Personiskuo informaceja
Pēteris Zariņš dzimis Jaunburtnieku pagasta Kūžēnos, kā vecākais dēls saimnieku, Pētera Zariņa un Marijas Zariņas, (dz. Birzgale) ģimenē. Vēlāk ģimenē ienāk brālis Jānis, māsas Anna un Milda. (Anna vēlāk apprecas ar Lejasbimberu (Jaunburtnieki) saimnieku Jāni Skrastiņu.)
1934. gadā apņēmis par sievu Jaunburtnieku skolas skolotāju Teklu Zariņu. Bērni: Pēteris (1936.), Māra (1939.), Atis un Kārlis (1944.)
1944. gada rudenī Pēteris Zariņš tiek arestēts. Viņu apcietina pretizlūkošanas pārvalde un vairākkārtīgi pārved no vienas vietas uz citu. Ved uz Siguldu nošaut, bet nenošauj, kādu laiku notur Cēsīs, tad Rīgā. Beigās Pēteris tiek nosūtīts uz lēģeri Intā, kur pavada desmit ieslodzījuma gadus. Jaunburtniekos paliek sieva Tekla ar vasarā dzimušajiem dvīņiem Ati un Kārli. No izsūtīšanas 1949. gadā sievu pasargā viņas skolnieki.
Pēc atgriešanās no ieslodzījuma, Pēteris ar ģimeni dzīvo Matīšos un strādā Pučurgas kazeīna fabrikā.
1992. gadā, pēc reabilitācijas, tiek atgūta īpašumā dzimtas māja Kūžēni, kurā uzsāk saimniekot dēla Kārļa ģimene.
Pēteris mūža nogali pavada Matīšos meitas Māras ģimenē. Visu brīvo laiku viņš velta dažādu ierīču un aparātu labošanai.
1999. gada 20. septembrī, 93 gadu vecumā Pēteris Zariņš mirst. Viņu apglabā dzimtas kapos Jaunburtnieku kapsētā.
Pētera mazmeitas Ilzes Zariņas stāstītais:
Kūžēni bijusi bagāta saimniecība. Uz vectēva zemes bijušas divas upītes – Melis un Vītuķis, kas ietecējušas Briedē. Vectēvs izbūvējis spēkstaciju, kura apgādājusi ar elektrību viņa saimniecību un Jaunburtniekus skolu. Tajā laikā spēkstacijas turbīnas bijušas ļoti dārgas. Reiz viņš braucis cauri Mūrmuižai, kur uz Miegupes upe bijusi spēkstacija. Tur esot bijusi viena turbīna, kas nedarbojās, un Pēteris nopircis par krietni mazāku naudu. Mājās pārbraucis, viņš to izjaucis un salicis pa jaunam, un turbīna gājusi. Kad 90. gados ģimene atguvusi savus Kūženus, turbīna vēl joprojām bijusi turpat un darba kārtībā.
Tālajos Ziemeļos vecaistēvs palicis dzīvs pateicoties savām zināšanām par mehānismiem un elektrības lietām. Nometnē viņam, kā labam elektriķim, ļāvuši strādāt virszemē.
Profesionaluo darbeiba
Pēteris mācījies Valmierā, vidusskolā, vēlāk Burtnieku
lauksaimniecības skolā. Kā vecākais dēls ģimenē, ticis audzināts par saimnieku,
lai gan pašam tuvāka bijusi tehnika un dažādas mašīnas.
Pēc izsūtīšanas atgriezies Latvijā, viņš kolhozā labojis visa veida tehniku: rakstāmmašīnas, elektriskos ganus u.c. No konservu bundžām Pēteris uztaisījis regulējamu strāvas iekārtu un apkārtnes tantiņas nākušas pie viņa ārstēties, kā fizioterapijas kabinetā.
