1921. gads.
Kādas pāris dienas gāju Daugavā peldēties. Labs gabals jāiet pa laipām, līdz uziet uz lielas pļavas. Ir redzama Daugava. Pa pļavu labu gabalu ejam uz priekšu pa ceļu, līdz nonākam pie Daugavas. Tās malā liels akmens. Tur mūsu mazgājamā vieta. Mātele (mammas māte)[1] pieradusi pie auksta ūdens, dzīvo pa viņu ka pļūrkšķ vien. Līna savu Ēriku[2] uz mazu brīdi iemērc ūdenī. Izlutina gan to meitu!
Vienu dienu, atminos, gājām pa upes krastu arvienu tālāk pēc žagariem. Kur Daugavas malā apaļas un skaistas oliņas, tās salasījām. Labu gabalu tā gājām, paceldamas sprunguļus, kas ceļā pagadījās. Nāca tādas kustīgas vietas, it kā muklājs. Te šur tur redz, kā zāģēti baļķi un tādās vietās skaidas daudz ka maisā bāzt. Pa labi paliek Rīga. Redz ļoti daudz fabriku skursteņu. Dzirdama savāda tāla plaukšķināšana. Laikam uz jūras šāvās. Tā drūmi paliek, dzirdot plaukšķienus.
Par katru nieciņu priecājamies un visu apskatām, ja tagad tur tiktu (1917. gadā tas viss noticis), visu pazītu, par ko priecājos, un visu atminētos, ko tur redzēju. Bet tagad, sēžot Valkā un rakstot par visu, viss redzētais neskaidrs, tumšs. Marija Buste un mātele taisās tālāk braukt. Vienu dienu aizveda mantas viņām tālāk uz staciju.
Neatminos, vai jau otrā dienā pēc Marijas aizbraukšanas, jeb vēlāk kādu dienu atnāca mamma, Elza, Ludis mums pretim. Viņi bija atveduši vezumus no Kalniņa Melngaiļa sētā un nu taisījās vēl tālāk braukt. Man bija tik labi ap sirdi, ka varēs atstāt Kundziņsalu. Braucam ar kuģīti pāri Daugavai. Omulīga braukšana. Tik skaisti visapkārt. Bez kādām biļetēm izbraucamies. Neviens nenāca viņas pārdot. Krastmalā biļetes prasa, bet aizskrienam prasītājam ātri vien garām. Iešus nogājām uz Melngaiļa sētu. Ir tik daudz ko redzēt, ka neievēro neko. Melngaiļa sētā, cik atceros, ja tik nemaldos, pavadījām vienu nakti, mazā istabiņā saspiedušies. Otru dienu, salasījušies vairāk lestenieku, braucam tālāk. Atstājam veco Rīgu. Cik man riebtos tādā lielā pilsētā dzīvot! Nams pie nama, cik tas drūmi izliekas. Apskatīt visu ar mieru, bet palikt dzīvot Rīgā nekad negribētu. To lielo braukšanu, kamēr tiek Rīgai cauri. Vesela mūžība ar liekas! Neko laba no ceļa neatminos. Tāds noguris, nolaidies cilvēks jutās, nekas labi neinteresēja. Visi pa lielākai daļai gājām ar kājām. Lēnām līdz ar vezumiem kustamies uz priekšu. Atminos, ka ceļš bija tāds vienmuļš. Pa lielākai daļai purveļi un mežeļi. Tas likās it kā tāds nolaists. Mazās priedītes, kas pa viņu šur tur izsvaidītas, ir apdegušas un tādēļ liekas, viss ir panīcis. Tik nepatīkama apkārtne. Liekas it kā tālu, tālu te nedzīvotu neviens cilvēks. Tik nepatīkama apkārtne! Un tiešām! Mājas, kas liecinātu, ka šeit dzīvo cilvēki, nekur nebija redzamas. Labi atminos, kā tēvs tai vietā teica: „Ar ko var salīdzināt Kurzemīti?” Te nu tik redz, cik Kurzeme bagāta. Ne par velti Kurzemīti dēvē par Dievzemīti!
