#LFK 910, 1181
Miroņu dvēseles Miķeļos
1181
Latviešu valoda
30.12.1929
05.07.1875 - 02.02.1878
Fails
| Atšifrieja | MaigaJankevica |
|---|---|
| Pabeigts | Nui |
| Apstyprynuots | Nui |
| Sataiseits | 2024-08-30 18:22:55 |
| Lobuots | 2024-10-02 11:54:41 |
| Atšifriejums | kā ļoti svētu mantu cienija pret ļaunam kaitem ko dziedinaties. Dieviem, gariem arvien to labako nolika, kā: biezo putru, ari labi daudz tecinatas cūku gaļas taukiem pa virsu. Biezputras trauku pielika ar kaudzi pilnu. /Tāda pilniba apzīmejot tādu pašu devibu – ka kuru katru viesi saņemot./ Ne tikai gaļu ar biezputru, ari karašas cepa, sieru sēja un līdzas alu, brandvīnu nolika dieviņiem. Citā vietā vecišus saņēma saimnieks, citā saimniece, kurš ne [nu] to labaki prata. Ja kāva lopus vienalga kādu – tad vecišu laikā bij tas likums, ka nedrīksteja no kauta lopa ne to mazako izlietot, kamēr nebij nolikts zinamā vietā dieviem. Ja kāds pārgalvis tomēr iedrošinajās pirmais ēst, tad tādam piesitas kāds nelabums. Šo nelabumu sālēm [zālēm] nevareja dziedinat – vienigi vārdodami. Jeb ja nobeidzās ari kāds lops – tad sacija: "Tas par to, ka vecišu ziedu ēdi !" Kad vecišus saņēma, tad nolika bļodu zinamā vietā, attaisija logus, durvis, gāja ārā un ar slotu jeb rungu pačukaja gar visiem rijas, piedarba pakšiem un kur vien kādus ridas atradas, sacidami klusam: "Tev trīs reizites, man trīs reizites – abiem uz pusem! Ir jau tur pataisiti tas labakais, kas manā mājā – ēdi, dieviņi, ko tupats [tu pats] devis! dodi laimes zirgiem lopiņiem!" Tā runadams, tas vandijās pa pakšiem, ridam sākdams, līdz durvim, logiem, ar kāju čakadams. Tad durvis, logus aiztaisija un nu dzenaju [dzenāja] pa iekšpuses kaktiem līdz tai vietai, kur maltite bij nolikta. Kad pie maltites bij klāt, tad teica: "Ēdat tikai nu!" Vēl apskatijas visapkārt riņķī un tad gāja prom, atpakaļ neskatidamies. Tā nu bij veciši saņemti. Ja pa vecišu laikmetu atkal ko no jauna kāva, jeb maizi cepa, alu taisija, tad atkal zinamā vietā pirmo kumosu ziedoja, vakaros kad pēc dienas darbiem sasēdās pie vakaru darbiem, tad vecaki stāstijas [stāstīja] cits citam, ko par vecišiem dzirdejuši, ko paši redzejuši, piedzīvojuši, ka tam bijusi nelaime uz nelaimes līdz nākošam vecišu laikmetam, tapēc ka pareizi neizdarijis pie dieviņi un cik daudz labi tam klājies, tam klājies, kas eisu [esot] pareizi izdarijis, vecišus labi uzņēmis. Vecišu laikmetam beidzoties atkaltos pacienaja un beidzamo dienu uz pašu vakaru tas pats saņēmejs gāja ar to pašu slotu vecišus aizvadit prom, no mielasta vietas sākdams, uz durvju pusi dzīdams. Ari uz lauka jeb ari pirtīs garus pamieloja. Zinams, cauru gadu šos dievus cienija, bet mielot nemieloja. 1177Veļu laiks iesākās to pirmdien pēc Miķeļiem un velkas 4 nedeļas līdz diedienam. Diedienas /dievdienas/ iesākas veļu vakariem nobeidzoties un svin 3 dienas. Beidzamo diedienas vakaru gari atvadās. Šai vakarā saimniecei jaizcep rauši un ap pusnakti jaizvāra bieza putra ar cūku gaļu. No šis baribas ness [nes] rijā, pirtī un liek istabā uz galdu, lai gariņi pamielojās.1178Dievainēs taisija kamus – zirņus ar kaņepēm kopā sastampaja un pipās sapikoja.1179Veļu laiks vecļaužu dienas – iesākās 9 dienas priekš Miķeļiem un beidzās 9 dienas priekš Mārtiņiem.1180Veco ļaužu dienā ēdinaja nomirušus un meta viņiem ēdienu apakš galda šiem vārdiem: "Paēdaties un aizejat !" Paēduši viņi lielā rindā ejot uz baznicu.1180aViņus [nomirušus] varot redzet, ja uzbāžot zirga sakas kaklā un tad lūkojoties caur čukura galu. Bet lūkotajam par gadu esot jamirst.1181Miķeļos gaidija vecišus – miroņu dvēseles – tā: izvārija biezputru ar gaļu, ienesa aizkrāsnē un sacija: "Ēdat nu, Veciši!"1182Pēc Miķeļiem pa nedeļu sākās garulaiks [garu laiks]. Vispāri teikās atrodam, ka veļu laiks sākas, kad zeme nomirst t. i. nerāda vairs nekādas dzīvibas zīmes. – nekas vairs neaug, koku augļi vairs nebriest, lapas sāk krist zemē. Zemkopji tad ziedoja mirušo gariem, kuri tiem kā rūķiši palīdzeja visōs rudens darbōs un augļus padarija raženakus. Pirtī, rijā, kūtī |
| Atšifrēt tekstu |
