Pasaka ir tradicionāls, pēc noteiktām sižeta uzbūves likumībām veidots stāstījums, kas tiek uzskatīts par izdomātu, fantastisku, attiecīgā pasaku žanra likumībām atbilstošu. Latviešu pasaku sižeti aprakstīti un klasificēti: Arājs A., Medne M. "Latviešu pasaku tipu rādītājs", 1977 (AM).
Tradicionāli tiek nodalītas: 1) pasakas par dzīvniekiem (AM 1-299), 2) brīnumu pasakas jeb īstās pasakas (AM 300-745), kas stāsta par pasaku varoņa dzīves galveno epizodi un veidotas pēc brīnumu pasaku uzbūves likumībām, un 3) sadzīves pasakas, kas stāsta par dažādiem gadījumiem pasakas varoņa dzīvē un formāli aptver tipu radītāja "atlikušās" nodaļas: leģendu pasakas (AM 750-846), noveļu pasakas (AM 850-993), pasakas par muļķa velnu (1000-1199), joku pasakas un anekdotes (AM1200-1999), kā arī formulu pasakas (AM 2000-2399).
Paraugi: Kārļa Arāja sastādītās trīs izlases "Latviešu tautas pasakas" (1964-1967) un Pētera Šmita "Latviešu tautas pasaku un teiku" attiecīgi 1., 2-9. (līdz: "Laima izpilda trīs vēlēšanās") un 9.-12. sējumi. Ja pasakā savienoti vairāki sižeti vai motīvi, tipu rādītājā tai var būt vairāki numuri. Jāņem vērā, ka pasaku tipu rādītājā daļēji aprakstīti arī sižeti un motīvi, ko tradicionāli ievieto pie teikām (piem., par acu liešanu velnam) un pie anekdotēm.