat neveiklības, kādas es manīju premjera runas laikā. Viņa izteiciens – “draugi, nav labi!”, būs kļuvis par hrestomātiju.

06.12.2020.

Otrā advente. Kā pa brīnumu, Karlīne nogulēja līdz plkst. 10. Vakar vēlu aizgājām ar Ievu aizgājam gullet, bet Karlīnes dāvana ļāvusi mums izgulēties.
Pirms pāris dienām uzsnigušais sniegs un sals uz mirkli atkāpies. Noprotu, ka nedēļas otrajā pusē atkal kļūs vēsāks. Rīt braukšu uz darbu. Mums tagad jānēsā sejas maska arī kabinetā. Tas burbulis kļūst arvien trauslāks! Nākamnedēļ plānoju darbā būt trīs dienas. Jāpasūta lietas no glabātuves, lai varētu pabeigt darbu ar konkrēto fondu. Jāatzīst, ka pagājušajā nedēļā darbs no mājām nesekmējās tik ļoti, kā to biju plānojis un cerējis. Es netieku skaidrībā par to, kas tas ir? Nogurums vai trauksme, ka, redz, atkal esmu sagrābies saistības, kuras laikus paveikt nav iespējams. Nav jau tā, ka es baigi čakli būtu piegājis pie solījumiem…
Neskatoties uz šo visu, tomēr šī bijusi ļoti vērtīga nedēļa, jo beidzot par dažām lietām esmu atzinies Ievai. Man ir sajūta, ka vairs neesmu vientuļš savās pastaigās tumšo kārību kambaros. Tos tagad izgaismo gaisma…
Šonedēļ laikam jau covid-19 saslimušo procentuālais pieaugums ir lielāks nekā man šķita. Soctīklos daudzi vaid par jaunajiem ierobežojumiem. Man to grūti saprast.. Labi, varu saprast, ka sociālā spriedze ir neizbēgama. Šis laiks ir laba mēraukla tam, cik ļoti katrs no mums ir gatavs būt sociāli atbildīgs. Es nesaku, ka mums ģimenē viss ir viennozīmīgi, bet kopumā laikam jau izglītība, saprats, kritiskā domāšana, ticība un atbildības izjūta mūsos ir pietiekošā līmenī, kai neļautos panikai vai liekam satraukumam.

07.12.2020.

Ļoti vējaina diena! Pēc nedēļas pauzes atkal jau tālāks brauciens ar divriteni pilsētas robežās. Nebija viegli! Baigais pretvējš, bet prieks, ka no rīta nepadevos kārdinājumam palikt mājās. Darbā jaušama satraukuma pilna atmosfēra, jo šķiet, ka vēl kāds varētu būt saslimis, bet pagaidām ta sir tikai baumu līmenī. Es ļoti ceru, ka jauni saslimšanas gadījumi darbā vairs nebūs, vismaz ne šogad.
Vējaina diena, nudien! Gribas vien ātrāk palīst zem segas un sildīties kopā ar sievu.

12.12.2020.

Šodien sāp galva, tiesa ne tik traki, lai tas traucētu darbā pie disertācijas ievada korekcijām. Par spīti nelielam diskomfortam, es spēju sagatavot jaunu melnrakstu. Darba pie pētījuma vēl gana daudz, taču esmu ļoti optimistiski noskaņots. Patīkami, ka man nav zudis entuziasms un nepieciešamais satraukuma līmenis par topošo tekstu.
Mums šodien ap 660 saslimušo. Jāsaka, ka, salīdzinot ar iepriekšējo nedēļu, tas pieaugums tiešām ir neliels. Klusa ir mana cerība, ka varbūt esam sasnieguši virsotni, bet… šodien virkne enerģisku idotu pulcējās 11. novembra krastmalā. Manuprāt, šī pasākuma kūdītājus būtu jāliek cietumā par rupjiem, ar valsts iekšējās drošības apdraudējumu saistītiem pārkāpumiem. Ļoti ceru, ka tas notiks! Tā situācija ir tāda, ka šobrīd no pagrīdes izlīduši daži trešās vai ceturtās šķiras aktīvisti, kuri sajutuši iespēju celt savu popularitāti un politisko kapitālu. Visādi pļaviņi, liepiņas, jeremējevi, ciekuri, gobzemi, horeni, žigimanti u.tml. margināļi ir vai nu cietsirdīgi nelieši vai vienkārši idioti! Kremļa skatījumā šodienas pasākums krastmalā pulcējis noderīgos idiotus. Ja dēļ šiem pajoļiem, kas tur vairākos simtos sapulcējušies, notiks jauns saslimšanas gadījumu lēciens, tad jau tā, maigi izsakoties, katastrofālā situācija slimnīcās radīs nepieciešamību pārdefinēt to, ko nozīmē “katastrofāls”. Šodienas pulcēšanās krastmalā bija spļāviens sejā medicīnas darbiniekiem, kas jau 9 mēnešus ir pirmajās rindās cīņā ar pandēmiju.
Tviterī tikmēr notiek brīnumi - Raivja Dzintara viedokli pārpublicē un ar to dalās pat viņa niknākie politiskie un idejiskie pretinieki. Godīgi sakot, es esmu pat patīkami pārsteigts, pat aizkustināts par to, ka cīņai pret margināliem, bet vienlaikus bīstamiem idiotiem kopā spēj saslēgties citos apstākļos idejiski pretinieki. Pēdējās dienās esmu arī aktīvs nostājas paudējs. Man tas ir netipiski, taču jūtu, ka šobrīd ir laiks doties cīņā, lai informative telpu nepārņem troļļi un visādi enerģiski idioti. Cerams, ka nav par vēlu.

15.12.2020.

Šodien atkal bija ļoti produktīva darba diena attālinātā režīmā. Pabeidzu gandrīz visus tos ar darbu saistītos uzdevumus, ko biju plānojis paveikt. Šodien ierakstīju tviterī, ka viens no mazajiem plusiem darbam attālināti, ir iespēja klausīties sev tīkamu mūziku bez austiņām un ik pa laikam ļauties air drums un air guitar solo epizodēm. Jau kuro reizi es klausījos Queen 1986. gada Vemblija stadiona koncerta ierakstu! Tajās divās stundās ir ielikts kaut kas mistiski enerģisks un motivējošs, jo pie šī koncerta esmu veiksmīgi daudz jo daudz rakstījis, domājis un darījis visādus darbus mājas solī.
Gaisā virmo baumas vai visdrīzāk jau ticamas priekšnojautas par to, ka no 19. vai 21. decembra varētu būt stingrais lockdown. Vispār jau šī nedēļa sākās diezgan cerīgi, jo saslimušo skaita pieaugums, salīdzinot ar pagājušo nedēļu, šķiet, ir līdzīgs. Varbūt beidzot esam to virsotni sasnieguši?
Pēc vakariņām ar divriteņiem izbraucām mazu aplīti caur Mežparkam apskatīties gaismiņas gar estrādi un Kristus piedzimšanas silīti pie velo nomas punkta. Mājās Karlīne sazvanījās ar brālēnu Albertu. Parasti šādas bērnu sarunas ir īsas un tad tās turpina pieaugušie. Tehnoloģijas ļauj sasniegt cilvēkus arī no attāluma, pat ja tas ir vien Rīgas ietvaros!
Šis rudens/ziemas pandēmijas nogrieznis ir zīmīgs arī ar to, ka ar Ievu esam noskatījušies vairākus seriālus. Netipiski man esmu ļāvies kaut kadai soctīklu orgasmam līdzīgai ekstāzei, un mūsu listē pirmoreiz ir kāds aktuāls seriāls – “Queen’s Gambit” un “Ratched”. Pirmais ir ļoti labs, bet otrs pagaidam ir nesaprotams. Par seriāliem runājot, šajā nogrieznī no noskatītajiem, mans absolūts favorīts ir “The Alienist”. Esmu jau izbesījis sievu ar izteicieniem īru akcentā vietā un nevietā…
Pagaidām sanācis iestrēgt pie jaunā stāsta manuskripta, bet gan jau, ka šī pauze ir vietā. Ceru gan, ka līdz Ziemassvētkiem melnrakstam likšu punktu.

17.12.2020.

Cerības nav attaisnojošās…, jau otro dienu valstī saslimušo skaits tikko pārsniedz 1000 cilvēkus. Valdība lēmusi vēl par stingrākiem ierobežojumiem, sākot no 21. decembra. Jācer, ka svētku laikā mēs kā sabiedrība būsim atbildīga. Es jau ceru jau kārtējo reizi…
Tikmēr pasaulē jau sākusies vakcinācija pret Covid-19. Cik noprotu, tad decembra beigās vakcinācijai vajadzētu sākties arī Eiropas savienībā, kā pirmos vakcinējot riska grupās esošos. Tas tik tiešām ir apbrīnojami, cik ātri, pateicoties zinātnes sasniegumiem, ir tapusi vakcīna. Skeptiķu skaits aug, ko daļēji var skaidrot ar bailēm, bet kopumā man diemžēl jāatzīst, ka viltus ziņu uzbrukumi jeb uzplaiksnījumi soctīklos ir pārsteidzoši daudz. Redzams arī, ka daļa soctīklu draugu dalās ar šo nepatieso informāciju, kas apstrīd covid-19 vakcināciju un valdības pieņemtās stratēģijas cīņai ar vīrusu visā pasaulē. Drošvien tie, kas pirms gadiem piecpadsmit soctīklu ēras sākumā naivi cerēja, ka nu tik cilvēki apmainīsies ar vērtīgu informāciju, zināšanām, tagad var žēli smīnēt. Praksē redzams, ka lielākoties notiek jau viss pretēji – muļķīga un bezvērtīga, pat kaitīga informācija cirkulē daudz vairāk vai skaļāk un uzskatāmāk nekā tas, kas ir vērtīgs. Cilvēki savā muļķībā ir kļuvuši drošāki, iedomīgāki un spītīgāki. Atklāti sakot, par šo visu domājot, mani pārņem zināms pesimisms. Ne vien pandēmijas kontekstā, bet arī domājot par citām sarežģītām sociālajām realitātēm man nākas secināt to, ka soctīkli mūs marginalizē, vai spiež izvēlēties kādu no pusēm. Pasaule nav tik vienkārša kā to grib iespiest labējie un kreisie tviterekstrēmisti iekš 240 simboliem.

26.12.2020.

Šie bija brīnišķīgi Ziemassvētki! Tik jaukus mēs pat labākajos sapņos nespējām iedomāties. Es pat teiktu, ka man beidzot ir sajūta, ka ir piepildījies tas, par ko sapņoju pirms daudziem gadiem – sasniegts jauns prieka, laimes un pateicības līmenis. Šajos svētkos viss bija tieši tā, ka esmu to vēlējies jau sen – esmu vidē, kur nav lieku uztraukumu, esmu vidē, kur varu būt brīvs, esmu vidē, kur man līdzās ir vistuvākie cilvēki, esmu vidē, kur nav nekā lieka un negaidīta!
24. datumā ēdām svētku vakariņas un apmainījāmies ar dāvanām; izpēlējāmies ar meitu galda spēles; vakarā bija divvientulība ar sievu un pa nakti pilnvērtīgs miegs.
25. datumā ar WhatsUp konferences zvana funkciju sazvanījāmies ar vecākiem Vecmīlgrāvī un Mārtiņa ģimeni Purvciemā. Apmēram stundu visi kopā pavadījām izsaiņojot dāvanas. Tad ģimenes lokā ēdām svētku vakariņas, pēc tam zem segas trijatā skatījāmies multfilmu “Klauss”. Laikā no 19:00 līdz 20:30 caur Zoom savienojāmies ar Zaksu ģimeni Mežciemā un Ievas vecākiem Vecstrūžānos, Latgalē. Jauki papļāpājām un izsmējāmies, gluži tāpat kā iepriekš ar manu ģimenes pusi. Arī attālināti bija svētku sajūta! Turklāt, kad mums apnika, varējām izslēgt sarunu un nodoties ierastajai mājas dzīvei. Vakarā skatījāmies “The Office” Ziemassvētku sērijas; tad sekss un salds miegs.
26. datumā baudījām uzsnigošo sniegu. Tā bija pietiekami daudz, lai dotos pa mežu ar ragaviņām. Braucām lejup no lielā kalna, vēlām sniegavīrus, pikojāmies, paciemojāmies arī pie ezera. Ļoti skaista diena – vienu brīdi bija migla, tad spoža saule. Mājās kurinam krāsni, edam našķus un skatāmies kino. Kopā ar Karlīni uzbūvējām rotaļu pilsētu un izrotājām to ar lampiņām. Brīnišķīgas brīvdienas! 2020. gada Ziemassvētki bija labākie pēdējo gadu laikā!

29.12.2020.

No rītdienas valstī noteikta komendantstunda no plkst. 22:00 līdz 5:00. Tā ieviesta uz svētku laiku līdz nedēļas beigām un tad arī uz pareizticīgo Ziemassvētku laiku. Tikmēr pirmie mediķi un medicīnas sistēmas darbinieki kopš vakardienas saņēmuši pirmas covid-19 vakcīnas.
Kopš 21. decembra man ir atvaļinājums. Esmu ļoti minimāli atstājis māju (neskaitot ceļu uz šķūnīti un blakus esošā meža takas) bez vajadzīga iemesla. Jāatzīst kā šādā ierobežotā, bet pazīstamā vide es jūtos gana komfortabli. Tik labi atpūties es neatceros, kad vēl esmu bijis! Domas par pandēmiju palikušas kaut kur trešajā vai pat ceturtajā plānā! Svētku nedēļa devusi jaunu optimism un gandrīz vai pacēlumu, ka šāds attālināts dzīvesveids ir pat kaut kādā mērā tīkams. Es tiešām neizjūtu ilgas pēc kontakta ar cilvēkiem, kurus pirmstam biežāk vai retāk satiku ikdienā. Man ir brīnišķīga ģimene, kā arī dzīvoju labos apstākļos, labā vietā, lai nebūtu vajadzība pēc saviesīgās dzīves. Es ticu, ka vasarā mēs visi no jauna baudīsim brīvību pārvietoties, apmeklēt sabiedriskās vietas u.tml. Es priecāšos par citiem, bet, godīgi sakot, diez vai mani priecē doma par to, ka būs jāsatiek cilvēki. Man lieks kontakts nav vajadzīgs un jāatzīst, ka tas pat nav vajadzīgs attālināti.
Vakar beidzot pieķēros pie Forschungen teksta. Izskatās, ka būs daudz jo daudz labojumu no manas puses. Domāju, ka spēšu tekstu atbilstoši sakārtot un šur tur arī papildināt, kur pēc tā prasās. Tad to nosūtīšu prof. Levānam. Ja viņš nepieņems šadā redakcijā, tad neko darīt. Šis manuskripts nebūs zudis, jo atteikuma gadījumā ieies iekš disertācijas.

02.01.2021.

Jauno gadu sagaidījām trijatā. Pirmoreiz Aplokciemā, jo teju visus iepriekš biju sagaidījis Vecmīlgrāvī pie vecākiem. Ar interesi gaidīju to, kā šeit ievēros komandantstundas jeb mājsēdes noteikumus. Jāatzīst, ka biju patīkami pārsteigts – līdz 22:00 lielākā daļa raķešu tika izšautas, bet ap pusnakti šāva maz, un cik noprotams, tad no blakus esošo privātmāju pagalmiem. Bija arī viens paralēlajā realitātē dzīvojošs šāvējs plkst. 23:00, bet, manuprāt, viņi ar katru gadu iet mazumā. Tas ļoti priecē!
Kopumā jauno gadu sagaidījām labā noskaņojumā. Fonā skanēja LTV Vecgada vakara TV šovs “Neiespējamā misija”, uz galda bija salāti, lašmaizītes, saldumi, dārzenīši, grauzdiņi un desas – gana vienkārši, bet sātīgi. Pirkto cepeti krāsnī neielikām, bet gan atstājām uz 1. janvāri. Karlīne jau miga ciet pirms pusnakts, bet atdzīvojās tad, kad tika šauts salūts. Meita gulēt aizgāja ap plkst. 1:00, bet mēs bijām augšā līdz plkst. 2:00. Interesanti, ka pusstundu pēc pusnakts ciematā iestājās pilnīgs klusums, ka pat šķita, ka šī ir parasta nakts. Ļoti patīkami! Kaimiņi arī uzvedās klusu. Mamma šodien sarunā pa tālruni teica, ka arī Vecmīlgrāvī viss bijis netipiski kluss un mierīgs jau drīz pēc pusnakts.
2020. gads noslēdzās ar jaunu saslimušo rekordu – ap 1800… Baisi…, un šķiet, ka nekas tuvākajās nedēļās mazumā neies. Mana prognoze ir tāda, ka mēs līdz pat pavasarim saslimušo skaits svārstīsies ap 1000 dienā. Neskatoties uz šo baiso prognozi, jaunais gads sācies ar gaišām sajūtām. Prieks, ka esam visi kopā, veseli un laimīgi!
Tiek prognozēts bargs sals janvāra vidū un līdz pat pavasarim. Es jau Ievai teicu, ka dīvainā kārtā šīs ziņas man silda sirdi. Redzēs vai īsta ziema Rīgā pienāks, vajadzētu jau būt, jo kādus piecus gadus tā te Rīgā nav bijusi.
Kopumā 2020. gads man personiski bija labs gads, par spīti pandēmijai. Daudz ko mācījos, atcerējos un jaunatklāju. Par to arī šodien uzrakstīju iekš savas “Telpas domām” (https://gvaveris.tumblr.com/post/639218129664409600/ko-man-iem%C4%81c%C4%ABja-atkl%C4%81ja-vai-jaunatkl%C4%81ja). Šis būs arī labs gads, vismaz no savas puses darīšu visu iespējamo, lai tas tā arī būtu.

21.01.2021.

Trīs nedēļas pagājušas kopš iepriekšējā ieraksta. Janvāris steidz aiziet straujiem soļiem, jo liekas, ka vien tik tikko bija Jaunā gada sagaidīšana. Laiks pieturas vēss, kaut tieši šodien pēc pāris nedēļu pauzes Rīgā atkal ir plusi. Ārā slidens, pat bīstami slidens, lai brauktu ar divriteni. Šonedēļ vēl neesmu bijis arhīvā klātienē. Darbs attālināti sokas diezgan labi – fonds ir necerēti liels, ceru, ka visu pie tā kārtošanas pabeigšu jau nākamnedēļ.
Gads tiešām iesācies ar baigo slodzi! Pagaidām to spēju vadīt tā, lai neriskētu ar pārslodzi vai lieku stresu. No otras puses, man liels prieks par tempu , kādā šis gads iesācies. Darbīgs janvāris allaž pārtop tālāk par darbīgu gadu. Nekad neesmu pārdedzis, kaut arī esmu bijis tuvu tam. Ceru, ka šogad nebūs slikta pieredze.
Laikam jau esam virsotnē un jaunu saslimušo skaits sāk lēnām sarukt. Man šķiet, ka cilvēki pilnībā ir apraduši ar vīrusa klātbūtnes draudiem ikdienā. Vai pieradums nepārtaps par pārgalvību? Šķiet, ka pandēmijas beigas jau iztālē redzama, bet vai tā ir mirāža vai tiešām reāla aina, to rādīs pirmais pusgads.
Šodien pirmoreiz pagatavoju tiešām garšīgu plovu. Ieva slavēja! Tajā brīdī atcerējos, ko reiz, kaut kad bērnībā man virtuvē teica tētis – ja iemācīsies pats gatavot, tad tas būs tik forši, ka nākotnē varēsi draudzenei vai sievai kaut ko gardu pagatavot. Patstāvība ir viena no tām lietām, ko vecāki man iemācījuši bērnībā. Kaut kā tā nu sanāk, ka pēdējā laikā es arvien skaidrāk redzu tos augļus, ko bērnībā man sējuši vecāki un vecvecāki.
Karlīnei tapusi sava dziesmu liste iekš Spotify. Katru vakaru tagad dejo, tēlo un visādi mākslinieciki kustās savā skaņu un kustību pasaulē. Man ar Ievu aizliegts skatīties! Pa kluso gan vērojam un priecājamies par bērna izdomas un fantāziju pasauli. Nez, kā viņa atcerēsies šo pandēmijas laiku? Meitas vecums ir tāds, kad jau veidojas paliekošas atmiņas. Būs ļoti interesanti viņai reiz to pajautāt.
Vakarā ar Ievu plānojam pabeigt Navaļnija filmu.

26.01.2021.

Vakar pabeidzu sava stāsta manuskriptu ar nosaukumu “Šinelis Nr.37”. Manuprāt, tas ir labākais no melnrakstiem, kāds man bijis. Ceru, ka to pārtaisīšu par vērtīgu un lasītājam interesantu tīrrakstu.
Ārā snieg. Šoziem tā interesanti sanācis – šī ir jau trešā sniega kārta, bet abas iepriekšējās nokusa gandrīz pilnībā. Dēļ tā mums Rīgā šogad ir iespējams tīrākais sniegs, kādu pilsētā atceros. Parasti jau pāris dienu laikā skaistā instagram ziema pārtop par netīru sniega segu, kur, kā pretīgi neglīti pleķi, guļ no auto sliekšņiem nokrituši sāls pikuči, kā arī tās brūnās, nekotrolētai un smagai caurejai līdzīgās smilšu līnijas uz ietvēm un taciņām…
Saslimušo skaits pamazām samazinās, bet joprojām situācija ir nopietna. Vakar mani ļoti apbēdināja vienas aptaujas rezultāti – vien labi ja puse ir gatava vakcinēties pret covid-19. Par ko tas varētu liecināt? Diez vai akurāt puse sabiedrības ir dumja, drīzāk jau pie vainas ir izglītības trūkums, kas ir milzu kavēklis sabiedrības attīstībai vai pat normālai un drošai, atbildīgai eksistencei. Manuprāt, daļai sabiedrības vārdu salikums “izglītības trūkums” saistās ar novecojušu priekšstatu vēl no, šķiet, aizpagājušā gadsimta, proti, ka izglītības līmeņa kritērijs pamatos ir prasme lasīt un rakstīt. Esam sen jau šo pārauguši, kaut arī pamatus nevajag aizmirst, paturot prātā to, cik šausmīgi soctīklos raksta jaunā paaudze…
Pa ilgiem laikiem nopirku “Rīgas Laiku”. Pirku, lai izlasītu interviju ar Juri Cālīti, bet vairāk atmiņā palikusi intervija ar krievu režisoru Ivanu Viripajevu, it sevišķi tās epizodes par jaunradi kā procesu, kas satur zināmu misticismu. Proti, vai mākslas gala produkts ir tevis radīts vai arī tu pats esi vien kā nēsātājs, caur kuru tas iziet šajā pasaulē. Loģiski, ka uzreiz sāku domāt par saviem stāstiem – vai tie ir manējie? Vai arī es esmu tikai līdzeklis kā tie ienāk citā pasaulē, lai dzīvotu paši savu dzīvi?

31.01.2021.

Laukā pavadījām vairāk nekā trīs stundas. Izcila diena! Saule spīd, sniegs ir balts jo balts un tik daudz, lai pietiktu visiem, turklāt laukā nav lieli mīnusi. Mežaparks bija mūsu šodien! Braucām ar ragaviņām, sacentāmies skrienot un visādi citādi vandījāmies pa mežu. Karlīne tā izspēlējās, ka pat atpakaļceļā nebija tālu no aizmigšanas, ragavās sēžot.
Vakar nomainīju Ievas divritenim cauro kameru. Viņai tagad braukt uz darbu tā īsti nesanāk, jo ceļi ir pilni sniega un daudzviet netīrīti jau nedeļām. Rīgā ar ietvju un veloceliņu tīrīšanu ir milzīgas problēmas jau gadiem. Pie Staķa nekas pagaidam nav mainījies… Es arī gribu pamēģināt kādu dienu izbraukt ar divriteni īstas ziemas apstākļos. Jāatzīstu, ka totāli neesmu sagatavojies ziemai kā riteņbraucējs. Domājams, ka vasarā būs jāinvestē priekš nākamās sezonas, kur gan jau būs tā, ka sniega nebūs…
Ziema ir skaista! Ļoti priecājos, ka tā Rīgā ir beidzot bijusi noturīga. Pēdējo reizi tāda ta pilsētā bija 2016. gada sākumā. Sanāk, ka kārtīga ziema pilsētā ir retāk kā olimpiāde. Manuprāt, esošais sniegs būtiski uzlabo sabiedrības noskaņojumu pandēmijas apstākļos. Pie drūmas ziemas bez sniega kopējais noskaņojums cilvēkiem Latvijā noteikti būtu daudz jo daudz depresīvāks. Šogad ziema atsvaidzina no pandēmijas raisīta noguruma.
Publiskajā telpā sāk skaļāk eksperti runāt par to, kā pandēmija ietekmē cilvēka psiholoģisko veselību. Es arī esmu daudz te rakstījis iepriekš, ka man šie apstākļi ietekmē minimāli. No otras puses – varbūt, ka man šī labsajūta ir kā sindroms tam, ka esmu pārāk attālinājies no komunikācijas ar svešiem cilvēkiem un sabiedrību kopumā? Grūti spriest… Ja jau esmu par to aizdomājies, tad varbūt tam ir iemesls.
Krievijā vairākas dienas jau notiek protesti pret Putina režīmu. Sajūtas ir līdzīgas kā vasarā, kad vēroju to, kas notika un joprojām notiek Baltkrievijā. Vai tiešām Krievijā, līdz ar šiem protestiem, jau tiek asināti zīmuļi tam, lai sāktu rakstīt pēdējo nodaļu postsovjetisma traģēdijai? Cilvēki iet ielās visā Krievijā! Neattur pat aukstums! Tas viss Navaļnija filmas iespaidā! Tā devusi noteiktu impulsu un nav skaidrs, ar ko tas viss (sabiedrības neapmierinātība) ilgtermiņā beigsies. Skaidrs, ka pašlaik esošos protestus varmācīgi apspiedīs, bet nedomāju, ka tos aizmirsīs tik ātri. Vai ilgtermiņā sekos Baltkrievijas scenārijs? Gaidām, elpu aizturējuši, kas notiks.

04.02.2021.

Vai ir tā, ka, ja kaut ko gatavo otro reizi, tad allaž sanāk negaršīgāk? Šodien pagatavoju plovu. Liekas, ka salīdzinot ar debijas reizi, šoreiz tomēr kaut kas pietrūkst. Ģimene gan slavēja, ka esot sanācis garšīgs. Jātic uz vārda.
No rīta sāpēja galva un kakls. Laikam jau drusciņ par pliku vingroju vēsā mājā, turklāt vēl pēc tam kavējos ar krekla nomaiņu. Jau vakar sajutos noguris, bet ir vēlme aktīvi vingrot visu februāri. Esmu par atsaucis atmiņā savu treniņu programmu, ko izpildīju pirms 20 gadiem. Iedvesmu smēlos no Māra Šveiduka grāmatas. Sievai jau kā Vārda dienas dāvanu esmu lūdzis divas hanteles.
Izskatās, ka treniņiem mājas apstākļos un mežā būs droši atvēlēts viss pavasaris – ārkārtas stāvoklis valstī pagarināts līdz 6. aprīlim. Pirms kāda laika rakstīju, ka cilvēki esot apraduši ar vīrusa klātbūtnes tuvumu ikdienā. Laikam jau tas tomēr nav pieradums, bet drīzāk nogurums. Kaut kādā mērā tā kāja sāk slīdēt arī man…
Šovakar domāju tālāk ķerstīt laukā blusas no sava manuskripta. Lēniem soļiem darbs iet uz priekšu – esmu jau 1/6 daļu izplūnījis. Esmu ļoti piekasīgs pats pret sevi. Cenšos gan sevi bremzēt, jo citādi tas draud izvērsties par mūžīgo melnrakstu.
Jāuzvāra kafija, jāapēd halvas batoniņš un mazliet jāatpūšas pirms vakara darbiem.

07.02.2021.

Februāris iekodies kopā ar kārtīgu ziemu – sals, sniegs un salta daile visapkārt! Skaisti, nudien! Februāra sākums šķiet tāds ļoti lēns.
Ja laukā viss vēsi, tad soctīklos atkal iet karsti – pirms dažām dienām palaista vietne manavakcina.lv. Tur var reģistrēties vakcīnai pret Covid-19. Veselības ministrija jau pirms palaišanas aicināja cilvēkus saglabāt vēsu prātu un pieteikties bez steigas, jo tāpat tālāk viss notikšot ar izlozes palīdzību vai tamlīdzīgi; šī ir vietne, kas primāri ļauj plānot vakcīnas distribūcijas loģistikas jautājumus u.t.t. Nu, protams, ka visi jau pirmajā stundā metās reģistrēties… Interesants novērojums – tie, kuriem patika ieņirgt par Dziesmusvētku biļešu rindu vai arī par tiem, kas skrēja uz Ikea vai Akropoli pirmajās atvēršanas dienās, tagad paši top par šādiem nepacietīgiem skrējējiem. Un interesanti, ka tas jau atkal, galvenokārt, ir kreisu uzskatu paudošais burbulis… #WeAllAreTheSame
Covid kontekstā mēs joprojām mīņājamies pa līknes virsotni. Saslimušo skaits jau otro nedēļu neaug lielāks. Soctīklu vidē ir zinātnieki, kas brīdina par jauno vīrusa mutāciju (B.1.1.7), kura tagad strauji aug pasaulē un aizstāj esošās, daudz vājākās mutācijas. Tā bēdīgā prognoze ir tāda, aprīlī viss atkal būs strauji, jo strauji atkal augšā. Īsi sakot, būs trešais vilnis. Prāta ieskrēja kaut kad jau gandrīz pirms gada lasīta prognoze par to, ka, lai apvaldītu covid, mums būs nepieciešams pusotrs gads, un, ka varbūt vien 2022. gads būs tas, kad varēsim ta patiesi mierpilni uzelpot.

13.02.2021.

Vakar trijatā nosvinējām devīto kāzu gadadienu un pie reizes arī meitas vārda dienu. Meitai uzdāvinājām jaunu galda spēli, kur ezītis (bumbiņa) vāc resursus un vai nu bēg no lapsas vai arī ezīši (katrs spēles dalībnieks) savstarpēji sacenšas, kurš pirmais nonāks mājiņā. Karlīnei spēle ļoti patika.
Caur konferences zvana iespējām iekš Whatsup sazinājāmies ar meitas krustvecākiem – Edžu no Vecstrūžāniem un Emiju, kuru Erasmus gaitas aizvedušas uz Alikanti (Spānija). Forši, ka tehnoloģija nodrošina saziņas iespējas. Apmēram stundu papļāpājām. Karlīne paspēja izrādīt visas saņemtās dāvanas.
Ziema joprojām pieturas nikni. No rīta guļamistabā bija vien kādi 13 grādi. Mums ir ārējais stūris nesiltinatai mājai. Tas nozīmē to, ka ja ir lieli mīnusi un sienas t.s. iesalst, tad piesildīt māju kļūst grūti. Jāsaka – labi, ka varam strādāt attālināti, jo citādi pie šādas ziemas mūsu dzīvoklis tiešām kļūtu par Ziemas pili.
Esam mazliet apaukstējušies pēc ziemas priekiem. Parkā daudz braukājam ar ragaviņām un šķiet, ka esam pa traku noārdījušies sniegā. Nekādu aizdomīgu simptomu nav, bet katram gadījumam jau noskaidroju, kur mums ir tuvākais bezkontakta nodošanas punkts – Brīvības ielā 336. No mūsu gala ērti piebraukt ar divriteni caur Mežparku un gar Čiekurkalnu.
Vakar nosūtīju sava stāsta manuskriptu profesionālai pārbaudei. Redzēs, ko literatūras cilvēki teiks..
Šis ieraksts top no rīta. Brokastīs uz galda vakardienas kūciņa un kafija. Tad jāsagāda malka, jāsagatavo krāsns, bet tad jau rotaļu laiks ar meitu. Pēc tam gribu mazliet arī pastrādāt pie dažiem projektiem. Rīt plānā ir ģimenes svētki – tā šo datumu pirms pāris dienām nosauca Karlīne. Nav ko iebilst – tik tiešām, ja ģimene dzīvo mīlestībā, tad tie ir ģimenes svētki.

17.02.2021.

Šodien biju arhīvā. Tur viss klusi un mierīgi. Šķiet, ka liela daļa strāda attālināti, nu vismaz šajā dienā. No mūsu nodaļas klātienē bija trīs cilvēki. Cik noprotu, tad neviens cits saslimis pa šo laiku nav. Arī pilsētas centrā viss kā ierasts pandēmijas laikos – kustība uz ceļiem diezgan intensīva, vien namu fasāžu pirmā stāva skatlogi pelēki, netīri un tukši. Nesen ar Ievu spriedām, sak, nez cik kafejnīcu un ēstūžu pārziemos šo pandēmiju? Tic, ka tad, kad viss būs vaļā, tad īslaicīgi būs kafejnīcu un ēstūžu uzplaukums. Cilvēki būs noilgojušies pēc sabiedrības. Vai noilgojies būšu arī es? Drošvien, ka pa daļai jau jā. Gaidu to brīdi, kad varēšu doties atkal ar sievu randiņos.
Noguruši laikam jau esam mēs visi. Valdība, tā vien izskatās, ka pat ļoti nogurusi. Es domāju, ka vasarā tā kritīs, jo nu smagi tur iet – neskaidrības, komunikācijas trūkums, savstarpējā rīvēšanas…, bet nu domāju, ka mēs neesam unikāli un tā, vismaz Eiropā, ir teju vai visur. Pēc būtības, laikam jau valdībai vajadzētu krist tagad, bet neviens jau neuzņemsies veidot jaunu šādos apstākļos. Novilks Kariņa valdība vismaz līdz pavasara vidum un tad notiks kaut kādas pārmaiņas.
Man tādas divējādas sajūtas par pandēmijas laiku – no vienas puses ir optimistisks gaidīšanas laiks, domājot par vakcināciju, kas gan jau kaut kad pienāks arī man, bet no otras puses – bažas, ka virsroku pavasarī gūs vīrusa lipīgās versijas. Tas tiešām mani dara bažīgu, jo šur tur Eiropā (Lielbritānijā, Dānijā, Itālijā u.c.) kā arī ASV un Dienvidāfrikā jaunie paveidi rada jaunus izaicinājumus. Tamdēļ arī es visiem šī gada saviem provizoriskajiem pasākumiem klāt esmu pielicis jautājuma zīmi.

23.02.2021.

Ziema šķiet, ka strauji beigusies. Pēdējo divu dienu laikā jau riktīgi silts – komfortabli pavasara plusi. Tagad tik jāpārdzīvo tā depresīvā sniega kušana un visas tās ūdens peļķes, dubļiem neizbrienamās taciņas un suņu sūdi… Varbūt dēļ visas šīs šķidri, slapji, netīri, smirdošās atmosfēras man pavasaris ir vismazāk mīļākais no gadalaikiem.
No 1. marta vaļā būšot frizētavas, mazie veikali un vēl kas tur.. No vienas puses var jau saprast, ka tiem vidējiem un mazajiem uzņēmumiem iet ļoti smagi, bet no otras puses – arvien skaļākas kļūst ekspertu bažas par Lielbritānijas vīrusa mutācijas paveida strauju izplatību pie mums. Igaunijā jau tagad visi saslimstības rādītāji ir augšā. Pavasara sākums solās būt interesants….
Šorīt sāpēja galva. Meita uzzīmēja skaistāko atveseļošanās kartiņu! Tiem, kuriem nav ģimenes tuvumā, šis laiks tiešām ir smags. Vakar izgāju ar meitu pastaigā pa mežu. Lēnā solī aizgājām līdz ezeram. Ļoti skaista diena! Saulaina un silta – perfekti atbilstoša tam, lai atvadītos no ziemas.

27.02.2021.

Meitai otrā vārda diena – Līvijas. No rīta saņēma dāvanu maisu – grāmatiņu par Pifu, burtu lotto spēli, uzlīmju un dizainera burtnīcu un plastalīnu, kā arī ziedus – tulpītes dzeltenā krāsā.
Devāmies pastaigā pa Mežaparku. Sniegs jau gandrīz vai nokusis, bet asfalts gan vēl klātas ar biezākiem sniega un ledus sablīvējumiem. Šodien parka redzējām daudzus, kas rokās nesa skrejriteņus un daži pat skrituļslidas… Redzams, ka tie ir pilsētnieki, kas nedzīvo blakus mežam, jo te vēl varēja pat ragavās bērnus pa meža takām vilkt.
Saulaina diena, bet arī diezgan vējaina. Šķiet, ka šī ir vēsākā diena šonedēļ. Parks pilns ar cilvēkiem! Kafejnīcās rindas. Rotaļu laukums vispār ir kā covid-19 ballīte… Bija tāda sajūta, ka visiem ir vienalga.., bet no otras puses, saprotams, ka tas nogurums daudziem ļaužas laukā un cilvēki alkst komunikācijas un sabiedrības.
Igaunijā vakar 1570 gadījumu…, tur jau šķiet, ka aizies Lietuvas scenārijs. Gaidam, kas pēc divām nedēļām notiks pie mums. It kā jau trešajam vilnim slimnīcas ir gatavākas nekā iepriekš – teju viss personāls ir vakcinēts, bet nu to gultu skaits diez vai ir audzis. Rodas iespaids, ka tiešām reti kura varas institūcija iepriekšējā vasarā rūpīgi veica mājasdarbus, lai rudenī un ziemā būtu pa īstam gatavas gaidāmajam otrajam vilnim. Nu bija taču skaidrs, ka būs atkal uzliesmojums! Es nezinu.., kaut kā bēdīgi paliek par to visu domājot. Noteikti, ka daudz ko nezinu.
Vakcinācijas tempi it ka arī šonedēļ sākuši iet straujāk, bet nu pateicoties Viņķeles lažai ar Pfizer vakcinām, mēs esam krietni vien astē visai Eiropai. Šķiet, ka vien Bulgārija ir aiz mums. Tik tiešām, #PaldiesIlze. Viņas kvēlais fanu pulks arī tagad ielīdis pagrīdē. Laikam jau pašiem kauns par pašu pirms kāda laika radīto troksni tviterī. Tēmturis tiešām padevies efektīvs un dzīvelīgs, jo tiklīdz kaut kas atkal kavēsies ar vakcīnām, tā sauklis jau ir gatavs.
Mēs arī ģimenē gatavojamies jaunam vilnim un saprotam, ka nekāda braukšana uz laukiem pa Lieldienām mums nesanāks. Jādomā, ko darīt ar bērnudārzu, ja nu tiešām tas britu paveids ir tik ļoti traks kā te speciālisti brīdina? Līdz šim Karlīne ir gājusi uz dārziņu, bet nu būs jādomā, ko darīt turpmāk.
Pavļuts izteica minējumu, ka pūļa imunitāti Latvijā varētu sasniegt rudenī. Laikam jau tā ir tā reālistiskā prognoze. Redzēs, kāds būs pavasaris un vasara.

05.03.2021.

Nedēļa paiet piesardzīgās gaidās. Igaunijā situācija ir neapskaužāma – vidēji ap 1500 dienā… un nu tā viņu notikumu ķēdīte bija tāda, ka viņi pāris nedēļas ātrāk vaļīgāk palaida ierobežojumus. Jāpieļauj iespējas, ka arī mums marta otrajā pusē mūsu mazās brīvības var būt vien īstermiņa.
Soctīklos atkal sacēlusies, manuprāt, vētra par pilnīgi neko. Proti, Hermanis publicējis iekš facebook sava vadītā JRT darbības pamatprincipus, bet Zariņai jau nagi niez tajos saskatīt bez maz vai priekšvēstnešus nacisma apvērsumam v. tml.… Vispār jau šīs dažas dienas vērojot un lasot, ko rakstījuši abi un ko raksta abu fanu pulki, man, kā cilvēkam, kurš allaž visur nostājas pa vidu, tomēr ar bēdām jāsecina, ka mūsu sabiedrībā izgaismojas potenciāli radikalizācijas draudi dažādos spektros. Manuprāt, gan Hermanis, gan Zariņa dzīvo kaut kādā savu ilūziju, baiļu un kompleksu cukuraini lipīga apvalka burbulī, ap kuru spieto, dun un tam klāt līp katram savs apdullis fanu pulks. Gan H, gan Z iedomājās sevi esam par kaut kādas savas fantāziju pasaules aizstāvjiem un cenšas citiem ielāgot, ka tikai viņu viedoklis un redzējums ir tas pareizais. Kā man z*&bal tas traibalisms! Kad viss šitais ideoloģiskais troksnis beigsies?! No sirds saku, ka zajebal jau!! Šodien dirst sūtīt gribas gan Hermani, gan Zariņu, gan visus pārējos pašpasludinātos taisnības cīnītājus kopā ar visiem viņu anturāžiem!

10.03.2021.

Šodien riktīgi snieg! Ziema uz mirkli atgriezusies ar vēl vienu izrādi. Par spīti sniegam, brauciens ar divriteni uz darbu bija tīrā bauda! Varbūt man laimējās ar to, ka tieši brauciena laikā nesniga. Darbā viss kluss un mierīgs. Cik nopratu, tad mums jau ir arhīvā kolēģi, kuri saņēmuši vakcīnu, bet ir arī tādi, kas saslimuši ar covid.
Joprojām gaidām tā kā elpu ievilkuši to, vai mums būs Igaunijas scenārijs. Tur joprojām tā situācija ir dramatiska. Kariņš pat izteica piedāvājumu kaimiņiem palīdzēt. Ļoti ceru, ka nesekosim igauņiem, kuriem citkārt tik ļoti gribētu sekot…
Izskatās, ka nākamnedēļ varētu būt pārmaiņas arhīva darba organizēšanas kārtībai. Šķiet, ka mums pat varētu draudēt pilnībā darbs attālināi, tādēļ esmu paņēmis vairāk darba uz mājām līdzi, lai kādu laiku varētu netraucēti darboties pie datora treniņbiksēs un mājas džemperī, klausoties vecus koncertierakstus un nodarbojoties ar air music :)

13.03.2021.

Pirms gada valstī tika izsludināts pirmais ārkārtas stāvoklis saistībā ar covid-19. Todien mēs bijām ciemos pie Mārtiņa ģimenes Purvciemā. Vispār jau 2020. gadā mums bija iecerēts reizi divos mēnešos abām ģimenēm sanākt uz spēļu vakaru. Pirms gada šajā datumā notika otrais un pagaidām pēdējais spēļu vakars, ja neskaita vienu tādu vasarā, kad epidemoloģiskā situācija to ļāva.
Ja salīdzina tās sajūtas, kādas man bija šajā laikā pirms gada, ar to, kā jūtos šodien, tad jāatzīst, ka, ja neskaita pirmo dienu vieglu paniku, tad visu laiku bijis piesardzīgs miers. Lasu, ka daudz kur pasaulē gads ar pandēmiju ļoti ietekmējis jauniešu garīgo veselību. Es gan nespēju identificēties sajūtās, jo nekādu sevišķu diskomfortu neesmu izjutis, bet saprotu to, ka kādam tiešām ir bijis ļoti grūts gads. Šo pandēmiju raksturo dažādā, pat diametrāli pretējā pieredze cilvēkiem pasaulē – kāds zaudējis darbu, kāds daudz nopelnījs, kāds zaudējis tuviniekus, kāds atkal ieguvis ģimeni, kāds zaudējis draugus, kāds atkal atklājis kāda līdzcilvēka patieso dabu u.t.t. Raiba dažādība!
Man šis gads ir daudz ko pārrestartējis dzīvē un atskatoties es neredzu nevienu epizodi, kur būtu sajuties kā kaut ko nozīmīgu zaudējis. Apzinos, ka tā ir liela laime, bet no otras puses – vai tiešam tikai laime? Esmu drošs, ka mūsu ģimeni kopumā stipru pandēmijā padarījis darbs, kas ieguldīts jau iepriekš, veidojoy attiecības uz drošiem pamatiem. Tā sacīt, esam kopā cēluši namu uz klints, kur vētra to neposta, nevis cēluši kaut kur lejup līdzās rāmai jūrai, kas vētras trakumā aizskalotu un pazudinātu mūs. Dzīve jābūvē uz drošiem pamatiem. Var jau būt, ka mans ģimenes laime, darba gaitas, studijas, pašizaugsme un finanšu labklājība ir lielāka dāvana no Dieva, kā es to pats gribētu atzīt, taču skaidrs, ka to visu veidojuši savulaik pareizi pieņemti lēmumi, kas ļāvis izvēlēties klinti nevis pludmales smiltis.

17.03.2021.

Pēdējās pāris dienās uzkrājies nogurums, kaut arī nebūt nav tā, ka būtu maz gulēts vai pārliekus daudz strādāts. Guļu it kā labi. Interesanti sapņi! Redzu daudz īstu vietu – mūsu ciematu, Vecmīlgrāvi, Rīgu kopumā dažādās pilsētas telpas, bet tajās sapņu ainās ir kaut kāds īpašs sapnim vien piederīgs akcents jeb drīzāk pat tādas kā dizaina nianses. Interesanti arī tas, ka sapnī redzu šādas vietas atkārtoti un sapnī pat konstatēju to, ka esmu šeit bijis jau iepriekš. Atcerēties citu sapni iekš sapņa ir aizraujoši, jo līdzinās pēkšņam, bet patīkamam, mazliet dīvainam ceļojumam.
Covid-19 sapņos vairs nerādās. Bija brīdis, kat tajos redzēju cilvēkus ar sejas maskām, kā arī bija tādas epizodes, kurās sapnī es uzraucos par sociālās distancēšanās trūkumu. Nu jau kādu, šķiet, ka mēnesi (vai pat ilgāk) neko neesmu tamlīdzīgu sapnī piedzīvojis. Vai sapņu pasaule jau pārtapusi par no covid-19 brīvu zonu?
Vairākas nedēļas mums Latvijā saslimušo skaits lēnām, bet tomēr gājis mazumā. Šī nedēļa sākusies atkal ar kāpumu. Man jau šķiet, ka tas ir uz atvērto pakalpojumu (piemēram, frizētavu) rēķina, kas notika marta sākumā. Igaunijā joprojām viss ir traki, jo, ja nemaldos, tad kaimiņi ir pirmajā vietā Eiropā pēc saslimstības vidējiem rādītājiem. Polijā arī saslimstības rādītāji strauji kāpj. Lietuvā viss normas robežās. Krievijā un Baltkrievijā viss esot teju vai brīvsolī. Par to liecina fakts, ka sporta spēļu arēnas esot teju vai pilnas tribīnes…
Mums darbā kopš 16. marta ir ļoti stigri noteikumi par attālināto darbu. Izskatās, ka līdz maijam šāda situācija saglabāsies. Uz darbu klātienē varbūt braukšu vien reizi nedēļā, bet nu tas atkarīgs no tā vai man to ļaus darīt jaunais fonds, ar kuru jāstrādā. Man joprojām patīk strādāt attālināti.
Šovakar atpūtai pa ilgiem laikiem skatījos kaut ko no sporta. Ļoti interesanta bija Sešu nāciju kausa spēle regbijā starp Īriju un Skotiju. Pašā vakarā man ir plāns skatīties VEF spēli pret Tenerifes komandu. Dažreiz sporta vakari pie TV ir ļoti nepieciešami, it īpaši jau pandēmijas apstākļos.

25.03.2020.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena… Šodien Karlīnei stāstīju par to, kādēļ pie namiem ir karogi ar melnu lentīti. Teicu meitai, ka slikti cilvēki nodarīja pāri citiem cilvēkiem, kuri neko sliktu nebija izdarījuši – izdzina no majām, iestūma vilcienu vagonos un aizveda svešumā. Bērns klausījās. Ir svarīgi šo kolektīvo stāstu neaizmirst. To veido desmitiem tūkstošu individuālu stāstu šķiet, ka katrā dzimtā (stāsti par okupācijas laika visdažādākajām represijām).
Silta diena. Sajūtas jau kā pavasarī. Nu jau pat man arī drusciņ šis gadalaiks sāk patikt, bet tik un tā – pavasaris man ir visnemīļākais no visiem gadalaikiem.
Britu variants Latvijā nu esot dominējošais. Varu vien apbrīnot tos cilvēkus, kuri joprojām saglabā skaidru galvu un pirmajās rindās cīnās ar pandēmiju. Sabiedrība kopumā šķiet ir tādās kā noteiktas un stabilas pozīcijas meklējumos pret vīrusu. Reizēm jūtu, ka cilvēki ir kā noguruši amatierteātra aktieri, kur tēlojums pēc pārliekus ilgas izrādes pārtop par farsu. Vai tas ir nogurums, kas pārtapis par vienaldzību? Pagaidām tā vien šķiet, ka Dieva žēlastība mūs glābj no pašu vienaldzības sekām.
Kamēr nogurusī sabiedrība gaida siltākas dienas, tikmēr pasaulē sācies vakcīnu karš. Tā vien šķiet, ka arvien grūtāk panākt kolektīvu un solidāru lēmumu pēc iespējas ātrāk atrisināt vakcīnu distribūcijas un pieejamības problēmas un primāri nedomāt par daudzciparu peļņu un slavu. Manuprāt, šobrīd notiek ne pārāk labi maskēta vakcīnu ražotāju mafiozo tipa attiecību skaidrošana, teritoriju sadale vai pārdale. Un kā lai tas tā nebūtu, ja jau tik daudz prātam neaptveramas summas vakcīnai iztērēts… Eh.., kaut kā bēdīgi šodien…
Rīt braukšu uz darbu klātienē. Varbūt galva labi izvēdināsies un būs gaišas un jēdzīgas domas, kur mīt cerība un optimisms.

01.04.2021.

Joku diena. Pagaidām bez jokiem. Daudz darba! Mājas solī tie darbi kaut kā rit ar mainīgām sekmēm. Ir dienas, kad ir liela darba jauda, bet ir arī tādas, kad baigi jo baigi jāpiespiežas kaut ko darīt. Tuvojošās brīvdienas arī nekādu dižo atslodzi nesola. Ceru, ka izdosies atrast līdzsvaru starp atpūtu un daudzo darbu prasībām, kurus nepieciešams pabeigt. Tik tiešām, daudz darbu!! Pat nav laika domāt par padēmiju, lai gan, ko tur daudz domāt? Ievēro noteikumus, esi piesardzīgs un gaidi savu poti.
Šis noteikti ir viens no tiem ierakstiem dienasgrāmatā, kas veikts disciplīnas nolūkos. Nav jau nekā diža sakāma man par pašreizējo laiku. Citiem pavasaris ir prieka un visādas pamošanās laikmets, bet man kaut kā tas gaišums, siltums un rosība apkārt drīzāk nomāc nekā iedvesmo. Nepatīk man pavasaris.

05.04.2021.

Man šķiet, ka visas mūsu problēmas Latvijas sabiedrībā rodas no tā, ka esam spītīgi un iedomīgi. Vai tas vēl no pēcmuižu laikiem, kad katrs, kurš kaut nedaudz pacēlies statusā virs vidējās masas, pēkšņi iedomājās, ka visu zin labāk? Proti, līdz ar šo pārākuma sajūtu rodas kaut kādas ilūzijas par to, ka viņš ir labāks par šo nosacīti zemāk stāvošo līdzcilvēku kaimiņos? Katram savs sūda mazais amatiņš vai sūda pārdesmit kvadrātmetrus lielais miteklis vai dažus hektārus lielais zemes pleķis radījis ilūziju par to, ka manta, amats un statuss viņu padarījusi šai pasaulei vērtīgāku. Es nezinu… šī drupaču lasītāju mentalitāte ir galvenais posts mūsu nespējai dzīvot labākā valstī. Ideāli ir tikai manifestos un uz lozungu plakātiem vai iekš populistiskiem soctīklu tēmturiem… Garīgs tukšums un panīkums, vienalga kādam spektram tu piederi – kreisajiem vai labējiem vai kā es mīcies centrā. Mēs visi laikam gribam būt mazi ķeizariņi (vai kolhozu priekšsēži?), kuri iedomājas sevi izcēlušos no dižciltīgiem milžiem. Patiesībā esam pilni ar tukšu provincialismu un egoismu – te nelīdzēs nedz rietumu augstskolas, nedz tautiskas prievītes siešanas kursi…
Paliksim drupaču lasītāji, pat ja visur saliksim sievietes amatos, kā te dažas lokālās radikālās feministes kvēli sapņo. Proviciālismam, vai tā būtu akla skriešana pakaļ rietumiem vai akla sēdēšana savos pāris sūda kvadrātmetros vai hektāros, dzimums nav svarīgs.
……
Iepriekš ļoti nekristīgi vārdi Lieldienās… Kaut kā salti un varbūt tāpēc, ka laukā snieg. Citi saka, ka haoss atgriezies, bet, spriežot pēc to, kādā dirsā mums iet vakcinācijas process, tas haoss nekur nebija pazudis. Provinciāls ierēdnieciskums….
Ietekmeļu instagrams Lieldienās ar daudziem pakluss. Nu skaidrs, ka gan jau kaut kur visi aizblandījušies un ierobežojumi vairs nav aktuāi. Nu ko? Turpināsim dzīvot pēc principa “Maizi un izklaides!” Kā lai pandēmijā nepazaudē sevi? Bet varbūt jau esmu pazaudējies? Pandēmijas laiks atklājis to, cik vājprātā divkosīgā sabiedrībā (ne tikai Latvijā) mēs dzīvojam.

16.04.2021.

Šodien un vēl nākamajās divās dienās Rīgā un citviet lielākajās pilsētās var iet vakcinēties pēc brīvās rindas principa. Skatos soctīklos, ka daudzi no draugu un paziņu loka to šodien jau izmantojuši. Ar Ievu spriežam, ka arī mums kādam vajadzētu rīt aizbraukt. Izskatās, ka rindā jāstāv apmēram 2h. Vismaz Rīgā vakcinācijas process norit raiti un līdz plkst. 16.00 pieejamo vakcīnu skaits būs jau izlietots (vismaz ATTA centrā). Manuprāt, beidzot pieņemti daži īpaši pareizi atbildīgo personu lēmumi ļaut vakcinēties tiem, kas to vēlas, negaidot savu kārtu prioritāro grupu hierarhijā. Es, starpcitu, esmu pēdējā grupā.
Pavļuts jau izsakās, ka varētu būt tā, ka šie brīvās rindas principi tiek regulāri atkārtoti arī turpmāk. Domāju, ka tas tiešām būtu svētīgi, ja tā tas notiktu – divi grozi, kur vienā ir vakcīnas prioritārajām grupām, bet otrajā tiem, kas šīm grupām neatbilst, bet kuri paši vēlas vakcinēties jau tagad. Tā sacīt, darbiņš vairākās frontēs..
Joprojām darba daudz! Kaut kā šonedēļ jūtos ļoti noguris – biežāk uzmācas sajūta, ka neko negribas darīt. Šķiet, ka visu laiku jāpiespiežas – dažkārt par brokastis ēst ir slinkums…, vingrošana kaut kā arī stagnē. Nezinu…, kaut kā ik pa laikam uzpeld bīstama vienaldzības sajūta…. Varbūt tāpēc, ka nav tomēr sanācis atpūsties?
Kaut kā jātiek tam celmam pāri un jāatgūst ikdienas ātrums.

17.04.2021.

Ieva šodien no agra rīta aizbrauca uz Ķīpsalu pēc vakcīnas. Viņa tur bija apmēram pirms plkst. 8:00, bet pie potes tika 10:25. Kā viņa man stāstīja, tad cilvēku ļoti daudz un kopumā visi draudzīgi un varēja just zināmu kolektīvu prieku. Mājās viņa atbrauca nedaudz pēc plkst. 12.00.
Esmu ļoti priecīgs, ka vismaz viens cilvēks mūsu ģimenē ir vakcinēts. Kaut kā negaidīti tas viss! Ja mums jautātu par potēm pirms nedēļas, tad mēs abi droši atbildētu, ka vien labākajā gadījumā augustā tiksim pie tām. Laukos Ievas mamma arī vakcinējusies. Tas iepriecināja Ievu it īpaši. Vispār jau Rēzeknē pārsteidzoši daudz vakcinējušies, bet nu tas jau šķiet, ka Buļa iespaidā, kas varbūt devis spītīgākajiem latgaliešu skeptiķiem pārliecību par to, ja jau bīskaps vakcinējies, tad…. Visilgāk potes cilvēki gaidījuši Cēsīs – ja nemaldos, tad kāds pat 7h, bet Daugavpilī laikam visi gaida sputņiku….
Interesanti, vai redzot lielo atsaucību, šādas brīvās rindas tiks organizētas vēl? Es jau ļoti ceru, jo nākamreiz dotos arī es. Mums ar Ievu ir/bija šāds plāns – vakcinējamies atsevišķi, lai tad, ja nu gadījumā ir kādas reakcijas pēc potes, tad lai tās mums nav abiem reizē. Redzēs, kāda Ievai būs šī nakts. Citi, kas jau tikuši pie potes iepriekš, esot vēstījuši par reakcijām – kādam sāp acis, kādam neliels drudzis u. tml., bet kopumā lielākajai daļai nekas traks un viss ir ātri pārejošs.
Mani joprojām nomoka nogurums un zināms besis – projekti, darbs, remonts…. Kaut kā to visu negribas celt, bet jāceļ, jo manā vietā to neviens necels. Gribam kārtīgi izremontēt vannasistabu. Sākam jau lēnām apzināt veicamos darbus un arī piesardzīgi gatavojam visus priekšdarbus. Tik vien atkal jau bažas rada SPKC ziņas – mums esot strauji pieaudzis jaunu saslimušo rādītājs šīs nedēļas laikā. Vai tas uz Lieldienu “rēķina”?
Šonedēļ ir viena mazā uzvara – esmu sācis pats sev akciju “1 krūze kafijas dienā”, jo parasti to krūžu dienā ir reizes trīs vairāk.. Šonedēļ man 6 krūzītes ierasto 15 līdz 18 vietā. Pirmdien jāatsāk vingrošana. Par spīti mazajai uzvarai kafijas paradumos, šī tomēr bijusi baigi riebīgā nedēļa! Kā pārvarēt panīkumu un atkal no jauna ķerties pie darbiem? Trūkst apņēmības.

18.04.2021.

Pa nakti Ieva daudz cēlās, jo slāpa. No rīta mazliet viņai sāpēja galva. Temp., bija 36,9. Tāpat sāpēja arī tā vieta, kur bija pote. Līdz plkst. 14.00 Ieva daudz gulēja un atpūtās. Pēc tam teica, ka jūtas labāk, taču joprojām ne uz 100%. Redzēs kā jutīsies rīt. Ja līdzīgi kā šodien, tad uz darbu viņa neies.
Smaga nedēļa rit savās pēdējās stundās.. No rīta kamēr slaucīju grīdu, tikmēr pārņēma kaut kāda gaiša sajūta ar pārliecību, ka viss būs labi – gan pa lielajām globālajām lietām, gan pa mazajām. Lūgšanai piemīt spēks. Esmu drošs, ka ja būtu ateists, tad šajos apstākļos jau sen būtu aizgājis kaut kādus pašdestrukcijas ceļus. Ticība dod balstu un palīdz sakārtot ikdienas dzīvi, lai tādi satricinājumi kā covid-19 mūs kā ģimeni spētu saliedēt vēl ciešāk mīlestībā, saticībā un pateicībā.
Vispār jau interesanti vērot sabiedrību – kā tā pandēmija sajaukusi to sociālo ainavu! Bet nu var jau būt, ka tā tikai atklājusi to, ka šī ainava vienmēr bijusi raiba. Sabiedrība ir kā Polloka nevis Rotko gleznas. Viss ir raibs un neviennozīmīgs! Pasaule ir daudz sarežģītāka nekā to truli novienkāršot grib visādi soctīklu tēmturi. Kas tā par mūsu laikmeta iezīmi? Proti, ar simbolu un zīmju rāmi sarežģītus vēsturiski veidojušos sociālos procesus vienkāršot līdz populistiskiem lozungiem un saukļiem? Vai tiešām tik ļoti esam debilizējusies, ka vien tik šādu kropļotu naratīvu jaunās paaudzes vox populi spēj uztvert? Bet varbūt tā ir vienkārši jauna valoda savas attīstības kādā no procesiem? Vispār jau esošā komunikācija un tās stils milzu sociālā trokšņa apstākļos padara šos saukļus un lozungus ērti lietojamus. Vai tas viss ir uz labu? Šis troksnis.., pieradīsim, nogriezīsim klusāk vai griezīsim līdz “are you nuts!” līmenim?

23.04.2021.

Vīruss neiet projām. Kumulatīvais rādītājs pacēlies virs 400. Vēl, šķiet, ka divas nedēļas atpakaļ tas jau bija nokrities līdz 330. Lielai daļai sabiedrības ir akla pārliecība par to, ka vīruss tagad toč pazudīs pats no sevis un, ka no pašu līdzcilvēku rīcības maz kas ir atkarīgs. Cik noprotams, tad jaunas saslimšanas strauji kāpj pie jauniešiem. Viņiem jau neiestāstīsi, ka tagad būtu jāsēž mājās, un var jau saprast… Ja jāizvēlas starp iespējām fiziski socializēties, bet riskēt noķert vīrusu vai palikt izlolācijā pie blāva viedierīces ekrāna un lēnām nojūgties četrās sienās, tad viņiem tomēr bīstamāka būs otra izvēle.
Divas dienas atpakaļ uzzināju ko tādu, kas manī nojauca jebkuras pēdējās protesta paliekas slavenajam sauklim saistībā ar covid-19: “It started as a virus and has mutated to IQ test”. Proti, kaut kādi pilnīgi frīki no vakcīnrealitātes dalās ar informāciju, ka, redz, cilvēkiem, kas nav vakcinējušies pret covid, esot bīstami uzturēties vakcinēto personu klātbūtnē – grūtniecēm varot būt spontānie aborti, nojūkot menstruālais cikls, bērniem asiņojot deguni, vīriešiem pasliktinoties spermas kvalitāte (bļin, dirsā ir,ne?Ja jau Ieva vakcinējusies)… Nu, kas tā par huiņu?! Labi, es vēl varētu saprast, ka to klārē kaut kādi galējie antiglobālistu tipa margināļi, bet, cik noprotams, tad tajā mājaslapā esot gana daudz atbalsta šādām un tamlīdzīgām glupībām, kas, tēlaini izsakoties, reizēm šķiet ir lipīgākas neka visi britu, brazīļu, indiešu vai āfrikas covid vīrusu paveidi kopā ņemot. Kas noved pie tā, ka cilvēks izvēlas noticēt kaut kam tādam? Kurā mirklī viņš ir savā dzīvē pieņēmis nepareizus lēmumus un nonācis fantāziju pasaulē? Šādi cilvēki ir pēcpatiesības laikmeta spilgti piemēri. Kas tādus rada? Nespēja tikt līdzi pasaules tehnoloģiskās attīstības mežonīgajam ātrumam? Kāpēc šī absurdā informācija ir tik dzīvotspējīga un pret nenorūdītiem prātiem tik ļoti lipīga? Laikmetā, kad visi tiecas patiesību interpretēt pa savam, ir uzarta laba augsne tam, lai dīgtu un laukā līstu visādi viltus pravieši, kas sola domāt citu vietā un piedāvāt jau gatavas tīkamas atbildes uz dažādiem dzīves neērtiem un arī neizprotamiem jautājumiem. Kurš bija tas ģēnijs, kurš savulaik pateica, ka vienas patiesības jau neesot? No sērijas, sak, viss esot relatīvs… Nu redz, izlaida džinu no pudeles un tagad katrs jampamps, ja vien tam pietiek enerģijas un nekaunības, tiecas kļūt par patiesības pravieti. Mēs dzīvojam praviešu laikmetā.

01.05.2021.

Esam laukos. Šeit ir lieliski… miers un klusums. Šeit varētu pat palikt kādu laiku, bet tas nav iespējams, jo Karlīnei ir dārziņš. Skaisti šeit, nudien! Lielisks laiks, lai atjaunotos.
Šķiet, ka 10. maijā mums varētu būt vakcīna pret covid-19. Darbā jau pirms kāda laika apkopoja informāciju, kurš grib, kurš nē. Pat necerēti ātri tas varētu notikt! Nākamnedēļ jau noteikti būs skaidrība, kad tas notiks un cikos jāierodas Šķūņu ielā. Ir patīkams satraukums! Cik noprotu, tad no 3. maija vakcinācijas tempi valstī būšot ap 100 tūkst. nedēļā. Cerēsim.. Jaušams kaut kāds optimisms un cerības vasaru sagaidīt jau daudz maz drošākos apstākļos. Tikmēr pilnīga katastrofa notiek Indijā – vakar tur dienā (sic!) virs 400 tūkst. saslimušo. Situācija tur ir dramatiska un galīgi neapskaužama.
Vecstrūžānos viss mierīgi. Tikko atnācām no pirts. Ēdu salātus, iemalkoju aliņu un vēroju bronzas stundu – saulriets pār svaigi artu lauku zemīti. Ieva lasa “Dziedoņus ērkšķu krūmā”, Karlīne šķirsta lielo bilžu albūmu par jūras dzīvi. Šodien meita pirmoreiz pirtī pa īsto. Izturēja uz lāvas arī pirmo karstumiņu. Viņai ļoti patika un jau nevar sagaidīt nākamo pirts reizi.

03.05.2021.

Ļoti lietaina un vējaina diena! Labi, ka vakar paspējām izdarīt lauku darbus, jo šodien nu galīgi nav patīkams laiks, lai dotos ārā. Beidzot sakārtoju pa mājām pag. nedēļu fotografēto izpētes materiālu. Vakarā domāju mazliet pastrādāt pie manuskripta. Apmēram mēnesis laiks līdz nodošanai. Izskatās jau gana cerīgi. Apjoms ir ne mazāk kā divas autorloksnes, bet domājam iekļauties.
Šeit laukos ir lieliska sajūta. Manuprāt, ļoti laikā esam atbraukuši, jo nu prasījās jau pēc vides maiņas, kas tagad sevī ierauj kā svaiga gaisa viesulis! Domāju, ka tas ļaus mums kaut kādā mērā restartēties kvalitatīvam darbam pavasara pēdējām mēnesim. Vispār jau šodien tādas gaišas domas galvā. Par pilsētā palikušajām rūpēm, konkrēti, remontu, daudz nedomājam.

09.05.2021.

Šodien ravējām piemājas dārziņu, kas jau tā pamatīgāk bija ieaudzis pavasara nezālēs. Kā allaž pēc šāda darba ir ļoti patīkama sajūta, it īpaši tad, kad nolūkojos uz paveikto pa caur logu. Aizbraucām apsveikt mammu Māmiņdienā uz Vecmīlgrāvi. Ciemoties negājām, bet ziedus pasniedzām pa balkonu. Aizmirsām gan paņemt Karlīnes zīmēto apsveikumu, bet nodošu to rīt pēc dārziņa.
Šķiet, ka rīt jau būs virs +20 grādiem silts. Šodien vairāk jau joka pēc iegāju iekš manavakcina.lv un brīnumainā kārtā izdevās minūtes laikā rīt, plkst. 11:24, sev rezervēt laiku potei Kongresu nama iekārtotajā vakcinācijas centrā. Sazvanīju arī mammu un viņai ar tēti arī izdevās pierakstīties! Forši! Nākama nedēļa sāksies ļoti labi!
Gaužām labs padevies jaunais “Domuzīmes” numurs – daudz interesantu tekstu. Rīt varbūt jāpaķer līdzi, ja nu būs jāgaida.

10.05.2021.

Jau no rīta bija diezgan silts – ap +12. Aizbraucu uz darbu ātri – apmēram 46 min. Domāju, vai tik tas nav pers. rekords no Aplokciema līdz Slokas ielai 16. Arhīvā strādāju līdz 10:40 un tad braucu uz Kongresu namu. Man pieraksts bija uz plkst. 11:24, mammai un tētim attiecīgi plkst. 11:27 un 11:31. Viņi, protams, atbrauca jau stundu ātrāk, bet tas tiešām šoreiz atmaksājās, jo abi tika pie savas potes krietni ātrāk par pierakstā noteikto laiku. Arī man tas pasākums ilga kopā 5 min. Proti, plkst. 10:57 es iegāju Kongresu namā, bet 11:02 jau sēdēju pēc-vakcinācijas zonā. Poti tiešām, kā biju iepriekš ziņās lasījis, knapi var just - ods kož stiprāk. Pēc potes atgriezos darbā. Visu vakaru jutos labi. Šķita gan, ka vairāk jāiet uz tualeti, bet domāju, ka ar saņemto poti tam nav nekāda sakara. Izskaidrojums gana vienkāršs - šodien bija ļoti silta diena un dzēru daudz ūdens.
Kopumā sajūtas ir mierīgas. Nav tāds baigais satraukums vai ekstāze, ko var lasīt no lietotājiem soctīklos, kad kāds priekā dalās ar pašbildi, kurā rokās tur savu vakcinācijas kartiņu. Maska sejai priekšā, bet krunciņas pie acīm norāda, ka smaids cilvēkiem līdz ausīm. Prieks, ka jau pavasarī tikām ar sievu pie potes, jo pavisam nesen vēl šķita, ka ātrākais būs vien vasaras beigās. Man Otra “Pfizer” pote būs 31. maijā, bet Ievai “Astra” jāgaida līdz jūlija vidum. 31. maijs – ir priecīgo notikumu datums. Šķiet, ka tas varētu būt datums, kurā esmu savā mūža laikā juties vislabāk. Kādreiz tas bija ļoti gaidīts un tīkams dēļ tā, ka tā ir pēdējā skolas diena, bet tagad jau atkal saistās ar ļoti priecīgu un kaut kādā ziņā arī ar vēsturisku notikumu.
Situācija ar covid-19 Latvijā gan pasliktinās. Saslimušo skaits pieaug jau trešo nedēļu. Es gan nedomāju, ka būs jauni ierobežojumi. Viss ir cilvēku rokās. Jo ātrāk lielākā sabiedrības daļa vakcinēsies, jo ātrāk būs visiem lielāka brīvība darīt to, ko pirms pandēmijas. Atkārtošos, bet man šis nu jau vairāk nekā gads bijis mierīgs un nekādu baigo diskomfortu es neesmu izjutis. Laikam jau pandēmija to mūsu ģimenes ikdienas dzīvi nav baigi ietekmējusi. Ir lietas, kas no iecerētā izpalikušas, bet nekas tāds, kas nākotnes kontekstā būtu neatgriezeniski zudis vai vēl ļaunāk, nodarījis kaut kādu postu ģimenei. Es gaidu, kad visi būs atpakaļ daudz maz normālā dzīvē, jo, pat ja man personīgi pandēmija ietekmējusi maz, tad tomēr ir daudzi cilvēki, kam šis laiks bijis ļoti smags. Ceru, ka drīz pandēmijas dienasgrāmatu vairs nevajadzēs rakstīt.

21.05.2021.

Atšķirībā no pagājušā gada, pasaules čempionāts hokejā burbuļa apstākļos notiek, un turklāt vēl Rīgā. Kas to būtu domājis vēl 2019. gada pavasarī, kad nebija nedz pandēmijas, nedz notikumi Baltkrievijā. Daudz visādu šķēršļu bijis, lai turnīru Rīga varētu pienācīgi sagatavot. Par spīti visam, man ir prieks, ka turnīrs šogad notiks. Pagaidām izskatās, ka tas norisināsies bez līdzjutējiem tribīnēs, kaut arī pēdējās dienās JKP mēģina pa sētas durvīm (un ar Kalvīša lobiju) iedabūt šī jautājuma apspriešanu Saeimas dienaskārtībā. No vienas puses doma par skatītājiem klātienē šķiet simpātiska (es gan neplānoju apmeklēt spēles), bet no otras puses, epidemioloģiska situācija nav tāda, lai to ļautu. Ja tomēr līdzjutējus ielaidīs (vakcinētie, tos kas pārslimojuši, negatīvs tests), tad tas tomēr būtu politiski nekorekts lēmums un zināmā mērā spļāviens sejā tiem, kas pandēmijas draudus uztvēruši nopietni. Šāds solis iedrošinās tikai un vienīgi arī turpmāk tamlīdzīgas lietas un vispār jau valstiski nozīmīgus jautājumus kārtot nevis pēc demokrātijas principiem, bet caur lobijiem, kur dominē pazīšanās…

[Pāris stundas vēlāk]
Šodien pirmoreiz PČ vēsturē Latvija uzvar Kanādu (2:0). Skaista spēle! Kivlenieks vārtos lielisks un komanda kopumā parādīja ļoti atzīstamu sniegumu. Viennozīmīgi, ka mums palīdzēja tas, ka Kanādai nebija pārbaudes spēļu un sastāvs līdz ar to bija neiespēlējies. Daudz kur varēja manīt, ka kanādieši ir mirkli par vēlu un tas mūs glāba no vārtu zaudēšanas. Novērojumi, protams, nemazina uzvaras nozīmi. Vispārējs prieks sabiedrībā un pat kā par brīnumu arī manā tviterburbulī. Jauks, sen nebijis kolektīvi vienots noskaņojums! Tribīnēs skatītāju nebija, bet bija kartona līdzjutēji. Kāds jau tviterī smējās, ka tur labi tie slavenie kartona Juraši iederētos 😊
[Pēdējās tukšās rindiņas blociņā] Šo blociņu sāku ar cerību par to, ka lai nu tik tajā būtu labas lietas, ko atzīmēt. Tas ir piepildījies! Pandēmija ir joprojām, bet šonedēļ saslimstības rādītāji straujāk sākuši krist. Vakcinācijas tempi aug un varbūt vasaras vidū būs ļoti labi apstākļi tam, lai varētu konstatēt to, ka covid-19 ir nospiests uz ceļiem.

02.06.2021.

Otrā diena pēc otrās potes. Man šķiet, ka man ticis tas jaukākais no potes efektiem – nāk miegs. Bija mazliet bažas, ka otrā pote atnesīs kaut ko līdzīgu migrēnai (tās mani ik pa laikam nomoka), bet esmu ticis cauri bez jebkādām jūtamām sekām. Lasot to, ka jūtas citi pēc otrā “Pfizer”, jāatzīst, ka man jau laikam ir paveicies ar to, ka organisms noreaģējis mierīgi. Potes kontekstā varētu meklēt sakarības un sazvērestības ar to, ka man iepriekšējās divas naktis bijis tāds ļoti dīvains miegs. Tādi dziļi sapņi, mazliet stresaini, bet kā jau parasti, ļoti detaļās un noskaņās bagāti. Divas dienas pēc kārtas, atlaižoties diendusā, arī tāds interesanti dziļš miegs. Pamostoties ir sajūtas gluži kā būtu nogulēta puse dienas, kaut realitātē vien 1,5h.
Vasara sākusies saulaina, vien Ieva sāp zobs, citādi jau būtu viss ļoti labi. Projekts noslēdzies un jāgaida recenzentu komentāri. Ostas projektā arī redzama jau taustāma finiša līnija – līdz jūnija beigām jāsagatavo gala versija.
Hokejs Latvijas izlasei arī beidzies ar izcīnīto 11. vietu. Godīgi sakot, nebija pelnījusi komanda tik 1/4 finālā. Hārtlija vadībā laikam jau šis bija sliktākais turnīrs. Pasaules čempionāts Rīgā burbuļa apstākļos aizvadīts ļoti labā līmenī. Latvijas spēlē pret Vāciju klātienē jau varēja būt ap 900 skatītāju. Atmosfēra ļoti jaudīga arēnā. Vispār jau turnīrs ir labi noorganizēts un ažiotāža sabiedrībā ir jūtama. Tiesa, daļēji to veido Staķa lēmums nomainīt esošo Baltkrievijas karogu pret opozīcijas karogu. Ārlietu ministrija šo soli arī atbalstīja un tā rezultātā mums ir diplomātisko attiecību krīze ar Baltkrieviju. Es atbalstu šo lēmumu. Lukašenko ir galīgi nojūdzies un sācis jau nolaupīt starptautiskos reisos lidojošu lidmašīnu ar opozīcijas žurnālistu uz borta. Trakā pasaulē dzīvojam!
Tagad, kad atkal mazliet brīvāki vakari, es varu beidzot kaut ko arī palasīt. Rindas kārtībā stāv Mēlisa Frīdentāla “Bites”. Ir arī viens recenzējamais darbs – jauna kolēģu sagatavota grāmata par sabiedrību un karu, ko izdevis LU apgāds. Vasara sākas ar grāmatām. Ļoti forši.

17.06.2021.

Sen nav sanācis šeit veikt ierakstu.. Darbu tik daudz – diviem projektiem finiša taisne, paralēli arī vannas istabas remonts. Kaut kā tā jūnija sajūta ir tāda kā attālināta… Kaut arī laiks ir foršs un dienas ir siltas, tomēr jūtos noguris, un ir tāda dīvaina sajūta, it kā es novērotu vasaru no malas. Varbūt šī ir tipiska pieauguša cilvēka vasara, ko tikai tagad esmu atskāris? Ceru, ka nē!
Sācies futbola čempionāts. Es jau tviterī rakstīju, ka ir tāda dīvaina sajūta, gluži vai tā, ka būtu 2020. gads bez Covid-19 pandēmijas. Vīruss palicis Ķīnas robežās, bet pasaule līdz tam ierastā normālība nav tikusi pārtraukta. Turnīrs ir izkaisīts pa visu Eiropu. Daļēji, atkarībā no konkrētās valsts covid-19 situācijas, stadionos var būt līdzjutēji – 20%, 30%, 50% aizpildītas sēdvietas vai pat Budapeštas gadījumā – pilnas tribīnes.
Grūti spriest vai joprojām ir pandēmija. Šķiet, ka esam beigu fāzē un galvenais drauds vairs nav vīrusa mutācijas, bet cilvēku spītība, cinisms vai pat stulbums. Latvijā vismaz vienu poti saņēmis katrs ceturtais, bet, lai būtu t.s. “pūļa imunitāte”, būtu nepieciešams ap 70% vakcinēto. Vispār jau cilvēku stulbumam nav robežu – pie mums ir tādi, kas apzināti meklē iespēju saslimt ar covid, lai varētu iekļūt tajā grupā, kam paredzēti atvieglojumi. Meklē iespēju saslimt…, nu, kas tie par idiotiem! Vieglāk un nesalīdzināmi mazāks risks ir vakcinēties! Tiešām, šī globālā pandēmija ir labs filtrs tam, lai saprastu to, kurš sabiedrībā ir sociāli atbildīgs un, kurš ir egoists. Stulbeņu ir tik daudz…, galvenais pašam palikt ar skaidru galvu un nekļūt par piederīgu stulbeņu klanam.
Lasu Mēlisa Frīdentāla “Bites”. Lasu ļoti lēnām, jo nav laika un arī spēka! Es pat nezinu, kad beidzot pienāks brīdis, kad es atgūšu lasītgribu un arī atbilstošu tempu. No Ingas Pizānes pirms pāris dienām dāvanā saņēmu “Gogoļa disko”. Kad varēšu izlasīt šo grāmatu? Pat nevaru iedomāties… Jūtos tāds, kā sadalīts gabalos un nesekmīgi cenšos sevi savienot vienā gabalā, lai varētu pilnvērtīgi atpūsties un baudīt vasaras mirkļus.
Šovakar Ieva piefrizēs man matus. Dažas lietas pandēmijā palikušas tādas pašas kā pavasarī. Vakarā noslēgsim “Lupin” otro sezonu. Šķiet, ka seriāliem mums šobrīd laika ir vairāk nekā grāmatām.

24.06.2021.

Jāņu diena Vecstrūžānos. No rīta aizbraucām uz Lubānas ezeru. Tētis Mārtiņš brīdināja, ka tur varbūt būs grūti piekļūt, jo gar ezeru notiek labiekārtošanas darbi. Beigu beigās redzētais pārsteidza visas cerības – pludmale, salīdzinot, ar pag. gadu ir reizes četras lielāka! Akmeņu tajā nav, jo tie sadzīti pa malām. Izskatās, ka tur būs stabils stāvlaukums un līdz pat bākai ies promināde. Būs ļoti skaisti! Ūdens ezerā, kā jau ierasts, bija vienkārši dievīgs! Silts =, bet reizē arī atspirdzinošs. Divas reizes gājām ūdenī. Kopumā pie ezera bijām apmēram stundu, bet tik un tā paspēju nodedzināt plecus.
Karsti jāņi – dienā ir virs +30 grādiem. Labi, ka ik pa laikam uzpūta vējiņš un vakarpusē pārskrēja pāri arī lietus, bet nu vislabāk uzturēties lapenē vai mājas vēsākajās istabās. Vakarā sarīkojām novusa turnīru. Tas jau kļuvis par šīs mājas tradīciju kopš Edža nopirka novusa galdu. Es esmu turnīru galvenais stastiķis un protokolētājs.
Svētdien braukšu ar vilcienu mājup, jo pirmdien jānāk meistariem tālāk remontēt vannas istabu. Ceru, ka viņi ieradīsies. Žēl braukt prom no laukiem. Laiks te paiet pārāk ātri.
Šajās dienās jāatrod arī laiks mazliet pievērsties projektiem. Vajag pārlasīt abas nodaļas un papildināt ar prof. Jēkabsona ieteikto literatūru. Drusciņ iekavējušies darbi arhīvā, bet domāju tos sakārtot 7dien vakarpusē. Karstumā jau baigi neko citu negribas darīt kā vien ēst, gulēt un mīlēties. Pagaidām visās trijās jomās ir piepildījums.
Covid-19 saslimstības rādītāji strauji krīt lejup. Tas, domājams, noteikti ir arī karstuma iespaidā. Vīruss kļūstot vājāks, ja ir ļoti silts un saulains, kaut gan nesenā situācija Indijā pierāda to, ka vīruss ir ļoti adaptīvs apstākļiem. Saprotu, ka krīt arī vakcinācijas tempi – varbūt daļa, kas tiešām vēlējušies savu poti saņemt, to ir izdarījuši. Noteikti daļēji lomu spēlē tas, ka ir karsts un šajā laikā nebūtu prāta darbs ilgi uzturēties laukā, it īpaši gados vecākiem cilvēkiem. Diemžēl ir daudz tādu, kas spītīgi gaidīs rudeni… Par rudeni nav liels optimisms. Noteikti mums būs trešais vilnis. Visbēdīgākais ir tas, ka tam par iemeslu būs cilvēku spītība, stulbums un uzskats, ka, redz, viņi visu zina labāk nekā medicīnas speciālisti. No kurienes šī spītība, mazizglītotība, provinciālisms, bezatbildība un egoisms? Man nav atbildes, man atliek vien cerēt uz to, ka tā mācība šiem skeptiķiem nebūs skarba.
Pagaidām lieliska vasara, par spīti visam! Izskatās, ka laukos būšu noķēris to vasaras sajūtu un salipinājis kopā vienā gabalā, lai varētu sākt pilnvērtīgi baudīt vasaru un tūlīt jau pienākušo atvaļinājumu.

09.07.2021.

Varētu būt, ka šī ir viskarstākā vasara, ko atceros! Vienīgi varbūt 2014. gada vasaras otra puse varētu konkurēt ar pašreizējo karstumu. Visi grētisti tviterī steidz ziņot, ka, redz, nu tā tagad būšot katru vasaru. Kas to lai zina… Vispār jau man šķiet, ka tviteris ir vissliktākais no soctīkliem šādām sarunām, jo tā ir lozungu nevis diskusiju platforma. Nekas tā no soctīkliem nešķeļ sabiedrību kā tviteris. Vientulības un egosima platforma, kur 247 zīmēs reducēt jebkuru problēmu…
Latvijā jau sen vidējie saslimstības rādītāji nokrituši zem 100. Cilvēki steidz baudīt vasaru. Kaut kā patukša tā Rīga – gan skatlogi, gan kafejnīcas tādas nīkulīgas kopumā. Šī ir īstā covid-19 vasara, jo iepriekšējā bija tuvāka tai normālībai, kas bija līdz pandēmijai. Joprojām mēģinu saprast to, kā šī pandēmija ir ietekmējusi mani un joprojām nekādu efektu es neredzu, nejūtu. Manā ikdienā praktiski nekas nav mainījies uz slikto pusi, drīzāk ir pat kvalitatīvi uzlabojumi. Vai esmu viens no tiem, kuriem šis laiks ļauj celties jaunā kvalitātē un izmantot to savā labā. Esmu netipisks cilvēks mūsdienu pasaulei un varbūt tāpēc šajā pandēmijā jūtos, nebaidos teikt, ka komfortabli. Mani vien satrauc tas kā šie pandēmijas apstākļi ietekmē sabiedrību apkārt. Daudzu problēmas man nav saprotamas, tādēļ cenšos par tām neko nerakstīt. Bet ja šie cilvēki sāks, tā sacīt, dedzināt šo pasauli, sava izmisuma un varbūt arī stulbības dzīti, tad tās liesmas skars arī mani. Dažkārt es tiešām naivi un pat dumji izkliedzu savu sāpi, uzdodot jautājumu, kādēļ cilvēce nav līdzīga man….Bet tad nomierinos un saprotu, ka labi, ka tā nav, bet, ai kā reizēm gribētos!
Jūlijs ir ne vien karstuma, bet arī manuskriptu mēnesis. Lēniem soļiem uz finišu iet abi projekti. Rudens pusē teksti būs iespiesti. Dažkārt jūtos ļoti noguris no tekstiem, bet priekšā vēl disertācija. Tai netieku klāt pieķerties tā, kā to vēlos, bet nu vajag!!
Atgriežoties pie vīrusa…, gaidām pie mums Indijas variantu. Drīz jau būs klāt un rudenī gan jau atkal visu klopēs ciet, jo knapi vien puse būs vakcinējusies. Traki jo traki.

18.07.2021.

Sācies atvaļinājums. Ļoti ceru, ka izdosies atpūsties. Darba kā parasti daudz, bet ceru, ka tajos “nenoslīkšu” un pratīšu nākamo divu nedēļu laikā uzelpot.
Katru dienu braucam uz ezeru. Pie “Cabo” pludmale arī šogad ir laba. Cilvēku daudz, bet ne tik ļoti, lai traucētu. Ūdens ir tik silts, kādu neatceros esam Ķīšezerā, pat tajos laikos, kad bija vēl vecā pludmale. Bērnu ūdenī daudz. No vienas puses prieks par to, no otras puses, vakar ziņās informēja par šokējošu statistiku. Proti, pārāk daudz bērnu ir slimnīcās dēļ apdegumiem, saules dūrieniem, dēļ pārkaršanas un dēļ zarnu trakta vīrusiem. Diemžēl ir arī noslīkušie, tostarp arī kāds bērns… Šo vecāku neuzmanību varētu skaidrot ar to, ka ir vēlme atkal baudīt kompāniju un iespēju būt brīvā atpūtā. Drošvien, jau pandēmija šo piesardzības līmeni ir nolaidusi tik zemu, ka tie vecāki vienkārši vēlas beidzot atpūsties no uzkrātā pandēmijas stresa un noguruma. Grūts laiks sabiedrībai. Redzams, ka mums visiem būs darīšana ne tikai ar vīrusa tiešo iedarbību, bet arī tā ietekmi uz mūsu sadzīvi un ikdienas paradumiem kopumā.
Vakcinācijas tempi pie mums ir nokritušies līdz aprīļa līmenim… Cik jokaini…, vēl pavasarī liela daļa sabiedrības bļāva pēc vakcīnām un lēja ar sūdiem (pa daļai pamatoti) ek.ves. min. Viņķeli, bet tagad, kad vakcīnu pietiek, puse sabiedrības to neizmanto. Grūtas tās galvas! Antivakseru “loģika” ir apbrīnojama! Vakcīnas neesot drošas, tās nestrādājot…Nez kāpēc zinātne un statistika rāda pretējo! Dažas dienas atpakaļ salecāmies ar dažiem kādreizējiem draudzes cilvēkiem, kuri diemžēl ir iekrituši antivax. murgos un ārdās par to, ka redz, rudenī varētu būt prasības pēc obligātas vakcinācijas noteiktām profesiju grupām. Manuprāt, šāda prasība ir normāla. Apelēt pie kaut kādām izvēles brīvības un cilvēktiesību pārkāpumiem ir aprobežoti, stulbi un pat noziedzīgi. Turklāt, tagad Indijas jeb delta vīrusa variants sāk dominēt arī pie mums. Tad, kad tas sāks pļaut cilvēkus, tad šie cilvēki gūs skarbāko no mācībām. Bet varbūt būs gluži otrādi – sāks atkal vainot valdību un citēs visādos Gobzema u.tml. populistu murgus. Kā pa nelaimi nākamgad ir Saeimas vēlēšanas… Esošajai opozīcijai un polittroļļiem ir izdevīgi pārliecināt šaubīgo sabiedrības daļu nevakcinēties, tādējādi pēc iespējas ilgāk uzturēt spriedzi un tad uz to neapmierinātību “savākt” lētticīgo balsis vēlēšanu laikā. Un, ņemot vērā to, ka mums jau kā ierasts ir zema vēlētāju aktivitāte, tad daudz balsu visādiem gobzemiem, šleseriem u.tml. second hand ākstiem nevajadzēs, lai turpmākos 4 gadus ērti sēdētu opozīcijā.

01.08.2021.

Atvaļinājums ir beidzies. Remonts ievilcies… un sāk jau reāli apnikt. Šajā nedēļā kaut kas emocionāli šajā sakarā iekš manis ir lūzis…
Pabeidzu recenziju “Domuzīmei” recenziju par grāmatu “Karš un sabiedrība Latvijā, 1914-1920”. Kolēģu veikums ir ļoti emocionāls, interesants un kvalitatīvs. Ja raksta par šādu sarežģītu posmu kā šis, tad citādāk nemaz nevar. Ostas projektam arī esmu nodevis galaversiju ar labojumiem. Tur, šķiet, ka tas projekts arī buksē, bet nezinu detaļas, tādēļ atturēšos no komentāriem.
Karlīne palika laukos līdz ceturtdienai. Man ar Ievu tāds kā mazais brīvsolis. Ja nebūtu visa šī remonta jezga, tad spētu šo laiku izbaudīt mierīgāk. Pirms pāris dienām prātā ieskrēja atbilstošs nosaukums šai vasarai – “vasara bardakā”. Tomēr nepamet sajūta, ka vasara tomēr kaut kā aizslīdējusi man garām, bet, ja atskatos, kas padarīts, tad tā nemaz nevajadzētu man justies.
Cilvēki steidz baudīt vasaru. To esmu novērojis un to man teikuši arī citi – tāda kā steiga visu paspēt pirms vētras. Visdrīzāk augusta beigās būs jauns lēciens ar saslimušajiem. Par to ļauj spriest notikumi Lietuvā un Igaunijā, kur saslimstības rādītāji iet augšup, bet vienlaikus slimnīcā nonākušo skaists ir nesalīdzināmi mazāks nekā pirms vakcīnām. Un tas par spītu tam, ka Baltijas valstīs uz Eiropas fona ir vieni no zemākajiem vakcinācijas rādītājiem. Latvijā šis skaitlis ir zem 40% un man šķiet, ka mēs izvilksim līdz kādiem 45% rudens sākumā. Tad gan jau tas skaits pieaugs, jo cilvēki gribēs baudīt sociālo dzīvi arī iekštelpās. Kopumā jau tie vakcinācijas tempi Eiropā no jauna iezīmē dalījumu starp Rietumeiropu un Austrumeiropu jeb postpadomju telpu, kur tas kaitējums jūtams pat 30 gadus pēc Ļaunuma impērijas sabrukuma. Pie mums pietiekoši liela daļa sabiedrības uzskata, ka vīrusa draudi ir pārspīlēti, kaut arī jebkura godīgi apkopota statistika liecina par pretējo. Ir arī tādi, kas uzskata, ka pandēmija ir aizsegs tam, lai globāli pārkārtotu pasaules kārtību. Manuprāt, stulbs apgalvojums, jo, ja nu kāds esošo kārtību grib pārkārtot, to noteikti var izdarīt bez pandēmijas, no kuras ieguvēju praktiski nav. Noteikti šis laiks izgaismo to, cik īstenībā atbilstošs ir jēdziens “postpatiesība”. Tā vien šķiet, ka covid-19 kontekstā šādā postpatiesības ērā dzīvo teju puse sabiedrības – viņi ir konstruējuši kaut kādu savu dīvainu versiju par patiesību un stingri pie tās pieturas. Daļa noteikti konspirāciju teoriju gūzmā meklē attaisnojumu savai eksistencei un atrod vieglāko risinājumu – noticēt, ka kāds kaut ko slēpj, kontrolē, apspiež…, un pie visām nelaimēm vainīgi ir visi citi, tikai ne tas cilvēks, uz kuru ik rītu skaties spogulī. Šāda neveselīga un bīstama attieksme ir arī pa daļai raksturīga esošo sociālo kustību dalībniekiem…. Eh.., tā nu ir, ka dzīvo bez Dieva.
Mēs dzīvojam Latvijas sabiedrības pieaugšanas fāzē. Varbūt beidzot mūsu sabiedrība, tā sacīt, ir sākusi to ceļu uz, tā sacīt, nabas saites pārciršanu. Proti, pamazām apzinās to, ka tai pašai kolektīvi jārisina virkne sociālu problēmu, jāpaplašina skatiens, jāteicas pieaugt patiesās zināšanās un kompetencēs, lai sakārtotu savu bardaku. Nekāds otrais Ulmanis, laimes lācis u.tml. pasaku tēli nenāks un arī nevajag! Jāsāk pašiem! Visi tie jautājumi Latvijas sabiedrībā – vai tā būtu saruna ap pandēmiju, vai ģimenes jēdzienu, vai par līdztiesību, vai par vides labiekārtošanu u.c., ir saistīti ar sabiedrības pieaugšanu. Gribu ticēt, ka pubertāte ir beigusies un dzīvošana citu aizbildniecībā jeb mammas dzīvoklī ir beigusies. Tas dzīvoklis, māja, saimniecība vai jebkas cits, nu ir jāaprūpē pašam un tas jādara labāk, modernāk un atbildīgāki, paceļot to augstākā līmenī.

08.08.2021.

Atbraucām no laukiem mājup. Pāris dienas izdevās atpūsties. Sestdien bijām Rēzeknes pilsētas svētkos uz gadatirgu. Pie “Gora” bija arī vakcinācijas telts. Ievas tētis saņēma savu “Johnson” poti. Viņš teica, ka pie telts esot bijuši pāris cilvēku, kas vaukšķēja pret vakcīnām. Pirmoreiz sanāca būt pasākumā, par kuru vēlāk facebook tika izplatītas viltus ziņas. Proti, kaut kādi antivakseri (gan jau tie paši, kas vaukšķēja pie telts) publicēja ziņu, ka, redz, gadatirgus bijis atcelts, izņemot vakcinācijas telti… Laikam jau tās pāris stundas mēs visi pastaigājāmies pa kaut kādu paralēlās pasaules Rēzekni, kur gadatirgus nav atcelts.
Paliek vēsāks un tā vien šķiet, ka drīz vien ēdināšanas iestāžu īpašniekiem būs beidzot jāsāk laist cilvēki iekštelpās. Šīs vasaras novērojumi man zināmā mērā pārsteidz ar to, ka visi steidz baudīt iespējas apmeklēt pasākumus klātienē. Tāda sajūta, ka pat otrdienu vakaros daža laba kafejnīcas terase ir pilna, kas citādākos apstākļos būtu labākajā gadījumā pustukša. Kas notiks ar klātienes pasākumu kultūru? Manas aizdomas, ka tā piedzīvos zināmu kritumu, jo iekštelpas būs vien pa ceturtdaļu aizpildītas. Vai kopumā cilvēka atradināsies no klātienes pasākumu apmeklēšanas kultūras? Grūti spriest. Laiks rādīs.

20.09.2021.

Liela pauze starp šo un iepriekšējo ierakstu. Ražīgs un darbīgs bijis šis mēnesis. Es teiktu, ka tik ļoti darbīgs, ka vakaros nav bijusi vēlme šeit kaut ko rakstīt. Šodien atgriezāmies no laukiem. Sestdien bija kartupeļu talka vējainā, bet ļoti saulainā dienā. Ātri visu nolasījām, bet vējš gan uzkavējās līdz pat vakaram un pūta tik stipri, ka pat izpūta izkurināto pirti. Laukos laiks iet lēnāk un kaut kādā mērā arī emocionālāk. Tas miers šeit ir tik aizkustinošs! Negribējās braukt prom.
Šī mēneša laikā situācija ar covid-19 ir gājusi uz slikto pusi. Kumulatīvie rādītāji aug strauji. Pārsvarā saslimst nevakcinētie. Mums ģimenē no abām pusēm 100% vakcinācija. Tas priecē, jo zinām, ka šīs rudens būs citādāks kā iepriekšējais. Proti, būs pieejama brīvāka kustība un nekur nepazudīs arī sabiedriskā dzīve. Vispār jau šis ir ļoti interesants laiks! Vakcinācijas tempi Latvijā ir kaunpilni zemi – šķiet, ka vien puse iedzīvotāju ir tikuši kaut vai pie vienas vakcīnas. Ko dara pārējie? Es nezinu, diez vai tajā pusē ir tikai antivakseri un tml. margināli pajoļi. Man šķiet, ka gana daudz nevakcinējās tādēļ, ka citi vakcinējas. Tā ir kaut kāda grūti izskaidrojama spītība. Vai tiešām šādu cilvēku dzīves ir tik tukšas un mazjēdzīgas, ka vien šādā spītībā viņi sev saskata kaut kādu iespēju citiem apliecināt savu eksistenci un to, ka viņu rokās ir varas instrumenti, ar kuriem kaut ko mistiski pierādīt vai ieriebt līdzcilvēkiem? Esošā situācija kaut kādā mērā atgādina man dīvainu parādi, kur teju katrs sabiedrībā alkst parādīt vai nu to, cik ļoti viņš ir gatavs ievērot pandēmijas noteiktās prasības vai arī to, cik spītīgi un cietpaurīgi ir gatavs tiem pretoties.
Šlesers 18. septembrī mēģināja sarīkot “tautas sapulci” 11. novembra krastmalā, cenšoties musināt sanākušos rīkoties pret valdības esošo covid-19 apkarošanas politiku. Pasākuma svarīgākais mērķis bija nākošo vēlēšanu kontekstā jau laikus sākt uzkrāt politisko kapitālu. Sanākuši bija ap 2000 cilvēku, turklāt pa daiļai tie bija dažādi ekstrēmisti – Dimiteri, Točs, Pļaviņš u.tml. Soctīklos klejo bildes ar Šlesera seju, kurā nolasāma vilšanās. Jurģis Liepnieks tviterī trāpīgi ierakstīja, ka, sak, Šlesera downfall ir ļoti liels. Jāpiekrīt, jo pirms 10-15 gadiem viņš bija viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem valstī, bet tagad spēj savākt vien sauju ekstrēmistu un tukšu muldētāju.
Šovakar pirmoreiz šoruden kurinam krāsni. Ļoti patīkami! Vēl tikai jāuzvāra šīs nedēļas laikā brūkleņu dzēriens un skābu kāpostu zupa, lai rudens oficiāli būtu sācies.

24.09.2021.

Vannas istabas beidzamie remontdarbi tuvojas beigām. Es teiktu, ka 90% izdarīts. Ceru, ka nākamnedēļ būs visi 100%. Nākamnedēļ vajadzētu beidzot būt arī briketēm. Tik vēlu kurināmais vēl nekad nav vests! Šogad viss kavējās, it sevišķi kopš pavasara. Ūdens maisītāju gaidījām 3 mēnešus. Visur trūkst materiālu, turklāt cenas ir strauji kāpušas. Aug arī pārtikas cenas, elektro un energoresursu cenas. Redzēs, kā tas atsitīsies pret sabiedrību. Pirmie rēķini vēl tikai būs.
Šonedēļ vidēji 600-700 saslimušo ik dienas + arī strauji aug slimnīcās nonākušo skaits (galvenokārt, nevakcinētie). Tviterintelektuāļi jau atkal konstruē viedokli vai pat mītu par to, ka bez maz vai visur citur, galvenokārt, Rietumeiropā esot teju idille, kur visi priecīgi ievēro ierobežojumus, pareizi nēsā maskas u.t.t. Pat ja uz pusi tas vis būtu patiesība….Tiesa, nevar noliegt, ka sociālās atbildības līmenis vecajās Rietumzemēs ir nesalīdzināmi augstāks nekā Austrumzemēs. Redz kā, PSRS sabruka pirms 30 gadiem, bet tās nodarītais kaitējums vēl joprojām velkas līdzi. Austrumeiropā jau laikam tiešām jānomainās paaudzei, lai sabiedrība kļūtu sociāli atbildīgāka un izglītotāka.
Pirmoreiz pandēmijas laikā šodien sēdēju iekštelpās. Kopā ar Lauri un Andreju pasēdējām “Kwak” bārā pie beļģu aliņiem. Iekšā var tikt tikai ar derīgu sertifikātu un personas apliecinošu dokumentu. Sajūtas krogā gluži kā pirms pandēmijas – ir diezgan pilns, bet ne tuvu ne uzbāzīgi pilns. Atmosfēra laba. Vai krogi, restorāni, izstāžu zāles u.c. iestādes, kur var tikt iekšā vien ar derīgu covid-19 vakcīnas sertifikātu šajā rudenī kļūs par tādu kā sociāla patvēruma vietu? Vai tā būs vieta, kur cilvēki jutīsies droši, ērti kopā ar līdzīgiem tādiem, kas vai nu vakcinējušies, vai pārslimojuši? Kas to būtu domājis, ka globālās pandēmijas galvenais drauds būs nevis pats vīruss, bet cilvēku neviennozīmīgā attieksme pret to. Man jau šeit apnicis lamāt tos, kas nevakcinējas. Kā Lauris vakar krogā teica, tā ir šo cilvēku izvēle.
Šī ir dīvaina un sarežģīta pandēmija (tiesa, nevienu citu jau neesmu piedzīvojis). Paldies Dievam, ka tā nav tāda, kur ļaudis uz ielas krīt nāves sitienam kā tādas mušas. Vai šīs pandēmijas kontekstā ļoti izceļas intelektuālais diskurss? Proti, lai aptvertu briesmas cilvēkam ir kritiski jāizvērtē informācija, jādomā un pašam jāpieņem lēmums kā reaģēt uz esošo realitāti. Grūts laiks sabiedrībai, bet gribu ticēt, ka tas kaut ko mums iemācīs.
Vairākas jaunas grāmatas plauktā – nopirku Inetas Lipšas sakārtoto homoseksuāļa Aleksandra Irbes dienasgrāmatu par laiku no 1927. līdz 1949. gadam. Kā jau tviterī rakstīju, tad ceru, ka šo dienasgrāmatu pēc iespējas vairāk nopirks tādu, kas tur cer izlasīt slepenu orģiju un sazvērestību aprakstus, bet tā vietā iepazīsies ar normāla cilvēka ikdienas pierakstiem, kur netrūkst emociju. Pašķirstīju izdevumu – ļoti kvalitatīva avota edīcija. Vakar Čiekurkalnā satikos ar Vili Kasimu, kurš man uzdāvināja savu jauno stāstu krājumu. Drusciņ arī papļāpājām. Vienojāmies vēl kādu reizi satikties, kad viņš dosies savās ekskursijās pa Rīgas mikrorajoniem. Savulaik viņš izlasīja manu “Šinelis Nr. 37” manuskriptu un vēl dažus stāstus. Saņēmu labus ieteikumus, ko ļoti novērtēju. Rudens turpinās ar grāmatām. Tas ir labi! Esmu arī sācis kustināt disertācijas teorijas nodaļu. Ceru brīvdienās turpināt tekstu kustināt.

29.09.2021.

Palicis drusciņ siltāks, salīdzinot ar septembra pirmo pusi vai pat daļēji ar augusta beigām – nu vismaz dienas gaišajās stundās noteikti. Šodien jaunu saslimušo skaits dienā sasniedzis februāra līmeni – ap 1200 saslimušo dienā. Izskatās, ka daudz slimo vecuma grupā no 10 līdz 19 gadiem. Skolas strādā klātienē, bet paredzams, ka ne ilgi vairs. No 11. oktobra spēkā stāsies jauni ierobežojumi tiem, kas nav vakcinējušies. Tā ir teju puse sabiedrības… Noteikti, ka līdz ar šo lēmumu, augs vakcinācijas tempi, bet diez vai pietiekoši būtiski.
Kamēr mēs te cīnāmies ar cilvēku spītību, tikmēr citviet pasaulē, kur lielākā daļa sabiedrības ir jau noslēgušas vakcināciju, sākušās ekonomiska rakstura problēmas – izejvielu un resursu trūkums, kāpj cenas un Lielbritānijas gadījumā (arī Brexit ietekmē) arī noteikta darbaspēka trūkums.
Šķiet, ka šis rudens daudziem ir emocionāli smagāks nekā iepriekšējais. Vispār jau tās sajūtas (domājot par Latvijas sabiedrību).. un no tām cenšoties izvilkt laukā kaut kādu vidēji rādītāju, būtu salīdzināms ar staigāšanu pa tuneli, kur katra gaisma galā (2020. g. vasara pēc pirmā viļņa, vakcīnu apstiprināšana 2020. gada decembrī, vakcinācija sākums 2021. g. pavasarī) beigās izrādās kā jauns vilciens, kurš traucas mūsu virzienā. Valdība jau otro reizi vasarā ir laidusi luni un rudens notikumi apliecina to, ka viss pie mums jau atkal tiek darīts steigā un pēdējā brīdī… Ļaunas priekšnojautas, ka uzvaras solī sāk iet visādi aktīvi antivakseri, pusapvītuši ekspolitiķi, provinciāli domājoši pseidomediķi vai arī tādi, kas zināšanās palikuši kaut kur 20-30 gadus senā pagātnē. Nogurdina šis sabiedrības pohujisms un pilnīgs kolektīvās atbildības sajūtas deficīts un nodarbošanās ar pseidoproblēmu radīšanu un risināšanu, kaut vai tikko notikušais ar Brekti… Laikam jau tomēr esam provinciāla, intelektuāli sekla postpadomju sabiedrība – bailīga, neuzticīga, īstermiņā domājoša, lieki agresīva un rosīga maznozīmīgos jautājumos, bet kūtra, kad tā pakaļa būtu jāpakustina jautājumos, kas tiešām prasa nopietnus risinājumus.

08.10.2021.

Šķiet, ka šī jau atkal kļuvusi par covid-19 pandēmijas dienasgrāmatu… Mums jau nedēļu jaunu saslimušo skaits vidēji dienā ir ap 1600. Trešais vilnis ir uzņēmis F-1 starta cienīgu paātrinājumu. Diemžēl jau atkal mēs kā sabiedrība esam izvēlējušies iet skarbo ceļu. Proti, vispirms dabūt pa purnu, par spīti neskaitāmiem brīdinājumiem, ka tā būs, un tikai pēc tam sākt reaģēt. Paredzu, ka šodien tiks atkal izsludināts ārkārtas stāvoklis valstī. Es šodien tviterī ierakstīju citātu no kādas nesenas sarunas bārā: “mums jāļauj būt lohiem tiem, kas ir lohi un būt gudriem tiem, kas ir gudri”. Darbā no 11. datuma atgriezīsies obligātā prasība valkāt sejas masku un būs ierobežojumi cilvēku skaitam kabinetos. Atkal jau būs iespēja ilgstoši strādāt attālināti.
Gaidām paziņojumu no speciālistiem par vakcīnas apstiprināšanu bērniem no 5 gadu vecuma. Ja būs iespējas, tad mēs, domājams, to izmantosim. Karlīne ir vienīgā no tuvākās ģimenes, kas vēl nav vakcinēta.
Šis ir laiks, kad baigi jāmācās empātija (ja vien tas ir iespējams). Ak, kā gribas no jauna lamāties par lohu lielo īpatsvaru mūsu sabiedrībā, bet… Nu nav visi ne tuvu lohi.. Situācija ir daudz sarežģītāka nekā gribētos to pieņemt. Lohi ir tie, kas nodarbojas ar dezinformāciju un lētu, bet sabiedrības drošībai bīstamu populismu. Netieku gudrs, vai šie cilvēki ir vien noderīgi idioti vai ļauni ciniķi. Jau atkal jāatkārtojas…, pašreizējie zemie vakcinācijas rādītāji un ļoti straujais saslimstības kāpums apliecina to, ka esam provinciāla, izglītībā atpalikusi sabiedrība. Tās ir ne tikai padomju okupācijas sekas, bet ļoti lielā mērā pēdējo 30 gadu rezultāts tam, ka mūsu va;stī izglītība, tehnoloģijas, sociālā atbildība ir drīzāk uztverta kā traucēklis veikliem darboņiem, kam lielās līnijās runājot, interesē vien saraust bagātību un fona pēc kaut ko izdarīt sabiedrības labā. Un arī tad tas tiek darīts primāri domājot par paša interesēm. Vai tiešām ejam savus 40 gadus tuksnesī? Kur un cik tālu savā ceļā esam?

14.10.2021.

Silts oktobris! Ja vēl varu staigāt plānā jakā, tad šis tiešām reti silts ooktobris. To gan tādu bija grūti iedomāties augustā un septembra pirmajā pusē, kad šķita, ka jau oktobrī pie šādas tendences būs jāmeklē siltā rudens jaka. Ļoti skaists rudens! Tāds tas arī tas būs tad, kad lapas nokritīs un laukā paliks vēl slapjāks un vēsāks. Man grūti iedomāties kā rudens laiks kādam var šķist drūms un nomācošs, bet es pieņemu, ka ir tādi, kam tiešām ir grūti. Varbūt vienkārši šie cilvēki nedzīvo blakus mežam? Nu tie, kuriem ir skumji? Nezinu, atliek vien novēlēt izturību.
Krāsns kuras, vakara kafija izdzerta un kopā ar ģimeni baudu lēnām šo vakaru. Pašā vakarā gan jau turpināšu skatīties “Sex and the City” (pirmoreiz skatos seriālu no zvana līdz zvanam), bet pirms tam pabeigšu lasīt pēdējo rakstu no “Drinking…” grāmatas. Disertācijas pirmajai nodaļai vērtīgs materiāls.
Šodien jauns saslimušo rekords – ap 2400 dienā. Esam pirmajā vietā Eiropā pēc vidējiem kumulatīvajiem rādītājiem. Levits arī saslimis. Slimnīcas spiestas paziņot par plānveida operāciju pārtraukšanu…, īsumā, jautra diena… Tviteris galīgi drūms. Kreisais burbulis jau teju sadevies rokās žēli gaida pasaules galu. Manuprāt, viņi, kā jau ierasts, pārspīlē un varbūt kāds ekstrēmāks kadrs viņu pulciņā pat izjūt kaut ko līdzīgu slimīgai baudai nokauta gaidās. Daļa domā, ka esam jau ļengani virvēs vai jau uz dēļiem. Man tā nešķiet, domāju, ka mēs vēl peldam, bet līdz nokautam ar nav tālu. Boksa metaforas nesenās Brieža cīņas kontekstā.
Cipule saka, ka sabiedrība notrulinājusi savu empātiju. Var jau būt. Man šķiet, ka vienkārši daļai (tostarp arī man), ir ieslēgušies kaut kādi pašaizsardzības mehānismi, kas izpaužas atziņā, ka es, personiski, visu esmu maksimāli izdarījis un tagad vien jāpārziemo! Nu ko es vēl varu darīt, lai saslimstība kristos? Mēs tiksim galā un no pandēmijas iziesim kā cita sabiedrība, proti, ar unikālu pieredzi, ko nesis šis laikmets. Jautājums paliek atklāts par to, vai mācīsimies no šīs sāpīgās un skarbās pieredzes, to pārvēršot vērtīgā sociālā kapitālā, primāri, fokusējoties uz izglītības reformu un sociāli atbildīgāku pilsoņu veidošanu nākotnei. Vai arī gluži pretēji – atkal ļausimies hedonismam un ilgi iegrimsim pēcpandēmijas orģijās un nākamajai globālajai krīzei atkal nebūsim gatavi.