Par Kurzemes hercogu bibliotēku pieņemts saukt grāmatu krājumu, kurš pēc Ziemeļu kara, pēc Pētera I norādījuma no Jelgavas (Mitau), tiek aizvests uz Pēterburgu un kļūst par Krievijas Zinātņu akadēmijas bibliotēkas stūrakmeni. Bibliotēkas nosaukums ir cēlies no 18. gadsimta pirmajā pusē sastādītā kataloga, kuram ir dots virsraksts Bibliotheca Ducis Curlandiae. Tādējādi šis nosaukums ir iegājies pētniecībā, lai gan tiek lietots arī nosaukums “Kurzemes hercoga bibliotēka”, uzsverot tās piederību pēdējam īpašniekam Kurzemes hercogam Frīdriham Vilhelmam Ketleram (Friedrich Wilhelm Kettler).

Kurzemes hercogu bibliotēkas uzkrājums ir veidojies Kurzemes hercogu Ketleru laikā valdīšanas laikā. No pirmā hercoga Gotfrīda Ketlera, līdz pēdējam Kurzemē dzīvojošam Ketleru pārstāvim – Frīdriham Vilhelmam Ketleram, no 1561. līdz 1701. gadam, 140 gadu periodā. Bibliotēka sāka veidoties Kuldīgā (Goldingen), bet pēc tam tika pārcelta uz hercogistes galvaspilsētu Jelgavu (Zanders 2003: 139).

1. attēls. Kurzemes hercogu bibliotēkas kataloga pirmā lappuse.

Ziemeļu kara laikā, Zviedrijas karalis Kārlis XII 1701. gada jūlijā šķērsoja Daugavu pie Rīgas un ieņēma Kurzemi, patriecot sakšu un krievu apvienotos spēkus, un tai uzliekot lielas kontribūcijas (Koch 1818: 177). Atsaucoties uz Kurzemes tiesību vēsturnieku Kristofu Georgu Cīgenhornu (Christoph Georg Ziegenhorn), kurš vēsta, ka “[..] Kurzeme izcieta visas kara briesmas. Tā jau sakšiem bija maksājusi kontribūcijas” (Ziegenhorn 1772: 69 ; Dunsdorfs 1984: 12) , vācbaltiešu vēsturnieks Heinrihs Dīderikss (Heinrich Diederichs) rakstīja, ka Zviedrijas karalis Kārlis XII no Jelgavas savu guvumu esot pārvedis uz Rīgas pili (Diederichs 1895: 37). Akadēmiķis Jānis Stradiņš uzsver, ka tieši tad grāmatas tika pārvestas uz Rīgas pili, kur glabājās visu kara laiku (Stradiņš 2009: 224). Pēc 1705. gada Krievija sāka gūt pārsvaru Ziemeļu karā, bet 1709. gada 4. jūlijā Rīga parakstīja kapitulāciju un 5. jūlijā Šeremetjevs svinīgā procesijā iebrauca Rīgā (Ibid., 24). Lai nostiprinātu savu varu Baltijā, Krievija neizvēlējās iekļaut savā teritorijā Kurzemes hercogisti, bet gan spert diplomātisku soli – Pētera I brāļameita Anna Ioannovna apprecēja Ketleru dinastijas sesto un priekšpēdējo hercogu – jauno Frīdrihu Vilhelmu Ketleru. Greznas kāzas tika rīkotas celtniecības stadijā esošajā Pēterburgā, un pēc tām, pāris devās uz Jelgavu, taču atceļā jaunais vīrs mira. Tomēr uz jaunās radniecības saitēm balstoties, Pēteris I aizveda hercogu bibliotēku uz Pēterburgu, kur tā kļuva par pamatu Krievijas zinātņu akadēmijas bibliotēkai. Frīdrihs Vilhelms vēl savas īsās dzīves laikā bija vēlējies Kurzemes grāmatu krājumu atgriezt Jelgavā, taču tas nebija izdevies (Yensh 1976: 25). Piebildīsim, ka Zinātņu akadēmijas bibliotēku Pēteris I nodibināja vēl pirms pašas zinātņu akadēmijas – 1714. gadā, kaut gan šis nosaukums bibliotēkai piešķirts no 1728. gada.

1829. gadā Krievijas Zinātņu akadēmija Helsinku Aleksandra universitātes vispārējai bibliotēkai dāvināja grāmatas. Pēc 20. gadsimta 70. gados uzsāktās kopīgas PSRS un Somijas ekspertu Irinas Ļebedeva un Sirkkas Havu izpētes atklājas dāvinājuma piederības vēsture, tā izklāstīta 1997. gadā publicētajā pētījumā “Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijas 1829. gadā ziedotie grāmatu krājumi Somijas Aleksandra universitātei” (Havu, Lebedeva 1997). Helsinkos tika identificētas 880 Kurzemes hercogu bibliotēkai piederīgas grāmatas, 620 grāmatas bija izdotas 17. gadsimtā, 250 grāmatas – 16. gadsimtā un renesanses laikā. 680 grāmatas bija iespiestas Vācijā, Nīderlandē un Francijā katrā publicētas 60 grāmatas, 10-20 izdevumi publicēti Itālijā, Polijā, Lielbritānijā, Baltijā un Ziemeļvalstīs (katrā no šīm valstīm) (Havu 2014).

2. attēls. Hansena veiktā Kurzemes hercogu bibliotēkas kataloga noraksta pirmā lappuse.

18. gadsimta pirmajā pusē tapušo Kurzemes hercogu bibliotēkas katalogu ([BDC] [s. a.]) pēc Kurzemes literatūras un mākslas biedrības pasūtījuma rūpīgi pārrakstīja un pētīja Krievijas Zinātņu akadēmijas bibliotēkas bibliotekārs Hansens (Hansen). Šim pārrakstītajam katalogam ([BDC] 1904), kurš glabājas mūsu valsts vēstures arhīvā, ir arī skaidrojošs priekšvārds ar kataloga aprakstu, sistematizācijas skaidrojumu, kā arī pētījuma izklāstu. Kopijas izgatavotājs ir izpētījis 18. gadsimta rokrakstā veidoto katalogu un savai kopijai pievienojis 8 lappušu garu priekšvārdu. Ar 1904. gada 24. februāri datētais priekšvārds, sniedz veselu rindu informācijas par toreizējo grāmatu krājuma atrašanās vietu – Hansens norāda,toreizējo grāmatu signatūru XXIa/I, kataloga izmēru – 64 numurētas lapas in folio 43x28 cm, un, ka katalogā iekļautas grāmatas un rokraksti.

Kataloga grāmatas ir sadalītas pēc formāta: (1) Libri in Folio, (2) Libri in Quarto, (3) Libri in Octavo, minoris. Skaita ziņā visvairāk ir maza izmēra grāmatu, kuras ir parocīgaslasīšanai un pārnēsāšanai. Liela izmēra grāmatas liecināja par to īpašnieka finansiālo labklājību. Tās bija izgatavotas no lielām un pusēm locītām lapām, tām bija platas no teksta brīvas malas un ilustrācijas, kuras lielākoties tika veiktas ar vara gravīru sagatavēm un īpašu drukas iekārtu (Châtelain 2005 : 76).Šīs liela izmēra grāmatas tika saistītas ar zinātnes vīriem, teologiem un intelektuāļiem, kuri savās bibliotēkās, klosteros un laboratorijās veica pētījumus. In folio bija vērtīgas divējādi – to pārdomātā un kvalitatīvā satura, kā arī to izsmalcinātās formas dēļ. Tomēr aktīvu ļaužu dzīvesveids visbiežāk pieprasīja parocīgāka izmēra sējumus, kurus varēja arī ērtāk novietot. Arī Kurzemes hercogu bibliotēkā mazo un vidējo grāmatu skaits četras reizes pārsniedza lielo grāmatu apjomu. Katrs formāts tematiski ir sadalīts vairākās grupās, kuras savstarpēji mazliet atšķiras. Visos formātos neiztrūkstoši ir klātesoša teoloģijas, medicīnas, tiesību, filozofija un vēsturessadaļa.

Kopā tematiski pa jomām sakopoto grāmatu skaits un no tām uzskaitīto franču grāmatu skaits nav pārāk liels – 182 no 2716 grāmatām. Tomēr izvērtējot to dažādību un saturu varam pieņemt, ka to īpašniekiem tās nav bijušas gadījuma rakstura pirkumi, vai nejaušas dāvanas. Turklāt to dažādās izcelsmes vietas liecina vai nu par to pasūtījumu, vai arī ceļojumā ar nolūku iegādātu sējumu.

