Liktenīga sastapšanās.
Nemiera dzīts es izeju uz ielas, lai atsvaidzinātu savu galvu. Varbūt tas atkal bija likteņa lēmums. Šoreiz eju un raugos vīriešu sejās un viņu ģērbos. Gribu saskatīt latvisku seju. Kaut vai viņš tērpies nodriskātā "pufaikā". Eju gar kino "Teika" uz Laimdotas ielu, kur mazāk redzami iebraucēji. Nonāku pie dārziņiem, kur tagad atrodas uzbūvētā 36. vidusskola un studentu kopmītnes.
Ielās redz maz cilvēku. Laikam visi strādā. Bezcerīgi izstaigājis apkārtni dodos atpakaļ uz mājām. Netālu no "Teikas" laukuma ieraugu pretim nākošu vīrieti, tērptu vatenī, leģionāra cepuri galvā. Vai tiešam liktenis man sūta šo cilvēku? Saņemos un uzrunāju to: "Piedošanu, vai runājiet latviski?" Svešais pasmaida: "Jā, varu runāt arī krieviski." Es tūlīt turpinu: "Piedodiet par jautājumu, vai jūs esiet atbraucis no ieslodzījuma vietas?" Atbilde skanēja noteikta: "Jā, no Komsomoļskas." Es jautāju tālāk: "Vai bijāt leģionārs?" "Jā, kāpēc jūs man to jautājiet?" Biju sprukās. Kā lai pasaku, kas es esmu un kādēļ es to visu jautāju? Vīrietis redz manā sejā apmulsumu. "Jūs laikam arī esat bijušais leģionārs?" Atbildēju: "Jā, tikai bez dokumentiem un tikko atbraucu no Kurzemes."
Es nezinu, kāpēc viņam pēkšņi uzticējos. Tā no manas puses bija ārkārtīga pārdrošība. Ja nu ir čekists? Viņa atbilde mani pārliecināja, ka tas viņš nav. "Nav nekāda nelaime. Arī manus dokumentus caurbraucot Ļeņingradai nozaga. Filtrācijā pastāstīju savu biogrāfiju un tur izdeva izziņu dokumentu saņemšanai." Jutu arvien vairāk, ka svešajam varu uzticēties. Viņa atbildes bija vienkāršas un patiesas. Viņš uzaicināja mani pie sevis netālajā savrupmājā, lai turpinātu iesākto sarunu. Es teicu, ka viņam atņemu brīvo laiku. Svešais atsaka, ka laika viņam diezgan. Jāpierodot pie Latvijas klimata, vakarā jāiet uz darbu "Vagonrūpnīcā". Tā pakāpeniski dabūju zināt viņa biogrāfiju un viņš atļāva to izmantot filtrācijā. "Tagad jau daudzi tiek atbrīvoti slimības dēļ. Kamēr viņi noskaidros aiz polārā loka izsūtīto vārdus. Pie tam uz papīra gabaliņiem uzrakstītos atbrīvošanas dokumentus, diezin vai viņi vairs varēs pārbaudīt."
Pierakstīju svarīgākās pilsētas un vietas, kurās viņš bija atradies un dzīvojis. Pārējo visu "ierakstīju" savā galvā. Vaicāju viņam vai nav bailes "uzdāvināt" savu biogrāfiju svešam cilvēkam? Viņš atbildēja: "No kā tad man jābaidās? Filtrācija, kas jau arī ir tā pati čeka, par mani visu zina. Sodu esmu izcietis. Divas reizes jau netiesās."
Pēc šīs sarunas atvadījos sacīdams: "Kā pati Laimes māte mani atvedusi pie jums." Ceru, ka varēšu ko izmantot no visa uzzinātā. Tikai nepieciešamības gadījumā izmantošu viņa stāstīto. Lai viņš ir drošs, ka viņa uzvārdu un vārdu neizpaudīšu, tāpat ka manējo neviens nezina. Tādēļ neviens to nevarēs atšifrēt. Vēl šodien es nezinu viņa uzvārdu un neesmu šajā mājā iegriezies.
Devos mājup ar dalītām jūtām. It kā būtu ko lielu dabūjis. Maza cerība. Vismaz "salmiņš" pie kura varēšu pieķerties. Visu to sāku rūpīgi analizēt. Sāku mācīties no galvas svešu biogrāfiju. Saskaņot ticamību, lai varētu no galvas atbildēt uz dažādiem jautājumiem filtrācijā. Tā nu iznāca, ka esmu Kurzemē nonācis savākšanas nometnē, kura pārcelta uz Kuldīgu. Nonākuši Vaiņodē, iesēdināti ešelonā un tiešā ceļā uz Komsomoļskas dzelzceļa būvi. Slimības dēļ pārcelts uz dažādām slimnīcām, vēlāk uz vieglāku darbu brīvā nometinājumā, kā tehniķis-zīmētājs. Beidzot, pēc vairāk kā diviem gadiem slimības, atbrīvots no lāģera Zalatojā, kur strādājis NKVD. apsardzības daļā. Pēc atkārtotas saslimšanas atbrīvots no darba un saņēmis atbrīvošanas dokumentu braukšanai uz Rīgu. Apmēram tāda ir mana nomelotā biogrāfija. Visu nākošo un vēl divas dienas domāju un "mācījos" būt jaunajos apstākļos. Atkal radās jauna situācija. Apakšējā stāvā dzīvoja paveci ļaudis, sētniece Sniedzēna kundze ar kungu. Viņi bija dievbijīgi cilvēki un apmeklēja Adventa draudzes baznīcu Čiekurkalnā. Kundze tomēr bija mani ieraudzījusi no sava loga, ka esmu pēc daudz gadiem atgriezies mājās. Viņa bez ļauna nolūka uzrunājusi Vilmiņu: "Tavs vīrs ir atgriezies. Nu tu vari būt laimīga." Viņa aicinājusi uz baznīcu pateikties Dievam. Būšot, pēc dievkalpojuma, tējas vakars, kurā arī mēs tikšot aicināti. Varbūt vīrs varēšot man izgādāt darbu "Sarkanā Metālistā" Vilmiņa teikusi, ka vēl jākārto dokumenti filtrācijā. Viņa atteikusi: "Tas nekas." Gan varēšot dabūt darbu un vēlāk iesniegšot savus dokumentus, kur tas nepieciešams.
Neko darīt. Bija jāķeras pie vismazākā "salmiņa", lai varētu palīdzēt ģimenītei. Nemaz neiedomāju, ka manas atslēdznieka zināšanas ir ļoti vājas. Man bija vienalga. Lai tikai ticamāka iznāk mana biogrāfija. Tā tad filtrācijā es varu minēt, ka man ir ģimene (sieva, bērni) un strādāju fabrikā. Neskan diez cik pārliecinoši, bet tomēr tas ir fakts.
Izrādās, ka šajā draudzē, ir diezgan liels koris, kurā mēs tikām iekļauti nekavējoši. Mūsu labās balsis diriģents bija ievērojis un pateicis Sniedzēna kungam, ka viņš mūs labprāt redzētu kora sastāvā. Sniedzēna kungs strādāja "Metālistā", kā kalējs un pazina draudzes priekšsēdētāju Zaķa kungu, kurš "Metālistā" bija nodaļas meistars. Ar viņa palīdzību es sāku strādāt viņa nodaļā.
Pēc pāris dienām sadūšojos un kārtīgi visu pārdomājis devos uz filtrācijas punktu "Jāņa sētā". Man bija līdz dokuments, ka strādāju "Sarkanā Metālistā", apstiprināts ar kadru daļas zīmogu. Atvadījos no Vilmiņas ar drošu smaidu: "Viss būs labi." Atkāpšanas ceļš bija nogriezts. Tikai uz priekšu.
Kā transā izbraucu cauri pilsētai, visu laiku kaldams un domās atkārtodams "savu" biogrāfiju. Kad nonācu pie filtrācijas durvīm, es pilnībā nomierinājos. Kā kādreiz mežā, kad nāca virsū čekistu ķēdes. Izšķirošais mirklis ir pienācis.
Pie durvīm sargu neredzēju. Divi vīri manā vecumā sēdēja koridorā, gluži kā pie ārsta uzgaidāmā telpā. Neviens no viņiem nemēģināja uzsākt sarunas ar mani. Iespējams, ka mēs bijām vienādi bēdu brāļi. No pretējām, ar ādu apsistām durvīm, iznāca pietvīcis cilvēks, kas ātri pamāja vienam no mums, ka var ienākt nākošais. Vai es arī tik laimīgi tikšu laukā? Par to pašreiz centos nedomāt. Visu laiku sevi mierināju, ka Liktenis izlems kā tam jābūt.
Liekas kāda stunda bija aizritējusi, kad arī man iznākušais pamāja, ka varu iet iekšā. Vīrs virsnieka formā, ar krietnām ūsām, caururbjošu skatu vēroja mani. Pasniedzu savu vienīgo dokumentu, "Sarkanā Metālista" izdoto izziņu. Nevērīgi paskatījies uz to jautāja: "Vārds. Uzvārds. Kur dzīvo? Ģimene ir?" Visu pieraksta. Fašistu armijā biji? "Nē, Latviešu leģionā." "Tas ir tas pats. Kur dzimis? Lāģerī biji? Nu, nu, stāsti visu un nemelo."
Stāstīju visu, ko biju iekalis galvā. Kad biju beidzis viņš jautāja: "Kur ir dokumenti atbrīvošanai no lāģera?" Atbildēju, ka braucot cauri Leņingradai man tos nozaga. "Pie mums nezog, tu esi tos pazaudējis." "Kas tev iedeva "spravku'"?" "Kadru daļa" "To mēs noskaidrosim." Tad uzrakstīja mazu papīriņu, filtrācijas zīmi, ar trīsstūra zīmogu un parakstu, ka man jāierodas pēc mēneša uz pratināšanu. "Ejiet un pasauciet nākošo."
Automātiski izgāju no kabineta, pamāju nākošam un "mierīgi" gāju uz tramvaja pieturas pusi. Tā tad veselu mēnesi miliči man neko nevar padarīt. Sāku iejusties, it kā tiešām esmu atgriezies no "lāģera". Kas būs pēc mēneša? Par to negribu patreiz domāt. Astoņas actiņas mani sagaidīja ar priecīgu smaidu. Viņi man palīdzēja atraisīties no pārdzīvotā un lika ticēt, ka viss būs labi.
Kādu dienu pie mums Rīgā ieradās Paula māsa, lai noskaidrotu, vai esmu reabilitēts. Viņa vēlējās saņemt kādu ieteikumu, padomu kā rīkoties Paulam, jo viņš vēl aizvien slēpās kūtsaugšā.
Atklāti pastāstīju, kā es ar svešu biogrāfiju pieteicos filtrācijā. Pateicu, ka man milicijā ir saglabājies pieraksts, bet nav izraksts no mājas grāmatas. Tas ir arī pierādījums, ka esmu bijis leģionā. Uz šī mājas grāmatas ieraksta pamata cerēju, ka izdosies kādu laiku viņus piekrāpt. (Tas man izdevās līdz 1955. gada augustam, kad čekas modrie darbinieki atšifrēja manu viltoto biogrāfiju. Man nācās izstāstīt visu patiesību par dzīvi mežā. Staļins bija jau miris un līdz ar to bija sācies "atkušņa" laiks. Man pienākošos sodu, 15 gadus, noteica nosacīti.)
Piedāvāju savu variantu Paulim, bet māsa to noraidīja, jo vietējie iedzīvotāji visi zin, kādos dienestos Pauls bijis. Līdz ar to filtrācijā pieteikties viņš nevar. Žēl, bet patreiz neko citu izdomāt un ieteikt nespēju. Paliek vēl iespēja doties pāri jūrai, bet tas ir liels risks.
Paula māsa mani saprata un solīja izklāstīt Paulim manu ieteikumu. Katrā gadījumā būtu labi, ja mūsu kontakti nepazustu.
Pēc pāris mēnešiem no jauna satikāmies ar Paula māsu, kura pastāstījusi bēdīgu ziņu. Iesākumā mans ieteikums Paulam likās pieņemams. Tad aizgāja vairākas nedēļas pārdomās, analizējot stāvokli, vietējos apstākļus un viņš nācis pie slēdziena, ka tas neder jo kaimiņu un arī skolas biedru vidū viņš ir bijis "populārs" gan labā gan arī pretējā nozīmē. Pauls uz citu versiju neesot bijis pierunājams. Viņš pateicis, ka pats zinot savu ceļu. Kādu dienu saģērbies, no visiem atvadījies un aizgājis. Paula nervi neizturēja. Viņš aizgājis uz miliciju un tur pieteicies.
Iespējams, ka tā viņam bija labāk. Paulu notiesāja uz 10 gadiem, kurus arī izcieta un pārnāca mājās. Tie bija laiki, kad baidījāmies viens otru apmeklēt. Tādus vīrus kādi mēs abi bijām, visu laiku turēja zem uzraudzības. Ka tas tā bija to pastāstīja sētniece. Kaimiņu dzīvoklī dzīvoja ģimene, kurai bija likts mani novērot. Bieži redzējām kādu zilbikšaini pazūdam kaimiņu dzīvoklī.
Vai nebija labi, ka mūsu dzīvokli "apsargāja". Neviens zaglis nevarēja iekļūt bez viņu ziņas. Tā visus šos gadus.
