Tātad nu jau ir pagājuši divi mēneši kopš ārkārtas situācijas izsludināšanas. Šo divu mēnešu laikā esmu izgājusi cauri trīs dažādiem garīgajiem stāvokļiem, kuri ir ietekmējuši manu uztveri gan par šo situāciju, gan arī savu dzīvi kopumā.
Sākumā bija pilnīgs apmulsums un neziņa par visu. Bet ne panika. Drīzāk interese par to, kas būs, kā attīstīsies un kā izmainīsies pasaule. Tai pat laikā bija iestājies diezgan liels atslābums, jo beidzot bija iespēja pavadīt laiku mājās un nekur nebraukt.
Pēc pāris nedēļām mājas režīmā attapos, ka īstenībā esmu panikā par to, ka dzīvoju savā ziņā “būrī” un esmu tik nevarīga pret šo situāciju. Gribas iet ārā, satikt draugus, izklaidēties, apmeklēt pasākumus, bet tā visa nav... Jutos bezspēcīga, nevarīga. Bija grūti saprast kā tālāk dzīvot, jo likās, ka tas nekad nebeigsies.
Šobrīd atkal jūtos citādi. Visa pasaule sāk samierināties ar situāciju, sāk pielāgoties tai. Lēnā garā atsākas pasākumi, klātienes nodarbības, darbs birojā. Bet es kaut kā par to vairs nepriecājos. Atceroties režīmu, kādā dzīvoju pirms pandēmijas – steigšanās, stress, pārdzīvojumi, pārgurums, pārāk liela slodze… Es vairs tā negribu dzīvot.
Vakar uzzināju, ka pēc nedēļas jāatgriežas strādāt birojā, bet sajūta tāda, ka mans prāts protestē pret to. Es nevēlos strādāt birojā. Nevēlos atkal visur steigties, skriet. Agri celties un vēlu vakarā pārrasties mājās. Man tik ļoti patīk dzīvot tā, ka es pati varu noteikt savu režīmu. Strādāt un mācīties, kad man ir garastāvoklis un iedvesma tai pat laikā dienas vidū iziet pastaigā pie dabas, atslēdzot prātu no pienākumiem.
Es teiktu, ka šī krīze man ir nākusi tikai par labu. Esmu sapratusi kā es vēlos dzīvot un kā es noteikti vairs nevēlos. Vairs nevēlos darīt lietas piespiedu kārtā tikai tāpēc, ka tās būtu jādara un tā dzīvo visi “normālie cilvēki”. Mūžīgā skriešana bija radījusi man ne tikai pārslodzi un pārgurumu, bet arī veselības problēmas, kas mājas režīmā dzīvojot gandrīz ir izzudušas. Es gribu mainīties un sākt dzīvot tā kā patiesi vēlos.