Folklorists, pedagogs, literatūrzinātnieks, valodnieks, baltu – slāvu kultūras un zinātnes sakaru pētnieks, profesors Boriss Infantjevs (1921.14.IX Rēzeknē–2009.18.III Rīgā) dzimis Krievijas, vēlākā Latvijas armijas virsnieka, Latvijas brīvības cīņu dalībnieka, mērnieka ģimenē. Vecāki viņu “izglītojuši” vācu bērnudārzā, krievu pamatskolā, latviešu Rīgas I valsts ģimnāzijā, kur viņš ļoti aktīvi ņēmis dalību mazpulcēnu kustībā, iesaistoties folkloras vākšanā. Viņa tēva mērnieka darba specifika ļāvusi ceļot vasarās pa dažādām Latvijas vietām. Jau 1939. gadā viņš iesniedzis LFK galvenokārt Viļānos savāktos folkloras un etnogrāfijas materiālus (LFK 1552, 43461–43544). Iesākumā devis sanumurētu savu 17 teicēju sarakstu ar ziņām par tautību, ticību, izglītību, sociālo stāvokli un norādījis ar cipariem viņu visu savstarpējo radniecību, pie katras vienības pievienots teicēja kārtas numurs. Mazpulku materiālos bez apdziedāšanās dziesmām vēl devis etnogrāfiskus zīmējumus ar logu apmaļu, cimdu un segu rakstiem. Infantjevs 1940. gadā uzsācis studijas LVU Filoloģijas fakultātes Slāvu – krievu valodu nodaļā, kara gados turpinājis Baltu filoloģijas nodaļā, kur tautasdziesmu seminārā Kārlis Draviņš rosinājis studentu pētīt un salīdzināt latviešu un krievu folkloru. No 1945. gada viņš strādājis Folkloras institūtā, arī vēlākajā ZA Etnogrāfijas un folkloras institūtā līdz 1952. gadam, kad viņu atbrīvo par neatbilstību padomju ideoloģijas prasībām, pieminot arī darbošanos bērnu un jauniešu mazpulcēnu organizācijā. Jau 1950. gadā sarakstījis savas zinātņu kandidāta disertācijas par latviešu un krievu folkloristu sakariem pirmo variantu, bet aizstāvēt to varējis tikai 1956. gadā ārpus institūta. Turpmākie darba gadi saistīti ar zinātni un pedagoģiju.

1946. gadā Infantjevs sācis veidot savu folkloras materiālu kolekciju [1763], jo viņa vākumi jau krājušies no ģimnāzijas laika 30. gadu vidū. Kolekcija aizsākusies ar viņa iemīļotāko žanru – anekdotēm, kas pierakstītas 1937. gadā un vēl labvēlīgi zobojušās par Kārli Ulmani, bet, lai tās atbilstu padomju laikam, jaunais folklorists norādījis, ka teicējs ir “budzis” Bauka Lestenē. Aulejā no Lenas Vigulis iegūta 1930. gadā aizsākta dziesmu klade (LFK 1763, 16–66). Tālāk parādās Viļānu teicēju saraksts, kas jau pazīstams no kolekcijas [1552], tikai šoreiz garāks, klāt nākuši vismaz septiņi vecticībnieki un baltkrievi. Materiāls pierakstīts jau 1939. gadā, tikai nav ticis iesniegts LFK. Arī latviešu teicēji devuši vairāk tradīciju aprakstu, stāstījumu, tautas medicīnu, stāstus par melnajām grāmatām u.c. (LFK 1763, 67–565). Cittautiešiem vaicāts par valodu zināšanu, vīri sapratuši un lietojuši vairākas, vecticībnieku sievietes pratušas tikai krievu valodu. Dažs nav zinājis savu tautību – baltkrievs vai latgalietis. Infantjevs secinājis, ka baltkrievu un latviešu kāzu ieražas ir ļoti tuvas, to salīdzinājums bijis viņa diplomdarbā, LVU beidzot . Daudz strādāts un gūts Aulejā, jo studiju gados Edīte Hauzenberga-Šturma uzticējusi viņam pētīt šī pagasta izloksni, jo tikai krievs spējot saprast tajā sastopamās pārmaiņas, daudz materiālu krievu valodā – arī aulejietes, latvietes Maņas Ekstas dziesmu kladē (LFK 1763, 566–707). Jaukta ir aulejiešu Šumsku ģimene (LFK 1763, 708–793) – Annas Šumskas māte ir baltkrieviete, vīrs latvietis dzied častuškas, spēlējot uz akordeona polku, 12 gadīgais dēls Jūlijs runā baltkrieviski, bet saprot arī latgaliski, devis govju, zirgu, suņu, kaķu vārdus, tik cūkām vārdu neesot. Ģimene stāstījusi pēckara briesmu stāstus par bandām un cilvēku ēšanu, pierakstītas divas pasakas par zelta zivtiņu (LFK 1763, 714 un 777). Infantjevs norakstījis katolietes, baltkrievietes Pelagejas Dorofejevas no Aulejas dziesmu kladi (LFK 1763, 800–819). Ļoti labi materiāli 1940. gadā iegūti no Pētera Veituļa un viņa meitas Rugāju Aplociņos un Upatniekos (LFK 1763, 820–888). Sergejs Ļeonovs Višķos izstāstījis garu pasaku un nodziedājis 83 častuškas (LFK 1763, 889–972). 1941. gada rudenī students aizsūtīts uz sešām nedēļām lauku darbos Džūkstes pagasta Viļņos, kur viņš vakara stundās turpinājis folkloras pierakstīšanu no mājas kalpiem, latgaliešiem – Aleksandra Laužeļa, Lonijas un kāda ukraiņu karagūstekņa Pāvila (LFK 1763, 973–1131). Puišu dziedātās častuškas ļoti frivolas un bezkaunīgas. Nākamajam folkloras apkopojumam (LFK 1763, 1132–1185), iegūtam ap 1940. gadu, norāde – “dzirdēts šur un tur, arī Rīgā. Izlietojami ar lielu kritiku”. Te dziesmas par Ļeņinu un Staļinu jaucas ar rupjībām un jēlībām. Materiālos iejukuši nereģistrēti izraksti no Mīlenbaha un Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīcas”.

Ļoti ievērojama teicēja, gaiķeniece Lība Henzele, kas pierakstīta Siguldā, ap 1950. gadu iedevusi savu sacerējumu uzmetumus dziesmai par Hitleru un otrai iecerei par mācītājiem (LFK 1763, 1186). Bērnu gaudu dziesmiņu (LFK 1763, 1187) Borisam uzticējusi LVU neklātienes nodaļas studente Ilga Apine. No divām pusaudzēm Zemgalē iegūti dziesmas par Kaupēnu varianti (LFK 1763, 1189–1190). Igauņu folklorists Elmars Pӓss atsūtījis trīs latviešu melodiju pierakstus un varbūt paraugam garu padomju folklorai noderīgu sacerējumu, kas iegūts ekspedīcijā Pērnavā 1951. gadā, ar parindeņiem krievu valodā. Tā ir Kihnu salas zvejnieku un kolhoznieku dziesma, kurā slavē piecgadi, kolhozus un Staļinu (LFK 1763, 1211–1213 un 1231). Misiņa bibliotēkas vadītājs Kārlis Egle devis dažas Pīlēnu tēva Bārtā dziedātās dziesmas (LFK 1763, 1214–1229). Rugāju Upatniekos Infantjevs zīmējis dažādus saimnieciskus priekšmetus un telpu plānus (LFK 1763, 1232 – 1237).

Turpmākie materiāli institūtam iesniegti jau pēc atbrīvošanas no darba tajā. Tās ir dažādas atskaites par vākšanas darbu Rēzeknes apriņķī 1948. gadā, par komandējumiem uz Lielvārdi, Bausku, Cēsīm, par nolasītiem referātiem, kā jārada jaunā, aktuālā padomju folklora. Piemēram, Lielvārdē bijis jāierodas uz kolhoza “Lāčplēsis” pilnsapulci 1951. gada 11. februārī. Pilnsapulce sākusies 13:00 dienā, bet koncerts 18:00 vakarā, uz to ieradušies arī dzejnieki – Sudrabkalns, Kacena, Kalpiņš u. c. divās automašīnās no Rīgas. Koncerta programma iepriekš saskaņota ar kolhoza priekšsēdi b. Kauliņu. Koncertā piedalījušās Lielvārdes slavenā teicējas Celmiņa, Šulce, Ezergaile u. c. ar savām sacerētām dziesmām. Mielasts, kam katrs kolhoznieks bija ziedojis divas izstrādes dienas, citi 10 rbļ., beidzies 3֟ no rīta. Boriss uzskaitījis visus ēdienus, nodziedātās galda dziesmas, dejas (LFK 1763, 1241).

Infantjevs pārrakstījis krievu dzejnieka Jurija Abizova studentu, kas izglītojušies Latvijas PSR Valsts Pedagoģiskajā institūtā, iegūtās častuškas un dziesmas pat no Tjumeņas apgabala (LFK 1763, 1244–1280). Vēl 1955. gadā viņš iesniedzis savus izrakstus no Ļeņingradas ZA Arhīva (Eduarda Voltera fonda 178–1–12). Tas ir mīklu vākums, ko Volteris bijis iecerējis publicēt savā II grāmatā pēc Latgales folkloras krājuma I daļas (1890) (LFK 1763, 1283–1435). Mīklas pierakstītas augšzemnieku dialektā (latgaliski) ar nenoskaidrotiem šifriem (iespējams teicēju iniciāļi) ar tulkojumiem un paraugiem no krievu, leišu, vācu krājumiem. Šo rokrakstā iesniegto materiālu institūta darbinieki vēlāk ar rakstāmmašīnu kopējuši, reģistrējot ar tiem pašiem numuriem. Deviņām Raiņa pierakstītajām mīklām dota fotokopija (LFK 1763, 1436–1444). Boriss Infantjevs nekad nav pārtraucis sadarbību ar LFK, vēl 20. gs. beigās no viņa iegūti vērtīgi materiāli folkloristikas vēsturei (LFK 1763, 1445–1446).

Sagatavoja Māra Vīksna.

Skat. Борис Инфантьтев Curriculum Vitae. Даугава 2000. Nr. 3, 99 – 118.

Борис Инфантьтев Балто-славянские культурные связи. Рига: ВЕДИ, 2007. – 312c.