Daugavpils skolotāju institūtā
Darbu ekonomiskajā tehnikumā beidzu 1946. gada 24. augustā. Vēl strādājot tehnikumā, amatu apvienošanas kārtībā 1946.g. 1.februārī uzsāku darbu Skolotāju institūtā (direktors Leontijs Viškarovs, direktora vietnieks mācību darbā Izidors Meikšāns).
1946./47. m.g. sākumā Ekonomiskais tehnikums Daugavpilī tika slēgts. Daļa Ekonomiskā tehnikuma audzēkņu mācības turpināja Līvānu Ekonomiskajā tehnikumā un Daugavpils Pedagoģiskajā skolā – tehnikuma ipašuma mantiniecē, bet 3. kursa studenti gandrīz pilnā sastāvā iestājās Daugavpils Skolotāju institūtā.
Skolotāju institūta studenti šad un tad rīkoja mājas ballītes. Šajās ballītēs neiztrūkstošie viesi bijām es, Ernests Garais, Oļegs Žakovs. Studenti savās ballēs dažus pedagogus ielūdza ar gudru ziņu, lai priekšniecībai nedotu ieganstu viņus apsūdzēt nelegālu saietu organizēšanā.
Vienā no sarīkojumiem visi dejoja, tikai Anna Putāne sēdēja neievērota. Puišiem nuzkrītoši aizrādīju, ka viņi uzvedas nedžentlmeniski. Kopš šī brīža Anna nevienā dejā netika aizmirsta.
1947.gada vasarā SI notika 1.izlaidums (F.Kokins, Cimuška, Zukulis, L.Šiuba, V.Antāns u.c.). Pedagogu sastāvā tad bija Pautovs (direktors), Kuzņecovs, Bunims Vekslers, Jāzeps Ziemelis, Jānis Pārpucis, Ignats Ruskulis, Iv.Popovs, Ernests Garais, Eiženija Lielā, Vladimirs Gorskis, Luiza Brucere, Oļegs Žakovs, Vilhelms Hlebovičs (Izidors Meikšāns jau laikam strādāja par Izglītības ministra vietnieku).
Visi pedagogi bija lieliski darba biedri, sevišķi Luiza Brucere, kurai varas orgāni neļāva dzīvot Rīgā kopā ar savu ģimeni (R. Pelše), jo viņu uzskatīja par politiski neuzticamu (padomju vara viņu kādreiz bija represējusi).
1948.gadā Skolotāju institūtā notika 2. izlaidums, Institūtu absolvēja arī mani bijušie audzēkņi no Ekonomiskā tehnikuma: F.Jermaka, A.Karaļūne, A.Gude, H.Saušs, V.Rudāne, H.Vingre, V.Jackeviča, A.Putāne, V.Plonis, J.Gurēviča, R.Dzintars u.c. Pedagogu kolektīvs bija papildinājies ar F.Cipkinu, M.Veksleri, J.Šteimani. Direktora vietniece mācību un zinātniskajā darbā bija Olga Saleniece.
1948./49.m.gadā par direktora vietnieku mācību un audzināšanas darbā iecēla matemātiķi Alekseju Krivenko. Olgai Saleniecei uzticēja neklātienes nodaļas vadību.
Šajā laikā no darba biedriem bija izveidojusies kaislīgu preferansistu grupa. Tas deva iespēju nedēļas beigās (dažrez arī vidū) patīkami pavadīt laiku draugu vidū.
Vēl mežos plosījās bandīti, vēl nebija sadzijušas karā cirstās brūces, vēl svaigā atmiņā bija karā zaudētie tēvi, brāļi, draugi, bet bijušais Anglijas premjers V.Čerčils Fultonā (ASV) jau noturēja kareivīgas runas, faktiski aicinādams uz jaunu karu. Manī tas izraisīja milzīgu sašutumu, jo man vēl bija dzīvas atmiņas par karā kritušo brāli Staņislavu un nolaupīto jaunību.
