Pamati
Man galvenās, protams, bija tēva mājas Pamati. Pirmās Latvijas laikā visām saimniecībām bijis jāizvēlas māju vārds, jo citādi bieži vien bijušas problēmas ar pasta sūtījumiem. Un tā nu Mazuļu ciemā radās Ieviņas, Saulītes, Bangas, Atmatas u. c. skaisti māju vārdi.Man māju vārds Pamati vareni patika, jo likās, ka esam ciema galvenā saimniecība. Diemžēl, kad 1950.g. piedzimu (starp citu – vecāku laulības gultā un nevis slimnīcā) šis māju vārds jau bija vēsture – atkal tikai Mazuļu ciems un pēc toreizējā administratīvi teritoriālā iedalījuma – Apes rajons. Un tā vēsture tikai no pieaugušo stāstītā.
Par mūsu mājas vēsturi man, cik zināja, pastāstīja mamma. Droši vien viņai nebūtu ienācis prātā to darīt, bet es, kumeļa gados būdams, brīnījos, kāpēc daži baļķi ēkas sienās jau satrupējuši, bet citi nē, un cik tad māja īsti veca. Un tad viņa stāstīja, ka iepriekšējā māja bijusi tepat, tikai durvis uz otru pusi. Tā nodegusi. Bet vēl senākā bijusi – ve’ ku’ tur, kur tie špiraji (tā viņa sauca spirejas). Tā viņai stāstīts. Nupat ienāca prātā, ka pielikumā jāuzzīmē kaut aptuvens ciema plāns, jo kā tad lai aprakstu, kur ,,ve’ ku’ tie špiraji’’ atradās.
Nu lūk, tā Puzuļu vecās mājas nodegšana esot notikusi ap 1905.g. To vecie cilvēki labi atcerējušies tādēļ, ka jaunās celtniecība sakritusi ar piektā gada revolūciju. Kamēr citi ar dakšām gājuši uz Jaunlaicenes muižu to revolūciju taisīt – Puzuļu vīri pa kluso barona mežā zāģējuši baļķus jaunajai mājai. Varbūt tā bija, bet varbūt arī nē, bet noteikti zināms ir tas, ka pastāvējusi tāda Jaunlaicenes pagasta savstarpējā ugunsapdrošināšanas biedrība. Tas nozīmē, ka ugunsgrēka gadījumā visi pārējie biedrības biedri no sava meža ziedojuši cietušajam noteiktu skaitu baļķu. Tad redz – šeit arī izskaidrojums nekvalitatīvajiem materiāliem, jo kurš tad nu ies dot projām to labāko. Vectēvs teicis, ka cūku priedes vien saveduši. Ar šo domātas zarainas priedes, kuras augušas mežmalā vai kādos brikšņos, bet ne jau silā.
Bet māja bija uzbūvēta krietna – mērījis netiku, bet šķiet ap 8m plata un ap 12m gara. Arī gaiša pietiekami. Sākotnēji sadalīta trīs daļās – virtuve (pie mums gan teica – ķēķis), saimes istaba un saimnieku gals. Nezinu, kāds grīdas segums bija pirms simts gadiem, bet manā bērnībā istabās staigājām pa dēļu grīdu. Ķēķī bija ieliets pads (tā mūspusē sauca kaut ko līdzīgu mūsdienu betonam). Cementa un kaļķa gan, manuprāt, tur bija maz, jo virtuves grīdā vienmēr izdrupa bedres. Katra saimniece sapratīs, ko nozīmē tādas grīdas uzkopšana. Kad paaugos, mēģināju tās bedres pats aizzieķēt.
Mājai bija divas durvis – vienas veda pa tiešo ķēķī, otras – saimes istabā. Pie otrajām nepabeigta veranda – stikloto sienu un durvju nebija. Mēs to saucām par balkoniņu. Kad 1943.g. tēvs apņēmis sievu, mājā izdarīta telpu pārkārtošana. Lielais saimnieku gals ar rigipsa plākšņu palīdzību pārdalīts uz pusēm, bet saimes telpā iekārtota otra virtuve. Vēlāk atdalīta šaura telpiņa kā pieliekamais. Kad varēju jau iesist pa naglu, ierīkoju tur sev darbnīcu. Šādi pārbūvētā mājā varēja dzīvot atsevišķi divas ģimenes. Mani vecāki apdzīvoja no saimnieku gala atdalīto istabu un jauniekārtoto virtuvi. Otrā pusē mitinājās tēva vecāki, jaunākais brālis Adolfs un kādu laiku arī māsa Zenta ar meitām. Apkurei, protams, katrā virtuvē divriņķu plīts ar lielo ūdens sildāmo katlu un ēkas vidū lielā krāsns, kurā cepa arī maizi. Krāsns dūmvada noslēgšanai kalpoja t. s. juški arī juškas – viena apaļa, plakana ripa, ko uzlika uz dūmejas, tai virsū uzlika otru, līdzīgu cibas vākam. Citādas konstrukcijas apkures uzpariktēs tādu pašu funkciju pildīja aizbīdņi (šīberi).
Brīvdabas muzeja cienīgs bija arī mājas jumts, kurš izrādījās klāts no plēstiem skaliem,(dēlīšiem) ko sauc par šindeļiem vai šķindeļiem. Es droši vien tam nebūtu pievērsis uzmanību, bet lieta bija gauži prozaiska – krietnākā lietus gāzienā ūdens vienkārši tecēja uz galvas. Kamēr mājās dzīvoja tēvs, viņš veica lāpīšanas darbus. Vēlāk to darīju pats un tad arī ievēroju, ka tās nav vis ar skaidu ēveli plēstās jumta skaidas. Noskaidroju, ka senāk ziemas vakaros vīri ar gariem nažiem no īpaši izmeklētām purva priedītēm plēsuši platus skalus jumta ieklāšanai (agrāk teica – sišanai). Tādam jumtam kalpošanas ilgums, dabīgi, ir pavisam cits. 1966. vai 1967.g. man šī mūžīgā lāpīšana bija apnikusi un to jumta daļu, kas virs dzīvojamās istabas, ņēmu un uzsitu no jaunām, ar skaidu plēšamo ēveli plēstām, skaidām. Vecais jumts tātad bija kalpojis aptuveni 60 gadus.
Kaut arī ziemā virtuvē ūdens spaiņos sasala, un es, maziņš būdams, varēju dzīvoties tikai pa sildmūrīti (virtuvei nebija ne dubultloga, ne dubultdurvju), tad tomēr visjaukākās bērnības atmiņas saistās tieši ar šo veco māju. Jo vienkārši nebija jau citu māju un citu atmiņu jau arī nav. Labi atceros, kā lielajā ūdens sildāmajā katlā izpeldināju Jaunsudrabiņa ,,Balto grāmatu’’, kā tā uzbrieda otrtik bieza. Bet kā sēdēju maizes muldiņā un bēru sev miltus uz galvas – to ne. Bet pie bērnības atmiņām vēl laiku pa laikam atgriezīšos. Vēl tikai gribu minēt to, ka biju dzimtā pēdējais, kurš šajā mājā ieveda sievu. 1973.g. vasarā pēc kāzām mēs ar Viju tur dažus ļoti jaukus medus mēnešus nodzīvojām.
Kā jau visām vecsaimniecībām arī mūsējai bija gruntīga rija ar šķūni, piedarbu un pelavnieku. Pilnā komplektā un ar visu jumtu to gan es vairs neredzēju (ir tikai viena maza fotogrāfija). Kad ar apzinīgām acīm sāku uz ārpasauli skatīties, jumts bija vairs tikai rijai. No lielā caurbraucamā šķūņa tikai sienas. Rijā šad tad notika kandžas tecināšana. Atceros vienu momentu, kad tēvs ar kaimiņu tur kārtējo reizi dzina dzērienu. Vienā brīdī kaimiņš saka – jāiet zirgu pārsiet. Es ar mudīgi taisos līdz – skatīties, kur ta’ šim tas zirgs? A onka attaisa bikses un izvelk... Nu, domāju, tādus zirgus es ar māku pārsiet. Bet, ja par šķūni, tad vēlāk, kad mēs ar mammu palikām divatā, jo brālis tad mācījās Apes vidusskolā, malkas trūkuma dēļ visu šo godību lēnām nokurinājām. Malkas mums trūka regulāri, jo es mazos padsmit gados mežā gājējs vēl nebiju un mammai arī tādas veselības nebija. Tēvs no mums tad jau bija aizgājis. Tā, ka salis tiku bieži un pamatīgi. Atceros gan vienu reizi, kad ziemā paņēmu fuksīti un sāku zāģēt ceļmalas alkšņus. Mamma raudāja, bet, lai mani neapbēdinātu neteica, ka tie zaļie alkšņi jau risinājums nebūs. Man varēja būt tad gadi divpadsmit. Šķiet, ka tajā pašā ziemā arī barbariski iztīrīju klēti. Sasitu malkā visas vecās miltu un putraimu lādes (mamma teica – škiersti), koka mucas un kubulus. Pēc manas toreizējās saprašanas – galīgi nekam nevajadzīgas lietas, jo klēts jau tāpat bija tik tukša, ka pat pelei tur nebija ko darīt. Vēlāk, pieaudzis, sevi lamāju un tagad varu tikai atcerēties, kā šie muzejiskie priekšmeti bija izgatavoti un izskatījās. Lādēm visi savienojumi tikai ar koka tapiņām, arī eņģes no koka. Mucām un kubuliem stīpas arī koka, ja pareizi atceros – lazdas. 2- 3 cm resnas rīkstes uzmanīgi pāršķeltas uz pusēm un tādas pusrīkstes (gan jau izsutinātas) aptītas ap mucu, galus viltīgi pabāžot zem iepriekšējā vijuma. Bet toreiz ta’ siltuma gribējās. Un tad arī sev pateicu, ka tad, kad būšu liels, es un mana ģimene dzīvosim siltā mājā.
Klēts tātad – trešā ēka. Kādreiz būvēta kā jau visas kārtīgas klētis mūspusē. Starpsiena pa vidu – vienā pusē apcirkņi labībai, kubuli, lādes pārtikai, otrā – skapji, plaukti drēbju glabāšanai. Un, protams, dažas gultas, kur meitām vasaras naktīs pabūt tālāk no saimnieku acīm. Priekšā plata nojume (paškūre) ar grīdiņu. Zem grīdiņas pusaugu sivēna gados atradu granātu. Tā jau bija manta! Ar vienu vecāku puiku sadomājām, ka vajag tak to uzlaist gaisā. Bet, kamēr štukojām drošības pasākumus (bišku bail jau bija) , atgriezās mamma, un tas lielais dārdiens izpalika. Tagad domāju – labi vien ka tā... Bet atgriežoties pie klēts, kuru es ieraudzīju jau zemē iegrimušu, jāteic, ka tad vairs tur nebija ne meitu, ne graudu, ne lāgā durvju. Vienā pusē un klētsaugšā glabājām sienu, jo šķūņa jau tad vairs nebija.
Ceturtā ēka – kūts. Būvēta pamatīga. Krietna metra augstumā mūrēta no plēstiem laukakmeņiem, augstāk, protams, baļķi. Griestos lūka pakaišu vai lopbarības nosviešanai. Durvis platas - divviru, lai var mēslu vešanas reizē iestumt zirga ratus. Tolaik jau pamatā visur bija dziļās kūtis. Tas nozīmē, ka nebija grīdu. Pa ziemu mēsli turpat kūtī krājās, kamēr uz pavasari lopiem muguras pie griestiem. Izklausās jau pabriesmīgi, toties silti. Manā laikā gan grīdas jau bija.
