#LFK Ak 14, 48

Nūsaukums
48. nodaļa. Tikšanās ar nodevēju Marģeru Vītoliņu
Vīneibys Nr.
48
Klasifikācijas
Volūdys
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
00.05.2018
Atslāgvuordi
Attaiseit

Tikšanās ar nodevēju Marģeru Vītoliņu.

Pievakarē sasniedzām pulcēšanās vietu kur ieradās visas Kurzemes grupu komandieri no Piejūras, Talsiem, Kuldīgas, Dundagas, Kabiles, Rendas, Valgales, Stendes, Vānes un citiem novadiem, kopā divdesmit komandieri. Runāja, ka viņu esot vairāk, jo bija arī tādi, kas nebija ieradušies veselības vai citādu apstākļu dēl. Posteni bija izlikti visapkārt nometnei, tādēļ šeit valdīja brīva un jautra atmosfēra ar savstarpējām asprātībām un atkalredzēšanās prieku. Galvenais sarunu temats bija par gaidāmo ārzemju pārstāvi, kas ieradīsies nometnē personīgi ar jaunām cerīgām ziņām un pabalstiem no ārzemēm. Tas uzjundīja mūsos lielas nākotnes perspektīvas. Tā nu beidzot pēc vairākiem gadiem būs nodibināti sakari ar ārzemēm. Tas jau ir kaut kas reāls, pat neticams un sevišķi aktuāls pirms pienāk ziema. Dzirdu atsevišķas balsis, kas pārliecinoši sāk plānot nākotnes mērķus, par lielas partizānu armijas veidošanu ar attiecīgiem štābiem un sakaru līdzekļiem. Vēroju savu komandieri, kurš arī piedalās šajās sarunās. Viņa nostāja pagaidām ir ļoti rezervēta. Kaut kam viņš piekrīt, bet lielāko tiesu izvairās no konkrētām atbildēm: "Tikai tad, kad dzirdēsim ārzemju viesi, ko tas mums reāli liks priekša, tad varēsim vērtēt un arī organizēt savas ieceres." Daudzi viņu nosauca par pesimistu. Kāds pārmeta: "Tu vienmēr esi pārāk neticīgs. Šaubu laiki nu beigušies. Ārzemes par mums rūpēsies un nodibinās patstāvīgus sakarus. Ir skaidrs, ka krievam būs jāizvācas no Kurzemes, ko viņš okupējis un pēc tam piespiedīsim atstāt visu Latviju, tā tam jābūt." Mums visiem svila ausis no šiem skaistajiem vārdiem. Ticība mainījās ar neticību. Varbūt tiešām nav dūmu bez uguns? Visi gaidījām ārzemju pārstāvi. Daži zināja stāstīt, ka jau pirms pusgada šis pārstāvis, nodibinājis sakarus ar vairākām lielām grupām, piemēram Kabiles. Tagad viņš ir uzaicināts lielajā sanāksmē, lai praktiski pierādītu savas iespējas, ka tikšot izdalīta nauda braukšanai uz Rīgu, lai tur satiktos ar Zviedrijas sūtniecības pārstāvi, grupu vadītājiem izsniegšot pases un naudas līdzekļus, lai varētu brīvāk un ērtāk sadarboties ar jaundibināto Rīgas štābu. Sagādāšot arī ieročus un pārtiku, ko piegādāšot ar gaisa transportu. Šis priekšsarunu pārliecinošais tonis uzsita augstu vilni tāpēc, ka mēs četri nezinājām, ka pirms vairākiem mēnešiem, ārzemju pārstāvis atbrauca uz Kabiles grupu ar foto aparātu, lai nofotografētu mūsu Kurzemes grupu komandierus, priekš jaunajām pasēm, ar kurām droši varēs doties uz Rīgas sanāksmi. Mūsu komandieris nedrīkstējis izpaust par dokumentu gatavošanu. Domāju, ka mūsu komandierim Oļģertam bija radušās šaubas par šo dokumentu īstumu un to dabūšanu Rīgā. Beidzot Kabiles grupas izlūku ielenkts parādījās ārzemju pārstāvis. Vidēja auguma, gaišiem matiem, smaidošs, pašpārliecināts noņēma mugursomu un apsēdās norādītajā vietā. Ap viņu sasēdās visi sapulcējušies, izņemot apsargus un izlūkus kuri bija posteņos. Visi raudzījās uz viņu un gaidīja paskaidrojumus. Viens no komandieriem uzrunāja viņu par Balto Vilku, apprasīdamies, kā noritējis ceļojums no Rīgas un kādas ziņas viņš mums atvedis. Ceļojums esot bijis nogurdinošs, jo prasījis lielu piesardzību. Esot apmetis lielāku līkumu, lai maldinātu pretinieku. Tika tad, kad esot pārliecinājies, ka neviens neseko, viņš devies uz mūsu norādīto satikšanās vietu. Neskatoties uz to, ka viņam esot padomju pase, viņš esot izpildījis visus piesardzības soļus. Ļoti labi, ka mēs pašreiz arī nodrošinot apsardzi šajā sanāksmē, jo nekad nevarot uzticēties viltīgajai čekai. "Vienīgi pie jums es varu justies drošs, jo zinu, ka mēs visi esam vienādi karavīri. Pilsētā man ir jābaidās no katra aizdomīga. Vai atļausiet uzsmēķēt?" Viņš izņēma no mugursomas kasti ar "Rīgas" papirosiem un piedāvāja klātesošiem. Pie sevis nodomāju, ka bagāts kungs. Tad nu beidzot nāca kulminācija. "Cienījamie komandieri.", viņš sacīja, "Es ar lielām grūtībām esmu paveicis šo vēsturisko misiju un sagādājis dokumentus, jūs varētu brīvi aizbraukt uz Rīgu un stāties sakaros ar Zviedrijas pārstāvi, tur norunātu tuvākos nākotnes plānus, kā arī saņemt desmit tūkstošus katrs nepieciešamiem izdevumiem. Visi sēdēja mēmi, kā ūdeni mutē ieņēmuši, jo tas bija neticams fakts. Pārstāvis turpināja: "Domāju, ka jūs visi priecājaties. Jeb jūs vēl neticat? Tad es nolasīšu sarakstu, kuriem sagatavotas padomju pases un lūgšu pārējos atiet tālāk, lai ar pasu saņēmējiem norunātu satikšanās vietu Rīgā. To prasa konspirācija. Izvilcis no krūšu kabatas sarakstu izsauca komandieru vārdus pēc iesaukām, jo īstie vārdi bija ierakstīt pasēs. Starp tiem bija arī Oļģerta vārds. Tikmēr mēs, delegātu pavadoņi, sēdējām pie ugunskura un pārrunājam jaunumus. Viss šeit dzirdētais uzlaboja mūsu garastāvokli. Viens partizāns, latgalietis, savas ģitāras pavadījumā, dziedāja savas dziesmas. Arī "Meža bunkurīti". Viņš bija jauns cilvēks, ar lielu bārdu, sevi saukāja par Latgales dziesminieku (Kaminskis). Skaistais vakars, rietošā rudens saule un labais noskaņojums radīja mūsos cerības sajūtu. Varbūt beidzot piepildīsies brīvības sapnis? Pārstāvim līdzi bija fotoaparāts. Viņš uzaicināja, kamēr gaišs, noknipsēt šo vēsturisko sanāksmi.
Cerību pilni un nākotnes sapņu pārņemti, tovakar ar grūtībām aizmigām. Agri no rīta "rīdzinieki", privātās drēbēs un bez ieročiem, smaidoši atvadījās: "Uz redzēšanos!" - Tā arī viņi no Rīgas vairs neatgriezās.
