Raganās gājēja
Vecos laikos, kad nebija lopkopība tik attīstīta, tad saimniecēm vajadzējis daudz darīt, lai būtu pietiekoši piena. Strādīgākās saimnieces, kas vairāk pūlējās ar zāļu plūkšanu un siena pļaušanu, tām bija arī vairāk krējuma. Ļaudis runāja, ka viņas ejot raganās. Tā reiz vienās mājās puisis vakarā aizvedis zirgus pieguļā un pa krēslai nācis atpakaļ. Tā Uzreiz redz, ka saimniece lec pa kaimiņu olnīcu ar slotiņu rokā, vicina to un saka: "Lai pieniņš, kam pieniņš, man visas pasaules pieniņš." Puisis jokodams, ar apaušiem pa zemi vicinādams, saka to pašu. Sētā nonācis viņš iesviež apaušus piestā un pats aiziet gulēt. No rīta saimnieks iet pēc apaušiem un ierauga, ka piesta pilna krējuma. Puisis nu izstāsta saimniekam, ko vakar jokodams darījis.