Liepāja. Studentu kopmītnes Ganību ielā kļūst arvien klusākas. Ir saulains pirmdienas rīts un šodien lielākā daļa studējošo dodas mājup. Piektdien izsludinātā informācija medijos liecina par studiju un ierastās ikdienas dzīves apstāšanos uz nosacītu laiku.
Sarunājos ar istabas biedreni, saprotam, ka šis laiks var tikt pagarināts un, ļoti iespējams, pēdējo studiju gadu mēs pavadīsim attālināti.
Ir grūti pārlikt pār pleciem jau nedēļas nogalē sakravāto somu, un pārklāt gultai segu ar domu, ka, iespējams, mēs vēl šeit būsim. Pēc mēneša, varbūt diviem. Šodien daudz saslimušo. Pēc dažām stundām sākas pirmā tiešsaistes lekcija zoom platformā. Esam pie tās pieraduši. Pavasarī jau iejutāmies. Veltu cerīgu smaidu gaišajai istabai, aizveru logu un dodos uz Liepājas sirdi, lai kāptu tramvajā un sagaidītu reisu pretim Ziemeļkurzemei. Lai nokļūtu dzimtajā pilsētā Ventspilī, braucu vispirms uz Pāvilostu, lai vēl dažas stundas būtu kopā ar vienu no kursabiedrenēm. Piedalāmies lekcijā, pasniedzēja smaida. Pārņem nedaudz sentimentāla sajūta. Mēs jau vienreiz šādi... jutāmies. Taču pēc lekcijas izstaigājam mierpilno Pāvilostu. Ir jau vakars. Tumšs. Augsti ceļu roku, lai autobuss piestāj... jābrauc.
Pamostos un domāju, kur esmu. Ir agrs, un lekcija sākas 10.00
Tētis iedod jaunu sejas aizsargmasku. Šī nav vienreiz lietojamā. Šai ir zaļa, cerīga krāsa, dabiska un materiāls ir labs, to var mazgāt un pēc mirkļa lietot vēl. Bet šodien nekur neiešu. Izrunāsim semināra uzdevumus, uzvārīšu kafiju un sakārtošu domas. Lai mierīgi.
Ļaujos apziņas plūsmai, atminos Liepājas laikus. Vēlu vakarā piezvana kursa biedrenes. Apjaušu, mēs katra esam savā Latvijas pusē. Sev tik mīļā, svarīgā, tomēr trūkst kopā būšana, dzīvas sarunas, emocijas un brīvība. Skārienjutīgs ekrāns un nereti čerkstošā skaņa, nespēj sniegt ticamību, ka mēs tepat esam... Priecājos, ka atrodu senākos pierakstos lekciju laikā rakstītās emocijas viena otrai, un pasniedzēju domu graudus. Pamanu zīmīgu un īpašu frāzi laikā, kad jūtam sev apkārt rāmjus. ,,Un ko tu domā, sēžot uz sava mazā koferīša? " (Z. Gūtmane) Virs mums, dažkārt apņem mūs vairākas varas vienlaikus. Kas ir vara, un kāpēc tā spiež uz ceļiem jau nogurušos? Iedomu vara attiecībās, atšķirībās. Viedokļu sadursme un pretošanās. Būt redzīgiem, vēlēties redzēt ar prātu un sirdi. Šis ir laiks, kurā ieskanas individuālā vara, kā nostādām sevi, un domubiedru grupas, kurā katrs aizstāv savu redzējumu. Kā šodien mums liek justies debesis? Esiet siltumā. Sargiet mīļos!
Pierakstu dažas pārdomu rindas:
Pieskati domas
Paņem mēteli
Iekāp tramvajā
Nopērc biļeti
No mājām
Uz mājām
Uz nezināmu laiku
Aizkari ciet
Katrs savā kūniņā.
Šodien paredzētas divas lekcijas. Pirmā aizrit ļoti viegli, patīkami, arī otra. Sākam ar nestandartizētu ievadu, bet mīļu: runājam, uzzinām, kā katram sokas, kā jūtamies. Par to ir svarīgi runāt. Cilvēkam būt, un veltīt siltus vārdus. Tik vienkārši. Neprasot nekā daudz. Šī trešdiena liekas kā svētki un ieskanas domas, cerība, ka notiks kaut kas labs. Ir jāsākas kam jaunam. Kam - nezinu. Bet ir sajūta, ka tuvojas pavasaris. Nevis tūliņ novembris, bet marta beigas. Drīz aprīlis, tad maijs, un cilvēki smaida.
Šodien pamanīju, ka cilvēku acis ir laipnas, bet tās skumst. Pēcpusdienā devos pretim mammai uz darbu. Jāmēro ceļš pāri diviem tiltiem. Vismaz 45 minūtes laika padomāt un pavērot autovadītājus, riteņbraucējus, putnus. Kā sarunājas sveši cilvēki aiz stikla. Par ko viņi runā, cik dedzīgi un izjusti. Es nezinu, bet viņi dzīvo citādi, viņi klausās radio fonā un ieklausās ziņās, vai varbūt brauc klusumā un domā par vakardienu un to, ko pirks mīļajiem Ziemassvētkos. Varbūt viņi nedomā neko, tikai redz ceļu, un zina, ka stūre būs jāpagriež pa labi vai kreisi, lai tiktu, kur vēlas. Tā mēs ejam. Gribētos peldēt. Ezerā. Uz muguras. Jā. Pēc brīža satieku mammu, ieejam veikalā. Šodien vēlos burkānu salātus. Šis dārzenis ir labs redzei. Ak, jā, man drīz jāiet pie acu ārsta. Apzinos, ka neredzu vairs tālumā. Mazliet. Apzinos, ka arī dikcija mājās kļūst cita, vai arī tā ir jau folklorizējusies piederība izloksnei. Tā kā mēdzu runāt ātri, aprauti un bez galotnēm, tētis pārjautā: kādu lapsu? Nesaprotu... Tētis saka: izklausījās, ka Tu teici: laps redzēj? (lapsu redzēji)
Pasmejamies, noklausāmies ik vakara ziņas. Žēl. Rīt būs saulaini. Saulaināk. Satieku sen neredzētu draudzeni. Domājam par to, ko darīsim nākotnē. Mēs esam tagadnes pamatlicēji, bet nākotne ir tik tuvu. Mēs esam stipri. Jūtos iedrošināta.
Man patīk ceturtdienas. Šī bija laba diena. Publicistikas praktikuma kursa ietvaros, sarunāju satikties ar labu cilvēku - skolotāju. Runājām par aktualitātēm izglītībā šajā laikā, kas skolotājam ir izaicinājums, bet liels ieguvums un pieredze - spējot komunicēt attālināti, uzrunājot katru un palīdzot, lai arī kāds jautājums vai tēma nedotu mieru. Iemūžinu skolotāju fotogrāfijā ar ventmalu jeb promenādi fonā... Ir tik labi pastaigāt. Domāt par savu domāšanu un piedomāt vislabākās domas. Censties ievērot nosacījumus, kas mums nāktu par labu. Neieciklēties pārlieku lielajā informācijā, ko sniedz mediji. Jā, tas ir būtiski - zināt. Bet tiklīdz mums kaut kā ir par daudz, mēs nespējam... Gribas bēgt. Taču kur? Ir smagāk, ir vieglāk, ir tik dažādi ik dienu un pasaulē gruzd jūtas.
Bail. Cik daudz varu, ko spēju, kas padodas, vai ir vērtīgi. Bail, ka laiks steidzas un pulksteni nevar apstādināt pat tad, ja tā rādītājus pagriež pret sienu un izņem baterijas. Tas apstājas vienā laikā, bet mana sekunde, un jūsu... tāpat iet. tagad. un tagad. un rīt. šodien apstājās viens no pulksteņiem.
Patlaban nav nedz semināru, nedz tiešsaistes tikšanās. Varētu atpūsties no virtuālās vides un izrevidēt drēbju skapi. Ir ko darīt. Diez gan daudz. Bet iestājas apmulsums. Aptumsums. Gribas ko saldu, vai jauku, vai noklausīties dziesmu un secināt savu dzīvi. Nesanāk. Vai to vajag? Uzdodu sev triviālus jautājumus, un šaustu sevi, ka nespēju atbildēt. Kāpēc ar mums tagad notiek šis, un kas bija pirms. Kāds haoss dvēselē. Šodien veikalā sastrīdējās divas svešinieces. Divi metri atstatus vienam no otra pirms tam nebija būtiski, un par veselību satraucamies tikai tad, kad jūtamies saguruši. Vai ieildzis klepus. Satrauc ziņas par svešu un tuvu cilvēku pašsajūtu... Cenšos sev teikt, ka jāsargā diena, kājām jābūt siltumā un liepziedu tēju var dzert arī tāpat vien. Uzrakstu māsai Norvēģijā. Atcelti lidojumi. Nosāp sirds, neesam satikušās vairāk kā gadu. Mamma glāsta ekrānu it kā pieskartos vaigam. Sūtu virtuālu mīļumu. Šobrīd tikai tā. Alternatīva.
Aizgāju uz pastu, lai nopirktu kasti, un pamazām pirktu Latvijas saldumus, ko nosūtīt māsai. Gaidu aiz automātiskajām durvīm. Telpā drīkst uzturēties tikai 3 cilvēki. Proporcionāli darbinieku skaitam. Novelku masku no deguna. Smaidu. Gaidu savu kārtu. Pa ceļam piezvanu ģimenes ārstei, aprunāties par analīzēm. Vairāk kā iepriekš, domāju, cik ievainojami esam.
Lasu ziņas, ko iesūta kursa biedrenes, uzrakstu draudzenei. Pateicos dzīvei, ka ir sirds cilvēki, un var par viņiem domāt pirms diendusas. Lai jums gaiši Es jums ticu!
Svētdiena. Aizbraucam pie vecvecākiem uz Ugāli. Aptuveni 25 minūšu attālumā no Ventspils. Mazs ciems, teju pamests, pārņem vientulības sajūta. Kas var nomākt vēl, ja bērni, mazbērni atbrauc reti. Domāju, par ko norūpējušies mammas senči. Droši vien par to, ka ciemošanās laiks ir smieklīgi un skumji īss. Tā nav jābūt. Tomēr, lai pasargātu no tā, ko neviens nevar notvert īstajā brīdī, bet zina, kas tas dzīvo, ir netaisnīgi. Bet pareizi. Tā saka.
Atvedam saldumus, dārzeņus, daudz ūdens un piena. Dāvāt labu. Savējiem. Un pasveicināt kaimiņieni, kura neatņem sveicienu. Domāju, ka viņa sajūtas jauki, ja viņu uzrunā garāmskrienot. Jā, arī svētdienā... Man liekas, cilvēki skrien savās gaitās. Bet kad viņi skrien? Šovakar izstaigāju dažus līkumus viena. Vējš. Cilvēku nav. Tikai luksaforā sarkano gaismu nomaina zaļā. Eju pāri ielai. Cauri sētai. Esmu savā mīļajā Sarkanmuižā. Domāju par Liepāju. Pietrūkst senā. Vēlos to sajūtu, kas bija pirms četriem gadiem, kad iesniedzu dokumentus, to patīkamo satraukumu - ka nezināmais tai brīdī sniedz prieku, un satiktie cilvēki kļūst par ģimeni. Šobrīd. Šai teju, kaut kur perifērijā paredzētajā gadā, mēs nevaram satikties kaut garām skrienot... katrs savās gaitās. Tagad ir bail, ka gaidītās un negaidītās satikšanās būs kaut kad rīt, ko redzēju sapnī.
Ilgi nevarēju iemigt. Dažreiz par biežu meloju sev. Nevarēšanai ir vairākas daļas un definēšanas iespējas. Nevarēt kā nevarēt, un nevarēt - negribēt. Naktī klausos mūziku un runāju ar griestiem. Klusi. Lai manējie var izgulēties. Mums plānas sienas un es dzirdu, ka arī kaimiņš neguļ. Viņš skatās televizoru nedabiskā skaļumā. Varbūt viņš jau ir aizmidzis pie šī trokšņa, varbūt viņu ieved transā fona skaņas un viņš jau piedzīvo citu pasauli - savu, par kuru citiem nav ne jausmas. Tā es jūtos šodien. Pirmdienā. Nedēļas sākums šķiet daudzsološs. Izveidoju prātā plānu, kas jāizdara. Aizmirstu jau par pirmo lietu un sajaucu pierakstus pie ārsta. Viņi veic fantastisku darbu un es vairs neapvainojos, ja atbild šerpi. Lai. Nezinu, par ko viņi domāja pieceļoties un, vai šonakt vispār iemiga kaut uz pus stundu. Katru reizi, kad ieeju vēlu gulēt, un sapņoju labi ja trīs stundas, apsolos, ka nākamreiz tad negulēšu vispār. Lai ir stiklainas acis... Šodien daudz lasīju. Par feminismu. Tā ir mana bakalaura darba tēma. Sirdi silda doma, ka feminisms nav tikai absolūts sieviešu stāsts. Un globālas sāpes ir arī individuālas sāpes, katram savā amplitūdā. Tik, cik ļauj ienākt. Lai skan liriska mūzika. Apēdu piena šokolādi un iededzu mazas lampiņas istabā. Lai mazliet gaismas. Man patīk tumsā. Uz grīdas sēdēt. Ar minimālu apgaismojumu. Domāt par to, kas bija un cerēt, ka rītdiena būs. Silta. Mums.