05.04.2020.
„Matīsiņ, tu man zvanīji?” man, pusmiegā paceļot klausuli, vaicā ome. „Nē, es gulēju,” atbildu viņai, paskatoties pulkstenī. „Es tev sataisīšu stroganovu ar kartupeļiem un…” viņa turpina. Ir astoņi un trīsdesmit sešas minūtes no rīta. Par omi Covid-19 izplatības laikā esmu norūpējies visvairāk. Viņa savā cienījamajā vecumā principiāli katru dienu iet ārā uz veikaliem, kaut gan patiesībā viņai pirkt neko nevajag, visu vajadzīgo pārtiku mēs atnesam. Pierunāt palikt mājās? Neiespējami! Viss, ko par vīrusu raksta medijos un rāda televīzijā, esot muļķības. Omītei ir dzirdes problēmas, un telefonā sacīto viņa uztver tikai daļēji. Un arī to pašu tikai gadījumā, ja telefonā burtiski kliedzu. Izrauts no miega, kaut ko viņai attaisnojos, solos vēlāk atzvanīt un pēc tam atgriežos savā sapnī. Man tā dažreiz gadās, ka kaut ko sapņoju, un, pat ja pieceļos, lai aizvērtu logu, padzertos ūdeni vai aizietu uz tualeti, pēc tam sapni varu visai organiski turpināt. Tagad gan atceros tikai to, ka sapņa darbība risinājās Stokholmas metro, kur es ar kādu spēlēju ķerenes pa vilcienu vagoniem. Starp citu, pretrunīgi vērtētajā Zviedrijas politikā attiecībā pret epidēmiju tomēr viens, manuprāt, pareizs lēmums ir pieņemts. Mediķiem, kas strādā ar Covid-19 pacientiem, izmaksās 220% algas, viņus arī bez maksas ar taksometriem vedīs uz darbu un atpakaļ.
Patiesībā manu ikdienu Covid-19 epidēmija šobrīd ietekmē visai minimāli. Savu „lielo klepošanu” izslimoju jau februārī. Aizbraucu uz Berlīnes kinofestivālu ar tik nekontrolējamu klepu, ka uzturēšanās jebkurā publiskā telpā beidzās ar apkārtējo novēršanos un dusmīgiem skatieniem. Kinozālēs cilvēki pārsēdās tālāk no manis. Vienreiz stāvēju autobusa pieturā un skaļāk ieklepojos. Kāds vācu vīrietis paspēra četrus soļus tālāk no manis, piegāja pie autobusa saraksta un izlikās, ka lasa sarakstu. Līdzko es sāku pārvietoties viņa virzienā, viņš uzreiz no staba atkāpās.
Atgriežoties pie šodienas: mans topošais projekts, proti, spēlfilma Kur vedīs ceļš, ir montāžas stadijā. Līdz ar to es jebkurā gadījumā kādus trīs četrus mēnešus katru dienu pavadītu tumšā telpā ar vairākiem monitoriem, minimālā kontaktā ar ārpasauli. Brīvprātīga radošā pašizolācija. Montāžista darbs pielīdzināms skrupulozam skulptoram, filmas īstā forma parādās tikai pakāpeniski. Šobrīd gan būtu veltīgi spriest par to, vai mans vesterns parādīsies uz ekrāniem kā iecerēts – šā gada beigās. Vērosim situāciju un redzēsim. Joprojām nedaudz skumji par to, ka Klejotāji kinoteātros noturējās tikai astoņas dienas. Tad kino slēdza. Bet prieks par to, ka tik operatīvi pārcēlām filmu uz dažādām digitālajām platformām. Tagad Klejotāji turpina dzīvi tur.
Visoriģinālākos izolēšanās paņēmienus, protams, piedāvā operators Aleksandrs Grebņevs. Greblim (tā viņu sauc tuvākie kolēģi) bija pie mums jānogādā studijas klēpjdators, kas paredzēts uzfilmētā materiāla kopēšanai. Nepietiek ar to, ka viņš no studijas regulāri zog tualetes papīru, Greblis arī studijas datoru izmanto savām vajadzībām un bija aizvedis uz vecāku māju Saldū, kur viņš pavada pašizolācijas dienas. Tā kā Grebņevs pandēmijas laikā atsakās uzturēties publiskās vietās un vispār jebkādās vietās, kur apgrozās citi cilvēki, uz ofisu braukt gatavs viņš nebija, bet datoru piekrita mums atvest uz filmēšanas vietu – kādu pagalmu Purvciemā, kur mēs ar Rūbiju (operatoru Jāni Rubeni) un Žeņu (skaņu režisoru Jevgeniju Načisu) dokumentējām pandēmijas laika ikdienu. Greblis lēnā gaitā iebrauca pagalmā ar savu pelēko Volvo. Uz auto priekšējā kapota bija novietota melna mugursoma ar studijas datoru. Viņš apstājās, mums vajadzēja paņemt datoru, un uzreiz pēc tam Greblis ar lepnu smaidu sejā aizbrauca prom, neizkāpis no auto un neko mums nepateicis. Mēs ar Rūbiju un Žeņu šo notikumu nosvinējām. Aizbraucām uz Purvčika McDrive, pusdienās pasūtījām deviņus čīzburgerus. „Deviņus čīzburgerus?” viņa pārprasīja Rūbijam.
Laikam uzskatīja mūs par vājprātīgiem.
Vakarā turpinās Zoom mēģinājumi kādam projektam, kurš, ja nebūtu Covid-19 pandēmijas, iespējams, nemaz netaptu. Kopā ar aktieriem Andri Keišu, Egonu Dombrovski un Jāni Skuteli strādājam pie jaunas izrādes, kura pirmizrādi piedzīvos digitālā formātā. Viss materiāls top mēģinājumu procesā, un tā sākotnējā ideja ir Keiša. Projektā būs arī kino elementi. Zoom platformā strādāt ir viegli, bet kaitinoši, jo ik pēc 45 minūtēm ir jāpārslēdzas uz jaunu sesiju. Pirms eju gulēt palasu par kādu citu pandēmiju. Džona Volera (John Waller) vēsturiskās grāmatas A Time to Dance, a Time to Die centrālais notikums risinās 1518. gada vasarā Strasbūrā, kad vietējā iedzīvotāja Trofeja kundze iznākusi laukā no savas mājiņas un sākusi vairākas dienas no vietas līdz spēku izsīkumam dejot. Tuvākajā laikā ar šādu nepārtrauktas dejošanas mēri „saslima” vēl vesels bars pilsētas iedzīvotāju, radot nekontrolējamu, transam pakļautu dejotāju kopumu – reivu, kāds varētu rādīties tikai mūsu ļaunākajos murgos. Ar to arī – arlabunakti!
Ieraksts tapis sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum
