#LFK Ak 14, 51

Nūsaukums
51. nodaļa. Brauciens uz Rīgu
Vīneibys Nr.
51
Klasifikācijas
Volūdys
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
00.05.2018
Atslāgvuordi
Attaiseit

Brauciens uz Rīgu.

Pēc vairāk nekā divu gadu vientulības, neierastā vidē doties uz Rīgu bija diezgan liels risks. Arī krievu valodu pārvaldīju ļoti vāji. Tomēr kaut kas mudināja braukt turp. Domāju, tā bija Likteņa balss.
Pienāca oktobra beigas. Koferis ar mēteli un uzvalku bija atsūtīts. Paula tēvs iedeva 30 rubļus ceļa naudai. Ar neierasto apģērbu un hūti galvā stāvēju Paula priekšā. "Ja tu nāktu man pretī, nepazītu, īsts rīdzinieks", viņš novērtēja manu izskatu. Kā maza drošība ceļā bija komandējuma zīme ar zīmogu, ko man atsūtīja no Rīgas. Tas gan bija vājš garants, vienīgi milicijas vai biļešu kontrolei, tālāk šim dokumentam nekāda "seguma" nebija.
Nākamajā rītā pulksten sešos, vēl tumsā, atvadījos no Paula. Vāji saredzēju viņu seju, bet no aprautajiem šķiršanās vārdiem jutu skumjas viņa balsī: "August, lai tev izdodas."
Šajā brīdi izšķīrās mūsu abu likteņi. Sirsnīgi apkampāmies. "Paldies par visu! Lai dieviņš stāv klāt kā tev tā man."
Pirmo reizi pa kūts aizmuguri iznācu brīvībā. Apstājos, lai pierastu pie tumsas. Baidījos atpakaļ paskatīties. Ātrāk, ātrāk jānonāk līdz galvenajam ceļam. Labāk būtu ja neviena sveša acs mani neredzētu iznākam no Paula māju ceļa.
Biju nosvīdis no biezā apģērba un sasprindzinājuma. Lēnām atguvu aukstasinību, sāku iet normālākiem soļiem. Galvenais bija tikt tālāk no Kandavas. Pagaidām mani sargāja tumsa. Vēl nebiju sasniedzis Kandavas ceļa krustojumu, kad izdzirdēju automašīnas rūkoņu. Drosmīgi pacēlu roku, lai apstādinātu braucēju. Automašīna apstājās. "Brauciet uz Rīgu?" "Nē, uz Talsiem." Nu nekā darīt, turpināju ceļu lai sasniegtu Rīgas šoseju. Pirmā sajūta, kad nonācu uz lielā ceļa bija briesmīga. Vajadzēja saņemties, un likt sevi domāt, ka esmu privātpersona ar komandējuma zīmi kabatā. Jātēlo to pašu drosmīgo, kā tad, kad Aucē satikām "izstrebiķeļus". Jāsaņemas un jātic Liktenim. Šī doma mani nomierināja.
Jau ausa maza gaismiņa, kad aizmugurē izdzirdu kādas kravas mašīnas rūkoņu. Atkal pacēlu roku, šoreiz jau drošāk. "Šoferīt, vai uz Rīgu?" "Līdz Slokai." "Arī labi, vai drīkstu iekāpt?" "Kāpiet kravas kastē." Iekāpu kravas kastē un apsēdos uz sēdeklī, kas piestiprināts pie šofera kabīnes. Pagaidām bija veicies un es varēju nodoties pārdomu mirklim. Apkārtnes ainavas acis nevilināja, tādēļ pārdomāju kur izkāpt, kad būs sasniegta Sloka. Dusmojos uz platmali, kuru vējš centās noraut no galvas. Šoferis brauca diezgan ātri. Tas mani mierina, jo tuvāk mērķim. Mašīnas monotonā rūkoņa un negulētā nakts atstāja uz mani savu iespaidu. Sēdu mašīnā un braucu uz Rīgu... vai tik tas nav sapnis? Vēl nesen biju Paula kūtī. Aptaustīju sevi, lūkojos apkārtnē, tā tomēr īstenība. Tikai nedrīkstu iemigt lai sasniegtu savu mērķi: redzēt Rīgu un savu ģimenīti.
Pēkšņi jutu, ka mašīnas troksnis apklust un tā tiek apturēta. Kontrole? Ārēji mierīgs ieraugu vīru milicijas formā. Saspringti ieklausos šofera un miliča sarunā. No dažiem vārdiem saprotu, ka tiek nosaukts Ķemeru kūrorts. Noprotu, ka tas ir miliča gala mērķis, bet... kas to zina. Paskatījies uz mani vaicāja šoferim: "Kuzove?" Šoferis atbildēja: "Vsjoravno." Milicis izvēlējās vietu blakus šoferim. Kļuvu nemierīgs. Kad tuvojās Ķemeru pagrieziens pieņemu lēmumu, ja mašīna griezīsies uz Ķemeru pusi, tad lēkšu ārā un došos mežā. Nē, mašīna apstājas, milicis pasaka: "Spasibo",durvis aizcērtas un mašīna turpina ceļu uz Slokas pusi.
Lēnām atgūstu iekšējo mieru. Mierinu sevi, ka šādas tikšanās būs biežas, tādēļ jāpierod. Esmu taču privātās drēbēs un nevis zaķis mežā, kuram jābaidās no katra cilvēka. Pie Slokas šoferis aptur mašīnu, paskaidrojot, ka braucienu turpinās pa labi. Par braucienu piedāvāju Paula tēva iedotos 30 rubļus, bet šoferītis atmet ar roku: "Ko jūs?" Tā arī nesapratu, vai tas bija par daudz vai par maz.
Sāku aprast ar apkārtni. Katrs pretī nācējs man ievieš bailes. Bailīgi dodos uz Slokas staciju, lai noskaidrotu par vilciena atiešanas laiku uz Rīgu. Izrādās, ka laiks vēl atlicis 10 minūtes. Priecīgs nopērku biļeti par 28 rudiem 30 kapeikām un dodos uz otro ceļu, kur stāv vilciens Sloka–Rīga. Kā speciāli man domāts. Pēc vairākiem gadiem atkal varu sēsties vilcienā. Tas sāk kustēties un tā sākas mans pēdējais ceļa posms. Garām paslīd Vaivari, Melluži, Pumpuri. Katrā stacijā vēroju pasažieru iekāpšanu vagonā. Starp tiem ieraugu karavīru un tieši viņš apsēžas man blakus. Manu uzmanību saista viņa bērnišķīgā seja. Domās vēlējos, kaut viņš būtu latvietis! Kareivim līdzi bija maišelītis-mugursoma, kuru tas vēlējās uzlikt uz bagāžas plaukta. Šai brīdī vilciens sakustējās un karavīrs piegrūdās manam celim. Skaidrā latviešu valodā viņš izteica atvainošanos. Karavīrs bija diezgan runīgs. Viņš, pēc zīmotnēm spriežot artilēristu seržants, man pastāstīja, ka drīz tikšot demobilizēts un braucot uz Rīgu kārtot dokumentus. Esot rīdzinieks. Par sevi meloju, ka esmu bijis komandējumā Kurzemē un tagad braucu mājās.
Laikam mans pilsētnieciskas izskats radīja karavīrā zināmas simpātijas. Pats biju nolēmis izkāpt Zasulaukā, jo Paula masa brīdināja, ka Rīgas stacijā esot milicijas un armijas patruļas. Šis jaunais karavīrs radīja domu braukt kopā ar viņu līdz Rīgas stacija un kopā ar viņu iziet cauri stacijas teritorijai.
Nezinu pateikt, kāpēc es tā darīju. Nebija arī vairs iespējas mainīt savu rīcību, braucu jau pāri dzelzs tiltam. Cilvēki saka drūzmēties vagona ejā. Bijām ar karavīru aizrunājušies par viņa vecākiem. Tā abi runādami izkāpām uz stacijas perona. Turējos blakus karavīram. Centos ar viņu sarunu turpināt, kamēr izgājām uz ielas.
Peronā bija biļešu kontrole. Uzgaidāmā zālē, garām ejot, redzēju milicijas patruļu, kura kontrolēja dokumentus. Redzēju arī aizturētos, kas tika vesti uz milicijas nodaļu.
Pufaikaini vīri zilās biksēs, ar caururbjošu skatu pavadīja mani un karavīru. Šai brīdi es smaidīdams jautāju karavīram: "Šodien stacijā ļoti daudz braucēju?" "Tagad tāds laiks. Cilvēki meklē viens otru." Kopā iznācām stacijas laukumā. "Tā, ka jūsu puse ir Jugla, tad mums jāšķiras. Man jāiet uz centra kara komisariātu. Jūs jau brauksiet ar tramvaju. Visu labu." Sarokojāmies. "Lai jums karavīr labi veicas!" Ja es būtu patiess pret viņu, tad man vajadzētu karavīram pateikt sirsnīgu paldies par pavadījumu garām stacijas patruļām un iespējamajai dokumentu kontrolei.
Lai piedod lasītājs, ka tik sīki aprakstu braucienu uz Rīgu. Ar to gribēju parādīt, cik ļoti es biju atradis no cilvēkiem un viņu vides. Tas man nācās ļoti grūti. Te arī gribēju, lai lasītājs izjustu manas bailes un pārdzīvojumu, jo tas ko rakstu, nav romāns, bet gan patiesība. Brīžiem, sāku domāt, vai es neesmu pārsteidzies ar savu rīcību.
Pirmais iespaids Rīgā bija, ka tramvaji iet ar lielu troksni. Vagonā vairākumā bija sievietes. Vīrieši bijām tikai divi. Vēl mani pārsteidz sieviešu neatlaidīgais skats uz mums abiem. Šie skatieni bija meklējoši, nožēlas pilni. Daža raudzījās ar cerībām, ja ne šoreiz, tad citu reizi ieraudzīšu to ko gaidu un meklēju.
Mans bīstamais ceļojums tuvojās "finiša lentai". Vēl neuzdrošinos domāt, ka esmu drošībā, un sasniedzis savu mērķi, vai nu pārdzīvotais stacijā, jeb iekšējais sasprindzinājums, neļāva atraisīties domām, ka drīz būšu mājās un redzēšu savus mīļos.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs