Kuļmašīnas pirkšana
Līdz 1900. gadam visi zemnieki kūla labību ar spriguļiem: rudzus ar spriguļiem, bet vasarāju labību ar ruļļiem. Daži kūla arī ar gepeļiem: zirgu spēka darbināmā kuļmašīna to te izkūla gan labību bet te bija kopā ar pelavām. Tad to vētīja ar vēju. Ar tvaika spēku darbināmas kuļmašīnas parādījās tikai sākot ap 1890. gadu. Pirmā kuļmašīna ar tvaiku darbināmu iegādājās Bēkas kaimiņi: Ullas, Beigoti un Lāņjēkas kopīgi. To viņi nopirka 1892. gadā. Tā nokūla labību arī vēl citām saimniecībām. Tēvs to izmantoja sākot ar 1893. gadu. Tā ļoti atviegloja labības kulšanas darbus rudenī. Pamazām arī citas saimniecības apvienojās un kopīgi 4-5-7 saimniecības iegādājas tvaika kuļmašīnas. Ar tām nokūla savu saimniecības labību un arī vēl kaimiņu saimniecībām. Tās bija pārvietojamas ar zirgiem. Jūdza 6-8 zirgus un tad veda no mājas uz māju. Ķoņu pag. pavisam līdz pirmajam pasaules karam bija 4-5 šādas kuļmašīnas. Bet lai nokultu visām Ķoņu pagasta saimniecībām labību pagāja diezgan ilgs laiks. Jo labību pa lielākai daļai kūla no lauka, jo labības šķūņu tad vēl nebija. Kult varēja tikai sausā laikā. Kulšana rudeņos ieilga līdz oktobrim un pat novembra mēnešiem. Mans tēvs tad nolēma, ka jāiegādājas tvaika kuļmašīna kopā ar kaimiņiem. Tad 1910. gadā kopā ar Čāmas (Saktas) saimnieku Jāni Krastiņu un Bedrīšu saimnieku Sīmani Roķi viņi nopirka tvaika kuļmašīnu: Angļu firma Ransomes Sims Džetos.
Manam tēvam piederēja puse, bet Čāmas un Bedrīšu saimniekiem ceturtā daļa no kuļmašīnas vērtības. Kuļmašīna maksāja ap 5000 zelta rubļus. Kulšanu uzsāka 1910. gada augusta mēnesī. Tā bija pašbraucēja kuļmašīna. Rūjienas apkārtnē tā bija pirmā šāda kuļmašīna. Visi cilvēki ļoti brīnījās redzot kā tvaika katls jeb kā toreiz sauca dampis gāja pats uz priekšu un vilka aiz sevis arī kuļmašīnu no mājas uz māju. Pirmā gadā kuļmašīnu vadīja Roķa dēls Rihards Roķis. Vēlāk viņš pats nopirka ar zirgiem vadājamu kuļmašīnu. Katru gadu ar kuļmašīnu iekūla no 10-14 000 pūru labības. 1 pūrs rudzu sver 50 kg. mieži 40-45 kg un auzas 40 kg. Par pūra izkulšanu maksa bija 9-10 kapeikas.
Pirmo ziemu kuļmašīnu un tvaika katlu glabāja Bēkas mājas piedarbā. 1911. gadā uzcēla šķūni kuļmašīnas un tvaika katla glabāšanai (100 m no dzīvojamās mājas uz z. vakariem). Pasaules kara laikā bija nodots rīkojums, ka visas kuļmašīnas jāevakuē uz Krieviju, lai nekristu vāciešu rokās. Lai nebūtu kuļmašīna jāved uz Krievija un kas zina vai pēc kara to varēs dabūt atpakaļ, tēv to nolēma pārdot. 1915. gada rudenī o pārdeva Moram Arakstes pagastā Lucas mājā par 3500 rubļiem.
1912. gadā Čāmas saimnieks pārdeva savu vienu ceturto daļu manam tēvam un tad viņam piederēja ¾ daļas no kuļmašīnas vērtības. Naudu kuļmašīnas pirkšanai aizņēmies no bankas. Ar kuļmašīnu kūla ne tikai Ķoņu pagastā, bet arī citu pagastu saimnieki un pat Igaunijā jo tad nebija robeža slēgta.
