Fails
| Atšifrieja | Sarmīte Dundure |
|---|---|
| Pabeigts | Nui |
| Apstyprynuots | Nā |
| Sataiseits | 2017-01-29 11:05:15 |
| Lobuots | 2017-01-29 11:36:12 |
| Atšifriejums | ka ūdens jau ir katlā ieliets lai sasiltu un krekli esot uzkārti uz šņores. Tūdaļ duraciņš aizjūdz zirgu ratiem priekšā u aizbrauc pēc bērniem. Iegājis iekšā tūdaļ pasaka bērniem ka viņš tos vedīšot pie sevis ciem kur esot jau tēvi un mātes. Tagad viņš tikai tos gribot nomazgāt papriekšu [vispirms] un uzvilkt tiem tīrus krekliņus. Bērni to dzirdot visi no prieka lec vai gaisā, tikai nu ta nelaime ka ūdens par to laiku jau bijis vārīts, ko duraciņš nemaz ne iedomājies. Viņš tika paķer vienu bērnu pēc otra un turpat visā katlā papeldina lai nu bērns kliedz ik grib. Pēc tam uzrauj krekliņu virsū un tūdaļ to aiznes uz vāģiem [ratiem], tā kamēr visi salikti vāģos. Novedis tos savā mājā skrien mātes pretī lai saņemt. Bet ar bailēm ierauga ka bērni briesmīgi noplaucēti ar vārošu ūdeni lielākā puse jau beigti, daži vēl gan kungstējuši [kunkstējuši]. Ieraudzīdamas mātes savus bērnus nu sāk vaimanāt un raudāt. Bērnu tēvi un gudrie brāļi tāgad [tagad] taisās duraciņu par tādu darbu pavisam nosist bet, šis jau to nomanijis [pamanījis] un tamdēļ [tāpēc] jau laikus no mājām "aizšķinis" [aizbēdzis] uz lielā meža pusi. Gudrie brāļi izmeklējusies pa visu māju to ne atrazdami sākuši doties pa lielāko ceļu uz priekšu domādami ka pa citu ceļu tas negājis. Duraciņš pienācis lielā meža malā, tā ka bijis jau vakars viņam bailes paņēmušas līst mežā iekšā. Turpat ceļmalā bijusi liela resna, daudz staraina egle bieziem zariem. Viņš uzlīdis eglē viņas zaros un tu nosēdies. Ne ilgi pēc viņa uzkāpšanas eglē, Viņš no augšas dzird ka apakšā cilvēki runā un no balss vien jau pazīst ka tie ir viņa brāļi. Tie ar nospriež, ka nakts ir pašu reiz klāt un ka lielā mežā nevar un nedrīkst iet. Uzrapjās eglē (un) lai tur pavaditu nakti. Tikai nezin un nemana ka duraciņš ari tur ir augšā. Rītā gaismai austot, pienāk pie tās pašas egles kādi trīs laupītāji ar smagām nastām, tās nolikuši viņi sāk sevim [sev] vārīt ēdienu. Duraciņš egles zaros sēdēdams to redz kas otiek, sāk raustīt čiekurus no egles un mest laupītājiem uz galvām. Vēlāk viņam neciešami sāk mīst [čurāt] gribēties, sāk tecināt tiem uz galvas. Viens no laupītājiem gan izsaucies teikdams. Laikam dieviņš šodien gribēšot dot silt debes rasu. Līdz ko šos vārdus izteicis tūdaļ no egles augšas kaut kas smags tiem uzkritis |
| Atšifrēt tekstu |
| Kruojums | Latviešu folkloras krātuve |
|---|---|
| Kolekcija | Friča Krēsliņa folkloras vākums Vecgulbenē |
| Atslāgvuordi |
|
