Eva Eglāja-Kristsone. 19.03.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.

19.03.2020.

Kopš pagājušās piektdienas ir atslēgts mans modinātājs telefonā, ar sajūsmu nodomājot, ar kādu baudu gulēšu kaut līdz desmitiem, vienpadsmitiem. Bet iekšējais pulkstenis ir galīgi citās domās, ik rītu ap sešiem mostos un jūtos traki labi izgulējusies. Gan jau pirmās nedēļas nerutinēti optimistiskais „Nu tik būs, nu tik darīšu” motīvs. Paskatos telefonā, naktī dēls atsūtījis ziņu: „Atnāc, kad pamodies, pamodini mani (pēc tam, protams, turpināšu gulēt), bet nu drošības pēc atnāc, man tāds dīvains drebulis (bet drošības pēc nepieskaries).” Pa vidu smaidiņi, laikam lai mani iedrošinātu. Aizgāju, pamodināju, esot viss labi. Pieskāros, lai pārbaudītu uz pieres temperatūru. Nav.
Rīta stundas veltīju vienam no daudzajiem Literatura.lv profiliem, kas jāsakārto un jāpapildina. Šorīt laimīgā loze Jūlijam Krūmiņam, ne dzirdētajam miljonāram, bet pozitīvi apsēstam dzejniekam ar pseidonīmu Klamburs, kura pamatnodarbošanās bija darbs Rīgas bibliotēkā, ko šobrīd zinām kā filiālbibliotēku Vidzeme (tolaik 9. bibliotēkā, ar adresi Vidzemes šoseja 5). Bet tostarp mani sajūsmināja – un ko nezināju –, ka 1935. gadā viņš izveidoja Latvju rakstnieku (citviet – Literārisko) mūzeju, gadiem sakrātās grāmatas, rokrakstus, foto utt. sadalījis amizantās nodaļās: Aizsaulē (Rainis, Blaumanis, Brigadere, Poruks u. c.), Spēka briedumā (Plūdonis, Švalbe, Akurāters), Pusdienas tveicē (Aida Niedra, Edvīns Mednis, Elīna Zālīte), Rīta agrumā (Francis, Raisters u. c.), Vēstures stūrītis, Sēnalu literātūra, Karš latviešu rakstniecībā, Īpatņi (O. Krēgers, Lapsingeru Juris u. c.). Varbūt pēc laika varētu papildināt ar Pandēmija latviešu rakstniecībā, bet šis galīgi nav izdevies joks, drīzāk aizraujošāk būtu padomāt, ko šodien varētu ievietot Pusdienu tveicē un Īpatņu listē. Pa starpai FB uzpeldēja šaušalīgais video ar furgoniem Bergamo, kas izved zārkus uz kremēšanu, bet ziņu lentes no vienas puses šķiet tik attālinātas šajā saulainajā rītā, no otras atstāj fona sajūtu. Šodien arī Jāzepu diena, pirms mēneša virtuāli (platformā #Grosvaldi1920) izsērojām Jāzepa Grosvalda pāragro nāvi ar pandēmsko spāņu gripu pirms simts gadiem.
Ap pusdienlaiku brālis atsūta ziņu: „Aizbrauc uz veikalu, sapērc kādam laikam uz priekšu pienu utt. Iespējams, ka tiks izsludināta visas Latvijas karantīna šodien.” Nopirku to pienu un ne tikai. Kā zināms, valdības paziņojums bija cits, bet nekas, veikals ar dezinficētājiem, cimdiem un izvairīšanos no svešiniekiem kādu nedēļu nu man izpaliks, kas labi, manī tur mostas pārāk liela iztēlošanās spēja un slimuma sajūta.
Neesmu īsti vēl pieradusi, ka visi trīs bērni ir mājās gandrīz visu laiku. Pat ja esmu savā Virdžīnijas Vulfas istabā, paralēlā skaņu un nodarbju ņirboņa vēl neļauj koncentrēties martā plānotajiem gargabala rakstu darbiem, bet der, lai padarītu kaudzēm mazāku darbu. Taču ir gana omulīgi beidzot ēst kopā regulārāk, parunāties ne tikai par degošāko, bet par dzīvi kopumā. Interesanti vērot arī viņu pielāgošanos un pēkšņo brīvības sajūtu no ikdienišķajām mācībām, treniņiem, mēģinājumiem un samierināšanos ar izglītošanās attālināto modeli. Vecākais dēls mācās datu analīzes eksāmenam, fonā dienas garumā klausoties 2018. gada Dziesmu svētku ierakstus un dungojot līdzi, otrs dēls dodas stundām garās pastaigās. Mazā meita izbēdājas, ka tiek runāts par skolēnu dziesmu svētku atcelšanu, kam „mēs tik cītīgi gatavojamies”, un basketbola nometni, kas šodien tā arī nesākās, bet pēc brīža jau kūleņo pa batutu, watsapojas ar draudzenēm un ir mani savaņģojusi saviem ikdienas treniņiem. Slava treneriem, kas sagatavo kvalitatīvus videotreniņus un motivējošus izaicinājumus, lai komanda nepalaistos laiskumā un inviduāli atskaitītos par padarīto. Skrienot pa saulaino stadionu spirgtajā marta vējā, sajūta ir pavasara solījuma apvēdīta, atgriežas gājputni, mākoņi ir pūkaini un māmiņas ar ratiņiem riņķo ap dīķi. Apsolījuma skats ir arī dārzā, tulpes un narcises jau sprīdi garas, sastādu lilijas un izdomāju vietas jaunajām peonijām. Mans „stādu skapis” arī zeļ. Ir tāda nākotnes sajūta.
Mēnešiem nebiju piegājusi grāmatu plauktiem, kas gluži kā VKKF projektu noraidījumi „ir mazāk aktuāli”, šorīt uzmetu aci, varbūt ir īstais brīdis ko palasīt ārpus profesionālā iztikas minimuma. Izvilku grāmatu, kas aplīmēta ar nocenojuma uzlīmēm vēl latos: Erika Ādamsona Dziesmas par labu dzīvošanu, sak, varbūt kas iedvesmojošs. Uzšķīrās ar pirmo kaut kur pa vidu Žēlabu dziesma, tur pesimisms, grūšums, nāve un skumjas ik pantā. Un tomēr, tomēr labi, ka izlasīju līdz beigām:
Kaut sērgas pār mums redz brūkam,
Kaut bēdu arvien tik daudz,
Ar bungām, koklēm un dūkām
Sev līdzi mūs dzīve sauc.