Fails
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0017
AtšifriejaIlze Ļaksa-Timinska
PabeigtsNui
ApstyprynuotsNui
Sataiseits2018-12-17 09:28:22
Lobuots2018-12-17 09:28:09
AtšifriejumsJā, es zinu! Tev ir jāaizbrauc! Ak, Tu, karotāj! Es Tevi gribētu nopērt, bet vēl jo vairāk noglāstīt Tavus mīkstos, cirtainos matus.
Vakarā.
Eglīte pie Otta. Nekas. Samērā jautri, bet kaut kā trūkst... Ar Viku tēlojam saderinātus. Ak, kā man tas neveicās! Neviens arī netic! Vēl jo labāki! Laimonis ir pats kustīguma iemiesojums, Viktors arī, Alfrēds seko Veltai. Ottis kurn. Man ir labi! Drusku nogurums. Tik labi ir nolikt galvu uz Dukša pleca un aizvērt acis un tomēr just, ka kāds Tevi sargā un ir par Tevi nomodā. Paldies, Dukšel!
26. dec.
Aizeju ciemos pie Viktora. Lasām dažus darbus un ēdam konfektes.Te, Viktors pēkšņi ieliek man klēpī "Uguni un nakti". Smagu, lielu un brīnišķīgu grāmatu. Esmu pārsteigta... Dāvana! Ak, Vika, Tu proti uzminēt visapslēptākās vēlēšanās. Arī Vika priecājās. Sajūsmā neko nevaru pateikt. Nezinu, kā tas ir noticis, kā tas varēja notikt, bet fakts ir tas, ka esmu aplikusi rokas ap Viktora kaklu un to noskūpstījusi. Tas ir gadījies pirmo reizi. Parasti Viktors ir skūpstījis mani. Esmu drusku nokaunējusies... Mani nomierina Viktora vārdi: "Meitēn, redzu, ka Tu esi pie manis pieradusi. Draudzība to atļauj!"
Atšifrēt tekstu
KruojumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaIrmas Vīksniņas dienasgrāmata
Atslāgvuordi
Vīneibys#LFK Ak 10, 1

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs