#LFK 910, 1189
Pirts dibenā pie maza lodziņa
1189
Latviešu valoda
30.12.1929
05.07.1875 - 02.02.1878
Nav folkloras vienība.
Fails
Fails
| Atšifrieja | MaigaJankevica |
|---|---|
| Pabeigts | Nui |
| Apstyprynuots | Nui |
| Sataiseits | 2024-08-31 20:25:38 |
| Lobuots | 2024-10-02 15:14:33 |
| Atšifriejums | tiem nolika šķīvišus ar gaļu, ēdiena bļodiņas. Laimigi bija tie, no kuru bļodiņam gari bij ēduši. Pa nakti ari uz galda atstāja gariem ēdienu. Veļu laiki vilkās piecas nedeļas.1183Ja pēc veļu laika miroņus, ķēmus no mājas atkal grib aizdzīt, tad jaizvāra kāposti, janoliek istabas vidū; tad jasamērcē pirti slota ūdenī un, slotu vēdinot, jatraipa uz visām pusem, sacidami: "Nu esot [esat] izēdušes [izēdušies] izdzīvojušies, nu variet iet projam!" Pēc tam ar to pašu slotu istaba izslaukama – tad visi veļi aizeimot.1184Ilģus uzņem jeb sāk svētit 4. okt. un vada 1. un 3. nov. Ilģus uzņemot aizdedzina sveci, uz galda noliek sviestu, maizi. Svece deg cauru nakti. Pa visu Ilģu laiku dienai austot nav brīv strādat. Kad ilģus vada, tad kauj aitas, cūkas. Šo gaļu vāra tais divi rītōs – 1. un 2. nov. – un priekš gaismas ēd, gaismai austoto [austot] ēdienu atstāj uz galda un visi iet gulet, lai ilģi pa to laiku varetu netrauceti pagodaties.1185Ap 1880. gadu ik gadus Lutriniešos vadija gariņus – tas bija dvēseļu laikā. Tad vakarā nolika aizbaru biezputru un degošas sveces uz galda. Ap pusnakti nāca piederigo dvēseles mieloties. Katrs no viesiem /dvēselem/ jāja uz ta kustoņa, kas kauts uz viņa bērem. Gaiļos tie jāja atpakaļ uz kapiem.1186Gariem esot spēja dzīvo klāšanos grozit, – vaj nu par labu t. i. aplaimot, svētit, – jeb par ļaunu: sodit un likt uziet dažadam likstam. Tapēc mirušo gari pieminami tikai ar labu, ar bijibu. Senak, kad svētijuši veļu atnākšanu, tad sagaidijuši, saņēmuši tos tik labi, cik vien bijis iespējams. Vislabako, kas bijis no ēdieniem, tiem cēluši priekšā un izlūgušies svētibu savām druvam, lopiem, paši sev. Gariem esot viss iespējams. Senak dažiem cilvekiem esot bijuse spēja garus izlietot, lai savus nolūkus panāktu un kādus darbus tiem liktu padarit.118718. sept. 1911. g. miglainā rītā dzirdejis šādu izteicienu: Tagad rīti tik ļoti miglaini, laikam veļu laiks iesācies.1188Par veļiem aizrunajas kāds šejienes jauneklis.1189Pirts dibenā pie maza lodziņa bij zems galds ar rupju, bet baltu galdautu apklāts. Galda viducī stāveja liela bļoda ar siltu putru, blakam divas mazakas ar vāritu, kaltetu gaļu, pa starpam šķēlēs griestu [griezta] rudzu un miežu maize un koka kannas ar miestiņu, apkārt kādi desmit lēzeni koka šķīvji. Ap galdu bij soli, galda galā atsvltnis [atzveltnis]. Cik viesu bij gaidami, tik nātnu vasaras svārku bija uz soliem nolikti, grīda bij ar salmiem apklāta. Pie durvim kaktā liels ūdens kublis stāveja ar garu baltu dvieli piekārtu, ir perama slota, mīksta izsutinata un suseklis nebij aizmirsts. No priedes bluķa pāra skalu noplēsa vienu aizdedzinaja – pusdziedadams vectēvs iesāka viesus aicinat: vīcinaja aizdedzinato skalu augstu pār galvu, brīžam līdz zemei un dziedaja: "Kur jūs esat manu mīļo gari? Kapēc jūs kavejaties to apmeklet, kas jūs godā un pie bagati klāta galda grib pacienat? Nākat, nākat, jūs manu vecaju gari! – tu mans tēva tēvs Mugules un mans tēvs Vargele, nāci ari tu, mana mīļa sieva Bitbuna un dēls Vilks, nākat manas meitas Vetba un Zetele un jūs visimani [visi mani] citi radi! Redzat, te ir ar labu gaļu, maizi, alu un miestiņu galds apkrauts. Nākat, barojaties pēc patikas un liekat maniem lopiem augt, labas ganibas atrast, stipriem un veseliem būt; lai labiba manōs laukōs labi izdodās, rudzi maizei, mieži alum. Te priekš jums stāv svētku drēbes, ģērbaties ar tām un sildaties saltā rudens laikā; svētijat linus manās druvās ka varam papilna sagšu, drēbju aust! Tur ir priekš jums ūdens sildits, dvielis pakārts un salmi pakaisiti – mazgajaties, slaukaties, sukajaties un atdusat uz salmiem, ka varat sev jaunus spēkus krāt jūsu garā ceļā. Svētijat manu pirti, |
| Atšifrēt tekstu |
| Atšifrieja | MaigaJankevica |
|---|---|
| Pabeigts | Nui |
| Apstyprynuots | Nui |
| Sataiseits | 2024-08-01 12:32:57 |
| Lobuots | 2024-10-02 16:12:34 |
| Atšifriejums | kā ari mazgašanās mums par labu būtu. Pasargajat manus bērnus no kašķa un citām slimibam. Svētijat manus dīķus un akas ar bagatu tīru ūdeni mums un mūsu lopiem atspirgt un stiprinaties! A, esat sveicinati, esat svicinati [sveicinati]! tā viņš stiprākā balsī sauca degošu skalu tkak..i [?] vicinadams. "Es dzirdu jūs čabinajam, es dzirdu jūs nākam, sēstaties pie mana galda maltiti iesākt!" ... viņš no pirts izgāja, kur pēc viņa domam gars [gari] bij sagājuši. Tā kāda stunda pagāja un nu visi līdz ar vectevu gāja uz pirti. Vecais gāja ar degošu skalu papriekšu [pa priekšu], apskatijās pirtī visapkārt ari – ka likās neaizkārto [neaizskarto] baribu, ko pēcak uz nomirušo kapiem mēdza apēst. Tad viņš atkal skalu gar galvu grieza un sacija: "Ņemat par labu jūs, labie gari, ar šo baribu! Lai ta jums būtu pa prātam bijusi. Eitot [Eitat] nu, kurp jūsu liktenis jūs ved! Usturat [Uzturat] mums – jūs, manu [mani] aizgājušo gari – dzīvibu un svētibu un dodat mieru šinī mājā! Skrejat pār mūsu mājam un staļļiem, pār laukiem un pļavam, pār ganibam un mežiem! Nedarat nekur skādes, bet svētijat visu, kas mums ar trīs kārtigu svētibu! Ar Dievu, a [ar] Dievu!" Degošo skalu viņš uz pirts sliegšņa uzlicis, pārcirta, meta tad vēl reiz ar roku aizejošiem gariem pakaļ un dziedaja savu atvadišanās dziesmu: "Pateikdamies gari aiziet, labi pabaroti un bagati dzirdinati. Pēc maza brīža ari es viņiem līdzi iešu pār mežiem un klajumiem."1190No visiem ēdieniem, ko veļu laikā vārija, dieviem ziedoja vispirms, iekam neviens vēl nebija baudijis. To izdarija saimnieks pats, nolikdams ēdienus deviņiem [dieviņiem] dažadās vietās, tā ka neviens to neredzeja un nemanija. Ja dieviņi /rūķiši jeb klēts dieviņi/ bija baudijuši, tad saimnieks priecajās bet kad ēdiens nebija aiztikts, vaj [vai] trauks apgāsts [apgāzts], tad bēdajās un teica: "Dieviņi dusmojās!"1191Pie latviešiem vēl tagad veļu laikā tiek sētā izlikti ari taukšķeti zirņi un pupas.1192Ja veļu mielojamā vakarā mājas tēvam, degošu skalu rokā turot, gadijās kādu dvēseli redzet, tad viņam bij nolemts vēl tanī pašā gadā mirt; ja dvēseles aizgāja, ka nevienas nedabuja redzet, tad bij drošs, ka vēl pārdzīvos nākošu gadu.1193Rosins Lentilijs uzr. [uzrakstīja] 1680. g. [gadā.] Latvieši pirtīs mieloja ari veļu /mirušu/ dvēseles. Šiem svētkiem izvēleja veļu piemiņas dienu, t. i. 1. novembri. 4, 5 ēdienus, jeb cik ģimenes tēva turiba atvēleja, uzlika uz pienācīgi apklāta galda un mirušo piedreigie [piederīgie] ticeja, ka viņu nelaiku vecaku, bērnu un radenieku dvēseles nakti apmeklejot pirti un baudot no šiem ēdieniem; nākošā rītā dzīvajie noēda to, ko mirušie bij atstājuši, t. i. visu, kas galdā bij uzlikts. Bet dažos Kurzemes apgabalōs ši ieraša caur mācitaju gādibu jau bija beigusies.1194Iz Mirbacha vēstulem rakstita Kurzemes lielkunga Jēkaba laikōs. Mirbachs raksta: "Kā jau teicu, tie /latvieši/ labprāt pieķeras paganu ticibai, tadēļ viņi mēdz Visudvēseļu [Visu dvēseļu] dienā klāt aizslēgtā istabā garu galdu un apkraut to ar saviem labakiem ēdieniem, teikdami: "Mēs ēdinam mirušu dvēseles." Pie tam visadas jautras, laicigas dziesmas, kuras ir īsas un dziedamas vienbalsīgā meldijā, par piemēru: "Drebi, drebi tautu meita apakš mana mēteliša: kalabad tad tu nedrebeji, kad tu man to roku devi?"1195Dvēseļu mielošanu sarīko tai laikmetā starp pēdejo septemberi un 25. oktobri, kuŗu laiku viņi sauc par veļu laiku. Šinī laikā viņi negrib strādat nekādu darbu, bet tikai rīt un plītet. Kādā tīri izslaucitā istabā viņi sarīko dažadus ēdienus; vakarā nāk nama tēvs ar degošu skalu rokā un saukdams visus priekštečus, piederigus vārdā, aicina tos ēst un dzert. Kad viņš domā, ka visi paēduši, |
| Atšifrēt tekstu |
