#LFK 12, 779

Par Rīgas raganu
Vecos laikos Rīgu nevarēja ieņemt ne ar kādu karaspēku. Tur valdīja sieviete, un šī sieviete bija liela ragana. Krievi reizu reizām gribēja Rīgu ieņemt, gāja pa zemi, rakās pat pa zemes apakšu - bet neko nelīdzēja. Rīgas valdniece palika par žagatu un lidodama uzvarēja karaspēku. Krievu ķeizars taisījās ar visiem zaldātiem no Rīgas aiziet. Te kādu dienu atnāk pie ķeizara zaldāts, Pēteris vārdā, un saka: ''Es varu Rīgu ieņemt, bet tad pa trim dienām man jāmirst. Tā žagata, kas tur laižas, neļauj mums uzvarēt. Tā ir Rīgas valdniece. Ja viņu nošautu, tad Rīga tūliņ padotos, bet man tad jāmirst.'' Ķeizars deva zaldātam un viņa piederīgiem ļoti daudz mantas, lai viņš žagatu nošautu. Bet zaldāts saka: ''Man nav ne bērnu, ne piederīgo. Es esmu viens vienīgs. Bet, ja tu apsoli uzcelt baznīcu un to pēc mana vārda nosaukt par Pētera baznīcu, tad es tev viņu nošaušu. Bet priekš tam man vajadzīgs pistoles un deviņas sidraba lodes, kas cita par citu trīs reiz smagākas." Ķeizars visu to apsolīja, lai tik varētu Rīgu ieņemt. Tad zaldāts teica: "Jābrūk vēlreiz Rīgai virsū, tad žagata atkal laidīsies pretī un viņu varēs nošaut." Ķeizars deva visu, ko prasīja, pavēlēja pilsētai uzbrukt un pats skatījās, kas notiks. Izlaidās atkal žagata. Peteris tai šāva, un viņa šāva Pēterim. Abas lodes saskrēja kopā vidū starp Pēteri un žagatu. Šāva otrreiz. Lodes atkal saskrēja kopā, bet Pētera lode jau atsita raganas lodi. Trešā Pētera lode vēl tāļāk atsita atpakaļ raganas lodi. Un tā tas gāja, līdz ragana dabūja lodi krūtīs. Tā nokrita zemē un pazuda. Rīga uz vietas padevās. Ķeizars lika uzcelt baznīcu un to nosauca zaldātam par piemiņu par Pētera baznīcu. Tā baznīca ir Rīgā vēl tagad. Bet ragana vēl līdz šim laikam vienreiz gadā - Jaungada naktī - iznāk no Daugavas un prasa: “Vai Rīga gatava?” Un otra balss viņai atbild: "Vēl ne! Tā vēl pieder Pēterim." Bet, kad reiz balss atbildēs: "Gatava!", tad Rīga ar visiem iedzīvotājiem nogrims zemē un paliks atkal par valdnieces raganas mitekli.