Hercogu bibliotēkas franču resursi nāk no dažādām Eiropas pilsētām, gāmatas ir tikušas iespiestas Parīzē, Amsterdamā, Leidenē, Ženēvā, Havrā un citur. Ievērojama daļa no Kurzemes hercogu bibliotēkas grāmatām ir nākušas klajā Parīzē, kopumā no 182 vienībām 68 ir izdotas Parīzē.

Izpētot Kurzemes hercogu bibliotēkas franču grāmatu izdošanas gadus, varam konstatēt, ka visvairāk krājumā ir ap 17. gadsimta vidu iespiesto grāmatu, kas sakrīt ar hercoga Jēkaba valdīšanas laiku, proti no 1642. līdz 1681. gadam. Ekonomiskais uzplaukums Kurzemes hercogistē un plaukstošie tirdzniecības sakari bija veicinājuši ne tikai materiālu labklājību, bet arī grāmatu uzkrājumu franču valodā. Vienā grāmatnieku vietā – Sitē pilī pāris gadu desmitos izdoto laicīga satura grāmatu iegāde varētu liecināt par, iespējams, 1630. gadu vidū veiktā ceļojuma iespaidu, kurš raisīja interesi par franču kultūru un zināšanu diversifikāciju. Franču valodas augošā izplatība starptautiskajā komunikācijā, un ar lingvistisko unifikāciju saistītais absolūtisma kultūras modelis bija saistošs piemērs Baltijas vācu zemēm, kuras atradās tālu no sava vāciskā centra un visai sarežģītā politiskā situācijā, bet vēlējās rast savus risinājumus tiklab reliģiskos, kā arī laicīgos jautājumos.

***

Il est d’usage d’appeler la Bibliothèque des ducs de Courlande la collection de livres qui, après la Grande guerre du Nord, fut transférée, sur l’ordre du tsar Pierre Ier, de Mitau (aujourd’hui Jelgava) à Saint-Pétersbourg, et qui devint la pierre angulaire de la bibliothèque de l’Académie des sciences de Russie. Le nom de la Bibliothèque provient d’un catalogue, compilé dans la première moitié du XVIIIe siècle, intitulé Bibliotheca Ducis Curlandiae. C’est ce titre qui est employé par les chercheurs, bien que le nom Bibliothèque du duc de Courlande soit également utilisé, soulignant ainsi son appartenance à son dernier propriétaire, le duc de Courlande Frédéric Guillaume Kettler (Friedrich Wilhelm Kettler).

Le fonds de la Bibliothèque des ducs de Courlande s’était formé sur une période de 140 ans, de 1561 à 1701, pendant le règne des ducs de Courlande de la dynastie Kettler : du premier duc Gothard Kettler au dernier représentant de la lignée, Frédéric Guillaume Kettler habitant en Courlande. Dans les premiers temps, la bibliothèque est basée à Goldingen (aujourd’hui Kuldīga) avant d’être transférée à Jelgava, la capitale du duché (Zanders 2003 : 139).