1948.gada vasaras sākumā ar kolēģi Vladimiru Gorski pedagogu istabā pārrunājām pēdējos notikumus pasaulē. Kolēģim teicu: “Pret kara kurinātājiem jāizvērš nikna cīņa! Lai gan pirms kara mani kā varbūtējo spiegu izslēdza no komjaunatnes rindām un es sev nozvērēju, ka nekad vairs nestāšos politiskās organizācijās, tomēr tagad kā kara pretinieks un humānists, es būtu gatavs iestāties VK(b)P”.
“Kurš tur vēlas iestāties partijā?” -pēkšņi atskanēja balss no puspavērtām durvīm. Šī balss piederēja institūta partbiroja sekretārei Natālijai Abrosimovai.
1948.gada jnijā es kļuvu VK(b)P biedra kandidāts, bet 1949.gada jūnijā – VK(b)P biedrs. Pilsētas partijas komitejas sekretārs Vasilijs Feoktistovs, pasniegdams man biedra karti, teica: “Ja tavā dzīvē radīsies kādi sarežģījumi un tu nezināsi, kā šajā situācijā rīkoties, tad padomā, kā šajā situācijā rīkotos V.I.Ļeņins, un tev būs skaidrs, ko darīt”.
Lielā domātāja, humānista, antišovinista – V.Ļeņina – dzīve un rīcība man vienmēr bija par paraugu.
1949.g.20.jūlijā mani iecēla par Fizikas – matemātikas un dabaszinību – ģeogrāfijas fakultātes dekānu. Savā arhīvā atradu dokumentu ar sekojošu saturu: “Кудинь Александр Данилович, декан физико-математического и естественно-географического фак. И преподаватель физики. Молодой и энергичный работник. Много кладет усилий по организации учебной и воспитательной работе среди студентов и преподавателей факультетов. Вполне заслуживает быть представителем к награждению значком "Отличник Народного образования.” Dokuments uzrakstīts krievu valodā, kā jau tad bija pieņemts. Tas glabājās manā personīgajā lietā.
1950.gada 20.jūlijā Izglītības ministrs K.Strazdiņš mani apbalvoja ar nozīmi “Teicamnieks izglītības darbā” (N 714).
1947.-49.gados varas orgāniem gandrīz katrā pilsonī rēgojās potenciālie padomju varas ienaidnieki, bija tīrīšanas, izslēgšanas, aresti, izsūtīšanas. Šajā laikā notiesāja uz 25 gadiem ieslodzījumā Pedagoģiskās skolas audzēkņu grupu, kas bija izveidojosi nelegālu pretpadomju organizāciju. Tik bargu sodu uzskatu par idiotisku. Pietiekoši stingrs sods būtu bijis izslēgšana no mācību iestādes. Šie jaunieši nebija izdarījuši nekādu noziegumu, bet patstāvīga ideoloģisko domu paušana ir katra pilsoņa neatņemamas tiesības un par tām nevar sodīt.
Bija paredzēts dažus studentus izslēgt arī no Skolotāju institūta. Tanī skaitā arī Agnesi Gudi, jo kara laikā viņa bija Vācijā. Man bija pamats būt pārliecinātam par viņas lojalitāti pret padomju varu. 1948.gadā pēc 1.Maija demonstrācijas, pirms izklīšanas, Skolotāju institūta pagalmā studenti organizēja dejas. Spēlēja valsi. Neviens nedejoja. Es uzlūdzu Agnesi, un, kā vienīgais pāris, izdancojām kādus 3 apļus. Institūta administrācijas un sabiedrisko organizāciju pārstāvji šo skatu novēroja ar izbrīnu un neizpratni. Bet Agnesi no institūta neizslēdza (“Pasniedzējs Aleksandrs Kudiņš zina, ko dara. Ja viņš dancina A.Gudi, tad tas nozīmē, ka viņa politiski uzticama”).