To visi sajuta zem apkārtnes drūmā iespaida, cik tie vārdi ir pareizi. Kustamies lēnām un mierīgi uz priekšu. Atceros, ka vienā vietā mums salūza ratu ass, bet par laimi pie pašas smēdes. Te asi sakala, braucam atkal tālāk. Vakarā netīk nevienam iet ar kājām. Sasēžas pa ratiem un snauž. Braucam uz priekšu klusi, klusi. Viena otrs vēro pēc labākas vietas, kur piestāt, jo visu dienu braukts. Vienā meža malā gan redzēja ugunskurus degam, no kā zināja, ka tur apmetušies bēgļi. Bet mums neviena vieta nebija pa prātam, kur apmesties. Sāka nākt diezgan lieli kalni. Sevišķi viens kā pats pēdējais tai braucienā bija labi augsts. Pa pašām ceļa malām sniedzās tie kalni, kas apauguši ar kokiem.
Pie pēdējā kalna tik patīkami likās. Nobraukuši no tā kalna lejā, pagriezāmies pa kreisi pa savu celiņu un uzbraucam uz viena jauka placīša. Te ņēmām gala mērķi, jo rīts jau svīda. Lopi un tāpat cilvēki no visas dienas iešanas bija noguruši un ilgojās atpūsties. Šā tā katrs nolaižas, kur pārgulēt. Miegs ātri vien slēdz acis ciet. Visapkārt dzirdama krākšana. Sagulējām līdz pusdienai.
Pabrokastojuši gājām apskatīt apkārtni. Visapkārt redzami kalni. Pa kreisi dziļi starp krastiem tek maza upīte, no tās smēlām ūdeni ēšanai. Rāpjamies pa kalniem un ēdam avenes un kazenes. Ak cik žēl, ka no visas tās apkārtnes tik maz atceros. Tik stāv acu priekšā kalnainās vietas. Vienā vietā uzrāpāmies uz augsta kalna pie paša kartupeļu lauka. Netālu bija redzamas mājas. Tā maisījāmies, kāpdami gan kalnā, gan lejā. Atceros, ka uzgājām virsū mazai aliņai, tās siena bija norakstīta vārds pie vārda. Mani tāda baiga sajūta pārņēma. Likās, tā vieta tik noslēpumaina, spocīga. Tūlīt kāds ķēms, spoks parādīsies, tā vien likās. Pat bail bija pieiet tai vietai tuvāk klāt. Elza piegāja, lasīja uzrakstītos vārdus, bet es stāvēju gabalu nost un bailīgi skatījos. Maisījāmies paši nezin kur. Uzgājām atkal virsū citai mājai. Tā tik skaista, piemīlīga izlikās starp bagāto augļu dārzu. Skaistai gan tais mājās vajag būt dzīvei, nodomāju. Daudz ko esmu aizmirsuse, tik atceros, ka biju prieka pilna no visas skaistās apkārtnes.
Būtu te paticis dzīvot ilgi. Vīri bij aizgājuši uz Siguldu, kas no šejienes tik kādas 3 verstis, noņemt kādu istabiņu ar ķēķi. Mājiņai apkārt patīkams dārziņš, sastāvošs vairāk no šustaru krūmiem. Otrā stāvā virs mums dzīvoja citi lestenieki: Piķis un Skalberģis. Siguldā bija patīkama dzīve. Mūsu mājiņā netālu no Gaujas krastiem. Paej pāris desmit soļus, kad jālaižas no augstā stāvā kalna zemē, ja gribi tikt pie Gaujas. Pirmā dienā pēc ierašanās Siguldā bija lietus, tā kā nevarējām tālāk nekur iziet. Pēc iznāca lielu lielā kāpšana pa kalniem, jāiet Gaujā mazgāties, jāapskata alas. Katru dienu kur vajadzēja paiet un pakāpties. Mīļā Siguldiņa, tavus skaistumus! Dabūja apbrīnot bēguļi! Tik mīļa tu tapi ar savām dabas bagātībām, ka ne izteikt nevar.
Turpinājums dienasgrāmatā. No tās vietas, kur rokraksts tik krasi atšķiras no iepriekš rakstītā, esmu rakstījusi daudz vēlāk. Pēdējo daļu rakstīju 1921. gadā maija mēnesī. Atzīmēts viss rakstītais bija uz lapiņām, nācās visu pārrakstīt.
[1] Marlīze Kaļķe.
[2] Ērika – Lilijas tantes Līnas meita. Ērikas brālis Paulis acīmredzot šajā laikā nebija vēl dzimis.