En juillet 1701, pendant la Grande guerre du Nord, le roi Charles XII de Suède traversa le fleuve Daugava près de Riga et occupa la Courlande, chassant les forces saxonnes et russes et imposant de grandes taxations (Koch 1818 : 177), comme le notait Christopher Georg Ziegenhorn, historien du droit de Courlande : « … la Courlande subissait toutes les atrocités de guerre. Elle avait déjà versé des contributions aux Saxes » (Ziegenhorn 1772 : 69 ; Dunsdorfs 1984 : 12). L’historien allemand Heinrich Diederichs écrivit également que le roi de Suède Charles XII avait transféré ses biens au château de Riga (Diederichs 1895 : 37). L’académicien Jānis Stradiņš souligne que c’est à ce moment-là que les livres de la Bibliothèque des ducs étaient transférés au château de Riga où ils étaient conservés tout au long de la guerre (Stradiņš 2009 : 224). Après 1705, les forces russes commencèrent à prendre l’avantage dans la Grande guerre du Nord. Le 5 juillet 1709, Boris Cheremetiev entra dans Riga (Ibid., 24) après la signature par la ville de sa capitulation le 4 juillet. Pour renforcer son pouvoir dans les pays baltes, la Russie, écartant l’idée d’inclure le duché de Courlande dans son empire, opta pour une manœuvre diplomatique : la nièce de Pierre Ier, Anna Ioannovna, épousa le sixième et avant-dernier duc de la dynastie Kettler, Frédéric Guillaume Kettler. Un mariage luxueux a eu lieu à Saint-Pétersbourg, alors en construction, puis le couple prit le chemin de Mitau, mais le jeune homme décèda sur le trajet du retour. Cependant, fort de ce nouveau lien de parenté, Pierre Ier décida de déplacer la Bibliothèque des ducs à Saint-Pétersbourg, où elle constituait la base de la bibliothèque de l’Académie des sciences de Russie. Au cours de sa courte vie, Frédéric Guillaume voulut rapatrier cette collection de livres en Courlande à Mitau, sans toutefois y parvenir (Yensh 1976 : 25). Il convient de noter que la bibliothèque de l’Académie des sciences fut créée par Pierre Ier en 1714 avant l’Académie elle-même, même si ce nom de bibliothèque ne lui fut accordée qu’en 1728. En 1829, l’Académie des sciences de Russie fit un don de livres à la bibliothèque générale de l’Université Alexander à Helsinki. Suite à une étude menée conjointement dans les années 1970 par deux chercheuses russe et finlandaise, Irina Lebedeva et Sirkka Havu, l’histoire de la propriété de cette donation est révélée dans un index sorti en 1997 intitulé Collections données par l’Académie des sciences de Saint-Pétersbourg à l’Université Alexander de Finlande en 1829 (Havu, Lebedeva 1997). À Helsinki, 880 livres appartenant à la Bibliothèque des ducs de Courlande sont identifiés : 620 livres du XVIIe siècle et 250 livres du XVIe siècle et de la Renaissance. Parmi ces livres, 680 furent imprimés en Allemagne ; 60 livres furent publiés aux Pays-Bas et autant en France ; l’Italie, la Pologne, le Royaume-Uni, les États baltes et les pays nordiques comptaient chacun dix à vingt ouvrages (Havu 2014, sans nr. de p.).

Le catalogue de la Bibliothèque des ducs de Courlande, daté de la première moitié du XVIIIe siècle ([BDC] [s. a.]), a été soigneusement retranscrit et étudié par Hansen, bibliothécaire de la bibliothèque de l’Académie des sciences de Russie. Cette copie du catalogue, conservée aux Archives d’histoire de Lettonie ([BDC] 1904), possède également une préface explicative de huit pages qu’Hansen décida d’ajouter après avoir examiné le catalogue manuscrit du XVIIIe siècle. En date du 24 février 1904, cette préface comporte une description du catalogue, un commentaire sur son système de classification et un bref tableau des recherches effectuées sur la Bibliothèque des ducs.

Les livres de la Bibliothèque des ducs sont organisés par format : (1) Libri in Folio, (2) Libri in Quarto, (3) Libri in Octavo, mineur (voir l’image 1). La plupart étaient de petits livres pratiques à lire et à transporter. Les gros livres témoignaient de l’aisance financière de leur propriétaire. Ils étaient faits de grandes feuilles pliées en deux, avec de larges bords sans texte et comportaient des illustrations, principalement des gravures sur cuivre réalisées à l’aide d’une machine à impression spéciale (Châtelain 2005 : 76). Ces grands livres étaient associés aux savants, théologiens et intellectuels qui effectuaient des recherches dans leurs bibliothèques, monastères et laboratoires. Les livres en format in folio étaient précieux pour deux raisons : premièrement leur contenu de qualité, fruit d’une longue réflexion, et deuxièmement leur forme sophistiquée. Cependant, le mode de vie des personnes actives exigeait généralement des volumes de taille plus commode et qui pouvaient également être plus aisément rangés sur une étagère de bibliothèque. La Bibliothèque des ducs de Courlande comptait ainsi quatre fois plus de livres de petite et moyenne tailles que de grands livres. Chaque format est réparti par thèmes en plusieurs groupes légèrement différents les uns des autres. Dans tous les formats, les sections sur la théologie, la médecine, le droit, la philosophie et l’histoire sont invariablement présentes.

Le nombre total de livres français répertoriés n’est pas élevé : seulement 182 sur 2718. Cependant, compte tenu de leur variété et de leur contenu, nous pouvons supposer qu’il ne s’agissait pas d’achats accessoires ou de cadeaux hasardeux faits à leurs propriétaires. En outre, nous pouvons présumer que leurs origines diverses indiquent soit une commande, soit un achat intentionnel au cours d’un voyage.

Les ressources françaises de la Bibliothèque des ducs de Courlande furent imprimées dans différentes villes européennes comme Paris, Amsterdam, Leyde, Genève, La Haye et d’autres encore. Une partie importante des livres en langue française de la Bibliothèque des ducs de Courlande ont été publiés à Paris : ainsi sur un total de 182 exemplaires, 68 y ont été publiés.

En étudiant les années d’édition des livres français de la Bibliothèque des ducs de Courlande, on observe que la plupart des livres sont imprimés vers le milieu du XVIIe siècle, c’est-à-dire pendant le règne du duc Jacob qui dirigea la Courlande de 1642 à 1681. L’essor économique du duché de Courlande et le commerce florissant avaient non seulement contribué à la richesse financière des ducs, mais aussi à l’accumulation de livres en français dans leur Bibliothèque. L’achat de livres profanes auprès des librairies du Palais de la Cité durant plusieurs décennies pourrait être la conséquence d’un voyage effectué par le duc au milieu des années 1630 qui lui avait laissé une grande impression et avait suscité chez lui un vif intérêt pour la culture française et le désir de diversifier ses connaissances. L’utilisation croissante du français dans la communication internationale et l’exemple culturel de l’absolutisme associé à l’unification linguistique du territoire se révèlent des modèles attrayants pour les dirigeants germano-baltes, qui, éloignés de leur centre d’influence allemand, étaient confrontés à une situation politique complexe, et souhaitaient apporter des solutions aux difficultés rencontrées tant sur le plan religieux que laïc.

Apraksts veidots, pamatojoties uz raksta materiāliem / La description est basée sur les matériaux de l'article :

Valke, Simona Sofija. 2020. « La Bibliothèque des ducs de Courlande (1561–1701) et ses ressources françaises ». Letonica, n^o 41: 60–83.

Bibliogrāfija / Bibliographie

[BDC] (1904). Bibliotheca Ducis Curlandiae [copie du catalogue de la bibliothèque des Ducs de Courlande, par Hansen]. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 640. f., 3. apr., 806. l.

[BDC] [s. a.]. Bibliotheca Ducis Curlandiae [catalogue de la bibliothèque des Ducs de Courlande]. Sankt-Peterburgskii filial Arhiva Rossiskoi Akademii Nauk, fond 158, opis' 1, nomer 210.

Châtelain, Jean-Marc (2005). Formes et enjeux de l'illustration dans le livre d'apparat au XVII^e siècle. Cahiers de l'Association internationale des études françaises, n° 57, p. 76–98.

Diederichs, Heinrich (1895). [Diederichs Vortragsbericht]. Sitzungsberichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst und Jahresbericht der Kurländischen Provincialmuseums aus dem Jahre 1894. Mitau: Steffenhagen und Sohn, S. 36–39.

Dunsdorfs, Edgars (1984). Kurzemes karakartes (17. un 18. gadsimtenī). Merburna : Kārļa Zariņa fonds.

Havu, Sirka (2014). Pēterburgas grāmatu kolekcijas Helsinku Universitātes bibliotēkā – Somijas Nacionālajā bibliotēkā. Zanders, Viesturs, Havu, Sirka. Ex Bibliotheca Ducis Curlandiae [izstādes katalogs]. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, bez lpp.

Havu, Sirkka, Lebedeva, Irina (1997). Collections donated by the Academy of Sciences of St. Petersburg to the Alexander University of Finland in 1829. Helsinki : Helsinki University Library.

Koch, Christophe (1818). Histoire abrégée des traités de paix, entre les puissances de l'Europe, depuis la paix de Westphalie, T. 13. Paris : Gide.

Stradiņš, Jānis (2009). Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga : Latvijas vēstures institūta apgāds.

Yensh, Georgiy (1976). K istorii osnovaniya Biblioteki Akademii nauk SSSR. Valeskaln, Peteris (otv. red.). Iz istorii estestvoznanija i tehniki Pribaltiki. T. 5. Riga : Zinatne, s. 24–27.

Zanders, Viesturs (2003). Privatbibliotheken im kulturhistorischen Kontext Lettlands. Vom 17. Jahrhundert bis zur ersten Hälfte des 19. Jahrhunderts. Garber, Klaus, Klöker, Martin (Hrsg.). Kulturgeschichte der baltischen Länder in der Frühen Neuzeit. Tübingen : Max Niemeyer Verlag, S. 137–148.

Ziegenhorn, Christoph Georg von (1772). Staatsrecht der Herzogthümer Curland & Semgallen. Königsberg : Kanter.