Vēl bija pirtiņa, kuru gan atceros ļoti miglaini. Turpat blakus atradās kartupeļu tīrumiņš, mamma lasīja kartupeļus un bēra pirts priekšiņā žāvēties. To atceros, bet, ka pirti kāds būtu kurinājis – to gan ne. Mazgāties un pērties tad gājām uz Ieviņu māju pirtiņu. Tēvs bija saplānojis būvēt jaunu māju un pirti arī. Saveda pat materiālus, bet, diemžēl šis projekts nerealizējās. Pēc gadiem tos materiālus, kuri vēl bija izmantojami, atvedu uz Alūksni savas mājas celtniecībai.
Vairāk ēku saimniecībā nebija. Varētu gan pieskaitīt siena šķūnīti, bet tas atradās pļavās krietnu kilometru no mājām. To saucām par meža šķūnīti. Vērīgāks lasītājs jautās – a kur ta’ pagrabs? Jautājums vietā. Pagraba šīm mājām nekad neesot bijis. Toties bija kartupeļu bedres. Citos pagastos sauktas arī par zemnīcām. Tādas tolaik bija daudziem. Tas izskatījās tā – netālu no mājām, sausākā uzkalniņā izraka bedri apmēram 2m platu, 3m garu un 1,5 – 2m dziļu. Pārsedza ar nelieliem baļķēniem, apbēra ar zemi un uzlika kādu nebūt jumtiņu. Gandrīz kā kara laika blindāža. Tikai tajā varēja ieiet vien krietni pieliecoties, bet kartupeļu bedrei ierīkoja vienā galā lūku, pa kuru varēja tikai līšus ielīst. Rudenī pa šo lūku bedri piebēra ar kartupeļiem un saknēm, lūku aizbāza ar sienu vai salmiem, lai pa ziemu neapsalst, priekšā vēl saslēja dēļu galus vai dēļu vairogus (purcikus). Lielākai saimniecībai bija vairākas tādas bedres. Ziemā darbība risinājās pretējā kārtībā – noņēma purcikus, izvilka siltumizolāciju un viens jaunāks, mazāks, veiklāks (es) līda iekšā. Otrs (mamma) palika ārpusē, ņēma pretī pilnos grozus un padeva tukšos. Sajūtas tādā bedrē bija diezgan jancīgas – ar ārpasauli saistīja vien nelielā lūka. Vēl tikai vajadzēja palūkoties uz augšu, aptaustīt pussapuvušos griestu baļķēnus un iztēloties, kas notiktu, ja tie pēkšņi neizturētu virsū sabērtās zemes smagumu... Katrā ziņā, visā šajā procesā vispatīkamākais bija svaiga ziemas gaisa malks ārpusē un zilās debesis. To vietu, kur atradās kartupeļu bedres, saucām par dobu kalniņu. Nav man pārliecinošas informācijas, bet domāju, ka šāda dārzeņu uzglabāšanas metode bija saglabājusies vēl no aizlaikiem. Mūrētus, betonētus pagrabus ar dubultdurvīm, ventilāciju u.c. smalkumiem bagātākie saimnieki sāka būvēt vien pag. gs. sākumā. Vismaz mūsu pusē.
Vēl neesmu pastāstījis par tik svarīgu lietu kā ūdensapgāde. Tas arī bija smags jautājums mūsmājās. Kādreiz aka esot bijusi, bet es gan tajā vietā redzēju tikai bedri, kur meta visādus atkritumus. Esot, redz, aizbrukusi. Un jaunas izrakšanai, saimniekam (manam tēvam), motivācija nav atradusies. Bērnus drūkstīja, lai neiet tuvu klāt, varot iekrist. Un tā mana māte visu mūžu ūdeni ar nēšiem nesa no apmēram 150m attālās upītes. Kad paaugos, nēšus pārcēlu uz saviem pleciem. Ja bija brālis Ēriks mājas, tad jau, protams, nesa viņš. Bet vai tik vien to bēdu?
Nu redz, tās ir lielākoties manas un manas mammas atmiņas, bet nav nekā dokumentēta. Tā nu ir sanācis, ka nav saglabājies neviens rakstu gals, kur būtu informācija par šīs mājas zemi un ļaudīm. Vienīgi fotogrāfijas, un arī tas ir ļoti daudz.
