Jelgavas latviešu biedrības dibināšanas rosinātājs bija Pēteris Alunāns, kurš savās atmiņās rakstīja:

«Atnāca 24.marts 1872.gadā, jauka pavasara dieniņa: saulītei spīdot, pulcējās visi no visām malām Širkenhēfera zālē. Viņiem pievienojās arī labs pulciņš jelgavnieku, ziņkārības sadzīts, kas tad īsti notiks. Bet, redzot, dzirdot, ar kādu dedzību uzņēma laucinieki priekšlikumu dibināt Jelgavā Latviešu biedrību, iekarsējās arī daudzi no jelgavniekiem un, iemaksādami 3 rubļus, ierakstījās par viņas dibinātājiem. Dibinātāju skaits bija pavisam 103, kas ievēlēja pagaidu priekšniecību ar uzdevumu sastādīt statūtus un gādāt, ka viņus apstiprinātu.»

Komiteja turpināja darbu un atrada darbības lauku, kuru atzina arī valdība. 

1868.gadā bija pagājuši 50 gadi no zemnieku brīvlaišanas pasludināšanas Kurzemē. Jelgavas latvieši nolēma atzīmēt šo svarīgo notikumu ar plašāku sarīkojumu. Svētku dienu noteica 30.augustā – cara Aleksandra vārda dienā. Ar laiku svētkus sāka svinēt katru gadu. Parasti svētkus iesāka ar svinīgu dievkalpojumu Svētās Annas baznīcā. Vakarā notika latviešu teātra izrāde, uzstājās latviešu kori, kas cēla jelgavniekiem nacionālo pašapziņu.

Jānis Neimanis Pēterpilī panāca, ka 1880.gada 7.maijā Krievijas iekšlietu ministrs parakstīja jaundibinātās «Jelgavas latviešu sadraudzības biedrības» statūtus. Kopš tā laika vairs nebija jēgas slēpties aiz «30.augusta svētku komitejas» izkārtnes.

Biedrības dibināšanas sapulce notika 1880.gada 10.jūnijā Cēra viesnīcas zālē. Sanākušie par jaunās biedrības priekšnieku ievēlēja Jāni Neimani.

Biedrības darbība un sekmīgie brīvlaišanas un tautas svētku pasākumi deva garantijas IV vispārējo dziesmu svētku sarīkošanas iespējām Jelgavā.

Jelgavas Latviešu biedrība pārdzīvojusi Pirmo pasaules karu, bēgļu laikus, brīvības cīņas un bermontiādi savu darbību turpināja līdz 1941.gadam, kad padomju vara pēc Latvijas okupācijas to slēdza, līdzīgi kā simtiem citu sabiedrisko organizāciju .

Avots: