Fails
| Atšifrieja | Anita Ernestsone |
|---|---|
| Pabeigts | Nui |
| Apstyprynuots | Nā |
| Sataiseits | 2024-10-02 14:41:52 |
| Lobuots | 2024-10-02 14:49:21 |
| Atšifriejums | spēlēties ar citiem bērniem drīkstēja vienmēr, arī pie manis drīkstēja nākt spēlēties. Ja visi bija kaut kur izklīduši, labprāt spēlējos arī viena. Man bija mīļa ābele, kurā biju iekārtojusi savu māju - no dēļiem plauktiņus trauciņiem. Tur tupēju un spēlējos. Kad man bija septiņi gadi (1972), ģimene pārcēlās uz pilsētu. Dzīvojām daudzdzīvokļu mājā, kurā bijām krietns bariņš (ap 12) dažāda vecuma bērnu, lielākā daļa zēnu. Šajā barā nodzīvoju līdz 15 gadu vecumam. Sākumā vēl bija lelles. Modē nāca papīra lelles gan pašu zīmētas, gan no žurnāliem izgrieztas. Tām tika zīmēti visdažādākie tērpi. Spēlējāmies "dakteros". Špricējām lelles, lāčus, urbām "zobus", cieta arī pa kādam kailgliemezim - izoperējām. Mums bija visdažādākās zāļu pudelītes, arī veikalā pirkti speciāli spēļu piederumi - spricītes, klausāmie stobriņi, spēļu termometri, skalpelis gan bija īsts. Daudz laika pavadīju kopā ar zēniem. Man tad jau bija kādi 9 gadi un pašai savs ritenis. Ar riteņiem spēlējām "policistos un bandītos", braucām makšķerēt, peldēties. Spēlējām bumbu, "kariņus" pa jaunceļamo |
| Atšifrēt tekstu |
| Kruojums | Latviešu folkloras krātuve |
|---|---|
| Kolekcija | Ievas Margas Markausas vākums |
| Atslāgvuordi |
|
