Nometne Mangaļsalā.
Maija beigās dodamies uz vasaras nometni Mangaļsalā. Viss atkārtojās tas pats un tanīs pašās vietās. Starpība vienīgi, ka mēs esam "vecie" un man ir sava grupa padoto. Mūs pat nepārsteidza, ka no Zviedrijas pienāca 3,7 cm zenītlielgabali. Ka veidojās jaunas baterijas ar spēcīgām vācu auto "Henshell" velkmēm. Līdz šim mēs bijām ieskaitīti smagās artilērijas pulkā. Tagad nodibināja zenītartilērijas pulku. Pulka komandieris bija Skroderēns. Mēs visi izpratām, ka viss tiek modernizēts, jo vecie lielgabali, angļu 1914. gada, savu laiku pārdzīvojuši. Kaut kāda negatīva nojauta par ārpolitiku mums bija, jo avīzēs valdība ziņoja par nepieciešamību sadarboties ar PSRS. Par kopīgu nolīgumu savas zemes aizsardzības nodrošināšanai. Sakarā ar Eiropas notikumiem, Hitlera "anšlusiem" – Čehoslovākija, Ungārija, Polija. Šajā sakarībā zināms PSRS kontingents sarkanarmiešu novietojās Kuldīgas apkārtnē, uz stingra nolīguma pamata. Mēs pilnīgi bijām pārliecināti, ka šie militārie spēki Latvijai būs uz zināmu laika periodu, kas radīja zināmas aizdomas, par kara draudiem, tautā. Latvijā dzīvojošas vācu tautības pārstāvju pēkšņā repatriēšanās uz Vāciju. Atstāt savu dzimto pusi, kur šeit bija iesakņojušies, pat uzņēmumu arī rūpnīcu īpašnieki atstāja šeit savu labklājību. Tātad vācu tautieši glābjas no draudošās iznīcības. Tādas domas arī mani nomāca. Mēs bijām pārāk humāni audzināti, lai saprastu, ka varētu kāda valsts iznīcināt kādu tautu. Arī Hitlers glāba savu vācu tautu. Tikai mēs vēl nesapratām no kā? Arī mūsu baterijā dienēja solīdi puiši. Mēs nemaz nezinājām, ka viņi ir pēc tautības vācieši. Tikai atvadīdamies no manis, es dabūju zināt, ka viņi repatriējās uz Vāciju. Prasīju viņiem, kāds iemesls braukt projām no Latvijas? Vecāki gribot pārceļot uz Vāciju. Hitlers kompensējot ceļa un mantību izdevumus. Arī mūsu Latvijas prezidents Ulmanis savā rakstā avīzēs parādīja savu nostāju pret "melno bruņinieku un baroniem", kas 700 gadus mūsu tautu bija verdzinājuši, sacīdams: "Lai viņi brauc uz savu "fāterlandi" – tikai uz neatgriešanos."
Bet notikumi gāja savu gaitu. Nometnē Mangaļos viss ritēja normālā, ierastā gaitā. Braucām atvaļinājumos, satikāmies ar savām izredzētām un arī vecākiem. No viņiem kādreiz dzirdēju un arī lasīju laikrakstos: "Par drūmiem mākoņiem virs Latvijas debesīm." Lai gan par spīti teiktajam, pie skaistajām zilajām debesīm vizmoja spoža gaiša saulīte. Nekas neliecināja, ka gaidāmi drūmi notikumi. Visi dziedātāji, koristi gatavojās dziesmu svētkiem Daugavpilī. Un tad jau turpat Jāņu diena, Līgo svētki.
Ir pienākusi jauka saulaina sestdiena. Iepriekšējā dienā tiku pierakstījies atvaļinājumā. Zināju, ka tas man ir piešķirts līdz svētdienas vakaram. Esmu sestdienā norīkots ar savu grupu lielgabalu parkā apkopt savus lielgabalus. Garastāvoklis labs, jo šodien pulksten 14.00 varēšu doties uz Rīgu, atvaļinājumā. Paskubināju puišus, lai ātrāk paveiktu darbu ar zenītlielgabaliem. Kas ir paveicis darbu un kuru esmu pārbaudījis, tas var turpat pie lielgabala atpūsties, sauļoties. Šodien, pie sestdienas, zinu, ka neviena priekšniecība mūs netraucēs. Arī virsnieki dzen bārdas un gatavojas braukt pie savām ģimenēm, izņemot tos kas atrodas norīkojumā. Paraugos pulksteni, līdz atvaļinājumam vēl trīs stundas. Cik gan lēni laiks iet. Mani puiši, kas padarījuši savu darbu, jau atlaidušies pret lielgabala riteņiem. Arī mani pārņem patīkams miers un labsajūta. Esmu jau aizsapņojies līdz mājām. Garšīgam pusdienām, vakarā aiziešu pie savas izredzētās. Varbūt aiziesim uz opereti "Havajas puķe" un tad mājās pie vecākiem mīkstajā gultā. Svētdienas rīts... Pa atvērto logo baložu ūbošana un tālie baznīcas zvani. "Pārtraukt – mierā!", atskan bļāviens, pārtraukdams manu sapņošanu. Pēdējā brīdi viens no maniem puišiem ieraudzījis pienākam diviziona komandieri, pulkvedi Zīvertu. Lecu augšā no pārsteiguma un steidzos pie viņa ar ziņojuma: "Pulkveža kungs, kaprālis Heinrihsons 9-tās baterijas..." Pulkvedis mani pārtrauc: "Nāciet līdz!" Es sāku uztraukties. Varbūt pulkveža k-gs novērojis mūsu snaušanu pie zenītlielgabaliem. Tad atvaļinājumam ir beigas. Aizgājuši kādus trīsdesmit metrus, pulkvedis stājas: "Jūs redzat no šejienes štāba komandu punktu?" Tas bija uzkalniņš, kur sapulcējās zenītštāba augstākā virsniecība manevros. Es atbildu: "Taisni tā, redzu pulkveža kungs." "Skriešus dodieties pie baterijas komandiera Mangolda, kuram pavēlu, nekavējuši izsludināt kaujas trauksmi un nekavējoši ierasties šeit, komandas punktā!" Es atkārtoju pavēli un tad skriedams domāju, ka tas pulkvedis laikam nav pie laba garastāvokļa, ka sestdienas dienā rīko trauksmes. Bet pavēle ir pavēle. Līdz nometnei kādi 500 metri. Redzu apkārt smaidīgas sejas. Atvaļinājumā gājēji dzen bārdas, mazgājās. Arī virsseržants puspliks sauļojās. Pieskrienu pie virsseržanta "Virsseržanta kungs, kur ir baterijas komandieris?" "Nezinu, laikam savā teltī. Kas tev iedzēlis, ka skrien kā traks?" Es atbildu: "Virsseržanta kungs, izsludiniet baterijai kaujas trauksmi." Virsseržants: "Vai tu esi traks palicis saulē sēdēdams?" Es atbildu, ka traks neesmu palicis, bet tā ir diviziona komandiera mutiska pavēle. Virsseržants: "Nu labi, lai notiek tavs prāts, bet par to tu atbildēsi." "Devītajai baterijai kaujas trauksme," ārkārtīgi spēcīgā balss noskan pa visu novietojumu. Tas nozīmē, ka visas teltis nojauc un paši tērpās kaujas uzkabēs ar gāzmaskām, lāpstām un bruņu cepurēs. Baterijas komandierim ziņoju, ka jāierodas komandpunktā. Baterijas komandieris mani nozīmē par savu ziņnesi. Visā nometnē atskan kaujas trauksmes pavēles. Pēc pusstundās viss zenītbaterijas pulks atrodas kaujas stāvoklī, uz galvenā ceļa ar rūcošiem motoriem. Paveros uz nometni, visas teltis nojauktas. Celiņi izspārdīti. Būs liels darbs, lai atkal savestu iepriekšējā kārtībā. Un viss tas viena diviziona pulkveža, sliktā garastāvokļa dēļ? Atrodos pie komandpunkta. No attāluma vēroju sanākušo augstāko virsniecību. Vai tiešām kaut kas nopietns? Pārāk svinīga stāja virsniekos. Parasti komandpunktā, sēžot uz soliņiem, tiek izsniegtas manevru skices vai pavēles. Arī pulka komandieris Skroderēns ir ieradies. Bet saulīte tik jauki spīd. Putniņi trallina savas dziesmas. Jaukās jūrmalas priedes smaržo tik reibinoši. Ak jaukā vasarai! Daudzsološā skaistā nākotne...
Pēc neilga laika komandpunktā pavēles saņēmušie virsnieki dodas ar saviem ziņnešiem pie baterijām. Tā kā mēs ar baterijas komandieri esam palikuši vieni, atļaujos pavaicāt: "Kapteiņa kungs, tad mūsu atvaļinājuma gājiens ir pārtraukts?" Kapteinis: "Jā, un uz ilgu laiku. Vai jūs paguvāt novietot savas mantas kravas mašīnā?" "Nebūt nē, kapteiņa kungs." Kapteinis: "Uzdodiet savai grupai to izdarīt. Paņemiet savu divriteni un tūlīt jums būs jādodas manā uzdevumā uz Mangaļu ciematu. Jūsu rīcībā būs viena stunda" Pasniedza man zīmīti ar adresi un mantu sarakstu (krekli, zeķes). Atpakaļ ceļā jūs pievienojaties baterijā. Mans jautājums: "Kapteiņa kungs, vai braucam manevros?" Kapteinis ilgi klusē. "Manai sievai pasakiet, ka manevros." "Kapteiņa kungs, vai drīkstu zināt patiesību?" Kapteinis pie sevis runādams: "Tik un tā pēc pāris nedējām to zinās visa Latvija. Jums es varu pateikt, mums ir jābūt gataviem, jo krievu karaspēks draud pāriet mūsu robežas. Pagaidām par to klusējiet." Atbildu: "Taisni tā. Klusēt, kapteiņa kungs."
Par savu divriteni netiku aprakstījis, kas tagad kļūst vēsturisks rīks, jo palīdzēja man izpildīt pirmo pavēli 1940. gada 10. jūnijā. Riteni man atļāva turēt novietojumā. Tā es varēju nerēķināties ar reto autobusu satiksmi. Mums grupu komandieriem, to atļāva. Šis ritenis ir pārdzīvojis visus kara laikus. Vācu laikā izvizinājis meitas Rudīti un Guntiņu. Pašreiz divritenis atdāvināts Ivariņam.
Braucot uz ciematu nemitīgi ausīs skan kapteiņa vārdi: Krievi nāks pāri robežai. Kādēļ? Kāpēc? Līgumi ir noslēgti par neuzbrukšanu, kā ar Krieviju, tā arī ar Vāciju. Uz līguma pamata sarkanās armijas daļas atrodas Kurzemē. Kāpēc draud mums ar robežu pāriešanu? Aizstāvēt mūsu Latviju no ienaidnieka uzbrukuma? Ar Vāciju ir noslēgts neuzbrukšanas līgums.
Bet Polija, Čehoslovākija, Ungārija u.c.? Anglija karo. Francija brūk virsū. Vai tiešām Latviju grib ieraut kara mutuļos? Lai Dievs stāv mums klāt. Tikai ne svešu varu. Ak – Tēvija sauc mūs. Mēs steigsim tūlīt... Tā domādams sasniedzu ciematu. Kapteiņa Mangolda kundze bija pārsteigta ieraudzīdama mani. Pasniedzu mantu sarakstu un pateicu, ka mans laiks ir ierobežots, jo dodamies uz manevriem. Arī Mangolda kundze izteica šaubas. Sestdienās nav nekad rīkoti manevri. "Kapteiņa kundze, mēs pēc stundas brauksim šeit garām, iespējams, ka varēsiet sastapt kapteiņa kungu."
Netālu no vasaras mājas atradās stacija "Mangaļi". Tur atradu iespēju piezvanīt uz Rīgas mājām un palūgt, lai nekavējoši atbrauc mans brālītis uz Mangaļsalu pēc liekām mantām. Mans brālītis ar taksometru atbrauca un stāvēja ceļa malā. Viņš pazina savus bijušos dienesta priekšniekus. Tie viņu sveicināja un deva iespēju man atdot savas privātās mantiņas. Brālīša bažīgais skats pavērās manī. Kas noticis? Mana atbilde bija klusa, bet saprotoša: "Krievi. Pasveicini mājās visus un gaidu arī tevi. Uz redzēšanos." Brālis saprotoši pasmaidīja: "Uz redzēšanos."
Mēs devāmies cauri Rīgai uz savām pozīcijām Ķīpsalā, lai aizsargātu Rīgu no gaisa uzbrukumiem. Mūsu uguns vadības rīki uzmanīgi vēroja austrumu pamali. Pēc četrām diennaktīm mūs nomainīja "zviedru" baterija ar 5,7 cm Bosfora lielgabaliem. Mūsu bateriju, kā arī munīcijas noliktavas gaisa apsardzei, pārvietoja 35 kilometrus no Rīgas, Cekulē. Visa apkārtne, lielāko tiesu, bija mežaina Mēs atradām klajāku pauguru, kurā novietojām savus uguns vadāmos "rīkus" un "ausis". Zenītlielgabalus skaisti izpušķojām. Visas mašīnas ar lielgabaliem izskatījās no tālienes kā krūmu puduri. Kapteiņa kungam uzcēlām telti un izrakām šķembu slēpņus. Pagaidām ziņas par robežu pārkāpumiem nav. Ziņas no Rīgas un pārtiku mums piegādā divas apvidus mašīnas. Arī mūsu "kohs" atradās uz riteņiem. Vilinošas ēdiena smaržas, pusdienās vērša gaļas konservi ar sautētiem kartupeļiem, aicināt aicina, Viss jau būtu labi, ja tā tik būtu kāda spēle, manevri. Pat zilā debess ar skaisto saules siltumu nespēj nomākt ziņas, kas pienāk no Rīgas. Valdība dienu dienā notur ārkārtējās sēdes. Ārlietu ministrija strādā drudžaini. Nota pēc notas pienāk no PSRS. Par robežu pārkāpumiem. Par bruņoto formāciju mobilizāciju pret PSRS. Ja mūsu vadība ar labu nelaidīs pāriet Latvijas robežu, tad to izdarīšot ar varu nedēļas laikā, jo Latvijas bruņotie spēki nevarot garantēt Krievijas robežas neaizskaramību. Pret kā? Vai vāciem? Neilgi atpakaļ PSRS. noslēdza neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju. Kas tad mums uzbruks? Vācieši vai krievi? Te grasās Latviju aizstāvēt Padomju savienība, te pēkšņi, Latvijas mazā armija gatavojās uzbrukt lielajai Padomju Savienībai. Tiešām smieklīgi. No visa tā mēs sapratām, ka PSRS. meklē iemeslu mums uzbrukt. Es domāju, un arī visi latvieši atzīst, ka pareizi būtu gaidīt Padomju Savienībai, kamēr mūsu valdība lūgs viņu palīdzību un uz līguma pamata, kādu laiku, atļautu atrasties Latvijā, zināmam skaitam sarkanarmiešu. Bijām pārliecināti, ka Latvijas vadība un Kara ministrija nepiekritīs utopiskām notām. To pierādīja daļēja mobilizācija Latvijā. Kopējā štāba dibināšana Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Tas viesa mūsos zināmu optimismu.
