Valentīnas Danes Boļeslava meitas (dzim. Dzalbe) stāstījums par savas dzimtas saknēm Krāslavas novada Aulejas pagasta Aulejā
Stāstījumā par dzimtu izmantotas manu vecāku atmiņas, Zenobijas Vilcānes (dzim. Dzalbe) pieraksti un pārējo dzimtas radu stāstījums.
Dzalbu dzimtas mājas un īpašumā esošā zeme atrodas vienā no skaistākajām Latgales vietām, Aulejas ezera krastā. Mājas, kurās es piedzimu, ir cēlis vecvectēvs Vincents Dzalbs 19.gs., otra māja pabeigta 20.gs. sākumā. Viensētu agrāk dēvēja par “Vincānu” mājām, tagad saucas “Akas”.
Foto. Dzalbu dzimtas mājas.
Pēc vecvectēva Vincenta Dzalbs nāves visu īpašumu mantoja dēls, mans vectēvs Pēteris Dzalbs.
Pēteris Dzalbs Vincenta d. (1866.-07.1941.)
Foto. Pēteris un Karolīna (dz. Konošonoks) Dzalbi pirms Pirmā Pasaules kara.
Pēteris Dzalbs izveidoja ģimeni, salaulājoties Aulejas katoļu baznīcā ar Karolīnu Konošonoks (1870.-1940.05.). Abi bija ļoti ticīgi katoļi, vectēvs kā turīgs saimnieks ar saviem līdzekļiem esot palīdzējis pie baznīcas atjaunošanas, sakopšanas darbiem un reizēm arī kalpojis baznīcā. Saimniecībai piederošās zemes platības bija diezgan lielas (Aulejas ciemā, Doskos, Viselkos), bija vairākas govis, aitas un zirgi - gan smagsvara vilcēji, gan rikšotāji. Saimniecībā kalpu nebija, tikai lielos darbos aicināja apkārtējos cilvēkus palīgdarbos. Bez zemes, īpašumā bija arī divas dzīvojamās mājas, šķūnis, kūts, klēts, rija un pirts ezera krastā. Ciema centrā piederēja pasta māja, saukta par špiteļu. Katrs varēja ieiet apsildīties ziemas laikā, padzert tēju ar līdzpaņemto azaidu. Paši kopa zemi, audzēja visu nepieciešamo ģimenei. Graudaugu apstrādei bija kuļmašīna un rokas dzirnavas, kuras ir vēl saglabājušās arī tagad. Audeklus auda ar lielajām stellēm, no kuriem gatavoja darba apģērbus un palagus. Vectēvs vēl tirgojās ar mežu, gan tos uzpērkot, gan pārdodot. Vienā no mājas istabām esot bijis veikaliņš un telpa pamatskoliņai.
Foto. Pēteris, Karolīna, Amālija Dzalbi.
Pētera un Karolīnas ģimenē piedzima 7 bērni, trīs no tiem, vēl mazi būdami, mira no difterijas. Pārējie četri izauga:
Genovefa Dzalbe (vēlāk pārkrustīta par Evģēniju), (06.02.1896.- 17.02.1976.);
Boļeslavs Dzalbs (13.06.1903.-16.09.1978.), mans tēvs;
Alberts Dzalbs (25.01.1907.-08.11.1996.);
Amālija Dzalbe (02.03.1909.-23.03.1999.).
Foto. Dzalbu ģimene. No kreisās 1.rindā: Dzalbs Boļeslavs, Dzalbs Alberts.
2.rindā: Ģenovefa (Evģēnija)… … Amālija Dzalbe. 1937.g.
Foto. Vectēvs Pēteris Dzalbs ar mazbērniem Fēliksu, Lūciju, Vili. 1937.-1938.g
Jau no mazām dienām viņi, kā jau visi lauku bērni, tika radināti pie visiem lauku darbiem. Skolas gaitas visi bērni uzsāka turpat Aulejas pamatskoliņā. Nekur jau tālu nebija jāiet, jo skoliņas telpas atradās mūsu dzīvojamās mājas telpās.
Foto. Visi kopā. 1939.g.
Tas bija laiks vēl pirms Pirmā pasaules kara. Vectēva liktenis mūža otrajā pusē bija diezgan traģisks. 1941.gada jūlijā, krievu armijas tanku daļai virzoties cauri ciemam, vectēvs Pēteris Dzalbs ar draugu Jāni Dzalbu izgāja pretī tankiem un kā ciema vecākais, uzrunājot tankistus poļu valodā, kuru viņš labi pārvaldīja, lūdza, lai tie neizposta ciematu. Krievu karavīri nosauca viņus par fašistiem, aizveda līdz baznīcai un lika tiem bēgt, sakot, ja izbēgsiet, jūsu laime, un šāva. Vectēvu nošāva ātri, bet Jānim izdevās izbēgt, ieskrienot rudzos. Jānis bija jaunāks un ātrāks. Nākošajā dienā, Jānis, kurš bija nosirmojis pa vienu dienu, izstāstīja Pētera ģimenei, par notikušo traģēdiju. Pēteris un Karolīna Dzalbi atdusas Aulejas ciema kapos.
Turpmāk stāstījums būs par pārējiem Dzalbu dzimtas turpinātājiem.
Evģēnija (Genovefa) Bērzkalne Pētera m. (dzim. Dzalbe, 06.02.1896.-17.02.1976.)
Pirmā skolas gaitas Aulejas pamatskoliņā uzsāka Genovefa Dzalbe. Skolā viens no skolotājiem bija Rūdolfs Bērzkalns Brenča dēls (1884.-02.1967.). Skolotājam iepatikās spriganā Genovefa, laikam ritot starp abiem izveidojās cieša draudzība, kura pārauga mīlestībā. Kad Genovefa sasniedza precību gadus, Rūdolfs lūdza Pēterim un Karolīnai Dzalbiem atļauju precēt Genovefu. Vecāki bija ļoti kategoriski pret šīm laulībām, jo Rūdolfs bija luterānis. Mīlestība starp Genovefu un Rūdolfu bija tik stipra, ka, neskatoties uz vecāku aizliegumu, viņi nolēma nepakļauties aizliegumam. Katru gadu 14.augustā Aglonas baznīcā notiek lieli katoļticīgo svētki, uz kuriem sabrauc svētceļnieki no visas valsts. Uz Aglonu zirgu pajūgā devās arī Pēteris un Karolīna Dzalbi. Tās dienas naktī Rūdolfs Bērzkalns ar strauju zirgu pajūgu piebrauca pie mājas. Genovefa paņēma līdzi tikai vienu lakatiņā iesietu kleitiņu un aizbrauca līdzi Rūdolfam. Viņi devās uz Asūnes pusi, tur kur bija Rūdolfa vecāku mājas. Tur Genovefa Dzalbe salaulājās ar Rūdolfu Bērzkalnu, pārejot citā ticībā un mainot vārdu Genovefa uz Evģēnija. Pēc aizbraukšanas, Evģēnija ar saviem vecākiem vairs netikās. Drīz vien Evģēnija un Rūdolfs Bērzkalni dodas uz Pēterburgu un tur Evģēnija izmācās par skolotāju.
Foto. Evģēnija Dzalbe.
Foto. Eiženija un Rūdolfs Bērzkalni Pēterburgā.
Pēc Latvijas valsts nodibināšanās, abi atgriežas Latvijā un strādā par skolotājiem, visilgāk Brāļu Skrindas vārdā nosauktajā pamatskolā Marindzejā (Atašienē). Bērzkalnu ģimenē piedzimst 4 bērni. Meita Zinaida mirst bērnībā. Valentīns Bērzkalns (Rūdolfa d.) dzima 1914.gada 18.februārī. Valentīns mācās Rēzeknes skolotāju institūtā, pēc tam iestājas Rīgas konservatorijā. 1943.gadā apprecas ar Veroniku Zagorsku. Vācu laikā Valentīns Rīgā nodibina sieviešu ansambli “Sidrabene”. 1944.gadā Valentīna Bērzkalna ģimenē nāk dēls Kaspars. Tanī pašā gadā Valentīna ģimene dodas bēgļu gaitās uz Vāciju un pēc tam uz Ameriku; Amerikā Valentīns darbojas mūzikas jomā. Valentīns Bērzkalns Rūdolfa dēls 1975.gada 18.februārī aiziet no šīs pasaules, paglabāts ASV.
Evģēnijas un Rūdolfa Bērzkalnu otrais dēls Anatols (06. 1922.-11.10. 1995.).
Anatols pēc vidusskolas iestājās konservatorijā. Lai nevajadzētu dienēt vācu armijā, sāk muzicēt Bandera pūtēju orķestrī. Vācu armijai atkāpjoties, nokļūst Vācijā. Vācijā Anatols Bērzkalns apprecas ar dziedātāju Ženiju. No Vācijas abi aizbrauc uz Ameriku, kur strādā par pianistu un pasniedzēju. 1995.g. Anatols Bērzkalns Rūdolfa dēls aiziet no dzīves un ir apglabāts ASV.
