Ansis Lerhis-Puškaitis

Ansis Lerhis-Puškaitis

Ansis Lerhis

Guntis Pakalns - Radinieks

Ansis Lerhis-Puškaitis (īstajā vārdā Ansis Lerhis; 1859–1903) – folklorists, rakstnieks. Viņa sakopotās "Latviešu tautas teikas un pasakas" (1891–1903, 7 sējumos, ap 6650 folkloras tekstu 4561 lappusē) ir otrs lielākais latviešu pasaku un teiku apkopojums. Ansis Lerhis-Puškaitis latviešu literatūrā uzskatāms par literārās pasakas aizsācēju, 19. gadsimta beigās sarakstījis divus pasaku krājumus bērniem.

Dzimis saimnieka Reiņa un Gedrutes ģimenē kā otrais dēls.

Dzīvesbiedre Luīze, dzimusi Džūkstes–Pienavas skolotāja Ievalda un Cecīlijas Veinbergu ģimenē 1863. gada 5. novembrī. Pēc Lerha-Puškaiša nāves apprecējusies ar nākamo skolas pārzini Teodoru Strautmani. Mirusi 1943. gadā.

Pēcnācējus nav atstājis, vienīgais dēls Oļģerts, dzimis 1885. gadā, pēc apmēram četriem mēnešiem aizgājis mūžībā.

Anša Lerha-Puškaiša māsas Anlīzes mazmazdēls ir folklorists, arī Lerha-Puškaiša piemiņas aktualizētājs Guntis Pakalns.

"Priekšējā gadu simtenī uz beigām Lerha-Puškaiša vārds bij tikpat pazīstams, tikpat daudzināms un cienīts kā savā laikā Brīvzemnieka vārds pa tautas gara mantu krāšanas gadiem. Kad Brīvzemnieks bij pabeidzis krāt tautas dziesmas, mīklas, parunas un pūšļojamos vārdus, tad sāka celties slavā Lerha-Puškaiša it kā izredzēta pasaku krājēja vārds. Kā pirms Brīvzemnieka un Baronu tēva pūliņiem pie tautas dziesmu vākšanas un kārtošanas neviens nespēja iedomāt, ka tautas klēpī atrodas tāds milzu krājums no šās nemirstīgās mantas, tā līdz Lerha-Puškaiša pasaku krāšanas gājumam nekam nevarēja būt nācis prātā esam tautas atmiņā tādu stāstīšanas bagātību. Ja Lerhis-Puškaitis nebūtu nācis un šai bez maz no viņa viena paša atrastā zelta bedrē racis, tad tas laikam nebūtu darīts ir tagad un varbūt nekad, tāpēc svētītai jāpaliek A. Lerha-Puškaiša piemiņai latviešu tautā uz laiku laikiem."

Kaudzītes Matīss. Atmiņas par A. Lerhi-Puškaiti. Atmiņas no tautiskā laikmeta. Rīga: Zvaigzne ABC, 1994. 337.–339. lpp.

"Atceros tādu gadījumu. Kādu svētrītu braucu uz Smārdes staciju un ceļā pēc paražas pieturēju pie L. P. Dzīvoklī viņu neatradu. Viņš esot klasē. Klasē mani sagaida šāda aina: L. P. melnos svārkos, izspūrušiem matiem noliecies pār katedru un kaut ko steidzīgi raksta. Viņam roku sniedzot, tikai pamanu, ka netāl no viņa skolēnu solā sēž vecais Čipiņš un, šmaukstinādams un sirmo bārdiņu braucīdams, kaut ko stāsta. [..] viņa poza bija lepna. Viņš apzinājās, ka dara svarīgu darbu. Šai pašā gadījumā L. P. man stāstīja, ka Čipiņš pie tā dzīvojot jau ap 3 nedēļām. Pa brīžam stāstītājam esot jāiedod arī pa degvīna kulcienam, jo tad tam mēle esot lunkanāka. Pasaku uzrakstīšanai izmantošot visu svētdienu, jo darbdienās esot maz vaļas.
Kā pie visiem darbiem, tā arī pie pasaku uzrakstīšanas L. P. ķērās ar dedzību un sirsnību, pats sevi aizmirsdams. Viņam nebija žēl ne svētdienas, ne nakts miera, ja vien bija kas krietns padarāms.
Pat izpriecas brīžos, kā viesībās u. tml., viņam stāvēja pasakas prātā. Ja sapulcēto nebija pārāk daudz, tad katram klātesošam bija jāizstāsta viena pasaka. Gadījās, ka viņu par šo kaislību zoboja un pat izjokoja. Bet viņš to ļaunā neņēma."

Roberts Bērziņš. Lerhis-Puškaitis dzīvē un darbā. Guntis Pakalns (sast.). Anss Lerhis-Puškaitis. Rīga: Madris, 2000, 72.–73. lpp.

Mācījies vācu privātskolās Talsos (1869-1873), privātajā apriņķa skolā (1874-1876), no kuras izstājies. Kā eksternis beidzis Irlavas skolotāju semināru (1879).
Strādājis Annenieku (1879-1880), Džūkstes-Pienavas (1880-1883) un Džūkstes Lancenieku (1883-1903) skolā.
Jaunlatviešu ideoloģijas rosināts, Lerhis-Puškaitis organizējis tautas izglītošanas pasākumus, nodibinājis Džūkstes biedrību, Zemkopības biedrību un Krājaizdevu kasi.

---

Folkloras vākšana un sakopošana

Nozīmīgākais Lerha-Puškaiša veikums ir latviešu vēstītājas folkloras vākšanas un apkopošanas darbs, kam viņš pievērsies 80. gadu sākumā. Sākotnēji vācis vietējos spoku stāstus un teikas, vēlāk pievērsies pasakām.
Jau kopš 1883. gada viņš veidojis tautas pasaku apkopojumus Talsu un Džūkstes apkaimē.
Savāktas vairāk nekā 1900 pasakas, 2000 ticējumi, 3300 teikas un citi teksti.
Sastādītais krājums "Latviešu tautas pasakas" (1-7, 1891-1903; 5. daļa ar nosaukumu "Latviešu tautas teikas un pasakas"; 7. daļas 2. puse palikusi rokrakstā, izdota 2001), kas aptver visu līdz 1900. gadam apzināto latviešu vēstītājas folkloras materiālu, uzskatāms par savā laikā vienu no plašākajiem Eiropā. Lerha-Puškaiša krājumi veido pamatu Pētera Šmita darbam "Latviešu pasakas un teikas" (1-15, 1925-1937).
Lerha-Puškaiša izveidotā krājuma 7. daļā dota pirmā latviešu vēstītājas folkloras klasifikācijas sistēma. Tās pamatā Rietumeiropā tolaik pazīstamākās antropoloģiskās skolas animisma teorija.

---

Literārā darbība

Folkloristiskās intereses ietekmējušas arī Lerha-Puškaiša devumu rakstniecībā. Ar saviem oriģinālpasaku krājumiem "Pasakas" (1-2, 1890-91) Lerhs-Puškaitis līdzās E. Dinsbergam uzskatāms par šā žanra aizsācēju latviešu literatūrā. Pēc tautas pasaku un teiku motīviem, iekļaujoties latviešu episkās literatūras tradīcijās, tapis darbs "Kurbads – senlatvju varonis" (1891). Talsu apkārtnē noklausītie nostāsti snieguši ierosmi rakstnieka stāstiem "Ojārs" (1892) un "Vodžus" (1893). Lerha-Puškaiša – sabiedriskā darbinieka un skolotāja ikdienā vērotais guvis atspoguļojumu stāstos "Kā jūgsi - tā brauksi" (1894), "Ģirts" (1896), "Mikus", "Pīlādžu Induls" (abi 1903) u.c.

Tapusi bērnu luga "Čaburags". Vispirms izrādīta kādā "Budeļu vakarā" Lancenieku skolā, vēlāk apkārtējās skolās. Lugas manuskripts pazudis.

Arī literārās darbības jomā Lerhis-Puškaitis vairāk ir dzīves faktu rūpīgs vācējs un krājējs, mazāk – to māksliniecisks pārradītājs.

---

Dārzkopība

Ansis Lerhis-Puškaitis dārzkopības popularizēšanā un praktiskajā dārzkopībā sācis darboties vienlaikus ar pirmajiem latviski rakstošajiem dārzkopjiem. Bijis viens no pirmajiem, kas Džūkstē plaši popularizējis augļu dārzu kultūru. Agri sapratis, ka dārzkopība var kļūt par ienesīgu tautsaimniecības nozari.
Dārzkopību apguvis pašmācībā, iepazīstot sava tēva jaunievedumus zemkopībā.
Zemkopības biedrībā lasījis referātus gan dārzkopības estētikā un filozofijā, gan praktikā.

Jau 1883. gadā, tikko atnākot uz jauno uzcelto Lancenieku skolas namu, par saviem līdzekļiem skolas zemi sācis apdēstīt augļu kokiem. 1884. gadā ierīkojis skolas dārzā "koku skolu" – kokaudzētavu, ko praktiski izmantojis skolēnu izglītības darbā, ierādot koku potēšanu, kopšanu, apgriešanu. Skolas dārzs deva iespēju bērniem gūt pamatzināšanas augļkopībā.
1895. gadā Ansis Lerhis-Puškaitis saņēmis Zemkopības ministrijas prēmiju par Lancenieku skolas dārza priekšzīmīgu izveidi un izmantošanu skolēnu apmācībā.

Apjomīgākais Anša Lerha-Puškaiša ieguldījuma atspoguļojums ir Džūkstes centrā veidotais parks. Džūkstes-Pienavas Biedrību nama parka plāna izstrādē un īstenošanā Lerhis-Puškaitis darbojās no 1895. līdz 1897. gadam.
No 1895. līdz 1898. gadam A. Lerha-Puškaiša vadībā pie Džūkstes Biedrību nama ierīkots augļu dārzs ar 83 šķirnēm.