#LFK Ak 14, 42

Nūsaukums
42. nodaļa. Malkas iegāde
Vīneibys Nr.
42
Klasifikācijas
Volūdys
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
00.05.2018
Atslāgvuordi
Attaiseit

Malkas iegāde.

Kādu vakaru, nākdams no darba, sastapu mežsargu. Pazinu pēc formas cepures. Jau vairākas reizes bijām garāmejot sasveicinājušies. Šoreiz man iešāvās prātā doma par malkas sagādi. Pēc sasveicināšanās vaicāju mežsargam vai vāciešu vajadzībām daudz tiek izcirsti meži. "Baronam jau nekad netrūks apetīte", -"Es esmu bēglis no Rīgas, strādāju Stendē, bet dzīvoju Virbu pagastā. Grūti mums iet ar malku, salstam. Saimniekam pašam nav malkas. Ar žagariem grūti sasildīt istabiņu. Paši jau kaut kā iztiekam, bet bērniem par aukstu." Mežsargs padomāja: "Kaut ko jau izgudrosim. Vai zirgs jums ir?" Teicu, ka to jau kaut kā dabūšu, laji gan nezināju vai saimnieks dos zirgu. Mežsargs: "Nu ko, kārtīgus kokus man ir aizliegts dot privātiem. Tepat tā stiga ir klāt. Iesim tūlīt." Kādu kilometru bridām pa sniegaino meža celu, tad apstājāmies. "Nu labi, ievērojiet ko apzīmēšu," teica mežsargs, mazu āmuriņu atlocīdams. "Šito," uzsitot zīmi kokam, "šito"... astoņus prāvus kokus apzīmēdams. "Šie koki ir savainoti no bumbu šķembām. Tie vāciešiem nav derīgi. Vai varēsiet atminēties šo vietu?" Viņš aizlauza zarus. "No meža ceļa būs vieglāk saskatīt. Mājās uzrakstiet Stendes mežsargam iesniegumu sakarā ar malkas trūkumu un vajadzību bērniem. To atnesiet, kad jums būs laiks, uz Stendi ejot." Jautāju: "Cik, lūdzu, man jāmaksā?" Mežsargs: "Par šķembainiem kokiem nav nekas jāmaksā un latviešiem ir šobrīd jāpalīdz. Kad beigsies karš, tad jau redzēsimies." Ir arī tādi cilvēki.
Lai malku, apaļkokus, dabūtu mājās, bija jālūdz mājās dzīvojošā "Zemnieka onkuļa", kā mazā Rudīte viņu sauca, palīdzība. Viņam piederēja maziņš, ņiprs zirdziņš. Zemnieka onkulis meža pļavās bija sagādājis zirdziņam sienu visai ziemai. Pārgājis vēlu mājās, tūlīt devos pie Zemnieka "Vai Tev vajadzīga malka?" "Par sliktu jau nebūtu, kur tad lai viņu ņemu?" "Ja dosi zirdziņu ar visām kamanām atvešanai, tad dabūsi divus vezumus sausas egļu malkas." Zemnieks domāja, ka es jokoju. Žagariem jau nav vajadzīgs zirgs. Es atbildēju: "Apaļkokus no meža pār pleciem neatnesīsim." Izstāstīju lietas būtību un sacīju Zemniekam: "Parādīsim mūsu "Palckalēju" saimniekam kāda izskatās īsta malka."
Savu malkas lūgumu mežsargam aiznesu nākošā dienā. Viņš smaidīdams sacīja: "Laikam jau steidzīga tā malkas lieta, ka tik ātri atnesāt iesniegumu? Labi, te ir atļauja, bojāto koku izvešanai no meža." Priecīgs pateicos viņam par laipnību un pretimnākšanu.
Nākošā svētdienā abi ar Zemnieku nogāzām kokus un sazāģējām ragavu garumā. Nopriecājāmies par sausiem kokiem. Savādi likās, ka šiem "bojātiem" kokiem neatradām nevienu šķembu.
Zemnieks izvēlējās resnākos baļķus, no kuriem viņš gribēja izgatavot mājas galdu. "Palckalēju" saimnieks viņam bija ierādījis mājas piebūvi kur apmesties, tur nebija galda. Atpakaļ ceļš braucot pa gravu bija ļoti grūts. Ar vairākkārtēju atpūtu zirdziņš tomēr pievārēja gravu. Tas bija pirmais vezums. Vēl palika mežā ko vest kādām septiņām reizēm. Kaut pieturētos normāla ziema. Pārsteigumu izdarījām saimniecei, kas kurināja plīti ar alkšņu žagariem. Katru rītu saimnieks "raudāja" rūgtas asaras kurinādams savu plīti. Kas gan liedza saimniekam pieprasīt malku pat kā es to darīju? Nākošā rītā saimniece ienesa parastās brokastis sacīdama: "Vilma, par lielu lūgšanu iedodiet kādas pāris pagalītes, lai varētu savu plīti iekurināt." Ienesu viņai veselu klēpi sauso egļu malkas. "Saimniecīt, paldies par brokastu, te Jums iznāks malka ilgākam iekuram." Zināju, ka saimnieces istabas sildmūrītis sildījās no mūsu istabas plītiņas siltuma. Saimniece bija priecīga par manu malkas sagādi. Atgādāt pārējo malku (apaļkokus) no meža bija gaužām grūti. Zirdziņu Zemnieks man iedeva, tikai trūka palīgu. Zemniekam pašam bija līgums ar "Palckalēju" saimnieku. Zemniekam visos darbos saimniekam jāpalīdz, kā lauku puisim, tādēļ viņš nevarēja nākt man palīga. Pirmā reize, man bija visgrūtākā. Braucu viens. Labs kamanu ceļš. Kā saka, ar tukšu vezumu braucu kā pa galdu. Mežā sasnidzis daudz sniega. Vienam ar rokas zāģi nebija viegli. Šajā reizē nāca talkā manas agrākās zināšanas, kad pārvietoju granīta bluķus akmeņkaltuvē. Diezgan prāvs izskatījās mans vezums. Kamēr uzkrāvu vezumu, zirdziņš bija atpūties. Noglaudīju zirdziņa pierīti: "Nu tālākais atkarīgs no tevis." It kā saprazdams mani, mīkstais purniņš piedūrās manam plecam. Kādi desmit metri bija līdz meža ceļam un kilometrs līdz iebrauktam ceļam. "Nu, Brūnīt, tad sāksim nu!" Zirdziņš tiešām atspērās un uzsāka vilkt straujā tempā. Desmit metri ātri bija nobraukti un bija klāt straujš pagrieziens. Nepaguvu, dziļā sniega dēļ, izdarīt kreiso pagriezienu. Vezums nosvērās uz sāniem un apgāzās. Viss darbs pa velti. Brūnītis tramīgi skatījās un laikam saprata, ka tālākā braukšana nav iespējama. Nopukojos uz sevi. Ar smagu vezumu ziemā jāmāk braukt. Arī gravā gāja grūti, kamēr tiku augšā. Paldies gudrajam Brūnītim. Kad viņš piekusa, apstājās un bez skubināšanas pats uzsāka vilkt smagās ragavas. Tādam zirdziņam pātagu nevajag, pietiek ar mīļiem vārdiem un laipnību.
Cik labi, ka mājās nu bija sagādāta malka. Šī ziema bija barga un auksta ar dziļu sniegu. Arvien grūtāks ceļš kļuva uz darbu ejot. Zemassvētki pienāca negaidot. No meža atnesu skaistu mazu eglīti. Cik laimīgas un priecīgas actiņas vērās eglītes sveču liesmiņās. Saimniece ielūdza lielajā ķēķa telpā visus mājas iemītniekus. Pacienāja ar izceptiem pīrāgiem un štovētiem kāpostiem. Par to mēs pateicāmies ar skaistām Ziemassvētku dziesmām. Tiešām, mums skanēja labi. Visām sievām bija labas balsis. Pat saimniece iesaucās: "Tā nu nevienus Ziemassvētkus nav skanējis, kā tas ir šogad. Arī divi vācu karavīri bija izlūgušies saimnieces atļauju piedalīties mūsu svinībās. Viņi mums atnesa sataupītu konjaka pudeli. Katram iznāca pa glāzītei. Karavīriem noritēja pa asariņai, atceroties savus tuviniekus Vācijā. Viens no viņiem saņēmis ziņu, ka viņu māja, ar visu ģimeni, kritusi par upuri gaisa uzlidojumam. "Man vairs nav kur braukt, man nav ne mājas, ne ģimenes. Riebīgais karš." Viņam taisnība.
Rudīte un Guntiņa ar savām dzirkstošām actiņām vērās karalaika Ziemassvētku eglītes svecīšu liesmās. Karavīri uzdāvināja frontes paciņu, kurā atradās saldumi un šokolādes tāfelīte. Tas laikam bija pirmais gabaliņš šokolādes, ko manas meitiņas nogaršoja.
Tāpat pienāca Jaunais, 1945. gads. Visiem mums bija viens galvenais vēlējums: Lai šogad beigtos karš un Latvija būtu brīva valsts. Lai varētu atgriezties katrs savās mājās. Ātri pienāca skaistais pavasaris ar lieliem sniega plūdiem. Mani apavi pavasara šķīdonī neizturēja Pa vienu pusi ūdens nāca iekšā, pa otru pusi gāja ārā. Biju pieradis, ka zeķes ir vienmēr slapjas. Kustībā nejutu nekādu aukstuma. Galā nonākot zeķes izgriezu un tūlīt vilku kājās. Pat iesnas nedabūju. Saulīte kļuva arvien siltāka. Ceļi nožuva un mani "glaunie" apavi izpildīja godam savu uzdevumu. Baumoja, ka tiekot gatavota Latvijas valsts pasludināšana. Ņemot vērā latviešu lielo ieguldījumu šajā karā, varonīgo cīņu pret boļševismu, Latvija tiks izsludināta kā brīvvalsts Kurzemes apgabalā. Tāda pavēle esot sagatavota Vācijā ar Hitlera pavēli. Nodibināta Latvijas pagaidu valdība un tā tālāk. Klīda arī tādas baumas, ka Hitlers esot izdarījis pašnāvību. Mūsu bēgļi un visi Kurzemes iedzīvotāji jutās laimīgi to dzirdot. Grūti man bija ticēt tādām runām. Tomēr sirdi tāds kā siltums apņēma. Varbūt tomēr?
Savā stāstījumā neesmu pieminējis Kurzemes labības kulšanas talkas, ko piedzīvoju pirmo reizi. No malas vērojot šo lielo sagatavošanas darbu, redzēju, ka saimniekam un saimniecei tas prasīja lielu organizētību. Alus brūvēšanu, šņabja sagādi, malkas sagādi lokmobīlei. Saimniece pāris dienas cepa balto un rupjo maizi, saldos cepumus, ābolu kūkas, pīrāgus un tortes, alu un cūku ceptās gaļas ruletes un saldos ēdienus. Arī kaimiņu saimnieki devās palīgā ar savu darba spēku. Kaimiņš kaimiņam palīdzēja kopējās talkās. Līdz ar to pie kulšanas darbiem sanāca daudz talcinieku. Lai atvestu kuļmašīnu un "dampi" (lokmobīli ar dzelzs riteņiem), vajadzēja astoņus spēcīgus zirgus. Skats, kad paziņoja, ka kuļmašīna brauc, bija lielisks. Visi mājas iedzīvotāji vēroja zirgu un kučieru izveicību. Astoņi grožu pāri kalpoja lai savaldītu zirgu spēku, kuriem bija jāvelk šo smagumu noteiktā virzienā. Sākot kulšanu katrs talcinieks tika nozīmēts savā vietā. Vīrieši pie labības padošanas augšā, iekšā laišanas mašīnā, maisu nešanas vezumā un klētī. Sievietes pie labības padošanas laidējam kūļmašīnā, pelavu savākšanas (nepatīkams darbs, daudz putekļu). Darbu atalgoja ar grandioziem svētkiem vakarā, pēc padarītā darba. Visus gaidīja bagātīgi klāti galdi ar baltiem galdautiem, piekrauti ar visu to labāko, ko lauku saimnieks spēj dot. Kulšanas svētkos dziedājām, ēdām un dzērām cik katram gribējās. Bija tāda kā maza sacensība, ar citiem kaimiņiem, bagātīgo galdu klājumā. Ja iepriekšējās mājās bija tā, tad mums viņus jāpārspēj. Spēcīgākie un izturīgākie talcinieki piedalījās darbos visās apkārtējo kaimiņu mājās. Lielākās pļāpas no talciniecēm izpušķoja iepriekšējo svētku izdarības: dziedāšanu, jautrību, asprātības un bagātīgo galdu klāstu. Neviens saimnieks negribēja nonākt "skopuļa" palamā, tāpēc arī pie mums netika nekas žēlots. Tai skaitā arī labvēlība un smaidi no saimnieka un saimnieces puses, jo šī slava, vai neslava aizgāja tālu. Pat līdz Sabilei un Stendei.
Tā, kā es skatījos pie stipriem vīriem, tad mani iedalīja pie labības kūļu augšā došanas. No padošanas ātruma bija atkarīgs kulšanas ātrums. Ja strādās ātri, tad arī kaimiņos nodrošināts darbs. Līdz ar to, mums augšā devējiem, par visu grūto dienu, deva kā atalgojumu kilogramu sviesta vai kilogramu žāvētā speķa. Es izturēju talkas trijās saimniecībās. Tas mūsu ģimenītei bija liels atspaids, jo veikalā, Sabilē, par taloniem dabūja ļoti niecīgu devu, pāris simtu gramu.
Kādā kaimiņu saimniecības talkā, Biļļu mājās gāja diezgan jautri. Kulšanas talka bija pabeigta. Vairāk kulšana nebija paredzēta, tāpēc visi jutāmies kā pēdējā ballē. Saimnieks bija sadabūjis patafonu ar deju platēm. Kādā istabas galā notika dejošana. Arī šajās mājās uzturējās Rīgas bēgļi. Viss noritēja normālā saskaņā ar tradīcijām. Saimnieki laipni, skubina uz dzeršanu, ēšanu un dejošanu. Knapi visi bija iejutušies savā līksmē, kad pagalmā iebrauca mašīna. Saimnieks izgāja pagalmā, lai sagaidītu viesi. Tiešām negaidīts viesis, rajona "Goldfazāns", paresns vīriņš, Hitlera partijas pārstāvis. Frontes aizmugurē uzticības personas, pārraudzītāja, vietu. Ielūgts viņš šajā ballē nebija. Domājams, ka braukdams garām, mājas atradās pie šosejas, saredzējis lokomobīli un kuļmašīnu, iebraucis šeit paskatīties, kā līksmojas talcinieki. Sākās tāda uzspēlēta jautrība. Saimnieks centās izpatikt vācietim, piedāvādams to labāko. Vācietis arvien vairāk iejutās kā noteicējs. Krietni iedzēra, sāka aicināt mūsu dāmas uz dejām. Jutās viņš kā Kazanova. Viena otra mākslīgi smaidīja, ko gan citu varēja darīt? Dejodams piekļāva savu partneri, kas jau izraisīja dāmās nepatiku. Viesis krietni iedzēra. Jo pudeles tukšākas, jo dzērājs pilnāks. Vēlējās iztrakoties ar skaistajām dāmām. Vilmucis, pēc sava ārējā skaistuma, tālu pārsniedza jebkuru no dāmām. To pamanīja ari viesis. Ja visa tā dejošana būtu normāla nekādas nepatikšanas tas nebūtu sagādājis. Viesis dejodams mēģināja Vilmuci "uzsēdināt" uz savu vēderu. Protams, Vilma, nelaimīgi smaidīdama, mēģināja tikt no viņa apskāvieniem vaļā. Viesis arvien vairāk sajuta miesas kārību un centās Vilmu noskūpstīt. Mani nervi neizturēja, piegāju un uzkliedzu vācietim latviski: "Laižiet viņu vaļā." Rupji viņu atgrūdu, paņemdams Vilmu pie rokas, un ātri ieskrējām drūzmā, kas bija radusies ap mums. Pagalmā mūs panāca saimnieks. "Es visu redzēju, un dodu Jums padomu, dodaties uz mājām, kamēr tumsa. Paldies par Jūsu labo darbu. Rīt atnāciet pēc sava atalgojuma. Gan jau mēs viņu aizvāksim." Nākošā dienā aizgāju viens pie kaimiņa pēc piesolītā atalgojuma. Saimnieks man izstāstīja vakardienas balles nobeigumu: "Labi, ka abi aizgājāt. Mēs gan centāmies nomierināt vācieti, bet tas bija tā iekarsis, ka izlauzās aiz mums pagalmā un izrāva savu pistoli. Mēs no tiesas nobijāmies, ka vēl nesāk šaut. Izskraidījās, vācietim palika galva skaidrāka. Laikam viņam bailes palika. Ienāca istabā, izdzēra vēl vienu vīna glāzi un neatvadījies aizbrauca prom. Paldies Dievam, ka tā." Saņēmu Vilmas un savu pelnīto speķīti. Saimnieks vēl iedeva līdzi priekš bērniem pīrādziņus un divas kūkas. Tā beidzās mūsu kulšanas noslēguma balle. Šīs kulšanas talkas ar visām tradīcijām, man palikušas atmiņā kā tāds gaiši latvisko senču draudzīgais saiets.
Kādā aprīļa dienā ar apkārtrakstu tika paziņots par Hitlera pašnāvību un reiha vadītāja amata pagaidu izpildītāja admirāļa Dēnica iecelšanu par vācu armijas virspavēlnieku. Kurzemes apgabals, par nopelniem cīņā pret boļševismu, tiek atzīts par brīvas, neatkarīgas Latvijas valsts sastāvdaļu. Visās pagastvaldēs tiek uzvilkti Latvijas valsts karogi, bez vācu karoga, tas nozīmē, ka Vācija atzīst mūsu Latviju kā brīvvalsti. Vācijā ir nodibināta Latvijas valdība bez vācu protektorāta. Vācu "goldfazāni" vairs nedrīkst iejaukties latviešu pašpārvaldes lietās. Mūsu garastāvoklis un prieks ir neaprakstāms. Baumo, ka karš drīz beigsies un ar līgumiem sabiedrotie panāks, ka Latvija būs brīva no krieviem un vāciešiem. Karam beidzoties būs demarkācijas frontes robeža pār kuru nedrīkstēs pāriet pretinieku karaspēks, bet būs jāatvelk karaspēks bijušās valsts robežās. Arī to, ka mūsu pagaidu valdība drīz ieradīsies Kurzemē ar starptautisko komisiju, kas aizstāvēs mazo valstu tiesības utt.
Tik tiešām Latvijas karogi plīvoja Kurzemē bez vācu karogiem, kā tas bija agrāk. Tas vien deva morālu gandarījumu visiem latviešiem, sevišķi bēgļiem. Bijām laimīgi, ka varēsim drīz atgriezties Rīgā... Pēdējais apkārtraksts no pagastmājas: "Vācu armijas kapitulācija visās frontēs 1945. gada 8. maijā." Tātad karam beigas. Paldies mīļām Dieviņam!
Dienu pirms kapitulācijas "Palckalēju" pagalmā iebrauca vācu motocikls BMW ar trim braucējiem. Viens, liekas, ar virsnieka uzplečiem. Ieiet pie saimnieka un dzirdam tādu sarunu. Vācietis: "Mēs steidzamies, dodiet mums paēst šķiņķi ar olām." Saimnieks: "Labi, oficiera kungs, tūlīt saimniece uzceps. Lūdzu piesēžaties." Pēc brīža saimnieks vaicā: "Kas tagad ar mums notiksies? Rīt ir kapitulācijas diena." Vācietis: "Nekas liels, jūs visus pakārs pie koku zariem.", un skaļi nosmējās. Saimnieks kļuva mazrunīgs. Vācietis: "Gribam kaut ko dzert." Izrādās, saimniecei bija vēl palikusi rīta kafija. Vācietis: "Kas tās par samazgām?" Paņēma krūzi un izlēja uz grīdas. Vācieši ātri ielēca savos motociklos un aizdrāzās Stendes virzienā.
Es biju acīgāks un redzēju, ka šiem "vāciešiem" mugurā un galvā bija vācu forma, bet apakšā bikses un frencis bija krievu formas krāsā. Tie bija pārģērbušies krievu izlūki. Tā tad tiek izlūkota vācu aizmugure. Ieeju pie saimnieka un pateicu savus novērojumus. Saimnieks: "Vai ziniet, jums laikam būs taisnība. Kurš vācietis tā uzvedās? Pie tam kafiju lej uz grīdas. Jūs dzirdējāt, ka mēs tiksim pakārti. To jau tikai komunists var sacīt, Būs jāaiziet uz Sabili paklausīties, kas pasaulē notiek." Saimnieks nebija ilgi jāgaida. "Pa visiem ceļiem, kas ved uz Ventspili plūst vācu atejošais karaspēks. Tas nozīmē, ka vācieši brauc projām ar steigu no Kurzemes. Bet kas būs rīt, kapitulācijas dienā?

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs