Dievs un velns.
Dievs ar vellu saderējuši, kuŗu vairāk no viņiem ļaudis piesauc. Dievs teicis, ka viņu vairāk piesauc, bet vells, ka viņu. Nu viņi abi gājuši. Dievs teicis: "nāc šu, es tev pierādīšu, ka mani cilvēki piesauc vairāk." Tā viņi nonāk, kur jauni ļaudis situši ripas. Kā viens sviež, tā otrs katreiz [katrreiz] atsit ripu, bet citi sauc: "ak tu vells kā trāpīja". Tā reiz no reizes šie sauc. Vells atgādina Dievam piegrūzdams: "vai tu dzirdi, ka mani piesauc un tevi nemaz", bet Dievs teicis: "pagaidi, pagaidi, nāks reize, kad mani sauks visi un tevi nemaz". Kā nu sviež, kā viens labi atsit - tā ripa ietrāpa otram pa pieri - pārsit pieri un asinis tek kā tek. Nu visi saskrien un sauc: "vai Dieviņ, vai Dieviņ, vai Dieviņ..." Nu Dievs teic: "vai nu tu dzirdi, ka mani piesauc vairāk kā tevi".
Uzrakst. Samts Herta Rīgā. 4. XII. teicējs - tēvs - dzirdējis Aucē - Klabatās.