Mājās, kur stāstītājas māte bijusi par ganu, uz piena podiem bieži atrasti spļaudekļi. Beigās nosprieduši, ka vainīga bure - Puņķene. Nu samācījuši ganu meiteni, sauktu Mazlīzi (jo bijusi arī otra meita Līze), lai dara tā: ieliek spļaudekļus pastalā, aizvelk ačgārni uz mežu, pakar krūmā un lai sit ar rīksti lupatās. Meitene tā izdara. Tikko aiziet mājās, tā Puņķene arī klāt sapampušu vaigu. Šī lūdzas, lai dodot padzerties vai putru iestrēbt. Meitene jau samācīta - nedod vis dzert, bet saka, lai tik iet mājā un nenāk šiem piena podus apspļaudīt. Nu Puņķene tā krietni paskatījusies uz šo un aizgājusi arī. No tās dienas Mazlīzei nelaime - katru nakti slapja gulta. Puiši zobojas: "Nu Mazlīze bijusi atkal jūrā, tīkli izžauti uz sētas." Tā nekur glābties. Aizgājusi pie mātes. Tā tad dabūjusi kādu veceni, kas kaut ko tur savārījusi, un meitene palikusi atkal vesela.