Evģēnijas un Rūdolfa Bērzkalnu trešais dēls Artūrs (1928.g.) pēc vidusskolas 1944.gada pavasarī no ielas tiek paņemts vācu armijā, pēc tam no Vācijas, karam beidzoties, aizbrauc uz ASV. Tur Artūrs beidz koledžu un kā inženieris strādā Aļaskā, Teksasā. Tālāk par viņa likteni ziņu nav.
Padomju Latvijas laikā Evģēnija lūdza valsts iestādēm atļauju aizbraukt uz ASV apciemot dēlus. Atļauja netika dota un līdz pašas dzīves beigām, Evģēnija un Rūdolfs savus dēlus vairs neredzēja. Abi turpināja dzīvot un strādāt par skolotājiem Atašienē. Rūdolfs Bērzkalns (Brenča d.) mirst 1967.g. februārī, Evģēnija Bērzkalne Pētera meita, aiziet no dzīves 1976.g. 17.februārī, abi atdusas Atašienes kapos.
Foto. Eiženija Bērzkalns (dz. Dzalbe) pie vīra Rūdolfa Bērzkalns kapa Atašienē. 1967.g.
Foto. Eižēnija Bērzkalne (tēva māsa) ar saviem dēliem Anatoliju un Valentīnu (ar brillēm).
Alberts Dzalbs Pētera d. (25.01. 1907.- 08.11. 1996.)
Alberts Dzalbs, Pētera dēls, dzimis dzimtas mājās Aulejā, krustīts Aulejas baznīcā. Bērnu dienās, spēlējoties ar draugu rijā, atdarinot pieaugušos, svilināja salmu cūku, nodega rija un arī vairākas Aulejas ciema mājas. Alberta tēvs Pēteris Dzalbs no saviem ietaupījumiem samaksāja par nodarījumiem visām ugunsgrēkā cietušajām ģimenēm. Pēc pamatskolas beigšanas Alberts turpināja mācības Krāslavas ģimnāzijā. 16 gadu vecumā Alberts zaudēja vienu aci, tīrot atrastu ieroci, kurš eksplodēja. Mans vectēvs Pēteris Dzalbs bija nolēmis, ka Albertam jāizskolojas par mežzini. Armijā Albertu acs dēļ neņēma, bet vienu brīdi Alberts darbojās Daugavpils zemessardzē. Trīsdesmitajos gados Alberts iestājās mācīties Latvijas Universitātē Mežsaimniecības fakultātē un to arī pabeidza.
Foto. Alberts Dzalbs studiju laikā Rīgā. 1934.g.
Paralēli studijām Alberts strādā Tautsaimniecības ministrijā. Pirms Otrā pasaules kara Alberts apprecas ar Annu Voguli, viņiem piedzimst meita Dina Dzalbe (1939.g.). Dina Dzalbe studē Rīgas Politehniskā institūtā (RPI) ķīmijas fakultātē, vēlāk pēc aspirantūras kļūst par ķīmijas zinātņu doktori. Dinai Dzalbei, Alberta m., apprecoties ar Ernestu Šitcu, kopīgajā laulībā piedzimst 2 bērni – Mārtiņš un Kristīne.
Kara laikā Alberts Dzalbs nokļūst Krievijā un tur 1942.gadā uzsāk mācības un 1945.gadā pabeidz Maskavas Ļeņina ordeņa K.A. Timirjazeva v.n. Lauksaimniecības akadēmiju, specialitātē – ekonomists lauksaimniecībā, (pielikumā Diploma A No. 100687 kopija).
Pēc kara Alberts Dzalbs atgriežas Latvijā un 1947.gadā uzsāk darbu Latvijas PSR valsts inspekcijā kā agronoms – inspektors, ( piel. Darba grāmatiņas kopija).
Foto: Alberts Dzalbs darbā 1947.g.
Pēckara periodā Alberts nodibina jaunu ģimeni ar Austru Lazdiņu (1928.-1970.g.). Šīs laulības laikā 1952.gadā dzimst meita Vija Dzalbe. Vija izmācās par juristi un arī patreiz strādā savā profesijā. Vijas Dzalbes laulībā ar Igoru Liepkalnu 1994.gadā dzimst meita Līva Liepkalne.
1952.g. Alberts Dzalbs uzsāk darbu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (LLA) Ekonomikas katedrā kā asistents. 1963. gadā Albertam Dzalbs Pētera d. tiek piešķirts zinātņu kandidāta nosaukums (pielikumā Diploma MKD No 000328 kopija)
1964.gadā Alberts Dzalbs tiek ievēlēts Ekonomikas katedrā par docentu un pēc tam par vadītāju. 1966.gadā PSRS Augstākā Atestācijas komisija Albertam Dzalbs (Pētera d.) piešķir zinātņu docenta nosaukumu Ekonomikas un lauksaimniecības organizācijas katedrā, (pielikumā Docenta atestāta MD....No 030503 kopija).
Alberts Dzalbs aktīvu darbību LLA turpina līdz 1992.gadam, pēc tam dodas pelnītā atpūtā – pensijā. 89 gadu vecumā Dzalbs Alberts (Pētera d.) aiziet no dzīves un atdusas Rīgas Meža kapos.
Amālija Dzalbe Pētera m. (02.04. 1909.- 23.04. 1999.)
Foto. Amālija jaunībā.
Amālija Dzalbe Pētera meita dzimusi Aulejas pagasta Dzalbu dzimtas mājās, kristīta Aulejas baznīcā.
Tēvs Pēteris Dzalbs nebija paredzējis Amāliju sūtīt augstās skolās, tāpēc atļāva viņai pamatskoliņā pabeigt tikai trīs klases. Jau no mazām dienām Amālija darīja dažādus darbus saimniecībā – ravēja, auda, slauca govis, mala graudus u.c. 20 gadu vecumā Amālija iepazinās un sadraudzējās ar stalto Antonu Dzalbu Ignata dēlu, (11.08. 1906.- 02.11. 1986.) un 1930.gada 20.maijā salaulājās Aulejas baznīcā. Pēc laulībām Amālija un Antons Dzalbi drīz vien aizbrauc uz Talsu rajona Ārlavas pagasta “Grašiem”, kur bija iepirkta zeme. 1930.gada novembrī Antons atstāj zemi brālim Jānim Dzalbs Ignata dēlam, bet paši pārceļas uz Linavas pagastu “Zeltkalnos”, kur Antons Dzalbs sāk strādāt par Latvijas valsts robežsargu, tagad šis apgabals pieder Krievijai (Pitalovas apgabals) 1931.gada 27.maijā Antona un Amālijas ģimenē dzimst pirmā meita Zenobija Dzalbe. Zenobija (Terēzija) krustīta Aulejas baznīcā, krusttēvs Boļeslavs Dzalbs, krustmāte Rozālija Tabiņa. Rozālija Tabiņa, saukta Neaizmirstule, latgaliešu rakstniece (1890.-1965.g.), kura strādāja par skolotāju Aglonas ģimnāzijā. 1938.gadā “Zeltkalnos” Amālijas un Antona Dzalbu ģimenē dzimst otrā meita – Regīna Dzalbe. Amālijas ģimene “Zeltkalnos” pie Krievijas robežas dzīvo līdz 1939.gada vasarai.
Foto. Amālija ar vīru Antonu Dzalbu un bērniem, māsu Ģenovefu. Pirmā no kreisās.
Pie Krievijas robežas, 1939.g.
1939.gada vasarā Antonu Dzalbu pārceļ darbā uz Radavas pagasta kordonu “Strēlnieki” par kordona priekšnieku, dienesta pakāpe – kaprālis. Radavā Antons nostrādā līdz 1940.gada rudenim. Robežu likvidē, jo ienāk krievu okupācijas karaspēks. Ģimene pārceļas uz Rīgu un Antons Dzalbs strādā fabrikā “Laima”. 1945.gadā Amālijas vīru Antonu iesauc vācu armijā. 1945.gadā, karam beidzoties, Amālijas vīru Antonu izsūta uz koncentrācijas nometni Karēlijā, kur daudzi izsūtītie mira no cingas. Antons izturēja, jo katru dienu košļāja skujas un dzēra skuju tēju. Pēc izsūtījuma 1947.gadā Antons atgriežas pie ģimenes Rīgā un sāk strādāt Vagonu rūpnīcā līdz pat 1986.gadam. Amālija savā mūžā valsts darbu nav strādājusi. Kamēr vīrs dienēja vācu armijā, Amālija ar bērniem aizbrauc uz Talsu rajona “Grašiem”, tur palīdz saimniecības darbos, ada un auž drēbes saimniekiem. Rīgā Amālija ar bērniem atgriežas 1947.gada vasarā, kad Antons pārnāk no gūsta. Līdz mūža beigām abi dzīvo Rīgā. Amālija un Antons ar prieku darbojās savā mazdārziņā.
Foto. Amālija un Antons (pirmais no kreisās) mazdārziņā.
Lai arī bija grūti ar sadzīves līdzekļiem, abas Amālijas un Antona Dzalbu meitas tika izskolotas. Zenobija Dzalbe (27.05. 1931.- 26.10. 2011.) skolas gaitas uzsāk Radavas pagastā. Pārceļoties ģimenei uz Kurzemi, 1946.gadā pabeidz Ārlavas – Pūņu pamatskolu. Tālāk mācās Rīgas finanšu un kredīta tehnikumā, kuru beidz 1950.gadā. 1956.gadā Zenobija apprecas ar Staņislavu Vilcānu (20.02. 1928.- 18.03. 2017.). Kopdzīves laikā dzimst divi dēli, Ainārs Vilcāns (05.12. 1958.) un Kaspars Vilcāns (10. 1966.). No 1978.gada Zenobijas Vilcānes ģimene dzīvo Carnikavā. 1986.gadā Zenobija Vilcāne aiziet pensijā. Zenobijas Vilcānes dzīves gaitas beidzas 2011.gadā un viņa atdusas Carnikavas kapos.
Foto. Zenobija Dzalbe Antona m., 1951.g.
Regīna Dzalbe (Antona m.) dzimusi 1938.g. 26.septembrī Linavas pagastā “Zeltkalnos”. Skolas gaitas uzsāk Ārlavas pagasta Pūņu pamatskolā. Pēc ģimenes pārcelšanās uz Rīgu turpina mācības Rīgas 28.pamatskolā, pēc tam 1.vidusskolā. Pēc vidusskolas studē Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI) Ķīmijas fakultātē. Iegūtā kvalifikācija – ķīmiķis, analītiķis, inženieris. Pēc RPI beigšanas strādā Olaines ķīmisko reaktīvu rūpnīcā.
Foto. Regīna Dzalbe Antona m., 1954.g.
1967.g. Regīna apprecas ar Maigoni Ludriku (29.08. 1938.). Ludriku ģimenē dzimst divas meitas – Lāsma un Zane Ludrikas. Lāsma izmācās par bērnu ārstu, Zane beidz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, nodibina ģimeni ar Guntaru Bimšteinu; Ir divi dēli – Raivo (08.12. 1998.) un Uvis (19.10. 2007.).
Boļeslavs Dzalbs Pētera d. (1903.- 16.09. 1978.)
Jaunākais no Pētera un Karolīnas Dzalbu dēliem bija mans tēvs – Boļeslavs Dzalbs, dzimis Aulejas pagastā un kristīts Aulejas baznīcā. Bērnībā tēvs slimoja ar rahītu, kas atstāja iespaidu uz visu mūžu. Skolas gaitas ritēja turpat Aulejas pamatskolā. Vectēvs Pēteris dēlu Boļeslavu audzināja tā, lai tas nākotnē varētu kļūt par visas saimniecības nākošo saimnieku. Tēvam piemita arī analītiskais prāts, viņam tika uzticētas lietas, kas saistījās ne tikai ar zemi, bet arī ar tirdzniecību, papildus līdzekļu iegūšanai. Pie tēva laulībām ar manu māti Leokādiju Lipšāni Aloiza meitu (13.06. 1907.- 23.02. 1981.) no Matejiem, liela nozīme bija viņu vecākiem. Leokādijas vecāki izprecināja meitu pie turīga saimniekdēla Boļeslava Dzalbs, jo saimniecībā bija vajadzīgas čaklas rokas. Mana mamma nāca no 11 bērnu ģimenes un laulība ar Boļeslavu Dzalbu Pētera d. varēja nodrošināt turpmākajā dzīvē pārticību. Boļeslava un Leokādijas laulība tika noslēgta Aulejas baznīcā.
Foto. Boļeslavs Dzalbs Pētera d. un viņa sieva Leokādija Dzalbe (dzim. Lipšāne), mans tēvs un mamma.
Trīsdesmitajos gados mans tēvs strādāja arī Aulejas pasta nodaļā, kura atradās turpat vienā no dzimtas mājām. Pēc mātes teiktā, viņai bija jāslauc ar rokām vairākas govis, jāstrādā pie lauka darbiem (ravēšana, siena gatavošana, rudzu pļauja u.c.), kā arī jārūpējas par ģimeni. Ziemas laikā uz lielajām stellēm mamma auda ģimenei audeklus. Starp smagajiem lauku darbiem svinēja arī svētkus, tie galvenokārt bija baznīcas svētki. Latgalē svinēja ne tikai saulgriežu svētkus (Līgo, Jāņu dienu), bet arī Pēterdienu. Nebija pieņemts atzīmēt citas vārda dienas un ikgada dzimšanas dienas, bet svinēja kristības, kāzas (tās pat veselu nedēļu), zelta kāzas un Ziemassvētkus. Boļeslava un Leokādijas Dzalbu ģimenē piedzima 4 bērni:
Fēlikss Dzalbs (08.12. 1930.- 05.09. 1991.)
Lūcija (Marija) Dzalbe (14.08. 1933.- 19.11. 2013.)
Vilhelms Dzalbs (16.04. 1935.- 22.12. 2004.)
Valentīna Dzalbe (28.07. 1945.)
Foto. Lūcija Dzalbe, Valentīna Dzalbe (vidū), Fēlikss Dzalbs. 1947.gads
Foto. No kreisās: Fēlikss, Lūcija, Vilhelms. 1938.g. ceļmalā pie mājas.
Foto. Vilhelms, Fēlikss, Lūcija Dzalbi, 1938.,1939.g.
Pēc Latvijas okupācijas un tās iekļaušanas PSRS sastāvā, sākās privātīpašumu, zemes nacionalizācija un kolhozu dibināšana. Lai paglābtos no izsūtīšanas, Boļeslavs Dzalbs, viens no pirmajiem, iestājās kolhozā. Viss saimniecības inventārs, viena māja, lopi, zirgi, bija jāatdod kolhozam, atstājot ģimenei tikai 0,5 ha piemājas zemi un 1 govi. Nacionalizētās mājas vienā daļā ierīkoja pienotavu, bet otrā pusē uz dzīvi ar savu ģimeni apmetās ciema padomes priekšsēdētājs. Mūsu dzimtas otrajā mājā (vecākajā) dzīvoja mana tēva ģimene, bet šīs pašas mājas otrā galā tika ierīkots veikals.
Atceros, kā mana mamma Leokādija kopa kolhoza aitas. Piecdesmitajos gados, ziemas laikā es gāju līdzi mammai uz ezermalu cirst kārklus, lai ar tiem pabarotu kolhoza aitas, jo nebija siena. Mamma mazos dzimušos jēriņus nesa uz mājām un dzirdīja tos ar govs pienu, jo aitām bada dēļ piena nebija. Tāpat, lai kolhozs varētu saglabāt lopus, daudzām kolhoza saimniecības ēkām tika noplēsti salmu jumti, kurus izbaroja lopiem.
Kolhoza laikos vasarā vīri ar izkaptīm pļāva zāli, bet ciema sievas kaltēja un vāca sienu, tāpat vīri ar izkaptīm pļāva arī rudzus un sievas sēja kūļos. Gan pirms siena vākšanas, gan rudzu pļaujas, sievas vienmēr nodziedāja piemērotu šim darbam tautas dziesmu, gan darbus uzsākot, gan pabeidzot, lai darbi ritētu patīkamāk un labāk. Vēlākajos gados, kad es jau gāju skolā, rudzu un zāles pļaujai jau izmantoja pļaujmašīnas, kuras vilka zirgi. Veicamos darbus kolhoza laukos ierādīja brigadieris. Vecāki par darbiem kolhozā saņēma niecīgu samaksu, lielāko tiesu, kādu pusi maisiņu labības graudu. Galvenais iztikas avots bija tas, ko saražoja piemājas saimniecībā, nevis kolhozā nopelnītais. Tēvam patika ļoti makšķerēt, uz brokastu laiku, zivis jau bija sazvejotas un tas bija liels atspaids ģimenei. Manas mātes Leokādijas un tēva Boļeslava visa dzīve bija pavadīta Aulejas pagastā. Dzīves apstākļi nebija viegli, tomēr mani vecāki centās nodrošināt visiem bērniem izglītību. Šo pasauli tēvs Boļeslavs Dzalbs atstāja 1978.g. 16.septembrī un māte Leokādija Dzalbe 1981.g. 23.februārī, abi atdusas Aulejas ciema kapos.
Turpmāk sīkāk iepazīstināšu ar savas māsas, brāļu un savu dzīvi.
Fēlikss Dzalbs Boļeslava dēls (08.12. 1930.- 05.09. 1991.)
Boļeslava un Leokādijas Dzalbu vecākais dēls bija Fēlikss. Mans brālis bērnībā esot bijis diezgan izmanīgs pārējo bērnu organizators uz dažādām palaidnībām un izdarībām.
Fēliksa skolas gadi pagāja Aulejas pamatskolā. Tālāk Fēlikss turpināja mācīties Krāslavas ģimnāzijā un pēc tam skolotāju institūtā Rēzeknē. Šo mācību laikā Fēlikss iepazinās arī ar savu nākamo sievu Staņislavu Vīguli (dzim. 08.02. 1930.), kura arī apguva skolotājas profesiju.
Foto: Fēlikss Dzalbs Rēzeknes Skolotāju institūtā ( pirmais no labās puses), 1950.g.
Foto: Fēlikss Dzalbs (augšējā rindā otrais no kreisās puses), 1950.g.
Pēc skolotāja profesijas iegūšanas, abi sāk strādāt Aulejas pamatskolā par skolotājiem. Piecdesmito gadu sākumā Fēlikss Dzalbs (Pētera d.) un Staņislava Vīgule (Matveja meita) noslēdz laulību. Fēliksa un Staņislavas Dzalbu kopdzīves laikā dzimst divi dēli:
Imants Dzalbs (Fēliksa d.) (03.11. 1954.- 03.12. 2015.)
Aivars Dzalbs (Fēliksa d.) (02.03. 1956.g.)
Pēc sovhoza vadības piedāvājuma, Fēlikss atstāj darbu skolā un sāk strādā par sovhoza saimniecības daļas vadītāju, kur nostrādāja līdz pat mūža galam. Fēliksa sieva Staņislava Dzalbe Aulejas pamatskolā turpināja strādāt, mācot bērniem latviešu valodu, līdz pat pensijas gadiem. Saviem dēliem Imantam un Aivaram Fēlikss un Staņislava Dzalbi centās nodrošināt labu izglītību. Fēlikss Dzalbs (Boļeslava d.) mira 1991.gada 5.septembrī un atdusas Aulejas ciema kapos. Staņislava Dzalbe no 2015.gada savas vecumdienas pavada Baltkrievijā, Brestā pie sava dēla Aivara Dzalba. Tālāk būs stāstījums par Fēliksa un Staņislavas Dzalba dēliem, Dzalbu dzimtas turpinātājiem.
Foto: Lūcija Dzalbe ( pirmajā rindā pirmā no labās puses, otrais - Fēlikss Dzalbs), 1950.g.
Pēdējā rindā pirmais no kreisās puses Vilhelms Dzalbs.
Imants Dzalbs Fēliksa d. (03.11. 1954.- 03.12. 2015.)
Dzalbs Imants (Fēliks d.) pasaulē nāca 1954.gada 3.novembrī Dzalbu dzimtas mājās, Aulejas pagastā. Skolas gaitas Imants Dzalbs uzsāk Aulejas pamatskolā, pēc tam turpināja mācības Dagdas vidusskolā. Jau vidusskolas laikā, 1972.gada saņēma goda rakstu par iegūto 1.vietu rajona ķīmijas olimpiādē, ( piel. Goda raksts 23.031972..kopija)
Dagdas vidusskolu Imants pabeidza 1972.gada pavasarī un jau rudenī iestājās Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē, beidzot studijas RPI, iegūts diploms par augstāko izglītību ar piešķirtu kvalifikāciju: inženiera ķīmiķa tehnologa “Keramikas un ugunsizturīgo materiālu ķīmiskās tehnoloģijas specialitātē”.
Pēc augstskolas 1978.gadā Imants Dzalbs sāk strādāt A/S “Latvijas keramika” Kuldīgas filiālē, vēlāk Jelgavā. Jau 1978.gadā tapa pirmais racionalizācijas priekšlikums, (piel. Racionalizācijas priekšlikuma Nr 784. kopija).
1949.gadā Imants izveido ģimeni ar Initu Sirmoviču. Kopdzīves laikā dzimst meita Līga Dzalbe (1979.g.). Inita Dzalbe strādā par Jelgavas pilsētas pašvaldības Būvvaldes vadītāju – galveno arhitekti. Meita Līga Dzalbe pēc Latvijas universitātes beigšanas darbojas kā juriste.
Foto: Imanta Dzalba un Initas Sirmovičas kāzas 1973. g.
1980.gadā Imants Dzalbs R/a “Latvijas keramikā” jau bija iesniedzis 8 racionalizācijas priekšlikumus, (piel. Racionalizācijas priekšlikumu apliecību Nr. 0,45, 952, 999, 1002, 1015, 1016 – kopijas)
1981.gadā Imants Dzalbs (Fēliksa d.) iestājās aspirantūrā. No 1981.gada līdz 1987.gadam Imants savā darba vietā iesniedza vēl 16 racionalizācijas priekšlikumus, (piel. Racionalizācijas priekšlikumi Nr. 1050, 1061, 1281, 1282, 1287, 1292, 1418, 1427, 1435, 1444, 1473, 1508, 1689, 1702, 1739, 1740 – kopijas)
No 1981.gada līdz 1990.gadam Imants Dzalbs R/a “Latvijas keramika” strādā par 2.ceha priekšnieku. 1982.gadā Imantam Dzalbam (Fēliksa d.) pasniedz goda rakstu par aktīvu darbību izgudrojumos un racionalizācijas priekšlikumos, (piel. Goda raksta kopija, 26.06.82.)
1987.gadā Imantam Dzalbam kā “Latvijas keramikas” ceha priekšniekam par aktīvu darbību tehniskajos izgudrojumos tiek pasniegts goda raksts, (piel. Goda raksta kopija, 26.06.87.)
1990.gadā Imanta mātes, Staņislavas Dzalbes, veselības stāvokļa dēļ atgriežas Aulejā un strādā Aulejas pamatskolā par skolotāju. Dzīvojot dzimtas mājās, Imants rūpējas par savu māti Staņislavu.
Līdztekus darbam skolā, Imanta aizraušanās ir makšķerēšana un jaunu Aulejā neierastu augļu koku un krūmu audzēšana. Pie visiem darbiem palīdzīgu roku sniedz Anita Narovska, kura grūtos brīžos ir gan labs draugs, gan atbalsts. Imants bija iemantojis cieņu gan no darba kolēģiem, gan kaimiņiem. Imanta sapņi un ieceres pārtrūkst 2015.gada 3.decembrī. Imantam neizdevās piedzīvot savas mazmeitas piedzimšanu, 2017.gada 10.februārī Līgas Cielavas (dzim. Dzalbe) un Dina Cielava ģimenē. Imants Dzalbs (Fēliksa dēls) apglabāts Aulejas ciema kapos.
Aivars Dzalbs Fēliksa dēls (02.03.1956.)
Staņislavas un Fēliksa Dzalbu ģimenē 1956.gada 2.martā Aulejas pag. Dzalbu dzimtas mājās dzima Fēliksa otrais dēls Aivars Dzalbs. Aivara bērnības gadi ritēja turpat dzimtas mājās un sākumskolas gadi Aulejas pamatskolā.
Foto: Aivars Dzalbs skolas gados Aulejas pamatskolā.
Labas un teicamas sekmes mācībās Aivaram bija ne tikai pamatskolā, bet arī vidusskolā. Pēc vidējās izglītības iegūšanas Aivars mācās tālāk Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un iegūst specialitāti inženieris – mehāniķis lauksaimniecībā.
Foto: Aivars Dzalbs 1975.g.
Studiju gados Aivars iepazīstas ar Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātes studenti Tatjanu Averičevu (1957.25.07.), ar kuru vēlāk izveido kopīgu ģimeni.
Foto: Aivara Dzalba kāzas ar Tatjanu Averičevu, 1978.g.
Pēc studijām, atgriežoties Aulejā, Aivars strādā sovhozā kā inženieris – mehāniķis. 1980.gada 4.janvārī Aivara un Tatjanas Dzalbes ģimenē dzimst pirmais dēls – Jānis Dzalbs.
Foto: Aivars ar dēlu Jāni 1982.g.
1983.gadā Aivara ģimene pārceļas uz Baltkrieviju, dzīvo un strādā Brestā. 1984.gada 4.jūnijā Aivara un Tatjanas ģimenē dzimst otrais dēls Andris Dzalbs.
Foto: Aivara Dzalba dēls Andris.
Jānis Dzalbs Aivara d.(04.01.1980.)
Jānis Dzalbs Aivara dēls augstāko izglītību iegūst Puškina v.n. Brestas valsts universitātes Bioloģijas fakultātē. 2002.gadā Jānis iegūst specialitāti – bioloģijas un ķīmijas skolotājs. Jānis Dzalbs Baltkrievijā apprecas ar Veroniku Slesarčuku. Jāņa un Veronikas Dzalbu kopdzīves laikā dzimst divi dēli, nākamie Dzalbu dzimtas turpinātāji:
Ilmārs Dzalbs (2013.19.02.) ;
Imants Dzalbs (2015.14.05.).
Jānis Dzalbs stādā Baltkrievijā kā uzņēmējs.
Andris Dzalbs Aivara d.(04.06. 1984.)
Aivara Dzalbs otrais dēls Andris Dzalbs vidējo izglītību iegūst Brestā. Pēc vidējās izglītības apgūst atslēdznieka profesiju. Andra un Allas Dzalbu ģimenē 2015.gada 13.janvarī pasaulē nāk meitene – Milana Dzalbe.
Pašreiz, 2019.gadā, Aivars un Tatjana Dzalbi, kā pensionāri, dzīvo Brestā, rūpējas par Aivara māti Staņislavu Dzalbi, kura jau ir sasniegusi 89 sava mūža gadus.
Vilhelms Dzalbs Boļeslava dēls (16.04. 1935.- 22.12. 2004.)
Boļeslava un Leokādijas Dzalbu jaunākais dēls Vilhelms dzimis 1935.gada 16.aprīlī Aulejas pagasta Dzalbu dzimtas mājās. Vilhelms kristīts Aulejas baznīcā. Mājinieki un tuvākie kaimiņi Vilhelmu vienmēr sauca par Vili. Vilhelma bērnība pagāja spēlējoties ar vecāko māsu Lūciju un brāli Fēliksu, kurš bija galvenais spēļu un izdarību organizators. Vilhelms mācības uzsāka Aulejas pamatskolā un arī to pabeidza.
Foto: Vilhelms Dzalbs (otrajā rindā 1. no labās puses) Aulejas pamatskolā. 1948.g.
Pusaudža gados Vilhelms prata gandrīz visus lauka darbus. Pēckara gados, kā jebkuram jaunietim, Vilhelmam vajadzēja strādāt kolhoza laukos, neizpalika arī iesaukumi Padomju armijā. Dienu pirms iesaukuma armijā, mājās tika rīkotas atvadīšanās pusdienas, saaicināti bija radi un kaimiņi. Atceros, kā mamma raudāja, jo neviens nevarēja garantēt, vai no armijas dēls atgriezīsies sveiks un vesels. Armijas 4 gadi jaunajam jūrniekam Vilhelmam pagāja Krievijas ziemeļos – tālajā Baltajā jūrā. Kad brālis pēc 4 gadiem atgriezās no armijas, es biju priecīga un man ļoti patika viņa jūrnieka forma. Tālāko mācīšanos Vilhelmam izjauca armijā pavadītie 4 gadi. Vilhelms Dzalbs noslēdz laulību ar Leontīni Podskočiju (03.03. 1943.- 31.01. 1991.). 1968.gadā Vilhelma un Leontīnes Dzalbu ģimenē dzima dēls Valdis (26.04. 1968.). Pēc gada šajā ģimenē dzima meita Ilga Dzalbe (16.11. 1969.). No 1970.gada Dzalbu ģimene dzīvo Jelgavas pilsētā. Leontīne Dzalbe strādāja tirdzniecībā, Vilhelms Dzalbs strādāja Jelgavas Komunālo uzņēmumu un labiekārtošanas kombinātā.
Foto: Vilhelms Dzalbs ar sievu Leontīni vedēji Aivara Dzalba kāzās.
Valdis Dzalbs Vilhelma d.(26.04.1968)
Valdis Dzalbs (Vilhelma dēls) mācījās Jelgavas 1.vidusskolā, kur beidza 8 klases, pēc tam iestājās Georga Gailes 2. tehniskajā skolā, kuru 1984. gadā beidzot, ieguva kvalifikāciju – radio aparatūras montētājs.
1985.gadā Valdi Dzalbu iesauc armijā. Pēc armijas Valdis strādā Jelgavas tirdzniecības pārvaldē, bet tagad darbojas kā pašnodarbinātais.
Ilga Dzalbe (Vilhelma meita) iestājās Poligrāfijas profesionālajā skolā, pēc tās beigšanas strādā grāmatu veikalā. Ilgas dzīve apraujas jaunības gados, ciešot negadījumā. Ilga Dzalbe apglabāta Jelgavas Zandera kapos.
Vilhelma un Leontīnes Dzalbu kopdzīvē 1977.gada 8.novembrī dzimst vēl otrs dēls Māris.
Māris Dzalbs Vilhelma d.(08.11.1977.)
Māra Dzalba dzimšanas vieta – Jelgava. Māris pēc vidusskolas beigšanas darbojas celtniecībā. Patreiz strādā Vācijā.
Foto: Māra Dzalba kāzas ar Daci Cīruli.
1991.gadā no dzīves aiziet Vilhelma sieva Leontīne Dzalbe. 2004.gada 22.decembrī šo pasauli atstāj Vilhelms Dzalbs Boļeslava dēls. Abi atdusas Jelgavas Zandera kapos.
Lūcija Reinfelda (dzim. Dzalbe) (14.08.1933.-19.11.2013.)
Vienā no skaistākajām Latgales vietām, Krāslavas novada Aulejas pagastā, Boļeslava un Leokādijas Dzalbu ģimenē 1933.gada 14.augustā ieradās pasaulē meita – Lūcija Marija, kuru kristīja Aulejas baznīcā.
Bērnība Lūcijai ritēja spēlējoties ar brāļiem Fēliksu, Vilhelmu un kaimiņu bērniem. 10 gadu vecumā Lūcija iemācījās slaukt govi un centās palīdzēt mammai. Tāpat Lūcijai bija jāpieskata jaunākā māsa Valentīna, šis darbs viņai ne sevišķi patika, labāk gribējās laiku pavadīt ar citiem bērniem.
Foto: Lūcija Dzalbe Aulejas pamatskolā. 1947.g.
Foto: Koristi no Aulejas. Lūcija Dzalbe (pirmajā rindā pirmā no labās) Krāslavas dziesmu svētkos 1949.g.
Pēc Aulejas pamatskolas beigšanas, Lūcija Dzalbe mācības turpināja Krāslavas vidusskolā.
Foto: Lūcija Dzalbe beidzot Krāslavas ģimnāziju (otrajā rindā otrā no kreisās puses). 1951.g.
1951.gadā Lūcija Dzalbe iestājās Latvijas Lauksaimniecībass akadēmijā (LLA) Agronomijas fakultātē. 1956.gadā pabeidz studijas LLA, iegūtā kvalifikācija – mācīts agronoms, (piel. Diploms 3 Nr.032728).
Foto: Lūcija Dzalbe beidzot LLA. 1956.g.
Studiju gados nācās piedzīvot arī trūkumu, jo vecāki neko daudz nevarēja palīdzēt. Lūcijai šajā periodā daudz palīdzēja tēva māsa Amālija Dzalbe, gan ar pārtiku, gan apģērbu.
Darba gaitas pēc LLA Lūcija uzsāk 1956.gadā Latvijas zinātniskās pētniecības Zemkopības institūtā Skrīveros.
Foto: Lūcija Dzalbe (otrajā rindā otrā no kreisās puses) Latvijas Zinātniskās pētniecības Zemkopības institūta Augsnes nodaļā. 1963.g.
Lūcija Dzalbe izveido ģimeni ar Alfrēdu Reinfeldu (dz.1932.g.).
Foto: Lūcija Dzalbe ar vīru Alfrēdu Reinfeldu.
Strādājot Zemkopības institūtā no 1960.gada līdz 1963.gadam, Lūcija Reinfelde mācās klātienes aspirantūrā Augsnes zinību specialitātē.
Foto: Lūcija Reinfelde (Dzalbe) Republikāniskajā Agroķīmijas laboratorijā 1964.g.
Nodibinoties Valsts Agroķīmiskajam dienestam, 1964.gadā Lūcija sāka strādāt Republikāniskajā agroķīmijas laboratorijā par zinātnisko līdzstrādnieci.
1969.gadā Lūcija Reinfelde (Boļeslava m.) aizstāv disertāciju par tēmu “Austrum-Latvijas paugurainās augstienes dienvidu daļas augsnes un to mikrorajonēšana”. 1969.gada 23.aprīlī Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Zinātniskā padome Lūcijai Reinfeldei Boļeslava meitai piešķir Lauksaimniecības zinātņu kandidāta grādu augsnes zinībās, (piel. Diploms MCX No 007367).
Foto: Lūcija Reinfelde (Dzalbe) Lauksaimniecības zinātņu kandidāta grāda piešķiršanas gadā. 1969.g.
Kopš 1972.gada Lūcija Reinfelde 18 gadus vadīja Augšņu agroķīmiskās izpētes nodaļu. Nodaļā veica Latvijas augšņu agroķīmisko izpēti un izstrādāja ieteikumus minerālmēslu lietošanai. Lūcija visā savā darbības periodā turpināja paplašināt savas zināšanas.
1976.gadā cēla savu kvalifikāciju Maskavas Valsts universitātē 3 mēnešu kursos bioloģijas – augsnes zinību fakultātē, specialitātē – Agroķīmija un augsnes zinības, (piel. Apliecība Nr87).
No 1971.-1972.gadam Lūcija Reinfelde apmeklē kursus: Matemātisko metožu pielietošana agrozinātnēs. Lūcija Reinfelde ir publicējusi vairāk nekā 200 zinātnisko rakstu un uzrakstījusi 2 grāmatas augsnes zinībās.
