05.05.2020.
plkst. 11:59
Šodien ir pagājuši gandrīz 2 mēneši, kopš vīruss skāra mūs un tika ieviesti ierobežojumi.
Šī diena ne ar ko daudz neatšķiras no pārējām dienām pēdējā laikā, toties dienas ritms ir mainījies, varu piecelties agrāk un veltīt laiku gan sev, gan saviem hobijiem. No rīt pabrokastoju un visbiežāk ķeros klāt kādiem skolas darbiem, kas šobrīd paņem lielāko daļu laika. Ir dienas, kad ir iedvesma, varu un gribu daudz ko izdarīt, bet tad ir pārējās dienas, kad nespēju nosēdēt mājās, motivācija un iedvesma ir kaut kur tālu prom, negribas darīt pilnīgi neko. Tādos brīžos rodas haoss, drūmas domas un bezspēks, ar ko ir jācīnās, lai varētu saņemties un tomēr izdarīt kaut ko, kas iepriecinātu.
Nav jau slikti būt mājās, jo iepriekš tas bija tas, kas pietrūka, bet gribas satikt ģimeni, draugus, svinēt svētkus.
Šis laiks arī parāda, kādas tad ir mūsu prioritātes, vērtības, kuri tad ir tie īstie draugi, kuri neaizmirst un turpina komunicēt un rūpēties.
Daudz domāju par to, kas ir noticis pa šo laiku un saprotu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Viegli nav nevienam, jo visi piedzīvojam šīs pārmaiņas, bet domājot par to, kā bija un par to kā ir, netiek uzlabota situāciju un nekādā veidā tas nepalīdz uztvert dzīvi vieglāk.
Ir jābūt atvērtam un jāpieņem izaicinājumi, jo nekas jau nebūs kā agrāk. Ir jāpieņem viss jaunais un jābūt radošam. Tas palīdz vieglāk ar visu tikt galā.
