Ir piektdienas vakars, saulriets un #paliecmājās (vai kāds vēl atceras, kura diena?). Sēžu pie mājas sliekšņa. Krūzē kafija, blakus suns. Šķiet man atkal ir 14 un atkal bezrūpībā pavadu vakarus uz dzimtā sliekšņa. Šoreiz bezrūpība ir vien ilūzija, tāda jauka un mirklīga. Man rūp- rūp tuvākie, rūp tiešsaistes lekcijas, rūp nākotne. Jau neskaitu, kuru piektdienu pavadu mājās un kuru rītu neskatos ziņas. Man ir mana mazā pasaulīte, kurā laiks ir apstājies. Par pasaules kņadu atgādina vien ātrie skrējieni uz veikalu. Esmu noraudzījusi īstās stundas, kad cilvēku ir vismazāk. Plastmasas cimdu gan vēl neņemu, toties iepirkumu grozu pakaru elkonī nevis nesu rokā. Kā jau katru rītu vecmamma pārliecinās, lai pirmie uzzinām jaunākās ziņas-784 saslimušie. Es vairs neuztveru šo informāciju(vai prāts atsakās to uztvert), esmu iestrēgusi savā pašizolācijas pasaulē- mūžīgā un nebeidzamā sestdienā. Esmu nojaukusi visas robežas starp mājām, draugiem, sportu, studijām. Joprojām šķiet, ka diennaktī ir pārāk maz stundu, lai visu paspētu un saglabātu saprātu. Šķiet šī būs mūžīga sestdiena ar nepabeigtu darbu kalniem un mierpilniem vakariem saulrietā. Mani nesatrauc šis laiks, mani satrauc tā beigas. Kas būs pēc? Kad? Kā? Bet pagaidām viss mierīgi, vērojot pasauli attālināti. Esmu pieņēmusi vai pieradusi, varbūt tikai pagaidām, bet tomēr gaidām. Tas ir labākais, ko šobrīd varam darīt. Pagaidīt, nogaidīt, gaidīt. Tad gan jau arī sagaidīt.
Satumst un rīt kārtējā sestdiena.