1986.gadā māsa Lūcija sastapa savu otro pusīti Ēvaldu Karlsonu (19.08.1922.-02.02.1999.). Viņu kopdzīves laiks bija pilns saskaņas, abpusējas cieņas un mīlestības.
Latvijas valsts Zemkopības ZPI “Agra” Promocijas padome 1992.gada 15.dec. piešķir Lūcijai Reinfeldei Boļeslava m. zinātnisko grādu – lauksaimniecības doktore (Dr.agr.) lauksaimniecībā, (piel. Diploms H-D No 000051)
Foto: Lūciju Reinfeldi apsveic ar zinātnisko grādu – lauksaimniecības doktors (Dr.agr.) lauksaimniecībā.
Par ieguldījumu zinātnē un jauno kadru audzināšanā Lūcijai Reinfeldei Boļeslava m. piešķirts VALSTS EMERITĒTĀ zinātnieka nosaukums, (piel. VEZ padomes lēmums, 2005.gada 25.maijs).
Foto: Lūciju Reinfeldi (Dzalbi)(pirmā no kreisās puses) apsveic ar Valsts Emeritētā zinātnieka nosaukuma piešķiršanu 1998.g.
Ar Lūcijas Reinfeldes zinātnisko un pedagoģisko darbību var iepazīties pielikumā Nr.5 un ar Lūcijas darbu bibliogrāfiju pielikumā Nr.6.
Personīgajā dzīvē māsai nācās piedzīvot gan priecīgus brīžus, gan sāpīgus, cīnoties ar smagu slimību. Lūcija mūža otrajā pusē bija 2.grupas invalīde.
Lūcijai patika savas agronoma zināšanas pielietot savā mazdārziņā, viņa ar prieku savās zināšanās dalījās ar pārējiem mazdārziņa kaimiņiem. Lūcija vienmēr ir palīdzējusi un atbalstījusi vecākus un pārējos ģimenes locekļus, arī mani. Lūcija bija ļoti sabiedriska, apveltīta ar asu prātu un humora izjūtu, viņai piemita izcilas organizatora spējas. Darba sarīkojumos Lūcija bija to “dvēsele”. Lūcijai bija ļoti daudz uzticamu draugu un draudzeņu, kuri palīdzēja nesalūzt izmisuma brīžos. Cīnoties ar smago slimību, viņa nekad nepadevās. 2013.gada 19.novembrī Lūcija Reinfelde (Boļeslava m.) atstāja šo pasauli. Lūcijas Reinfeldes (Boļeslava m.) atdusas vieta atrodas Carnikavas kapos.
Valentīna Dane Boļeslava m. (dzim.Dzalbe), (28.07.1945.)
Es esmu Boļeslava un Leokādijas Dzalbu ģimenē jaunākais bērns. Nācu pasaulē 1945.gada 28.jūlijā Krāslavas novada, Aulejas pagasta Dzalbu dzimtas mājās. Esmu kristīta Aulejas baznīcā un iesvētīta Aglonas baznīcā. Mūs, bērnus, vecāki jau no mazotnes centās radināt pie lauku darbiem. Kad mamma pļāva rudzus ar sirpi, dziedāja skaistu pļaujas dziesmu. Arī man tika iedots mazs sirpis, es arī mēģināju pļaut, bet nepaveicās, jo ar sirpi iegriezu mazajā pirkstiņā, rēta redzama vēl tagad.
Visinteresantākās un jautrākās atmiņas ir par kopīgām spēlēm ar kaimiņu draudzenēm - Irēnu Dzalbi, Mariju Dzalbi un viņas brāli Staņislavu.
Foto: No kreisās puses- Irēna Dzalbe, Valentīna Dzalbe, Marija Dzalbe. 1950.g.
Foto: Bērnības draudzenes ziemā. Es pirmā no labās.
Mēs visas trīs bijām gandrīz viena vecuma. Mūsu spēles ritēja grantsbedrēs, kur būvējām pilis un pie ezera mācījāmies peldēt un uz lauka tīrumā spēlējām bumbu. Ziemas laikā ar velteņiem slidinājāmies pa aizsalušā dīķa ledu. Mūsu mājā bija lielās kamanas, tās mēs kopīgiem spēkiem uzvilkām ceļa augstākajā vietā un tad visi, iekāpuši iekšā, braucām uz leju. Man pirmās slēpes bija paštaisītas, platas no kļavas koka. Ar tām vizinājāmies divatā ar draudzeni no kalna pie ezera, bija jautri. Vēl ziemas vakaros spēlējām kārtis. Reizi nedēļā bija jāiet uz baznīcu mācīties ticības mācību. Lai tiktu iesvētīts, daži pātari bija jāmācās no galvas. Baznīcas svētku reizēs, mēs plūcām pļavās ziedus, jo tajā laikā pļavas bija skaistas, ar brīnišķīgiem ziediem. Pēc tam šos ziedus, baznīcas procesijas laikā, kaisījām mācītāja ceļā. Vēl atceros, kā Irēnas vecmamma mūs visus cienāja ar medu, iedeva gurķus un kopā ar medu, tas bija ļoti garšīgi.
Mana bērnība ritēja starp skolotājiem, brālis Fēlikss bija skolotājs, viņa sieva Staņislava Dzalbe skolotāja, mūsu dzīvojamā mājā, blakus istabas īrēja arī skolotāja Gertrūde Jeļinska, bijušajā otrajā mājā arī dzīvoja skolotājs. Mans sapnis tajā laikā bija kļūt par skolotāju. Kad man uzdāvināja ābeci, es ātri vien, ar visu skolotāju palīdzību, iemācījos lasīt. Manām draudzenēm tuvojās skolā iešanas laiki un kad Marija kopā ar Irēnu devās uz skolu es, kaut gan biju par gadu jaunāka, nesakot vecākiem, arī devos uz skolu. Ābece man bija un vairāk daudz arī neko nevajadzēja. Pirmajā klasē mūsu audzinātāja bija Genovefa Jakovele.
Foto: Aulejas pamatskolas 2.klasē, centrā skolotāja Ģenovefa Jakovele. 1952.g.
Priekšplānā no kreisās – Vilhelmīne, Valentīna (es), Marija, Janīna.
Skolotāja mums pasniedza visas mācības. Uz skolu mēs gājām ģērbušies kā nu kurais, citam kājas basas, citam kādas čībiņas, bet tas nebija svarīgi, neviens bērns otru nekad par apģērbu neizsmēja. Pirmajās klasēs skolas telpas atradās Irēnas Dzalbes vecmammas Veronikas mājās – vienā no istabām. Atceros, kā 1953.gadā, kad nomira PSRS vadonis Staļins, mūs ieaicināja Irēnas vecmamma pie sevis noklausīties ziņas no Maskavas. Briesmīgā aizkapa balsī no radio tika pasniegta ziņa par J.V. Staļina nāvi. No tās briesmīgās balss es pat sāku raudāt.
Nāk atmiņā pirmais kino seanss, tā bija filma “Tarzāns”. Mēs visi sēdējām klasē uz grīdas un skatījāmies filmu bez skaņas, bet vienalga, tas bija kaut kas vienreizējs. Mācības trešajā klasē mēs jau uzsākām jaunās skolas telpās, kura atradās uz zemes, kura Latvijas laikā piederēja mūsu dzimtai, 100 m no mājām, kur mēs dzīvojām.
Foto: Aulejas pamatskolā. 1953.g. Valentīna – pirmajā rinda no kreisā puses, Irēna -blakus.
Līdz piektajai klasei mūsu audzinātāja bija Genovefa Jakovele. Vasaras laikā, tāpat kā pārējiem lauku bērniem, vajadzēja iet kolhoza darbos, ravēt garās gurķu vagas, iet ganos mammas vietā, tas gan man ne pārāk patika, jo bija agri jāceļas un kolhoza govju ganības bija tālu no ciemata. Rudzu pļaujas laukā bija jāsien rudzi kūļos un jāliek statos, jāārda siens un jāliek gubās. Par vasaras darbiem saņēmu 30 kapeikas un pus maisiņu graudu.
Sākot ar 5.klasi skolā, klases audzinātāja bija Ģertrūde Jelinska.
Foto: Aulejas pamatskolā 5.klase. Centrā skolotāja Ģertrūde Jelinska, pa kreisi no skolotājas Valentīna, pa labi no audzinātājas Irēna.
Foto: beidzot Aulejas pamatskolu.
Pēc 7.klases pabeigšanas 1958.gadā iestājos Dagdas vidusskolā, 20 km no Aulejas. Mana pirmā diena bija pārdzīvojumiem bagāta, sveši skolasbiedri, sveša vide, tādam mājas bērnam, kas nekad nav bijis tālu prom no mājām, bija neizturami. Es paņēmu savu koferīti un pēc stundām devos kājām uz mājām. Pirmajos vidusskolas gados nebija kopgalda, nebija autobusa, ar ko aizbraukt uz mājām. Pārtiku nedēļai vajadzēja nest uz muguras katru svētdienu. Pēc stundām ar vecākajām skolasbiedrenēm devāmies kājām uz mājām un svētdien šos 20 km ar pārtiku atpakaļ. Dzīvoju kopmītnē ar pārējām klases meitenēm, kurām mājas arī bija tālu no Dagdas. Kopmītnē ziemā pašiem bija jākurina krāsns, malka bija slapja, ar to iekurināt krāsni bija ļoti grūti. Ziemas aukstajās naktīs, kopmītnes istabās temperatūra noslīdēja mīnusos, tad mēs centāmies gulēt vienā gultā divatā un sedzāmies ar otras gultas matraci. Pēdējos divos vidusskolas gados, sāka kursēt autobuss Dagda – Auleja, tas atviegloja nokļūšanu mājās un atpakaļ. Neskatoties uz grūtajiem sadzīves apstākļiem, vidusskolas gadi bija vieni no visjautrākajiem jaunības gadiem. Mūsu klases audzinātāja vidusskolā bija latviešu valodas skolotāja Janīna Sprukte.
Foto: Dagdas vidusskolas 8.klase. 1958.g.
Dagdas vidusskola bija divu plūsmu skola, latviešu un krievu. Skolas deju vakaros, krievu klases zēni bija enerģiskāki, viņi nekautrējās uz deju lūgt arī latviešu klases meitenes un draudzēties ar tām. Man arī bija draugs no krievu 10.klases, Staņislavs Rapše, kurš vēlāk kļuva par Daugavpils Pedagoģiskā institūta rektoru. 1962.gadā pabeidzu vidusskolu, lai turpinātu mācības augstskolā.
Foto: Dagdas vidusskolas izlaidums 1962.g. Es otrajā rindā otrā no labās puses.
Foto: Dagdas vidusskolas izlaidumā kopā ar vecākiem.
Pēc māsas ieteikuma, 1963.gadā vispirms sāku strādāt Zemkopības institūtā par laboranti, tehniķi Skrīveros.
Foto: Laborante-tehniķe Zemkopības institūtā. 1963.g. Es vidū.
Tā bija mana pirmā darba vieta, kur ieguvu darba pieredzi.
1964.gadā iestājos Maskavas poligrāfijas institūta tehnoloģijas fakultātes, vakara nodaļā. Pa dienu strādāju Lauksaimniecības tehnikumā par tehniķi. Poligrāfijas institūtā es nomācījos trīs kursus un secināju, ka šis virziens mani nesaista, tāpēc pēc 3. kursa 1968.gadā pārgāju mācīties uz Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātes 4.kursa vakara nodaļu.
Kamēr mācījos RPI, dzīvoju pie sava brāļa Vilhelma Dzalbs (Boļeslava d.), Bulduros, kur viņš īrēja istabiņu. Īres istaba atradās mājā blakus Bulduru sanatorijai. Sanatorijas teritorijā es gāju brīvdienās spēlēt volejbolu un apmeklēju sanatorijas deju vakarus. Spēlējot volejbolu, es iepazinos ar savu nākamo vīru Pēteri Dani Pētera d. (27.04.1947.-25.05.1994), kur viņš ārstējās. Tur sākās mūsu kopīgā draudzība. Pēteris tajā laikā strādāja VEF rūpnīcā par slīpētāju. Mūsu kopīgā aizraušanās bija ūdens tūrisms. Atvaļinājumu laikā izbraucām lielākās Latvijas upes. 1966.gadā es sāku strādāt Republikāniskajā Agroķīmijas laboratorijā par vec. tehniķi. 1966.gadā es, Valentīna Dzalbe (Boļeslava m.) un Pēteris Danis (Pētera d.) noslēdzām laulību.
Foto: Valentīna Dzalbe un Pēteris Danis reģistrējot laulību 1966.g.
Pētera aizraušanās bija mūzika, viņš spēlēja ģitāru, klavieres un papildināja šīs prasmes kursos kultūras tehnikumā. Mēs ar Pēteri vēlāk strādājām kopā Agroķīmijas laboratorijā.
1970.gadā, beidzu RPI Ķīmijas fakultāti bioloģiski aktīvo savienojumu ķīmijas tehnoloģijas specialitātē, iegūstot inženiera ķīmiķa – tehnologa kvalifikāciju, (piel. Diploms Ш No 482294, 19.06.1970)
Lielākā daļa darba mūža man pagāja strādājot vienā iestādē, kurai mainījās tikai nosaukums, “Agroķīmisko pētījumu centrā”. Visinteresantākais darbs bija strādājot šīs iestādes Toksikoloģijas laboratorijā, kur darbs bija saistīts pie zinātniskiem projektiem, regulāro pesticīdu kontroli visas Latvijas augsnēs, augos, produkcijā (ražā) un ūdeņos. Nemitīgi vajadzēja celt savu kvalifikāciju kursos, semināros.
Foto: Agroķīmisko pētījumu centrā, toksikoloģijas laboratorijas vadītājas amatā. 1992.-2002.gg.
Foto: Pieredzes apmaiņa Dānijā 1996.g. Es centrā.
Sava darba pieredzi, zinātnisko projektu uzskaitījumu, kvalifikācijas celšanu, nolasītajiem referātiem, esmu vienkāršības dēļ apkopojusi tabulā:
Izglītība:
1968.-1970.-RPI, Ķīmijas fakultāte, bioloģiski aktīvo savienojumu ķīmijas tehnoloģijas specialitātē. Inženiera ķīmiķe – tehnologs.
Darba pieredze:
2006.-2009.g.-VSIA “Agroķīmisko pētījumu centrs”, projektu vadības nodaļa, vad. agroķīmiķe.
2002.g.-2006.g. aug., VSIA “Agroķīmisko pētījumu centrs”, Mēslošanas līdzekļu sertifikācijas nodaļas vadītāja.
1992.–2002.g. VSIA “Agroķīmisko pētījumu centrs” Toksikoloģijas laboratorijas vadītāja, galvenā toksikoloģe.
1972-1975. Krāslavas raj., Aulejas 8-gad.sk., skolotāja.
1966. – 1972., Rep. Agroķīmiskā laboratorija, vec. tehniķe.
1964.-1966.g. Lauksaimniecības tehnikums, tehniķe.
1963.g. Zemkopības institūts, laborante, tehniķe.
Zinātniskie projekti:
2008.g. “Vidi saudzējošu audzēšanas tehnoloģiju precizēšana augļu un ogu dārzos dažādos augsnes un klimatiskajos apstākļos”
2008.g.- “Kūtsmēslu normatīvu pilnveidošana un dzīvnieku vienības aprēķināšana”.
Valsts pārvaldes institūtā pasūtītie pētījumi:
1998.g.-2002.g.- “Toksisko savienojumu (pesticīdu un PHB) monitorings augsnē un augkopības produktos”.
1997.g.- “Kvalitātes nodrošināšanas priekšlikumu izstrāde pesticīdu atlikumu noteikšanas laboratorijās”.
2007.g.- “Baltijas jūras reģiona INTERREG III B Kaimiņattiecību programmas”, “INTERREG IIIA – Dienvidu prioritāte” kopprojektā “Latvijas un Lietuvas agroķīmisko pētījumu institūciju Lielupes baseina augsnēs “LIELASOIL”.
1996.g.- “Mikropiesārņojums Baltezera dzeramā ūdens ņemšanas reģionā”.
1995.g.- “Pesticīdu satura noteikšana Baltezera reģiona dūņu paraugos”.
Kvalifikācijas celšanas kursi, semināri, lekcijas, sertifikāti:
2009.g. Seminārs – “Vidi saudzēšanas tehnoloģiju precizēšana augļu un ogu dārzos dažādos augsnes un klimatiskajos apstākļos” – Dobele
2008.g. Seminārs – “Kūtsmēslu normatīvu pilnveidošana un dzīvnieku vienības aprēķināšana” – Sigulda
2005.g., lekcija: “Mikromēslu veidi, pielietošana, ražošanas metodes-_I.Birģele;
“EK mēslošanas līdzekļu aprite”- A. Miglāns. Rīga
2004.g., kval. celš. kursi:- “Sapropelis un tā ķīmiskais sastāvs” – U. Kalniņš, LLKC.
2003.g., kval. ceļš. kursi:- “Mēslošanas līdzekļu ražošanas problēmas. Klasifikācija. Ietekme uz vidi. – LLU prof. A. Kalniņš, LLKC;
“Mēslošanas līdzekļu kvalitātes rādītāji”- LLU doc. I. Lipenīte, LLKC;
Sertifikāts: “Mēslošanas līdzekļi”, LLKC; - Ozolnieki.
Apliecība:“Līgumu izstrāde un kontrole” – I. Zelča, SIA “Auctoritas”, Rīga.
2002.g.,kval. ceļš. kursi:- “Produktu sertifikācija, atbilstoši LVS EN 45011 standarta prasībām”- Latvijas Nacionālais Akreditācijas birojs “LATAK”, Rīga.
2001.g.- sertifikāts: “New chromatography/ spectroscopy and microwave products”, “CANDELA Ltd”, VARIAN., Rīga.
2000.g.- sertifikāts: New chromatography/ spectroscopy products”, “CANDELA Ltd”, VARIAN, Rīga;
Seminārs: “Information management and quality control in the laboratory’- SOFTWARE POINT, Rīga;
Sertifikāts: “Perkin Elmers instruments” gāzu hromatogrāfi un GH/MS,SIA “AMETO”, Rīga.
2000.g. – ķīmijas fakultāte radiācijas drošības kursi.
1999.g., Sertificate of Atendance: “Laboratory Management and Marketing”- RESOURCE, Rīga.
Apliecība: “Kvalitātes sistēma laboratorijās”, “LATAK”, Rīga.
1998.g.- “Project Restructuring the System for Agricultural Soil Analysis in Latvia” ietvaros Dānijā, Zviedrijā un Vācijā – 1998.
1996.g. sertifikāts: Eignungsprufung und Ringversuche als ein mitel der Kompetenzbewertung in Rahmen der Akkreditierung, “BAM”, AMOS Project, Rīga.
1995.g., sertifikāts: “Accreditation and Certification”- “DAP” German Accreditation System for Testing Berlin, un “LATAK”- Rīga.
1994.g.- “Quality Management in Testing Laboratories” and “Elaboration of Quality Manuals in Testin Laboratories” – “BAM” Federal Institute for Materials Research and testing Berlin, “LATAK”- Rīga.
Papildus kvalifikācija:
Eksperts testēšanas laboratoriju novērtēšanā, atbilstoši LVS EN ISO/IEC 17025 (LVS EN 45001) standarta prasībām.
Produktu sertifikācija saskaņā ar LVS EN 45011 standarta prasībām.
Datorzinības – Microsoft Word; Microsoft Excel.
Eksperts mēslošanas līdzekļu jautājumos.
Nolasītie referāti:
LLMZA un LLU LF starptautiskajā zinātniskajā konferencē Jelgavā: 7-8 febr. 2002.g. – “Pesticīdu darbīgā vielas atlikumu un nitrātu satura rezultāti augkopības produktos” (1999-2001.g.).
LLMZA un LLU LF zinātniskajā konferencē Jelgavā: 8-9 febr. 2001.g.- “Toksisko savienojumu (pesticīdu, PHB) monitorings augkopības produktos 2000.gadā”.
10. febr. 2000.g.- “1999.gada toksisko savienojumu (pesticīdu, PHB, nitrātu u.c.) monitorings augkopības produktos.
LLKC un Dānijas Lauksaimniecības KC seminārā Ozolniekos: 10.06.1998.- “Analīžu iespējas atbilstoši ES standartiem”; “Pesticīdu un to atlikumu kontrole augsnē un augos”.
VZRU “Ražība” Zinātniski praktiskajā konferencē Rīgā: 26.02.1998.- “Pesticīdu atlikumi augsnē un ražā”.
VAAD seminārā “APC”: 12.10.2005.- “Kontrolparaugu ņemšana atbilstoši mēslošanas līdzekļu klasifikācijai un risinājumi nestandarta situācijās”.
VAAD seminārā “APC”: 03.11.2003.g.- “Šķidro mēslošanas līdzekļu un amonija nitrāta paraugu ņemšana”;
“Organisko un organominerālo mēslošanas līdzekļu paraugu ņemšana”.
VAAD seminārā ZM: 14.04.2000.g.- “Augkopības produkcijas paraugu noņemšanas metodika”.
“Rīgas ūdens” konferencē: 1996.g.- “Mikropiesārņojums Baltezera dzeramā ūdens ņemšanas reģionā”.
Izņēmums ir daži gadi (1972.-1975.g.), kad Aulejas 8-gadīgajā skolā strādāju par skolotāju. Skolotājas darbs man tīri labi patika un arī padevās, vismaz pēc izglītības inspektoru teiktā. Tas bija kaut kas jauns un interesants, neskatoties uz to, ka man nebija pedagoģiskā izglītība. Kad mazākajām klasēm pasniedzu dziedāšanu, pati pa naktīm dabūju mācīties mūzikas teoriju, vēsturi un citas mācības, ko pasniedza, grūtības nesagādāja.
Mans vīrs Pēteris šajā laikā vadīja Aulejas ciema kultūras namu. Viņa darbības laikā kultūras dzīve Aulejā bija ļoti aktīva. Pētera Daņis darbības laikā Aulejā darbojās koris, vecākās un vidējās paaudzes ansambļi un mūzikas trio. Uz viņa vadītajiem vakariem, ballītēm cilvēki brauca no 10-15 km attāluma. Viņš ienesa jaunas kultūras vēsmas Aulejā.
Foto: Pēteris Danis pasākuma laikā.
Foto: Aulejas ciema koris Dziesmu svētku gājienā Rīgā. 1973.g.
Atgriežoties Rīgā, turpināju strādāt VSIA “Agroķīmisko pētījumu centrā” kā Toksikoloģijas laboratorijas vadītāja, vēlāk - kā Mēslošanas līdzekļu sertifikācijas nodaļas vadītāja, kur nostrādāju līdz 2009. gadam.
Foto: “Agroķīmisko pētījumu centra” darbinieku kolektīvs. Es – vidējā rindā, piektā no labās puses.
No 2009.gada mēslošanas līdzekļu sertifikāciju pārņēma Valsts Augu aizsardzības dienests (VAD), kur es turpināju darboties mēslošanas līdzekļu novērtēšanas jomā, kā arī apmācot VAD inspektorus, kuri veica mēslošanas līdzekļu atbilstības pārbaudi normatīvo aktu prasībām. VAD es nostrādāju līdz 2014.gadam.
Manas kopdzīves laikā ar Pēteri Dani (Pētera d.) ir dzimuši 2 bērni:
Dēls – Ivo Danis (23.04.1971.),
Meita – Edīte Dane (06.02.1974.).
Foto: Ģimenes foto. Valentīna, Edīte, Ivo, Pēteris.
Ivo Danis ģimenē ar Intu Dani (dzim. Bērzkalne) ir dzimušas trīs meitas – Elīza (28.03.1999.), Anete (05.09.2002.) un Iveta (10.05.2016.).
Edītes Prikules (dzim. Dane) ģimenē ar Armandu Prikuli ir dzimuši 2 dēli – Artūrs (02.04.2005), Mareks (22.08.2017.) un meita Madara (18.10.2007.).
Kamēr Latvija bija PSRS sastāvā, manas dzīves laikā ir piedzīvoti vairāki valstsvīri: J.V. Staļins, N. Hruščovs, J. Andropovs, L. Brežņevs, M. Gorbačovs, B. Jeļcins. Latvijā sākās Atmodas laiks. Viens no saviļņotākajiem atmodas laika brīžiem bija piedalīšanās 1989.g. jūlijā Baltijas ceļā, rokās sadevušies mēs stāvējām aiz Rīgas robežas, Valmieras virzienā. Tāpat piedalījos demonstrācijā 1990.gada 4.maijā, kad tika pasludināta Latvijas Republikas Neatkarība un pieņemta deklarācija par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu. Stāvot tieši pie Ļeņina pieminekļa, mēs visi dziedājām “Projām jāiet, projām jāiet, tu nevari šeit palikt.”
Izteiktās atzinības:
1. Lauksaimniecības agroķīmiskās apkalpošanas zinātniskās ražošanas apvienība “Latvijas Agroķīmija”, goda raksts, Republikāniskās lauksaimniecības ķimizācijas projektēšanas un pētniecības stacijas vec. inženieri – agroķīmiķi Dani Valentīnu Boļeslava m. par teicamiem sasniegumiem ražošanā sakarā ar ķīmiķu dienu, 27.05.83.
2. Latvijas Republikas Zemkopības ministrija, Atzinības raksts, B0 VSIA “APC” Mēslošanas līdzekļu sertifikācijas nodaļas vadītājai Valentīnai Danei par ilggadēju apzinīgu darbu un radošo ieguldījumu augkopības nozares attīstībā, 2004.gada 7.jūnijs.
Diplomi sabiedriskajās aktivitātēs:
1. Latvijas Zemkopības un lauksaimniecības ekonomikas zinātniskās pētniecības institūts apbalvo V. Dani par izcīnīto 3.vietu Rīgas grupas zibeņturnīrā novusā (sievietēm), 1977.g. 2.jūlijs.
2. Latvijas Zemkopības un lauksaimniecības ekonomikas zinātniskās pētniecības institūts apbalvo V. Dani par izcīnīto 3.vietu Rīgas grupas zibeņturnīrā novusā (sievietēm), 1978.g. 2.jūnijs.
Aizejot pensijā, manas intereses ir mainījušās. Interesē ezotērika un dziedniecība ar zāļu tējām. Ezotērikā esmu saņēmusi Reiki meistara sertifikātu, 06.08.2008.
V.Dane, 30.07.2019.