1987. gads
1987. gada 27. janvārī.
Tik sniegiem bagāta ziema nav pieredzēta kopš seniem laikiem. Putināja tik spēcīgi, ka pēc sniega vētras nakts uz skolu, pat pa ceļu, kas vienmēr ir tīrs, bija jābrien līdz ceļiem. Daudzi mazākie ceļi aizputināti vienā līmenī ar sniega laukiem tā, ka nemaz nevar atšķirt. Logu palodzes apledojušas ar lielu ledus kārtu un sniegu, skolā pat līdz puslogam. Drausmīgi bieza sniega kārta. Sniega vētras ātrums netālu Latvijai sasniedzis pat līdz 27m/s. Siguldā bija mazliet mazāka vētra, bet vienalga trakoja pamatīgi nesdama līdzi sniega virpuļus. No Rīgas jūras līča atrauts milzīgs ledus gabals ar bļitkotājiem un aiznests jūrā. Pēc pēdējām ziņām ar helikopteru un kuģiem izglābti ap 1500 cilvēku.
1987. gada 15.februārī Vidrižos.
Pavasaris atnākšot mēnesi agrāk. Viss arī kūst, tek, pil, visur sniega putra un šķīdonis. Nolēmām iet uz mežu un apskatīt cik apēsts no eglītes dārzeņu rotājumiem, kurus mēs tur salikām svētdienā pēc Ziemssvētkiem. Bet tas bija ne no patīkamākajiem gājieniem. Viss sniegs taču bija galīgi slapjš un piemircis, sakusis, bet vienalga jābrien bija līdz ceļiem. Drēbes ātri izmirkušas, zābaki taisās vaļā, bet mēs tik kārpamies uz priekšu. Kaut kur starp kokiem aizskrien zaķis. Vēlāk es bridu gar kādu eglīti un no tās apakšas izskrēja garausis un aizleca uz to pašu pusi. Eglīti beidzot atradām. Tur apēsts bija gandrīz viss - palikuši bija tikai pāris burkāni un ieputināti ķirbji.
Meditācija.
Iepriekšējā vakarā, kad nebija ko darīt, sāku klausīties ar stereoausīm Mišela Žāra „Satikšanos”. Nesen „Stikla pērlīšu spēlē” uzšķīru lappusi , kur Maģistrs spēlēja kādu tēmu un savam skolniekam lika pēc skaņām iedomāties dažādas figūras, lai tās brīvi, it kā atveidojot skaņas, parādītos uz bezkrāsaina fona. Arī man, sēžot ar aizvērtām acīm, stereo efekta iedarbībā pamazām arvien vairāk sāka iztēlē veidoties abstraktas skaņu figūru gleznas. Daudzi to elementi ir plaši stari, kas brīvi plūst, metāliskas spirāles, dažkārt saraustītas, kas aizvijas augšup vai lejup, izliekti spoži stieņi, kas kaut kur beidzas sašaurinādamies, drūmi smagi padebeši, kas lēnām plūst. Vairākums skaņu rada metāliskas konstrukcijas, kuru fonā plūst plašie stari, kas atveido CHORUS efektu, brīžiem novirpuļo vai aizšaujas kāds kosmisks trilleris, kas parādās kā saraustītu metālisku pērlīšu vai posmu paraboliska virtene, kas griezdamās nobeidzās lejā vai augšā. Tas viss rada nemitīgi mainīgu interesantu, bet melnbaltu skaņu figūru gleznu.
Klausoties mierīgo Klausa Šulca skaņdarbu, kaut kur vidū notika kaut kas interesants. Tāpat kā iepriekš esmu atslābinājies, ne par ko nedomāju, skaņas šalko ausīs un iztēlē attiecīgi kaut kas veidojas, bet nenosakāms, jo šis gabals atšķiras no Mišela Žāra simfonijas ar spēcīgajām, dažbrīd pat griezīgajām skaņām, tas ir mierīgāks. Tad pēkšņi, kādā vietā, mani pārņem gandrīz tā kā īss iemigums, kā kas un acu priekšā skaidri nostājas attēls, par kuru neesmu domājis un neesmu nemaz tādu redzējis. Tas ir egļu meža ieloks no augšas un gar mežmalu aizliecas melnas pēdas baltā sniegā. Tas izskatās apmēram tā:
Egļu mežs ir melns un viengabalains, pēdas aizliecas mazliet slaidāk un pirmā egle, kuras kontūras varēja izšķirt ir mazliet slīpi, kā to redz, ka skatās no augšas. Tās ir cilvēka pēdas.
16. februārī.
Tuvākajās dienās taisās gāzt veco torni zemē. Tas gan būs unikāls notikums. Centīšos dabūt kameru un kasetes un uzņemt to filmā.
1987. gada 25. februārī, trešdienā
notika vecā radioreleju stacijas torņa nogāšana. Tornis pie apakšas bija nozāģēts un turējās tikai trosēs. Es ar savu „Kvarcu” paspēju laikā atjoņot. Miliči jau slēdza ceļu, apkārt staigāja bariem cilvēku ar fotoaparātiem un kāds arī ar 16 mm kinokameru. Sākās troses griešana. Mēs paspējām aiziet tikai līdz ceļam, pusceļā uz radionamu. Tornis draudīgi un dobji nodunēja, gluži kā kuģa vraks. Vienreiz, otrreiz un pēkšņi sāka gāzties. Varens un eksotisks skats paverās, kad simt metrus augsts tornis ar platformām pēkšņi, kā katastrofu filmā sāk čīkstēdams svērties un gāzties. Gāzās tas ātri un nācās filmēt no ceļa. Ar drausmīgu grāvienu tas nostiepās visā garumā un gaisā uzsitās milzīgs sniega mākonis, kas kā lavīnas vēstnesis pārgāzās pāri pat tiem, kas stāvēja pie jaunā torņa. Ar brīkšķi lūza korpuss, dārdēja platformas, brīkšķēja koki, sašķaidītās ābeles un siltumnīca.
Vēlāk tie, kas bijuši augšā 9. stāvā stāstīja, ka nodrebējusi grīda momentā, kad tas nogāzies. Tātad nodrebējis viss jaunais tornis un vēlāk, kad gāju uz mājām, kaut kur pie trubas pavēros uz to pusi un sastingu: jaunais tornis bija šķībs. Tas bija šausminoši sasvēries kā Pizas tornis. Acīmredzot cēlonis tam bija satricinājums. Pēc paviršiem aprēķiniem tas ir sasvēries apmēram par 1 metru.
23.martā. Vidrižos.
Šajā dziļajā ziemā sevišķi bieži nāk meža zvēri. Vakaros, šad tad ganoties ābeļdārzā pat trīs stirnas. Iepriekšējo reizi, izgājis uz lauka, redzēju, kā stirna ar slaidiem lēcieniem aizšaujas gar pīlādzi pār spožo, sniegoto lauku.
Skrejoša stirna atstāj tādas pēdas gandrīz kā zaķis. Tātad, var sajaukt, kur zaķis lecis, kur stirna lēkšojusi. Pa meža toreiz staigādami, divas reizes iztraucēju zaķi.
Šodien kārtējais stereoseanss. Šoreiz franču sintezatorists Mišels Garisons. Kolosāli gabali, plūstoši, caurvīti ar jūras viļņu šalkoņu un dīvainām putnu balsīm. Vairāki skaņdarbi man asociējās ar Klusā okeāna salām, kas slēpj seno civilizāciju drupas. Vientuļi akmens milži stāv Lieldienu salas piekrastē un apskalo tos okeāna gāzmas... Cauri vētrai žēli sasaucas kormorāni un citi jūras putni. Pie horizonta Bahamu salas Bet varbūt arī Bermudu trīsstūris kaut kur pavīdēja?
23. martā.
Lai dabūtu savu dzimšanas dienas dāvanu, man nācās izturēt pārbaudījumus. Nekad mūžā cilvēks tā nesaņem dāvanas, kā savā 16 gadu jubilejā Vidrižos. Ariadnes pavediens no pasta kastes mani piespieda nedaudz pabradāt ar čībām pa sniegu. Uzkāpis muzejā čamdījos pa vecām kastēm un gar maisiem, kur tik tas neveda, baidīdamies pārraut, jo tad varēja pazaudēt pēdas. Vēl labāk! Tas aiziet gar sijām uz augšu. Atkal jāgramstās gar ellīgo skursteni un zirnekļtīkliem. Riskēdams lauzt sprandu un upurēdams izejamās bikses, lienu tālāk pa sijām uz jumta. Pavediens nozūd mansarda tumšajā velvē. Ieniris pažobelē, virs istabiņas tumsā beidzot ieraugu nelielu kastīti, kas atgādina labi noslēptu elles mašīnu. Tad vēl dzīvam jātiek atpakaļ līdz beidzot tā „eksplodē”un iekšā atklājas gluži kā pufaikai pieskaņota speciāla cepure rudenim vai pavasarim.
26. Ceturtdien bija sevišķi saulains un pavasarīgs laiks. Vakarā klaiņoju pa prēriju. Debesīs vēroju interesantu parādību. Ap sauli varēja redzēt gaišu oreolu, kas vienā vietā sadalījās krāsās kā varavīksne, bet bija arī otrs blāvs pusloks, kas izliecās pretēji oreolam. Tādu kompozīciju es redzēju pirmo reizi.
Tas izskatījās apmēram tā.
Jau no tāluma prērijā pie grāvja pamanīju divas stirnas. Viena mazāka. Tās mani pielaida diezgan tuvu taču tad slaidi pārlēca pār dzeloņdrātīm un atskatoties un ik pa brīdim apstājoties rikšoja uz ceļa pusi. Vēl ilgi varēja redzēt, kā dzīvnieki pastaigājas tālumā gar mežu, uzkāpj uz Skultes ceļa un nozūd kaut kur Melnajā silā.
Mirdzošais spogulis joprojām aizsalis, un ledu klāj nopēdots sniegs. Furgons prērijas malā pavisam sarūsējis un samīcīts.
28. marts.
Ekskursija ar klasi uz Kauņu. Notrāpījuši tieši uz Teātra dienām. Galvenais gājēju bulvāris izgreznots ar vimpeļiem un uzrakstiem, gar malām daudz krāsainu kiosku un vasaras paviljonu.
Pilsēta tik tīra un sausa, ka nevar saprast, kas par gadalaiku. Spilgtie kioski pārpilni ar visdažādākajiem saldumiem: konfekšu šķirnēm, dzērieniem, cepumiem. Gar teātri izliktas tumbas pieplūdina ielu ar dažādiem gabaliem.
Apmeklējam vienu unikālu muzeju, kas senāk nemaz nebija. Vecās ēkas trijos stāvos bija izstādīti dažādu pasaules tautu velni. Tur bija austrumu velnu porcelāna figūriņas, indiešu velni, sātanu maskas, zviedru velnu kompozīcijas ar visām sātana dzirnām, velnu kongress ar 13 velniem (viss no koka), velni ar četriem ragiem un arī ar vienu. Visdažādākās sātaniskās fizionomijas, fantastiski viepļi, kas nerādās ne sapņos, pat spārnoti velni. Arī drūmi, noplukuši velni no folkloras un pasakām. Piemēram, no koka griezts velns, kas uzplijās dzērājam rādīdams uz pudeli, nes garīdznieku uz elli, velns atsēdies uz celma (vecs, vecs velns), arī velna mātītes. Nešķīstie gari tur bija atainoti visos veidos, kā vien stāsta teikas un pasakas. Bija arī daži velnu portreti un velni no māla, koka un pat stikla. Ķēmīgi, īsti spocīgi izskatījās velni no priežu saknēm un dabas veidotiem materiāliem. Tik lielu un velnišķīgu muzeju nekur vēl nebiju redzējis un tāds arī droši vien ir vienīgais.
30. martā, pirmdien, braukdams no torņa pusdienlaikā, ticis līkumā aiz radionama, pēkšņi ieraudzīju lielu baltu putnu, kas bez skaņas lidoja no gravas un Ķiparciema puses uz jaunās skolas pusi. Kaklu tas turēja taisni izstieptu. Tā lidojumu pēc dažām sekundēm aizsedza lielie koki un, kad es izbraucu atklātākā vietā, nekur to vairs neredzēju.
Tas bija diezgan savādi. Varbūt tas bija kāds gulbis vai zoss? Bet no kurienes tas lidoja? Un uz kurieni?
Svētdien, 5. aprīlis. Vidriži.
Tā bija visīstākā un skaistākā pavasara diena. Debesīs neviena mākonīša, bezvējš. Šoseja jau sausa. Pirms nedēļas es klaiņoju pa prēriju brizdams pa sniegu, bet tagad tajā tikai vietām ir sniega salas plānas un peļķes. Viss ļoti ātri atkūst. Arī gaiss smaržo, putni čivina kā negudri un ir tik silts un mierīgs viss. Vāciešu pļaviņu klāj ūdens slānis un dažviet plāns sniegs. Upīte sen atkususi burbuļo gar lauku un klusi nozūd Melnajā silā. Sila lielās egles spoži apspīd saule no austrumiem un ļoti, pat pārāk asi un sulīgi iezīmējas biezie, tumšzaļie egļu vainagi. Pa ceļiem arī neviens nebraukā. Viss klusu. Nē, tomēr ieklausoties daba pilna ar skaņām. Vidžina putni, kaut kur pil ūdens pilieni un burbuļo strautiņš, valgā zeme atlaižoties pati izdod skaņas, kas rodas sniegam kūstot. Vietām pļava ir pat sausa un pērnās zāles mudžekļos skraida zirneklīši. Te neliels vējiņš iesviežas mežmalas vītolos un sabužina tos. Mājas pagalmā jau vistas ar aizdomām brīžiem iekladzinādamās sāk staigāt gar kūti, bet Bobis, gluži kā vasarā saulītē, guļ izstiepies uz sāniem. Pie akas arī biezā ledus kārta pazudusi. Vecajā malkas grēdu vietā smaržo jaunie atvestie baļķi. Gaidāms darbs, zāģēšana. Iestājies pavasaris.
Vakar Cēsīs vai kaut kur uz šosejas gar degunu palidoja garām pirmais tauriņš. Nātru raibenis, kas it kā solot raibu vasaru.
6. aprīlis, pirmdiena.
Visdraņķīgākā pavasara diena. No rīta lija vai sniga slapjš sniegs vai velns viņu zina kas un viss atkal kļuvis dubļains un slapjš. Visu dienu neizklīst nomācoša migla. Labi, ka vakar aizbraucu uz Vidrižiem.
Gaujā ledus jau aizgājis.
8.aprīlī.
Šaušalīgi nodzīts fizenē slāju uz „Raibo suni” pēc stundām. Ar kaut kādu autobusu aizkūlos līdz Rīgai, kur ar brāli aizsteberējām uz Doma baznīcu. Zentas Loginas darbu izstāde. Lieli, spilgti gobelēni, tālāk gleznas un veidojumi no ģipša - viss par kosmosa tēmu. Bet gleznas es tā īsti nesapratu, jo šķiet dīvaini maz varēja saredzēt kaut ko atbilstošu nosaukumam. Tādas gleznas ar, vēl vairāk, tādiem nosaukumiem skatīju pirmo reizi. „Vibrācijas”, „Planētas dzimšana”, „Sašķeltā planēta”, „Zilais NLO” (!), „Rozā NLO”, „Mazais marsietis”, „Atnācēji”, „Visa dzīvība zaļo” (šķiet viņa lasījusi šo K. Saimaka grāmatu), „Zilā galaktika”, „Oranžā galaktika”, „Spirālveida miglājs”, „Kosmosa acs”, „Zilā liesma”, „Baltā liesma”, „Kosmiskā verdzība”, „NLO no apakšas” (it kā būtu redzējusi) - šie visi NLO un galaktikas un miglāji bija īpatnēji veidoti no krāsaina ģipša. Savdabīgi. Visu plašo baznīcas telpu pārplūdināja klusināta kosmiskā mūzika. Par gleznām runājot var teikt, ka Montas gleznas ir daudz spēcīgākas.
12. aprīlis.
Pūpolsvētdiena. Un Kosmonautu diena. Atkal uz Vidrižiem. Netālu no mājas braucot redzējām, kā uz purva pusi aizlido laikam neliels meža zosu kāsis. Acīmredzot tās lidoja uz Laugas purvu, kur uzturās dzērves un zosis. Arī stārķis ieradies. Vēlāk es atkal devos ceļā pa Skultes ceļu līdz prērijai. Nonācis līdz ezeram, ieraudzīju šausmīgi interesantas lietas. Ezers ledum kūstot bija nedaudz pārplūdis un ganību pusē visi krūmi krastā bija applūduši. Bija izveidojies strauts, kas izgrauzis pamatīgu gultni cauri visai aramzemei tā, ka bija atklājusies grunts un oļi. Strauts kļuva arvien dziļāks, un vienā vietā mērot ar koku bedre bija līdz pat 1 metru dziļa! Gar krūmāju tas burbuļoja vairākos ūdenskritumiņos, līdz asā pagriezienā ieplūda kopējā straumē, kas nāca no grāvja. Dziļa upe tagad aizvijās gar mājām čalodama mežā iekšā. Es uzgāju uz ceļa pa kuru dzen govis un izdzirdēju, ka biezoknī lejā runā. Tur kurināja ugunskuru un zāģēja kokus. Tad es arī nogāju lejā un klusi lavījos apkārt. Tāds biezoknis vēl nebija laikam redzēts. Krūmiem nebija lapas, bet tomēr tālāk par apmēram 5 -10 m nevarēja neko redzēt. Es nolēmu iet tālāk. Mežā vēl daudz bija sniegs. Šajā biezoknī vienmēr bija ēna un sniegs saglabājās ilgāk. Izlauzies no biezā krūmāja, es nonācu klajumiņā. Šķērsojis to mežā pavisam negaidīti nonācu pie platas, dziļas upes. Tas bija diezgan dīvaini jo šķiet tāda te nekad nav bijusi. Kādā vietā pat no ūdens slējās mietiņi, kas turēja dzeloņstieples. Tātad upe bija izveidojusies no pavasara paliem. Tā meta neskaitāmus līkumus cauri krūmiem pa mežu un nekur nevarēja tikt pāri. Kādā brīvākā vietā caur kokiem pavērās skats uz neparastu, nezināmu zemi. Tie bija pakalni, plaši lauki, vietām mājas. Es tur par katru cenu gribēju nokļūt, taču šo zemi sargāja dziļā upe, kurai nebija iespējams tikt pāri. Ložņādams pa biezajiem krūmiem, kur neviens droši vien nav staigājis, vairākas reizes izbiedēju lielus meža pīļu barus, kuri peldēja klusajā meža biezokņa upē. Beidzot izlauzies uz kāda zemesraga, pa kādu pārkārušos koku ar pūlēm tiku pāri, bet tad atklājās, ka esmu uz salas. Ar vēl lielākām pūlēm tiku atpakaļ un noguris lauzos tālāk, līdz atradu vietu, kur upē ieplūst strautiņš no grāvja. Pārlēcu tam un no krūmāja nokļuvu pļavā, kur attālāk atradās kāda interesanta dzeltena māja. Tā stāvēja uz nelielas nogāzes tāpēc bija uzcelta uz tādas kā zemes terases. Neviena cilvēka nemanīja. Klaiņoju gar pļavas malu meklēdams laipu pāri upei, bet nekur nevarēju tikt pāri. Aizmaldījos kaut kādās citās pļaviņās, kas sekoja viena aiz otras nez cik tālu. Bet aizgājis līdz otrai griezos atpakaļ un pa kādu taku mežā nokļuvu atkal biezā krūmājā. Lauzos tam cauri līdz tālumā varēja saskatīt baltu māju: tā bija ferma. Drīz sākās kaut kādas vecas niedres un sausas vālītes. Draņķīgs apvidus. Beidzot iznācis līdz fermai, atskatījos atpakaļ. Tik draņķīgā un drūmā krūmājā es nekad nelienu iekšā no kāda tikko biju, kā meža iemītnieks, izbridis. Labi, ka beidzot tiku pazīstamās vietās un priecīgs slāju pāri plašajai prērijai uz mājām. Visu gaisu piepildīja kāda īpatnēja spēcīga smarža, ko šķiet jutu arī mājas bēniņos. Tā bija salda, patīkam smarža tā kā pēc riekstiem vai saldiem sveķiem. Varbūt, ka tā pavasarī smaržo zeme, kurai es devos pāri Salas virzienā. Reibinoša un stipra bija šī smarža, bet nonācis mājās, es ierados pēdējā brīdī, kad jau gatavojās tēvs ieurbt bērzā. Izslāpis es, vērdamies panorāmā uz prēriju, nobaudīju pirmo vēsās sulas malku.
1.maijs, Vidriži.
Kartupeļu stādīšana. Vagas nācās aizart ar zirgu. Nebija pat traktora. Arī zirgs bija gaužām draņķīgs. Nemaz negribēja iet taisni pa vagu, tā ka vedot ātri vien karsti metās. Saslimis arī kāsēja kā aizrijies kompresors. Pie aršanas ar zirgu esmu klāt tikai otru reizi mūžā. Nedaudz pats pamēģināju art, bet šis jau tā skrien, ka knapi var tikt līdzi. Brālis vēlāk provēja uzlēkt mugurā, bet bija atnākusi Tamāra un teica, ka viens jau arī tāds jāt gribētājs esot saspārdīts. Iejūdzām ratos un pievakarē braucam lejup pa Skultes ceļu uz rančo.
Laiks ir saulains, taču pūš spēcīgs prēriju vējš. Mēs braucam četri: es, brālis, Aina un Tamāra. Vējš šņāc matos un ceļmalas kokos, bet es klusēdams noraugos plašajās ganībās gar kurām lēnām kustas mūsu rati. Mēs tuvojamies fermai.
Nekad nebiju domājis, ka kādreiz nakts vidū nokļūšu tādā diezgan drūmā vietā kā vecās dzirnavas. Vēlā vakarā mēs atkal trijatā devāmies klejojumos uz leju gar klubu, kur notika diskotēka uz ezera pusi. Drīz aiz trokšņainā un gaišā kluba atkal mūs apņem noslēpumaina tumsa. Tikko var sazīmēt, kur ir ceļš, pa kuru mēs tuvojamies drūmai veclaiku mūra mājai, kuras apveidi iztālēm paugurā iezīmējas pret zvaigžņotajām debesīm. Tā laikam ir kaut kāda noliktava vai šķūnis un kaut arī lodziņš augšstāvā ir aizslēģots, tomēr redzams, ka iekšā spīd gaisma. Viss ir klusu. Mēs zogamies gar māju, pēkšņi pa ceļu garām aizdrāž smagā mašīna ar kaut kādu cauruli kā knābi. Sarkanās uguntiņas izgaist tālumā aiz ezera un atkal ir klusums. Ejam tālāk. Pēkšņi pie kāda koka ceļmalā sāk skaļi čabēt. Troksnis tāds it kā tur mīņātos cilvēks, taču pēcāk noskaidrojam, ka tur neviena nav. Pat neviens dzīvnieks nav aizslīdējis prom, un mūs pārņem neomulīga sajūta. Tuvojamies dzirnavām. Pa labi ezers. Melns kā akacis. Aiz ezera kāda uguntiņa iezīmē ezerā gaismas taciņu. Brīžiem kāds putns iesvilpjas. Pēkšņi, no ezera skaļi spārnus švīkstinot, paceļas pāris mežapīļu. Tumsā dun ūdenskritums, kas gāžas no slūžām. Uzlēcis pusmēness un esam klāt, Spoku dzirnās. Te tās ir, jau drupas, veci sagāzušies baļķi un lieli un mazi dzirnakmeņi. Lejā gar sadrupušo mūra sienu šņāc un puto melns ūdens. Ir pusnakts. Dzirnas spoku stundā pēkšņi atkal top veselas kā kādreiz agrā bērnībā, kad mani pacēla tēvs pie lodziņa un es ieraudzīju iekšā neparastu pasauli. Krēslainu valstību ar apputējušiem zobratiem un ķēdēm un citiem mehānismiem un ierīcēm. Ūdens vairs pa velti negāžas no slūžām, bet griež ratu un atkal darbojas gaņģi un čīkst asis un zobrati. Pēkšņi pie mājām sāk riet suns un noklaudz durvis. Es uzrāpjos uz vecās mūra sienas, izslejos visā augumā un paceļu virs galvas līko dunci. Suns apklust...
1987.gada Vasara.
20. jūlijs.
Šodien pārskatu savas ceļojumu piezīmes iepriekšējā mēnesī. Tā bija ekskursija caur Lietuvu uz Baltkrieviju. Sīkāki apraksti meklējami bloknotā.
Drīz braukšu uz ilgāku laiku padzīvot uz Vidrižiem, uz „Zaļo paradīzi” kā sauc to vērtīgo Džerija Darela grāmatu. Viņam gan ir bijusi brīnišķīga dzīve Korfu salā. Tā grāmata mani tā iedvesmo, ka aizbraucis uz Vidrižiem, sākšu ar darboties. Pamazām ar brāli izstrādājam scenāriju. Filma droši vien sauksies „Slieksnis uz nekurieni” un ja viss izdosies, tad paredzama paliela ažiotāža. Vispār kino jomā man ir daudz ieceru. Piemēram, uzņemt filmu par dabu, kaut ko līdzīgu vesternam Vidrižos, vienu rullīti izveidot populārzinātnisku īsfilmu, uzņemt kinoklipu kādam ierakstam (KRAFTWORK vai A-HA).
25. jūlijs.
Iepriekšējās dažas dienas, kuras es pavadīju Vidrižos bija traki karstas. Uznāca tāda svelme, ka nekur nevar glābties, kā mazliet pakustās , sviedri līst aumaļām. Pie debesīm nebija neviena mākonīša. Kovboja salmu cepure karstumā nolaida malas, kad es ilgāku laiku lasīju zemenes. Pēc tam nolēmu aiziet līdz ezeram izlūkot. Ezers diezgan aizaudzis, bet braukt ar laivu un makšķerēt varētu. Ir tādas atsevišķas niedru saliņas kur iebraukt un paslēpties. Viens vecis hūtē jau braukā gumijas laivā, likdams kaut kādas pīckas ezerā. Otrā krastā laivu vietā viena vienkārša koka laiva peld ūdenī pie koka pieķēdēta. Tur pat netālu plostiņš turas virs ūdens. Vietējais zellis stāsta, ka varot kādreiz izvilkt pat 11 kg smagus.
27. jūlijs.
Sestdien, kad bijām Vidrižos, uzzinājām, ka nesen uz šosejas nobraukta Čita. Pēc tam viņu iemetuši kādā mašīnā ar zāli, skābbarību un aizveduši. Tad šitāds redz bija tā vecā kaprīzā suņa gals. Viņa bija izgājusi, nez kāpēc, uz šosejas, kaut gan parasti tā nekad nebija mēģinājusi darīt. Bobis vēl ilgi sēroja par vecās draudzenes zaudējumu un no rīta, kad atbraucām, pat nepiecēlās un vētrainas prieka izpausmes vietā, tikai skumji paskatījās uz mani ar savām brūnajām acīm ap kurām bija bāli sakaltuši riņķi nez no kā. Vakar nē, bet šodien notika pirmā ekspedīcija ar velosipēdiem, lai kaut cik nokļūtu uz pēdām helikopteru aerodromam. Kādu gabalu aiz baznīcas uz Raganas ceļa nogriezāmies uz kāda paplata zemesceļa, kas ieveda mežā. Mežā kūlāmies ilgi pa stigām un takām līdz atradām nevis aerodromu, bet... kapus. Laiks arī sadrūma un mēs pēkšņi nokļuvuši šajā drūmajā vietā steidzāmies atkal tālāk pa takām uz leju. Tad sākās kaut kādi dīķi un attekas un tādā meža dziļumā, slapjā vietā, pēkšņi, atradām nelielu pļaviņu un tās vidū pavisam mazu vienkāršu mājiņu. Četri stūri, daži logi, gaiši pelēkas sienas. Dīvaini, kas izvēlējies par dzīves vietu tik tālu, diezgan nepatīkamu nostūri brikšņos starp dīķiem un attekām. Taciņa ved gar māju dziļi krūmos līdz nonākam strupceļā un te nu uznāca lielākā lietusgāze un kādu pusstundu mēs bezcerīgi un vienaldzīgi mirkām aukstajā lietū slapjajos, tumšajos krūmos.
28. jūlijs.
Vējaina, apmākusies diena. Dažreiz uzlīst.
30. jūlijs. Sigulda.
Izpētījām kādu meža ceļu, kas iet no autotūristu apmetnēm tālāk mežā. Ar velosipēdiem iznāk diezgan ilgi ko braukt pa mežu līdz izbraucam uz Inciema šosejas, pie tam lielu gabalu no Turaidas. Laiks bija labs, un lietusmākoņi gāja garām, tā kā nolēmām iznomāt laivu pie tūristu bāzes un pabraukt uz augšu. Īrāmies pārmaiņus gan Ivo, gan es un aizīrāmies tālu. Droši vien tik tālu uz augšu neviens iznomātājs nebrauc. Kādā pagriezienā, kad airēja Ivo, viņš pēkšņi ierunājās, kad atkal šo epizodi jau redzējis iepriekš sapnī. Viņam tas gadās nereti. Man tikai kādas 2-3 reizes, bet varbūt neatceros? Neizprotama parādība, jo cilvēks taču iepriekš nezina un nevar iedomāties, ko tieši viņš redzēs dotajā momentā tuvā nākotnē.
Atpakaļ braucot iegriezāmies gar nelielu saliņu. Izrādījās, ka to sadala vairāki kanāliņi, pa vienu no kuriem mēs stumjot laivu ar airiem kā plostnieki iebraucām atklātā upē. Vēlāk gandrīz uznāca lietus, tomēr apgājās ar dažām pilītēm. Kad es ievadīju laivu piestātnē, jau bija pāri četriem. Bijām braukuši, droši vien ilgāk nekā paredzēts.
Rīt piektdiena. Redzēs kāds būs laiks. Ja nelīs, brauksim ar velosipēdiem uz Vidrižiem, lai sestdien agri no rīta dotos visai tālā un grūtā ekspedīcijā gar Ķīšupi uz jūru.
4. augusts, otrdiena.
Sēžu viens pats Vidrižu mājā jumta istabiņā uz palodzes. Mājā izņemot Terēzi, kas guļ, neviena nav. Visi kaut kur aizgājuši vai aizbraukuši, bet vecāmamma aizbraukusi uz savu pēdējo atpūtas vietu - kapliču. Tā viņa vakar nomira, gandrīz diennakti nogulējusi bezsamaņā.
Laiks jauks, ne pārāk karsts, ne auksts. Diezgan mākoņains, bet gaišs un brīžiem uzspīd saule.
No ekspedīcijas laika apstākļu un locekļu iztrūkuma dēļ ar nekas nesanāca, taču šomēnes to noteikti paveikšu. Laba novērošanas vieta no šā loga. Iepretī logam kuplus zarus izpletis vecais ozols. Pāri dārzam var saredzēt nelielu posmu šosejas. Šito istabiņu droši vien izmantošu kāda kinoklipa uzņemšanā.
1987. gada 7. augusts.
Piektdiena. Ar šodienu sākušies lielie rudens vēji. Kaut gan dažkārt brāzmas ir tīri spēcīgas, tomēr pērngada vētra bija spēcīgāka. Vēl vakar vakarā bija skaists saulriets Vidrižos. Saule rietēja tieši aiz prērijas. Zemu virs apvāršņa gan bija šaura mākoņu josla. Košsārtā, lāzersarkanā Saule aizslīdēja aiz šīs joslas un tā iegaismojās kā neparasts tumšzils ekrāns ko caurvij sārtākas josliņas. Pēc neilga laika parādījās spoža, sārta maliņa un Zvaigznei grimstot aizvien zemāk, tā atkal uz brīdi parādījās visā krāšņumā, liedama pār mežiem un laukiem ugunīgu gaismu, un norietēja pilnīgi tīrās debesīs, kad nekas to vairs neaizsedza, pazuzdama aiz melnā meža silueta. Taču šinī dienā notika bēres.
Iepriekšējā vakarā saulrieta skats bija vēl varenāks, pat fantastisks. Kad es vakarā izgāju uz lauka, kalnā, acīm pavērās neparasta, grandioza dabas veidota kompozīcija. Virs prērijas augstu pacēlās milzīga, gaišzila, majestātiska mākoņu piramīda, kuras augsto virsotni apstaroja gaiša teiksmaina staru plūsma, kas nāca no blakus esošā Saules cietokšņa velvēm. Tā bija liela mākoņu guba kā velve, kuras apakšējā daļa izskatījās, kā tumšs ziemeļu ledus okeāns, kurā klejo bāli tēli. Bet augšdaļā pletās spoža, mirdzoša svītra un ap tumšāko fonu peldēja irstoši baltu mākoņu veidojumi. Tur bija arī spraugas pa kurām Saule meta varenus staru kūļus, kas apspīdēja nelielu apgabalu prērijā un mežā. Šis gaišais lauks lēnām pārvietojās uz priekšu. Tas viss bija tik brīnišķīgi un vareni, ka atstāstīt to nevar. Parādība ilga kādas 20 minūtes, kamēr mākoņi slīdēdami noapaļoja piramīdas kalna formas. Un tad pāri prērijai vairākas reizes aizskanēja pūces kliedziens. Arī ceturtdien vakarā tas atskanēja, tikai no Vilkaču purva puses. Varbūt ir vērts uzņemt diapozitīvu sēriju par šādiem saulrietiem? interesanti
Trešdien Ratnieku mežā cērtot skuju zarus kapiem netālu no ceļa, kas tālu ved mežā, atradām zemē alu. Apkārtnē bija arī pāris izejas. Tā droši vien, bija lapsas vai āpša ala. Es pie ceļa atstāju orientierus un nolēmu ar brāli atbraukt ar riteņiem. Braucām šurp jau tai pašā vakarā. Zvēru ieraudzīt neizdevās, bet aizbraucām vēl pāris kilometrus uz priekšu, kur ceļš beidzas, no tumšā, drūmā meža izvezdams paugurainā, skaistā apvidū, kur atradās mājas un ganības iežogotas ar dēļu sētu (žogu). Šīs mājas nebija pamestas, taču mēs meklējām pamestās, kuras arī esot šinī apvidū. Citreiz būs jāaizbrauc pa otru ceļa atzarojumu.
Sigulda.
18:50 - ķeros pie pamatīga darba. Jāizstudē 59 lapas garš apraksts par Indijas mīklām un filozofiju.
Vakarā pa visu lielo vēju Ivo uzaicina aiziet uz pilsdrupām pakāpelēt. Aizgājām un es uzrāpos uz augstā mūra jumta un apgājām apkārt pa ne visai plato malu. Pa stāvo, augsto, nodrupušo sienu es nelīdu mierīgā laikā, un tagad to izdarīju turpat vai vētras laikā. Atpakaļ nākot kad vajadzēja nokāpt un dažus metrus iet sāniski pa šauru dzegu, uznāca neliels vājuma brīdis, kad domāju, ka rokas pašas no sevis palaidīsies vaļā. Taču brīdi pastāvējis uz augstās, šaurās maliņas, pārvarēju baiļu sajūtu un tikām bez sarežģījumiem lejā.
24. augusts.
Iepriekšējo nedēļu daļēji pavadījām Vidrižos. Ceturtdien, kad atbrauca brālis, sākās visādi piedzīvojumi. Pie vakara aizbraucām pie kanjona izmēģināt dažādus pirotehnikas efektus filmēšanai. Pēc tam es mēģināju pāriet pa slīpo kraujas sienu virs bīstamās bedres un stāvā krituma. Bet tas laikam izdotos tikai ar speciāliem palīglīdzekļiem un tad es pēkšņi ticis virs bīstamās vietas vairs nevarēju noturēties un sāku ātri slīdēt gar cieto, grumbuļaino sienu, nobrāzdams līdz asinīm rokas un kājas, un atmuguriski, izraisīdams nogruvumu, iegāzos ieplakā zem stāvā krituma. Kūleņojot, vēl uzgāzās pāris pamatīgi akmeņi, tā kā, kad viss bija beidzies, es biju pamatīgi apdauzījies, apbrāzies un stīvs no akmeņu triecieniem.
Vakarā, kad krēsloja un metās tumšs, brālis teica, ka jāiet skatīties vai mežacūkas nerakņājas pa vāciešu kartupeļu lauku. Nu labs ir! Es paņemu ieročus, lielo lukturi un ejam. Pa to laiku jau palicis tumšs. Pa ceļu klusu tuvojamies vāciešu apstrādājamiem laukiem. Viss klusu. Vispār ļoti klusa un mierīga nakts. Kartupeļu lauks izrādās pārcelts citur. To konstatējam, kad esam apgājuši neesošās cūkas no pakaļpuses lauzdamies pa Melno silu. Ka nav, nav. Laužamies luktura gaismā ārā no biezā meža. Neveiksme gadījās pašā mežmalā, izejot uz nopļautas labības paugura. Pēdējais šķērslis bija aizaudzis grāvis ar slapjām dūņām un vecu ūdeni. Brālis pārlēca, bet man gadījās kļūme. Baterija nodzisa, sapinos krūma zaros un zālēs un atmuguriski gāzos iekšā, pazuzdams slapjā zālē un zaros. Kad izkūņojos ārā, izrādījās, ka zābaks piesmēlies ar lipīgu dūņu un arī bikses smagi cietušas. Neskatoties uz visu turpinām ekspedīciju pāri pauguram pa kaut kādu asu, pagaru zāli, tā ka iznāk lekt vien, kā siāmas kaķim pļavā. Lielais rudzu lauks, ko gribējām šķērsot, bija izcili nelabvēlīgs tādam mērķim, jo viss vienās veldrēs, sazin kādu dzīvnieku izgulēts un pie tam vēl slapjš. Un tāpēc lauzties cauri bija ļoti grūti. Kādu gabalu pavilkušies, kad brālis teica, ka nav ko, jāiet atpakaļ, bet es aizrādīju, ka grāvis nav tālu, bet, kad bijām izrāvušies vēl kādu gabalu tālāk, izrādījās, ka grāvis ir gan tālu un arī atpakaļ iet nav jēga un tā mēs turpinājām ar grūtībām brist cauri slapjajai, sakritušajai un samudžinātajai labībai. Kad paliek smagi, nogāžamies atpūsties. Debesis ir skaidras un zvaigžņu piebārstītas. Pa šo draņķīgo lauku mums nākas iet vēl ilgi arī gar mežmalu, kad esam to sasnieguši, līdz tiekam uz ceļa pa kuru dzen govis uz ganībām. Ceļu no abām pusēm apņem biezi krūmi un tālāk tie veido blīvu zaru velvi caur kuru neredz debesis un vispār neko neredz. Pilnīga tumsa. Neredz pats savu roku tuvplānā. Kad iededz lukturi, atklājas tumšzaļš tunelis, kas ved necaurredzamā tumsā. Pa to arī ejam, brīžiem ieklausīdamies un apstādamies. Pēkšņi, pa labi lejā, sāk brikšķēt zari. Kāds zvērs laužas caur krūmiem. Sadzirdējis mūs, tas attālinās biežņā.Tālumā tumsā dun slūžas. Brālis, kaut kur aiz muguras, iededz lākturi. Uz blīvo zaru ekrāna parādās milzīga, spocīga un baisma ēna ar cirvi rokā. Tas esmu es. Beidzot tiekam ārā, jaunā laukā. Tas ir puķuzirņu lauks. Iet samērā viegli, bet viens vienīgs ūdens. Kad esam izbriduši ārā, bikses liekas, kā mērcētas vannā. Tepat jau ceļš un arī ezers būs. Nekā! Izrādās, man viss tumsā sajucis. Ezers kaut kur atpakaļ, bet priekšā spīd darbnīcu prožektors. Divas spokainas ēnas parādās zaļganbaltās gaismas pielietajā laukumā. Pie ēkas kādai mašīnai blāvoja aizmugurējās sarkanās uguntiņas. Pēkšņi, riedami izleca divi suņi un ēnas zaglīgi pazuda tumsā. Suns, spuldzes apspīdēts, stāvēja uz paaugstinājuma neko nesaskatīdams, taču riedams. Tā mēs šķērsojot pļaviņu, gan meža puduri, aizkūlāmies mājās gar Džeikariem nonākot uz mūsu mājas pakalna. Vilkaču silā iebrēcās kāds nakts putns un es vēlreiz nodomāju, ka vajadzētu iegādāties harpūnu šādiem vēlīniem nakts pārgājieniem.
Sestdiena, 22. augusts.
Ieiet vēsturē, kā ļoti nozīmīga un ievērojama diena. Jāpiebilst, ka ne tikai sestdiena vakars, bet arī nakts uz svētdienu. Šajā naktī notika pirmā filmas uzņemšana. No Vidrižu kluba tika atvesti 2 prožektori, 2 piecsimt vatu lampas, 4 tūkstoš vatu lampas (tās mēs neizmantojām). Pēcpusdienā laiks pagāja dzenot rokā internāta foto pulciņa vadītāju, līdz beidzot dabūjām piecsimt vatu reflektoru, labo statīvu un baltās gaismas 100 vatu reflektoru. Atpakaļceļā vēl no Modra dabūjām dienasgaismas lampu. Un tā sestdienas vakarā pie torņa piebrauca mūsu limuzīns piekrauts ar rekvizītiem un aparatūru. Tie bija 4 reflektori, 1 prožektors, 2 pagarinātāji, kinokamera, statīvs, 2 statīvi gaismām, lielā soma ar 2 diaprojektoriem, filmām, ventilatoru, diapozitīviem un citiem sīkumiem, 2 palagi - ekrāni, kinoprojektors, maiss ar pirotehniskiem spridzekļiem un pulvera burku, soma ar fotoaparātu, eksponometrs, atstarotājplāksne un cilindrs kombinētajiem skatiem. Bez tam, augšā jau bija nolikti 1 prožektors un pāris lampas. Pēc tam izrādījās, ka ir vajadzīgas vēl putuplasta kastes (2,5) un garāmbraucot paķēru vēl 4 pudeles dzeramā. Pirmiem iekšskatiem bija paredzēts 7. stāvs. Ķērāmies pie prožektoru un reflektoru izvietošanas. Es ielādēju kinokamerā filmu un pirms vēl saule nav norietējusi, izgājām uzņemt torņa panorāmu ar radio namu. Tad atkal turpinājām sagatavošanās darbus. Atbrauca Viesturs un vēlāk arī Balodis. Bija visi, izņemot Valtu. Pēc gaismu pārbaudes un blendes noteikšanas tika iemēģināta un uzņemta neliela epizode ar aparatūras pulti un dežurantu no augšas. Pēc operatora komandas Viesturs sāka nesteidzīgi spaidīt pogas, uzgrieza mājas telefona numuru, pamuldēja pāris sekundes ar sievu. Nākošie kadri ar dežurantu, bija no zemes slīpā rakursā. Tad ietilpa arī televizora panorāma un elektroniskā pulksteņa tuvplāns, kad tas rādīja 23:39.. Kad iekšskatu uzņemšana bija pabeigta, tehniku lādējām iekšā liftā, lai brauktu lejā. Es vēl uzņēmu pāris kadrus no televizora ekrāna. Tikmēr lejā norisinājās apgaismes ķermeņu uzstādīšana. Tā nemaz nav tik vienkārša lieta visas lampas un prožektorus nostādīt optimālākajā variantā. Tumsā notiek rosība pa leju un arī pa augšu. Viens sēž uz jumtiņa virs ieejas un ņem pretī „dzīslas”, ko karina ārā no 2. stāva iluminatoru. Tikmēr es gatavoju pirotehniskās bumbas. Bez tam vēl tiek pietecināta pudele benzīna no motorollera. Kad apgaismošana beidzot ir kārtībā, izmēģinām kārtējo dubli. Pie torņa piebrauc mašīna, pa durvīm četrāpus izmeimuro Balodis un mērkaķa ātrumā pajoņo garām kamerai. Pēc liktenīgām sekundēm, atsvabinājies no stūres, svarīgi aizskrien papus. Epizodi izmēģinām vēlreiz un pēc uguņošanas efektu pārspriešanas, sākam uzņemt. Gints pļaviņā palaiž dūmsveci. Pa vārtiem ar ieslēgtiem prožektoriem piebrauc mašīna un asi pagriezdamās gar degošo joslu, nobremzē. Atsprāgst durvis, un Balodis atkārto noslīpēto operāciju. Pēc pāris sekundēm seko otrs statists. Dublis uzņemts. Vienīgi dūmsvece nedūmoja tā kā bija paredzēts un benzīns nodega pārāk ātri. Neskatoties uz šīm neveiksmēm, ķērāmies pie gatavošanās otrajam dublim. Atkal jāpārkārto gaismas tā, lai pēc iespējas labāk izgaismotu ieejas kabīni, kurā jāiedrāžas garajam un jāspaida pogas. Vienu piecsimtnieci nostiprinām pat kabīnē tā, lai kamera neredzētu. Kad viss sagatavots, atkal atsākam uzņemt. Balodis iedrāžas iekšā, pēc inerces ļengani uzdrāzdamies durvīm, tās parausta, drudžaini sastāda šifru, bet durvis neatveras. Tad izskrien ārā, pablenž un augšu un ieraudzījis krītošu degošu priekšmetu, pieplok sienai un aizjoņo tumsā. Dubli atkārtojam otrreiz. Šoreiz degošie izdodas labāk, bet Balodis, atkal promskriedams, pārāk māksloti vicina rokas. Ar benzīnu aplietie putuplasta flakoni, ko no jumtiņa sper degošus pa gaisu asistents, turpina degt uz asfalta. Gaismas ķermeņus sakoncentrējam dzelzs trepīšu virzienā. Šeit notiks pašu galveno triku uzņemšana. Lai uzņemtu efektīgus skatus, nospriežam, ka Viesturam jākāpj uz augšu, kādi 10 metri ar putuplasta kasti un benzīna pudeli un no turienes jāgāž degošs blāķis lejā, kad Balodis sāk kāpt augšup. Kamēr nosakām vajadzīgo rakursu. Viesturs, apbruņojies ar rekvizītiem, rāpjas augšup. Pēkšņi viņš iebļaujas un prožektoru gaismā parādās benzīna pudele, kas griezdamās krīt lejā. Es esmu turpat blakus, bet nobīties nepaspēju. Pudele, par laimi, nesaplīsa, bet benzīns gan izšļakstījās pamatīgi, arī uz lampām un sāka čūkstēdams iztvaikot. Pretējā gadījumā būtu varējis notikt pamatīgs sprādziens vai aizdegties prožektori. Pēc brīža pudele ir nogādāta augšā. Es nolaistu ar fasādi, un tikko aizdedzinu to, Viesturs aizdedzina ar benzīnu pielieto kasti. Balodis pieskrien un sāk rāpties augšup. Pēkšņi no augšas gāžas degoši priekšmeti. Viņš pieplok pie sienas, un tie noiet gar muguru. Tad izrādās, ka kamerai atspere notecējusi un dublis jāatkārto. Viesturs atkal rāpjas augšup ar jaunu kasti un pudeli. Šoreiz dublis izdodas efektīgāks. Degošā kaste tiek mesta precīzi virsū, tā ka Balodis paliek karājoties vienā rokā, lai izvairītos no tās. Arī apakšā notiek uguņošana. Liesmās tiek mestas alumīnija bumbas. Kastē ar flakoniem krizdama vareni pašķīst degošos fragmentos. Atkal notiek ķibele. Gaismas pievilināts uzņemšanas laukumā parādās liels krupis, kas pēc brīža iztramdīts ielec reflektorā sasizdams 500 w lampu. Tās pāris sekundes deg mezdama zilas dzirksteles, bet krupis gurdi aizrāpo zālē. Viss asfalts piemētāts ar degošiem putuplastiem. Savākuši aparatūru, braucam uzņemt kadrus, kur Balodis rāpjas uz augšu ārā no šahtas pa trepītēm. Filmējam no balkona uz leju pa atvērto lūku. Te gandrīz visu izbojā Viesturs, kurš komentēdams blenž lejā un gandrīz nokļūst kadrā. Balodis izrāpies no lūkas, viņu fiksi iegrūž iekšā. Visa šī jezga beidzas stipri vēlu naktī - apmēram puspiecos.
15.septembrī.
Tas arī īsumā viss par šo pirmo uzņemšanu. Par to beidzu rakstīt tikai šodien. Filmu no attīstīšanas ateljē brālis izņēma 9. septembrī, bet es to redzēju tikai trīs dienas vēlāk. Viss ir izdevies, arī tie labākie triku momenti. Bet filma tomēr bija saķērusies pāris vietās, bet vienā tas tikai nāca par labu. Bija saķēries sliktākais dublis pie torņa, kuru tāpat vajadzētu griezt ārā. Filmu norullējām arī svētdien pie Baložiem un vēl pēc tam, caurskatot.
Pašreiz ir pēcpusdiena. Arī šovakar paredzēts filmēt. Kamera dabūta no Aināra. Divas tūkstošnieces. Bet ārā drūms, apmācies laiks. Stipri līst un pa reizei atskan pērkona grāvieni un zibens zibšņi. Gribēju pierakstīt pāris sakritības.
1. Kādreiz apmēram 9-10 gadu vecumā vai pat vēl agrāk, salasījies grāmatu par celekantiem, savos manuskriptos pierakstīju paša izgudrotu zivs nosaukumu - lacimen. Pēc gadiem literatūrā uzzināju, ka ir arī tāda celekantu sugas zivs latimērija.
2. Pēdējā fantastiskajā romānā, ko rakstīju 1985. vai 86. gada sākumā vienam fiziķim bija vārds Prospers, ko ilgi gudrojot izdomāju. Tagad, 10. klasē mācoties „Hamletu”, izrādījās, ka kādā teikā gudrajam burvim ir vārds Prospers (Prospero).
Aina stāstīja šādu gadījumu. Kādreiz, kad viņa kādu laiku dzīvoja pie Montas kādu nakti bijis liels vējš un pērkona negaiss. Viņu pārņēmušas lielas bailes, kad pa logu ieraudzījusi mistisku skatu: mežā, kurā trakoja vējš, ik pa brīdim uzšāvās zaļa, spoža uguns. Viss mežs plaiksnījās zaļā gaismā. Tāda parādība parasti nekur nav novērota. Bet tajā laikā Monta gulēja un mocījās ar stiprām galvassāpēm un jutās ļoti slikti, gandrīz uz bezsamaņas robežas.
Kinožurnālā Frederiko Fellīni intervijā stāsta interesantus atgadījumus. Bērnībā viņš kādu laiku skaņas redzējis noteiktās krāsās. Piemēram, kūtī mauj bullis, bet viņa acu priekšā viļņojas liels tumšsarkan brūns paklājs, kas tuvojas un pazūd ausī. Vai arī tornī nozvana zvans, bet Fellīni redz, ka no zvana atdalās lieli vibrējoši sudraba diski, kas lēnām piepeld un pazūd pierē.
22. septembrī.
15. septembrī, otrdien, kā arī naktī uz 16. septembri notika kārtējā filmēšana. Sarunāts bija arī lāzers, taču izbraukājām Turaidu un tā arī nedabūjām. Šinī reizē piedalījās arī Valts. Uzņēmām iekšskatus, kur Viesturs pārbaudījis statnes, nobrauc ar liftu pie Valta, sāk pļāpāt un galu galā abi tiek nozūmēti. Valts bija spēlējis Tautas teātrī, tā kā viņa bojāejas aina izdevās diezgan naturāli. Paši lielākie efekti nāca, kad vajadzēja uzņemt grautiņa skatus. Veči no noliktavas saveda augšā lielu lūžņu kaudzi. Ar divkārt lielāku ātrumu filmējām, kā no griestu puses gāžas četkantīgi bleķa karkasi, kurus Viesturs sēdēdams virs durvīm meta lejā. Jau pirmajā reizē iznāca efektīgi, kad viens karkass palekdamies ripoja un apstājās uz grīdas esošās kameras priekšā. Tad vēl uz jaunās pults gāzās griestu plāksnes ar putuplastu un lidoja kabeļi un kabeļrosti. Beigu beigās vēl piestūķējām ar blokiem un nogāzām tukšo statni 2. stāvā gar zemi. Tajā naktī gan tornī dārdēja ellīgi trokšņi. Un filmēšana, starp citu, beidzās atkal tajā pašā laikā - ap puspieciem no rīta.
Pagājušo nedēļu pūta lielie rudens vēji, bet nakts no sestdienas, 19. septembra uz svētdienu, kad bijām Vidrižos, vispār bija šausmīga: plosījās stiprs vējš, lietusgāzes un ik pa brīžam nošķīda zibens, kam sekoja pērkona grāvieni. Tad viss nomierinājās, bet dziļi naktī sākās atkal viss no gala. Bet mazajā jumta istabiņā šādās naktīs ir sevišķi omulīgi...
Vidrižos daļēji izlasīju un caurskatīju 1937. gadā izdoto Montas grāmatu „Pasaules pamatu apskats”, ko sarakstījis kāds indiešu joga.
29. septembrī.
Svētdien, pēcpusdien lauktehnikā pirmo reizi redzēju dzērves aizlidojam diezgan zemu pie horizonta. Pirmdien kolhoza tīrumā otrreiz redzēju virs galvas aizlidojam nevienādu kāsi. Kļuvis vēss, temperatūra nedaudz virs 10º C.
22. oktobrī.
Pagaidām pieturās labs laiks. Katru dienu bezvējš, saulains, bez neviena mākonīša. Pirms kādas nedēļas nedaudz tornī pafilmējām aparatūru skatus. 10. stāvā es starp statnēm noliku metāla trijkāji ar 1000 w lampu un nepamanīju, ka viena kāja pieskārusies statnes malai. Kā sprauda dakšiņu kontaktā, gar kājām nošķīda zilganbaltu dzirksteļu kūlis, atskanēja skaņa kā no elektrometināmā un stāvs iegrima tumsā. Brālis nomurminājis „tikai mieru”, noskrēja lejā. Izrādījās izbliezts kaut kāds tur pusautomāts. Statīva alumīnija kāja apakšā bija nokususi augstā temperatūrā. 18. oktobrī koncertējām ar „Satezeli” Sporta pilī, manēžā. Divi nogurdinoši koncerti dienā, 3 notēmētas telekameras, bet vispār interesanti. Pāris kora gabalus pavadīja kāds čalis uz 21. vai 7. Jamahas. Dabūju dzirdēt vienu otru saniknotu frāzi, ko lieto aizkulisēs Ģirts Jakovļevs, kad nav ar ko apmierināts.
Ivo pēc priekšpēdējās pārbaudes paziņoja, ka, iespējams, ņems bruņutanku daļā un tad uz Afganistānu.
30. oktobrī.
Vakars pēc saulrieta palicis pavisam vēss, tā ka braucot atceļā no „Sikspārņu” puses pie Gaujas, kādā piestātnē, uzkūrām nelielu ugunskuru. Bija jau tikpat kā satumsis un arī vairāk nekā nebija, kā divas sērkociņu kastītes. Pēc kāda laiciņa tomēr izdevās iekurt nelielu ugunskuru naksnīgās Gaujas krastā. Vakars bija auksts, mierīgs. Virs pretējā Gaujas krasta mežiem lēnām parādījās un cēlās arvien augstāk spožais Jupiters. Pēkšņi otrpus Gaujai, tuvāk uz tilta pusi paspīdēja kāda uguntiņa. Vienreiz, otrreiz un mums bija skaidrs, ka kāds vēl tomēr klaiņo šajā vēsajā vakarā gar upi. Pasildījušies pie ugunskura, to noslāpējām un pabraucām kādu gabalu pa taku uz priekšu, kamēr atradāmies tieši pretī viņiem. Tie bija divi cilvēki (vairāk nemanīja), kas bija sakūruši lielāku ugunskuru un baterijas gaismā lauza zarus, ka brīkšķ vien. Kad aizbraucām uz tilta, izrādījās, ka viņu ugunskurs ir daudz tālāk, nekā es biju domājis un no izlūkošanas nekas nesanāk.
1. novembrī, svētdiena.
Vakar bijām Vidrižos. Laiks līdz šim pieturējies skaidrs, saulains bez nokrišņiem. Dienu dienā sauli neaizsedz ne mākonītis, bet vēss arī ir. Dienā tikai līdz 5 - 7 grādiem. Kanjona pakājē, kur biju aizgājis, ieplakā plešas liels dīķis ar zemesstrēli līdz pusei un robotiem krastiem. Tas visu vasaru sausāks nekļuva un tagad to ir pārvilcis apmēram 2 - 3 cm biezs ledus vāks. Dīķis vispār bija dziļš, droši vien man līdz kaklam dziļākajā vietā. Mazliet tālāk ir otrs, mazāks dīķis. Zem ledus apakšā var redzēt pa ūdeni pārvietojamies sīkus kukaiņus. Dīķa ledū atspoguļojas kanjona stāvās kraujas, ko apspīd sārtā, rietošā saule. Kādu laiku es tur sēžu augšā, kājas malai pārkāris. Saule riet man tieši pretī, debess zila kā Panamā, un apkārt ir miers un klusums. Ja būtu pie rokas mutes harmonikas, uzspēlētu kaut ko vesternisku, jo jūtos brīvs uz šī kanjona augstā krasta, kā Kalifornijā indiāņu un kovboju laikos. Ļjanoestakādo, bet caur krūmiem apaugušo līdzenumu plūst Pekosas upe.... Vakars ir vēss, un es dodos tālāk uz Mirdzošo spoguli.
Kad atgriežos no saviem klejojumiem, termometrs rāda -1˚. Kaut gan esmu sporta jakā, bet man ir silti, tomēr jauki ir atkal pārrasties mājās, kur kamīns jau kurās un tā priekšā nolikts mīksts klubkrēsls.
6. novembrī.
Šodien ar Ivo devāmies izpētīt Lorupes tiltu. Viņš nesen atklājis, ka tilta iekšienē abās pusēs iet divi tuneļi. Tilta otrā galā apakšā zem dzelzsbetona konstrukcijas ir dzelzs durvis. Tās mēs paveram un ejam iekšā. Aiz durvīm atrodas īss, tumšs gaitenis, perpendikulārs tiltam. Tas ir šaurs un mitrs. Nolemjam iet pa labo tuneli. Gaiteņa sienā ir paliels, četrkantīgs atvērums, aiz kura, necaurredzamā tumsā, aizstiepjas zems tunelis. (Shēma)Tieši virs galvas iebūvēta bieza dzelzs plāksne, kura apdullinoši nodārd līdz ko brauc pāri. Baterijas gaismā sākam iet pa baiso betona tuneli, kas neviļus liek domāt par kara laika vācu slepenajām apakšzemes šahtām un tuneļiem. Ik pa brīžam nodārd plāksne, radīdama dobju, draudīgu atbalsi visā tunelī. Šeit reti kad kāds izkliedē biezo absolūto tumsu, ja nu vienīgi tādi klaiņotāji kā mēs. Uz sienām baterijas gaismā brīžiem redzami kaut kādi uzraksti vai nesaprotamas dīvainas zīmes. Tunelis sadalīts posmos, kurus atdala siena ar tādu pašu četrkantīgu caurumu kā sākumā. Uz vienu mirkli pēkšņi uzmācas baisa sajūta, kad gandrīz gribas ātrāk tikt laukā no drūmā koridora ārā, svaigā gaisā, bet tad no tumsas pēkšņi iznirst uz grīdas sakrauta neliela čiekuru kaudze. Šķiet, to kāds dzīvnieks darījis. Tālāk ik pa noteiktam gabalam rēgojas vēl nez kādas sīkas čupiņas izkliedētas. Tumsā drūmi dārdi aizskan pa tuneli un liekas, ka kaut kur kāds staigā, kaut gan tā ir mūsu pašu atbalss. Grīdā parādās gaišs caurumiņš. Pa to var redzēt, ka esam lielā augstumā. Otrā tādā pašā caurumā iesprausta tukša „Tarhuna” pudele. Kad esam aizgājuši līdz galam, izrādās, ka izejas nav. Nākas iet visu garo ceļu atpakaļ. Neko ceļā neesam sastapuši, bet domājām, ka varētu būt kādi palieli grauzēji, un turējām gatavībā nažus. Tikpat garš ceļš atpakaļ un beidzot atkal izkļūstam dienas gaismā, gaišajā, skaistajā pasaulē.
8. novembrī.
Vakar vakarā sāka snigt un svētdienas rītā, kad piecēlos, pa logu ieraudzīju apsnigušus kokus, zemi, ielas. Skats kā īstā ziemas dienā. Sniega kārta uz ielas ≈10 cm. Kad vēlāk aizbraucām uz Vidrižiem, sāka noskaidroties, kļuva aukstāks un galu galā izklīda mākoņi, sevišķi tīras, zilas krāsas debesīs atsegdami tālu Sauli, kas atgādina par tuvojošos auksto ziemu. Pilnīgs miers un klusums valda apkārt, jo nav ne vēsmiņas. Nē, tomēr tas nav klusums: no kokiem nemitīgi krīt sasnigušā sniega pikas. Temperatūra vēlāk - 4˚C.
3. decembrī.
Sniegs kādas divas reizes jau paspējis nokust un vēl joprojām laiks ir samērā sauss, apmācies, silts un bez vēja.
Ivo aizbrauca uz armiju 9. vai 10. un kopš svētdienas vairāk neesmu saticis. Viens no pēdējiem mūsu sirojumiem bija, šķiet, nemīlīgs lietains sestdienas 7. novembra vakars, kad izžuvušā ezera krastā palaidām lielo dūmu pulvera bundžu. No pretējā krasta tas bija skaists, pat varbūt fantastisks skats, kā biezie, baltie dūmu vāli veļās pār mierīgo ūdens virsmu. Tad pēkšņi kārba aizdegās ar dzeltenu liesmu, kas meta tumšajā ūdenī drebošus atspulgus.
Pēdējā reizē viņš bobsleja trasē pārdūra riepu un tāpēc atkal kaut kur klejojām ar kājām. Kad atgriezāmies pie mājām, viņam vajadzēja iet iekšā un viņš teica, ka varbūt vēl kaut kad piekāpšot. Taču vairs neatnāca. Pirmā vēstule atnāca no Maskavas lidostas, bet tagad nesen uzzināju, ka Ivo aizsūtīts uz Vladivostoku, seržantu skolā. Vilciens uz turieni iet 10 diennaktis, bet lidmašīna - 8 stundas.
7. decembrī.
Šovakar beidzot sācis pa īstam puteņot.
Trešdien, 9. decembrī kādas 2.5 stundas spēlēju un izdarīju ierakstu kasetē no sintezatora nē, bet elektriskajām klavierēm (?) YAMAHA - PSR. Autonoms stroķis, diezgan jaudīgi skaļi kontrolskaļruņi abās pusēs, barošana no parastajām baterijām. Iespējas: 16 tembri, 16 ritmi, katram 5 variācijas un staigājošais bass. Kasetē ierakstīju pirmo personīgo koncertu (ir jau arī kļūdas, bet visumā interesanti, eksperimentāli mēģinājumi). Pagājusi 471 diena kopš tās dienas, kad sāku spēlēt 21. Jamahu.
Sigulda.
24.decembrī, Ziemassvētku vakarā aizgājām uz baznīcu. Bijām atnākuši stundu agrāk pirms sākuma, bet augšā ērģelniece jau ielocīja pirkstus un pamazām lasījās koris. Cilvēku nāca arvien vairāk. Beigās bija pilna zāle un vēl kājās stāvēja pūlis līdz pus zālei. Manīju daudz pazīstamu cilvēku, to skaitā arī pašu maestro Raslavu, kurš svinīgi stāvēja pūlī. Tad sākās baznīcas dziesmas un gari garie mācītāja sprediķi. Pārradāmies nosaluši mājās un pie angļu Ziemassvētku dziesmiņām iededzinājām savu eglīti. Man šķiet un esmu arī pieradis, ka Ziemassvētku vakars nemaz nav iedomājams bez šīm jaukajām angļu dziesmiņām.
27. decembrī, svētdien jau no rīta Vidrižos gatavojāmies ķekatām vakarā. No putuplasta, kastēm, lupatām izgatavojām pūķa galvu. Vakarā mūs aizveda uz jauno māju muižas pusē, kur vajadzēja apstaigāt dzīvokļus. Brālis bija šausmīgs pūķis, liels rīma, kuru tik nomierināt varēju es - klaidonis dīdītājs ar klarneti spēlēdams austrumnieciskas melodijas. Silvija virvē vilka Ainu, sagūstīto princesi. Pēc jaunās mājas devāmies tālāk uz Līvānu mājām. Vispār cilvēki bija diezgan kūtri un gaidīja tikai no mums visādus priekšnesumus. Kādā mājā durvis, kā jau tas laukos mēdz būt, nebija aizslēgtas. Mēs visi četri iegājām klusi kā spoki, devāmies uz priekšu pa krēslaino koridoru kāpņu kreisajā pusē. Koridora galā bija istaba, no kuras patlaban neko nenojauzdama, nāca ārā kāda jauna sieviete. Un tad viņa ieraudzīja plušķaino pūķa galvu, kura priecīgi ieaurojās un vēl kaut kādus spokainus tēlus un spalgi ieķērkdamās, kā gumijas rauta, ieleca atpakaļ istabā. Vienā citā mājā bija vesels bars cilvēku un liels akvārijs pie sienas un tad gāja vaļā upura ķeršana pa istabām. Pusaklais pūķis gandrīz būtu apgāzis akvāriju, lēkšodams pa šaurajām ejām. Tādā garā izstaigājām visu to Vidrižu galu līdz pat muižai. Bija pamatīgs atkusnis, vietām tīrs ledus un virsū ūdens dažviet līdz potītēm, bet man kājās bija tikai tenisčības.