"Pārstāvis no ārzemēm" bija nodevējs. Latvijas armijas autotanku pulka bijušais virsnieka vietnieks bija čekists, kuram izdevās iegalvot, ka pilda ārzemju misiju un pārliecināt partizānu komandierus, izņemot mūsu grupas komandieri Oļģertu, doties uz Rīgu. Šis nodevējs ir atmaskots pēc vairāk kā piecdesmit gadiem. Viņa segvārds bija "Baltais vilks", īstais ir Marģers Vītoliņš, vēlāk Nopelniem bagātais mākslas darbinieks. Uz viņa sirdsapziņas gulstas daudzu latviešu partizānu un mūsu atbalstītāju dzīvības.
Mēs devāmies atpakaļ uz savu nometni. Jau pēc trīs dienam uzzinājām to komandieru traģēdiju, kuri devās uz Rīgu. Visi bijām šokēti, jo sapratām, ka tās ir mūsu beigas. Visas Rīgā apcietināto komandieru grupas, tūlīt pārcēlās uz citām nometņu vietām, jo tuvākā laikā bija gaidāms čekistu uzbrukums. Par to liecināja arī daudzo "sēņotāju" parādīšanās nometņu tuvumā. Arī mežsargi brīdināja par dažu neredzētu mednieku ierašanos viņu apgaitās.
Čekistiem izdevās sagraut mūsu ticību nākotnei. Un tomēr neko mēs neesam zaudējuši no sava gara spēka. Tik viegli mūs neuzvarēs.
Naktis kļuva vēsas. No rīta ieraudzījām pirmo salnu. Tā kā neticējās, ka tuvojas ziema. Vēl mēs visi staigājām žaketēs un virsjakās. Esam norūdījušies vējā un lietū kā meža dzīvnieki. Guļot teltīs nejūtam aukstumu. Katrā teltī bija pa pieciem vīriem. Izģērbāmies vienīgi mazgājoties.
Kad kādu rītu pamostamies, apkārtne visa balta. Mūsu dvaša pārvēršas tvaikos, lai gan paši aukstumu nejūtam. Labi vēl, ka saulīte pakausē sniegu pa dienas vidu. Kad sniegs sasniga biezākā kārtā, mums nāca palīgā uzticamie saimnieki, ar pajūgiem izbraukājot sniegā atstātās pēdas pēc veiktajām akcijām. Arī mēs paši centāmies pēdas nolīdzināt un mazāk staigāt savā apkārtnē.
Negribu atkārtoties par mūsu akcijām, kuras bija nepieciešamas veikt, vai nu pārtikas sagādei, vai arī lai apvaldītu vietējās varas pārstāvjus necilvēciskas rīcības dēļ pret latviski domājošiem cilvēkiem. Tā iemesla dēļ radās nepieciešamība sodīt varas pakalpiņu, kurš nodarbojās ar ziņu pienešanu čekai. Tikai pārbaudot stāstīto par šo nodevēju, tika nolemts sūtīt grupu viņa sodīšanai. Izgājām krēslā, pieci labi bruņoti vīri. Man tika iedota čehu patšautene ar ripu un papildus aptveri. Ceļš veda pāri Abavas upei. Mums bija jāsasniedz mājas upes malā. Sniga sīks sniedziņš. Tas garantēja mūsu pēdu dzēšanu un mazāku redzamību. Jocīgi likās, ka soļojot krikšķēja sniegs. Mums "grādīzera" nebija, tādēļ nezinājām cik liels aukstums "kniebj". Norādītā vietā upes malā atradās laiva. Ar to mēģinājām sasniegt pretējo krastu. Nelaime tāda, ka ūdens virsmu pārklājusi plāna ledus kārta. Labi, ka šeit straujākās vietās, ledus bija tikai atsevišķos posmos. Uzmanīgi, pēc četriem kilometriem, sasniedzām paredzēto māju. Mēs trīs sargājām mājas aizmuguri. Divi devās iekšā dzīvojamā telpā. Tie bija šādu uzbrukumu pieredzējuši vīri. Bija vajadzīga aukstasinība un drosme ātrai rīcībai. No tā atkarīgs uzdevuma iznākums. Arī pretinieks bija sagatavojies uzbrukumam. Līdz vidus istabai abi vīri aizkļuva. Tad atskanēja pistoles šāviens no pretinieka, kurš atšaudīdamies devās uz aizmugures istabu pie loga, lai caur to aizmuktu. Abi vīri atklāja uguni. Noturēja savas pozīcijas un uzsauca, ka māja ielenkta. Tomēr pretinieks atšaudīdamies izbēga pa logu. Uz sniega fona viņa augums bija labi saredzams. Atskanēja mūsu aizsardzes automātu kārta un pretinieks saņēma savu sodu. Vienam, no abiem vīriem lode viegli bija ķērusi plecu. Uzlikām pārsēju. Mājiniekus nobrīdinājām un ieslēdzām izolētā istabā. Sniedziņš sniga. Un tomēr gājām uz pretējo pusi lielāku gabalu. Tad ar skuju slotu pēdējais nolīdzināja mūsu atstātas pēdas. Domāju, ka sniedziņš pēc stundas visas pēdas bija izdzēsis. Pārceļoties atpakaļ Abavas upei, man personīgi neveicās. Es sēdēju laivas priekšgalā ar savu smago ieroci "čeheni". Sasniedzot pretējo krastu izslējos, lai satvertu stāvo krastu krūmu zarus. Kreisā rokā turēju ieroci, ar labo satvēru zarus, lai varētu apturēt laivu, kas straumes rauta neapstājās... Arī krasta mala bija apledojusi. Tā mans atspēriens uz krastu izslīdēja. Krūmu zari nolūza manās rokās un es pats ar visu ieroci ieslīdēju Abavas dzelmē. Lai nenoslīktu pie paša krasta palaidu ieroci vaļā. Tad peldus pa straumi mēģināju sasniegt lēzenāku vietu, lai varētu tikt krastā. Galvenais, nedrīkstējām trokšņot. Jāizturas maksimāli klusi. Laivinieki centās pie manis nokļūt, bet ledus, tumsa un straume to stipri apgrūtināja. Laime, ka pēc kādiem 20 metriem bija lēzenāks krasts. Tā izmircis līdz ādai palīdzēju laivu satvert un izvilkt krastā. Vēl ar acīm iezīmēju krastmalu, kur varētu atrasties nogrimušais ierocis. Ilgāk šeit palikt mēs nedrīkstējām ienaidnieka un manu slapjo drēbju dēļ. Visi vēl apskatījām krūmu vietu un tad rikšus devāmies uz 8 kilometrus attālo nometnes vietu. Manas drebēs sasala, ka grabēja vien. Skrienot sasilu un nejutu aukstumu. Nometnē pie ugunskura man palīdzēja izģērbties. Citi sadeva savus apģērba gabalus un inspektors man lika dzert no pataupītās pudeles. Teltī likos gulēt un nākošā dienā pat iesnas nedabūju.
Ziemas dienas raujas arvien īsākas. Skopie saules stari liek vēl atgādināt siltās vasaras dienas. Brīžiem rodas bažas, kā izdzīvosim ziemu? Cik labi, ka starp mums ir pieredzes bagāti vīri, kas ir pārdzīvojuši pagājušo ziemu. Izmantodami viņu pieredzi, mēs savas telšu vietas ierokam zemē, 40 centimetru dziļumā. Izrādās, ka šis ieteikums ir ļoti labs, gan aizsardzības ziņā, gan arī siltuma ziņā. Telts augšdaļa rītos, no mūsu elpas ir pilnīgi nosarmojusi, bet zemākajā daļā ir patīkams siltums. Grūtākais ir vakaros, kad jāliekas gulēt. To darām visi reizē. Saspiežam muguras kopā un kad siltums mūs pārņem, aizmiegam. Guļam ar visām cepurēm vai arī galvu liekam zem segām, citādi salst ausis.
