Otto Vīksna savu atmiņu vēstījumu sāk ar šādiem vārdiem: “Tas varēja būt 1897. g. rudenī. Nojumē, rijas priekšā bija ievesti divi dzelteni labības vezumi, ko nākošā rītā bērt rijā. Bites Māle un ganu meitene grieza un kapāja Dūkam kāpostu lapas runādamas un dziedādamas: "Tuvāk nāca kokles skaņa, tuvāk - paši koklētāj." Ar dziesmas vārdiem man pirmoreiz tur pienāca un uz mūžu palika muzikas skaistums. Vēlāk prasīju kādai dziesmu zinātajai, kā šī dziesma sākas? Viņa saka, sākās tā: "Vientulībā staigāt gāju." Sapratu, ka tā ir vācu sentimentāla dziesma-ziņģe. Mūsu tautas dziesmas vientulībā nestaigāja. Par šo pēdējo teikumu 1972. g. folkloras vācēja Drīzule smējās un solijas to pateikt Rīgā, Zinatnes institūtā.” Pēc vairāk kā 120 gadiem kopš aprakstītajiem notikumiem Otto atmiņu stāsti ar Bejas novadpētniecības centra pārzines Jolantas Baldiņas gādību digitālā formā nonākuši šeit, pieminētās folkloras pētnieces Ritas Drīzules kādreizējā darbavietā.

Otto dzimis 1893. gadā Jaunalūksnes Igaunīšu ciemā un savas atmiņas fiksējis 1986. gadā. Atmiņu autors detalizēti un poētiski aprakstījis savu bērnību, veicot dažādus lauksaimniecības darbus ģimenes lokā, pakavējoties gan pie mātes sāpēm, kad 1914. gadā Otto pošas kara dienestā, gan pie tēva uzcītīgā darba, lai sapelnītu naudas summu jaunai mājvietai, kas tolaik bijusi Bejas muižas īpašums.

Savas pierakstītās atmiņas Otto strukturējis vairākos stāstos, tematiski tās nosaucot attiecīgi apcerētā saturam, kas lasītājam ļauj pievērsties kādai konkrētai tēmai, vai arī palūkoties uz visu materiālu kopumā, veidojot plašu ainu par tādām apdzīvotām vietām, ciemiem un to ļaudīm, kā Beja, Čistigi, Slišiņi, Igauņi un citi. Atmiņu stāsti lasītājam atsedz lauku cilvēku ikdienu, kas ir bagāta ar notikumiem, pārdzīvojumiem un amizantiem atgadījumiem, un neatraujami savijas ar lielajiem vēstures notikumiem. Otto pierakstītās atmiņas sniedzas tālu ārpus viņa dzīves laika un telpas, ne vien raksturojot dzimtās mājas, portretējot tuviniekus un tēlaini atveidojot piedzīvoto realitāti lauku saimniecībā, bet arī iezīmējot plašāku 19. un 20. gadsimta kultūrvēsturisko un ekonomisko realitāti Ziemeļvidzemes zemnieku ikdienā.

Vēstījumā nereti atrodamas arī kritiskas piezīmes vai retoriski jautājumi, kas visbiežāk mērķēti uz cilvēkiem, kuri, pēc autora domām, negodprātīgi iedzīvojušies turībā, ir slinki vai ļaunprātīgi izmanto savu statusu. Atmiņu vēstījums ir ideoloģiski iekrāsots: "Socialismam vajadzēs ne mazak laika, lai kapitalisma sistās tautas gara rētas sadziedetu." Autoram tuvās sociālisma idejas atmiņu stāstos atspoguļojas kā bieži darba ļaužu slavinājumi, kā arī garīdznieku un jo īpaši muižnieku nopēlumi. Autors pievērsies arī Kārļa Skalbes, Jāņa Akuratera un Jāņa Raiņa literārās un politiskās darbības izvērtējumam un kritikai.

Lai gan stāsti lielākoties ir didaktiski, tos caurvij interesanti vērojumi no Otto ikdienas dzīves, piemēram, igauņu un latviešu salīdzinājums, Vīksnu ģimenei dzīvojot līdzās abiem: “Vispār igauns ir smagaka, praktiskaka, realaka rakstura cilvēks kā latvietis. Ja viņš ir ko ieguvis, tad to prot ari saglabāt!” Otto aprakstījis atšķirības igauņu un latviešu veiktajos saimnieciskajos darbos, ikdienā biežāk ēstajos ēdienos un dienas ritējumā. Ne mazāk interesanti ir stāsti, kas līdzinās folklorai, piemēram, par Biedekļu tiltiņu, kur naktīs spokojas raganas, un turpat netālu esošo Vilku salu, kuras staignā daļa nosaukta par “Kucīti”.

Daļu materiāla veido Otto nosūtīto vēstuļu pārraksti, savukārt kolekciju noslēdz Bejas novadpētniecības centra glabāto veidlapu kopijas, kurās Otto 1986. gadā pierakstījis atmiņas par māju tuvējo apkārtni, savu dzimtu un divus atgadījumus ar “žīda Ziva izkrāpto milzīgo naudu” 20. gadsimta 20. gados un sarunu, pēc kuras nostiprinājusies Otto iesauka “vecais komunists”.