Kas attiecas uz manu izpeldēšanos Abavā, tad savu ieroci dabūju atpakaļ. Pēc nedēļas trijatā aizgājām uz notikuma vietu, atradām nolauzto krūmu zarus. Sākumā, neredzēdami stobra galu, domājām, ka straume būs aiznesusi patšauteni, un pēc tās būs jālien ūdenī. Es atminējos, ka patšauteni nolaidu stāvus gar pašu krastu. Nolauzu pagaru koku un ar to uzmanīgi "paglāstīju" apkārtni. Tavu laimi! No nolauztā krūma, kādus divus metrus uz leju pa straumi, ieraugu patšautenes stobra galu virs Abavas līmeņa un tad jūtu, ka slīdu upē. Divi vīri tur mani aiz kājām, lai satveru ieroča stobru. Kad tas izdodas mani izvelk ārā. Esmu laimīgs par atgūto ieroci. Lai gan nekādus pārmetumus, no savu kolēģu vidus, netiku dzirdējis, tomēr sirdsapziņa nelika mierā. Daži izteicās, ka nav tur ko velti laiku tērēt: patšautene ar straumi nogrūsta un ar Abavas smiltīm apbērta. Ziemā tas nav izdarāms.
Vēl arvien mēs esam apģērbti vasarīgi, tas ir žaketēs vai virsjakās, armijas frenčos. Cenšamies daudz kustēties. Grozāmies kā cepeši ugunskura siltumā. Vakaros pa diviem apņemam segu ap pleciem, lai mugurā arī saturētos siltums. Naktis saltums kļuvis stindzinošs. Pārāk gari ir vakari un naktis. Dienā saulītē atspirgstam, un katrs rēķina cik tālu vēl līdz pavasarim. Sapņojam par mājas siltumu un mīkstu gultu ar baltiem palagiem...
Pienāca Ziemassvētki. Mūsu dabīgajā eglītē deg 3 svecītes, kuras taupītas svētku priekam. Pavāre katru iepriecina ar dāvanu – speķa rausi. Kā tas smaržo! Vai mājās ģimenītei arī ir katram pa pīrāgam? Ik kumoss spiežas kaklā domājot par mazajiem. Šos pīrāgus, "malā" izcepusi mūsu pavāre Hilda. Skaista dāvana visiem.
Sagaidīts arī jaunais, 1947. gads. Visi viens otram vēlējam lai ātrāk pienāktu brīvības gads Latvijai, līdz ar to arī mums. Ar jūtām cerējām, kaut piepildītos šie vardi, bet ar prātu sākām šaubīties... Citas izejas mums nebija, kā vienīgi paļauties uz likteni...
Ir janvāra vidus. Sniega māte bagātīgi izrotājusi apkārtnes mežus un laukus. Mūsu nometne izvēlēta labai aizsardzībai ziemas mēnešos. Gandrīz visapkārt izveidojušies dabīgi, ar priedēm un eglēm apauguši pakalni, kas nosedz no skatieniem mūsu saceltās teltis. Izveidojām un nostiprinājām ar smiltīm un kokiem savas pozīcijas. Visa šī fortifikācija ir mūsu komandiera Oļģerta tālredzīgi izdomāta. Nekad nevar zināt, kad ienaidnieks mūs var pārsteigt ar savu uzbrukumu. Mums ir vienmēr jābūt gataviem aizstāvēt savas pozīcijas. Komandiera aizrādījumi un norādījumi mums ļoti noderēja.
Kādu rītu, kad laika apstākļi pasliktinājās, putināja un sniga sniegs, trīs vīri devās "uz malu" pēc maizītes. Pēc pāris stundām viņi atgriezās bez maizes un ar sliktām ziņām. Pie mājas norunātais signāls vēsta, ka tur nedrīkst ienākt. Pusi stundas novērojuši māju no mežmalas un ieraudzījuši pagalmā armijas mašīnas. Šajā laikā dzirdējuši tālumā vēl citu mašīnu rūkoņu. Arī mūsu izliktie sargi ziņoja par mašīnu rūkoņu tālumā. Tūlīt tika izziņota trauksme, visiem jābūt kaujas gatavībā. Komandieris nozīmēja izlūku grupu, kura ar palagiem maskējusies, devās dažādos virzienos, lai noskaidrotu stāvokli. Vēl nebija pagājušas desmit minūtes, kad atskanēja automātu kārtas. Sapratām, ka mēs esam nokavējuši un ienaidnieka priekšgrupas ir izveidojušas ap mums novērošanu. Viens pēc otra atgriezās mūsu izlūki un ziņoja par čekistu slēpņu izvietojumiem ap mums. Komandieris lika "zāģiem" ieņemt stratēģiski svarīgos atvairīšanas punktus. Gandrīz visā aplī ieņēmām pozīcijas. Novietojām pa tvērienam visas granātas un munīcijas kastes. Rezerves lentas, "zāģiem" aplikām, kā jostas, ap vidu. Arī atlikušo maizi un gaļu sadalīja uz galviņām, jo pusdienas vairs gatavot nevarējām. Nebija ilgi jāgaida, kad parādījās čekistu ķēdes, kas nāca ielokā. Komandieris pielaida ienaidnieku līdz 100 metru attālumam. Tad atskanēja komanda: "Par Latviju, uguni!" četri "zāģi" veica savu nāves pļauju. Daudz melnu ķermeņu gulēja uz baltā sniega . Pēc īsa klusuma brīža atskan: "Za Staļina! Za roģinu! Urrā!'" Pielaidām 100 metru atstatumā un atkal dodam baltu "zāģa" uguni. Atskan ievainoto vaidi un bļāvieni. Tad ar urravām nāk virsū trešais vilnis un ar urravām paliek kur iepriekšējie... Komandieris aukstasinīgi pienāk pie viena, pie otra. Apvaicājas par stāvokli un uzmundrina. "Mums jānoturas līdz vakaram. Jātaupa munīcija. Šaut tikai pa redzamu mērķi. Arī krievu "maksims" mēģina mūs ķert, bet mūsu labākajam rokas granātu metējam izdodas savainot ložmetējnieku. Iestājas mazs pārtraukums. Pagaidām, pateicoties mūsu pakalnu pozīcijām, mēs neviens neesam pat ievainots. Šķiet, ka čekisti gaida papildinājumus.
Atsākās atkal šaušana. Var redzēt, ka nenāk vairs ķēdē, bet ar īsiem pārskrējieniem, aiz kokiem slēpdamies. Mums izdodas noturējies līdz iestājas tumsa. Kā par nelaimi mēness spīd kā lampa un sals kniebj dūšīgi. Komandieris no mūsu grupas izveido "dūri". Tas nozīmē, divi "zāģi" slauka priekšu, četri abus sānus. Savā vidū ieslēdzam komandieri un Hildu. Komandieris ir izpētījis atiešanas vietu un tai brīdī "zāģa" vīri netaupa munīciju un gāž baltu uguni. Pēc 400 metriem jūtam, ka esam izkļuvuši no galvenā ielenkuma loka. Sniegs ir dziļš. Ļoti grūti doties uz priekšu. Komandieris mūs skubina, vēl dažus kilometrus un tad būsim brīvi. Sviedri līst aumaļām. Mēness lej savu gaismu pavisam nevajadzīgi. Mēs izretināmies un cenšamies atvilkt elpu aiz kokiem, viņu ēnā. Pēkšņi atskan šāviens. Esam ielenkti vairākos lokos. Atkal atklājam uguni un tad redzam atsevišķas čekistu grupas, kas pieplok aiz kokiem. Komandieris brīdina: "Šaut pa redzamiem mērķiem!", pats rādīdams priekšzīmi. Patiešām, kādus trīsdesmit metrus priekšā pazib šautenes uguns. Čekistam neizdodas otro reizi izšaut, jo Oļģerta pistole ir trāpīgāka. Palikt ilgstoši šajā vietā nedrīkstam, mūs var no jauna ielenkt. Ar milzu piepūli cilājam savas kājas dziļajā sniegā. Šoreiz liekas, ka esam izkļuvuši no otrā loka. Atkritām sniegā aiz kokiem, lai atvilktu elpu. Komandieris liek saskaitīt, vai esam visi veseli. Trīs tomēr nav mūsu vidū. Grūti pateikt, vai viņi paguruši vai arī... Tuvākie teica, ka viņi runājuši, ja nespēšot sekot, tad nošaušoties. Gaidījām. Te pēkšņi aiz koka, kādus piecdesmit metrus no mums, parādās čekista stāvs ar šauteni. Mēs visi pavēršam savus ieročus viņa virzienā un ieraugam, ka viņš māj ar roku, lai mēs ejam, bet šauteni viņš tur pie kājas. Neticami! Un tomēr arī viņš grib dzīvot. Viens viņa šāviens, viņš būtu atklājies – un beigts. Uzmanīgi vērodami šo trešo loku, čekistu slēpni, dodamies kur priekšā vērojams gaišums. Ar pēdējiem spēkiem elsodami, paši aukstumā kūpēdami atkrītam. Mēs esam palikuši pieci. Pārējie ir atpalikuši. Mēs viņus gaidām aiz kokiem slēpdamies un vērodami, vai nav vēl kādi čekistu slēpņi. Jau gribam turpināt atkāpšanos, kad ieraugām grupiņu savējo. Labi, ka neatklājām uguni. Tā būtu bijusi traģēdija. Mēs instinktīvi sajūtām, ka esam izkļuvuši no čekistu ielenkuma. Komandieris ar savu enerģisko rīcību mūs iespaido: "Vēl dažus kilometrus, tad sasniegsim Usmas ezera krastu. Tas mums ir jāsasniedz, lai izrautos brīvībā." Grupiņa grīļodamās piecēlās un sekoja komandierim. Pēc neilga gājiena mums priekšā gadās grāvis, kas pieputināts un piesnidzis. Mēģinām izbrist. Sniegs līdz jostai. Mūsu Oļģerts taisa lielu lēcienu un paliek guļam. ''Palīdziet. Laikam izmežģīju kāju." Ar mokām viņu aizvilkām līdz priedei. Ar delnu viņš brauka nosvīdušo pieri un sejā redzamas lielas ciešanas. Nav laika pārbaudīt kāju, kura savainota pie lēciena pāri grāvim. Visi pēc kārtas mēs viņu pa diviem nesam. Ārkārtīgi grūti dziļajā sniegā nest mugursomu, ieročus un vēl cilvēku. Vairākkārt komandieris saka, lai atstājot viņu un paši lai glābjoties. Pamest likteņa ziņā cilvēku, savu likteņa biedru? To mēs nespējam darīt. Bieži apstājamies lai atvilktu elpu. Pa to laiku atnāk atpalikušie, ne visi... Gaidām un mierinām Oļģertu: "Pagaidīsim parējos, gan viss būs labi." Oļģertu tas neapmierina. "Mēs nedrīkstam stāvēt. Jums jādodas tālāk līdz Usmai un jāpāriet ezers. Tas ir vienīgais glābiņš." Pienākušie vīri saka, ka komandierim taisnība. "Mēs redzējām aiz kokiem vairākus čekistu slēpņus, kas palaida mūs garām bez šāviena. Ja paliksim mūs var atkal ielenkt." Oļģertu nesam atkal tālāk. Klupdami, krizdami ar pēdējiem spēkiem ieveļamies sniega kupenās. Mūsu pieres kūpēja aukstajā salā. Oļģerts mūs klusi uzrunāja: "Redziet tālumā to gaismu, tas ir virziens uz Usmu. Dodaties bez kavēšanās pāri ezeram, tad jūs būsiet glābti. Tagad novēršaties no manis. Gribu sakārtoties."
Pēkšņi šāviens. Visi momentā bijām gatavi atklāt uguni. Ieraugam – mūsu komandieris Oļģerts saļimis ar pistoli rokā. Visi raugāmies uz Oļģertu, cerēdami, ka tūlīt atskanēs viņa komanda: "Slēpties, pret mērķi uguni!", bet ieraugām sniegā pie viņa galvas asinis...
Mēs bijām pazaudējuši drosmīgāko, aukstasinīgāko komandieri. īstu Latvijas patriotu, cīnītāju par Latvijas neatkarību un brīvību. Ar savu personīgo paraugu viņš aizrāva un deva spēku ticēt nākotnei. Arī tagad, redzēdams mūsu fizisko spēku izsīkumu, Oļģerts saprata, ka mēs tik lēni virzīdamies nokļūsim ielenkumā. Upurēdams savu dzīvību komandieris glāba mūsu, astoņu vīru dzīvības. To visu mēs sapratām, kad bijām pārgājuši Usmas ezeru. Slēpņi bija domāti novērošanai un nešāva uz mums zinādami, ka zaudējuši spēkus kaut kur apmetīsimies. Tad viņi sagaidītu papildus spēkus, ielenktu mūs un iznīcinātu. Tas viņiem neizdevās Oļģerta upurēšanas dēļ.
Izpildījām sava komandiera pēdējo pavēli. Sasnieguši Usmas ezera krastu pārgājām aizsalušo un mēness apspīdēto ezeru. Kāda meža biezoknī slējuši savas teltis iekritām dziļā bezsamaņas miegā. Mūs sargāja pati Laimes māte un komandiera gars...
Grūti aprakstīt mūsu nospiesto sajūtu. Tagad mēs visvairāk izjutām komandiera trūkumu, viņa padomu un ticību nākotnei. Izsūtījām izlūkus, kuri novērotu Usmu un ceļus, lai netiekam pārsteigti. Aprēķinājām savus pārtikas devas. Kopējās pārrunās nospriedām, ka ziemā kopējā, lielā grupā nevarēsim izdzīvot. Kas brīvprātīgi vēlas, var doties uz "malu", lai tur pārlaistu ziemu. Tādi bija diezgan daudz kurzemnieku. Viņi vēlējās ņemt līdzi arī cīņu biedrus, ar kuriem varētu kopā pavadīt ziemas mēnešus savās mājās. Arī mani aicināja kurzemnieks Pauls – "Maziņais'", uz savu vecāku mājām. Sākumā atsacījos, jo lieka "mute" mājās ir stipri jūtama. Pauls pajautāja: "Vai tu esi kādreiz bijis viens?" "Jā!" "Tad tu sapratīsi kādēļ taisni tevi izvēlos. Par tevi esmu painteresējies jau vasaras beigās pie mūsu komandiera. Viņš ieteica tevi, jo tev esot līdzīga daba un stingrs raksturs." Pateicos par viņa izvēli un norunāju, ka līdz rītam padomāšu.
Puse no mūsu pulciņa devās "malā". Palikušie pēc pāris dienām devāmies izzināt par stāvokli bijušajās kauju vietās. Izlūku ziņojumi bija mums labvēlīgi. Iekšlietu karaspēks atstājis visas mums zināmās mājas, paziņojot, ka visi bandīti iznīcināti un pēdējais bandītu perēklis Kurzemes mežos esot likvidēts.
Par mūsu pazudušajiem biedriem uzzinājām, ka četri nošāvušies bet viens (Alksnis) ar nosaldētām kājām atrasts žagaru kaudzē un sagūstīts. Dzīvs neviens nav padevies. Alksnis tika aizvests uz Ventspils slimnīcu kur viņam amputēja nosalušās kājas. Pēc pāris nedēļām viņš no sākušās gangrēnas nomira.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs