Žaks Lekoks: dzīves žesti (1)
Lekoks padziļināti pēta fizisko žestu izmantošanu ikdienā un klasificē daļu no nozīmēm, kas izpaužas žestos un kustībās, ko mēs parasti uzskatām par “dabiskām”, atklājot, ka mūsu fiziskie impulsi sakņojas emocionālās dzīves dziļi personiskos aspektos.
Vai pastāv žestu valoda? Mēs visi izpaužam sevi ar žestu palīdzību – vai nu apzināti, vai neapzināti, ar vai bez vēlmes sazināties. Visi saviļņojošie brīži mūsos atstāj pēdas, un mūsu atmiņā iegrimst “fiziskie apļi” līdzīgi kā akmentiņš atstāj pēdas ūdenī. Tieši te rodas impulsi, kas vēlāk pārvērtīsies žestos, izturēšanās veidā, kustībās. Tomēr viens un tas pats žests, piederīgs vienam no apļiem, var kalpot dažādiem mērķiem. Gaisā pastieptas rokas žests var nozīmēt: norādīt uz debesīm; atklāt ciešanas traģēdijā; vai arī paņemt no plaukta ievārījuma burku. Ikkatrs žests, kas tiek uztverts, izraisa rezonansi atbilstošajā aplī, atklājot kādu rakursu otrā cilvēkā un pašiem sevī. Tādejādi žesti rodas līdzīgi kā valoda. Virkne žestu ir negribēti, – bieži vien caur instinktīviem žestiem mēs paužam personīgas sajūtas. Es saspiežu dūri vai piesitu ar kāju grīdai, jo esmu dusmīgs, jo protestēju pret kaut ko, vai arī nevaru kaut ko paciest. Novērojot iespaidu, ko nekontrolētie žesti atstāj uz citiem, mēs tos sākam apzināties un izmantot ar mērķi panākt vēlamo reakciju. Pakāpeniski šie žesti kļūst skaidri nolasāmi. Ieraduma spēks galu galā liek tos mums asimilēt un vēlāk izmantot, to pat nepamanot. Tie kļūst par otro dabu. Kad tiekam ar kādu iepazīstināti, mēs gandrīz visi smaidām – mehāniski, to īsti nevēloties. Šāds smaids ir pieklājīgas sasveicināšanās izpausme. Notikusi liela nobīde no bērna reakcijas, kurš raud, nobijies no svešās tantes. Smaidīšana kļuvusi par strukturētu valodu. Lielākā daļa politiķu smaida reklāmas fotogrāfijās, cenšoties radīt pievilcīgu iespaidu. Lai žesti kļūtu par patiesu valodu, tiem jābalstās vēlmē sazināties. Tomēr lielākoties žesti izvairās no mums, atklājot citiem mūsu patieso dabu. Pat vārdos, kurus vispār ir vieglāk simulēt, intonācija un izteiksmes veids atklāj dzīves patieso virzību. Sīkāk pievērsīsimies žestiem, jo tie veido cilvēcisko būtņu primāro valodu, jo tie ir universāli, dabiski, atšķirīgi un nozīmīgi. Tādejādi mēs pietuvosimies izpratnei par ķermeņa kustībām un tā fiziskajām likumībām.
Vai žesti ir universāli?
Vai pastāv universāli žesti, kas līdzīgi visām tautām un kas nav iemācīti?
Kādus žestus izmantos iedomāts 10 gadīgs bērns, kurš nekad nav sastapies ar citām cilvēciskām būtnēm un kuram brutāli uzbrūk kāds cits indivīds? Bez šaubām tas būs baiļu žests, varbūt bēgšanas? Tomēr jautājumu nevar viegli atbildēt. Tikai sākot novērojumus, mēs varam pietuvoties izpratnei par universāliem žestiem.
Neatkarīgi no valsts, bailes izpaužas līdzīgās pamata kustībās, atšķiras tikai otršķirīgas nianses: ķermenis saraujas, pleci paceļas, tiek aizsargāta galva, mugura pieliecas. Visi šie žesti darbojas kopā: tos vada aizsardzības instinkts, kas mums visiem ir kopīgs. Tādēļ mēs varam redzēt, ka visas emocijas saistās ar visiem vienādām kustībām:
lepnums pacelties
greizsirdība novērsties un paslēpties
kauns nodurt galvu
iedomība aizgriezties
Kad mēs teātrī skatāmies izrādi svešvalodā, mēs saprotam un pazīstam šo žestu valodu, ko veido kustības, mūzika, skaņas. Mēs atsaucamies universālai valodai. Līdzīgi ir ar visiem fiziskajiem žestiem, kuri tiecas uz kustību ekonomiju, kas nepieciešama jebkuras darbības nobeigšanai. Ķermenis mācās, piemērojoties pūlēm, ko prasa jebkurš žests. Atkārtojot žestu, tiek atlasīts nepieciešamais, atmests viss liekais. Šāda žestu un kustību dinamika ir universāla, jo tā ir organiska mūsu ķermenim un atbilst gravitātes likumībām. Izglītība vai taktiski un diplomātiski apsvērumi, kas ir atšķirīgi katram indivīdam, katrai tautai vai vēstures periodam, šo dinamiku pakāpeniski veido, pārvieto, novirza, maskē vai pretstata.
Žesti dzīvē
Novērojot dzīvi, mēs varam nonākt pie visiem kopīgo žestu un to variāciju izpratnes.
Mīma aktieris pamatelementus izrādei ņem no reālās dzīves novērojumiem, kas bagātina viņu pašu un viņa dramatiskās izteiksmes stilu. Viņa galvenais avots pamatā ir ielu dzīve: te viņš kā atvērtā grāmatā var lasīt žestus, izturēšanās veidus un kustības. Svešinieku kustības viņam izspēlē cilvēcisku komēdiju, tā ir dzīves pantomīma, kas viņam būs no jauna jārada uz skatuves.
Pavērosim divus šoferus, kas cauri aizvērtiem mašīnas logiem lādējas viens uz otru.
Jūtoties mašīnas rūkoņas un aizvērto logu pasargāts, katrs sevi identificē ar savas mašīnas modeli un spēku. Šajā brīdī rodas žests, bieži visai vulgārs, turklāt to pavada nievājoša sejas izteiksme pavērsta pret pretinieku. Tagad viņi atļaujas izspēlēt “galvenās kaislības”, atdarinot, gandrīz kā pantomīmā kaut ko tādu, ko nekad neatļautos normālā situācijā. Nu viņi ir apmainījušies ar visu krāsaino žestu repertuāru.
Ja tas turpinās, tiek atvērti logi un notiek vārdu apmaiņa; tomēr visbiežāk, tiklīdz šķiet, ka viens no viņiem kāps ārā no mašīnas, otrs nobīstas un ļauj strīdam norimt.
Parasti dažādās valstīs ir jūtamas atšķirības. Itālijā šoferi no mašīnas izkāpj samērā ātri, ķeras viens otram pie krāgas un kliedz; tad iekāpj atpakaļ mašīnā un dodas prom, rādot žestus, kas turpina izkliegtos apvainojumus. Savukārt Francijā šādi žesti būs prelūdija kautiņam, bet Itālijā tie parasti iezīmē strīda beigas. Tātad mēs novērojām sekojošu rīcību, kas tika izspēlēta dažādās pakāpēs:
Atdarinoši žesti (vulgāra pantomīma)
Izteiksmīgi sejas žesti (atdarināšana)
Emociju žesti (dusmas)
Darbības žesti (izkāpt no mašīnas un uzbrukt)
Reakcijas žesti (bailes).
Var klasificēt un izdalīt trīs galvenās žestu grupas:
Darbības žesti
Izteiksmes žesti
Demonstrācijas žesti
Visos šajos žestos var redzēt sākotnējo žestu apmaiņu, apvēršanu, novirzīšanos.
Jebkura veida klasifikācija lietas vienkāršo, lai tās labāk izprastu, bet žesti, tāpat kā dzīve, nav vienkārši un pretojas sistematizēšanai. Tomēr mēs varam secināt, ka:
Darbības žesti cenšas iesaistīt visu ķermeni;
Izteiksmes žesti izmanto emocijas un cilvēka pamatstāvokļus;
Demonstrācijas žesti uzsver vārdus, vai arī tos ievada, turpina vai aizstāj.
Darbības žesti
Ķermeņa un roku darbošanās iesaista fiziskos “stumšanas” un “vilkšanas” spēkus, no tā izriet viss pārējais: paņemt, pagriezties, piecelties, nest, atvērt.
Pamēģināsim “izlasīt” ķermeni, kas iet pa ielu. Šajā darbībā, kas visiem ir labi zināma, cilvēka iešana tiek apvienota ar izteiksmes formu, kas katram ir individuāla – tā ir cilvēka gaita. Protams, gaita atšķirsies atkarībā no situācijas (lietū, vējā) vai no noskaņojuma (gaidīšana, nogurums, prieks).
Iešana un gaita
Sēžot kafejnīcā, pavērosim kustību uz ielas. Mūsu pirmais iespaids ir:
Silueti
Fiziskā stāja
Apģērbs
Tad mēs ievērojam noskaņojumus vai situācijas:
Cilvēki steidzas
Cilvēki brīvdienās
Cilvēki gaida
Šādi vispārēji novērojumi pakāpeniski kļūst precīzāki, ja mēs skatu koncentrējam uz vienu cilvēku.
Kas šis vecais vīrs varētu būt? Vai viņš dzīvo netālu, vai arī pa šo ielu viņš iet pirmo reizi? Kāds ir viņa darbs? Mana iztēle pārtrauc darboties. Kā viņš iet? Pēdas pieskaras zemei samērā smagi, ir kā viņš būtu noguris; galva un kakls šķiet stīvi. Vienu roku viņš kustina brīvāk nekā otru, it kā kaut ko turētu aiz muguras. Soļi ķermenim piešķir saraustītas kustības, it kā raksturojot vēlmi traukties uz priekšu.
Soļošana, uzmanīgi vērojot, pakāpeniski pārvēršas par gaitu, varbūtēji atklājot, kas viņš ir, ko dara, kā jūtas. Kopsummā radīsies priekšstats par nozari, amatu vai biznesa veidu.
Bet kāds ir standarts, pēc kā mēs raksturojam visas šīs atšķirības? Kur ir “kāds”, kuram rokas kustas vienmērīgi, kura galva nav ne noliekta par zemu, ne pacelta pārāk augstu, kura soļi nav saraustīti, kura pēdas pie zemes pieskaras ne tikai ar papēžiem un ne uz pilnas pēdas? Šī persona, kura “staigā pareizi” ir vien ideja, kuru mēs nesam sevī, ideja par pareizu – ekonomisku un neitrālu – gaitu. Citiem vārdiem sakot, tāds cilvēks patiesībā neeksistē, katrs no mums staigā ar dažādām “kļūdām”, kas veido mūsu individualitāti un atšķirību no pārējiem. Tā ir laime, jo pasaulē, kurā visi staigātu ideāli, nebūtu iespējams dzīvot, tajā mitinātos perfekti programmēti roboti.
Bet ja jau nepastāv pareiza gaita vai neitrāla gaita, tad tomēr ir ideja, kas mūsos mitinās kā tēls, kas ir atskaites punkts, lai izdarītu saskaņotus novērojumus par iešanas veidiem (gaita + iešanas veids = cilvēks), kas galu galā liek mums atsaukties uz žestu un kustību likumībām.
Lai labāk izprastu gaitas raksturojošās iezīmes, mums ir jāpārzina iešanas mehānika un jāprot definēt kustības, kas rada mehānisku soļošanu.
Iešanu var iedalīt piecās pamatfāzēs, katru no tām var iedalīt sīkāk vairākās epizodēs, pamatā – saraušanās (amortizēt triecienu) un izstiepšanās (stumt uz priekšu).
1. Dubultsaskare: abas kājas nostieptas, priekšējā pēda atpūšas uz papēža, bet aizmugurējā kāja – uz purngala.
2. Abu kāju muskuļu iesaistīšana, lai absorbētu soļa triecienu.
3. Ķermeņa kustība virzienā atpakaļ un augšup.
4. Aizmugurējās kājas atraušanās no zemes.
5. Priekšējās kājas svārsta kustība uz priekšu.
Neredzamā galvas līnija telpā iezīmē viļņošanos, savstarpēji mijoties atpūtas un piepūles brīžiem, līdzīgi kā putna lidojumā. Visu dzīvnieku pārvietošanās iezīmē viļņveidīgu ceļu telpā vai arī cauri ķermenim, šo viļņošanos var redzēt arī zivs sānu, atmuguriskās, uz priekšu virzošajās kustībās.
Gurni kustas vairākos veidos: šūpojoties no priekšas uz aizmuguri, no aizmugures uz priekšu. Tie kustas no labās uz kreiso, no kreisās uz labo, tāpat arī paceļoties un nolaižoties. Visbeidzot tie kustas arī no sāna uz sānu, saskaņā ar kājām, kas tos atbalsta. Katrs solis veido kombinācijas, iesaistot trejādas kustības.
Mugurkauls absorbē katra soļa triecienu, pasargājot galvu. Visai lokani tas liecas, stiepjas un noliecas. Rokas līdzsvaro kāju kustības – labā roka kustas pretējā virzienā labajai kājai un otrādāk. Roku šūpošanās aizsākas plecos.
Iešanas gaita ir alternatīva saskarei vienā punktā, jo ar zemi veidojas dubultkontakts; savukārt skrienot katrā posmā rodas tikai viens saskares punkts un ķermeņa kustība gaisā. Iešana paliek piesaistīta zemei. Mēs tiekam uz priekšu, pateicoties veiksmīgai līdzsvarotu kustību sērijai, katrreiz riskējot nokrist, tomēr vienmēr mums izdodas nobalansēt. Gravitātes likumi sasaista mūsu skeletu un cilvēka fizisko mehāniku.
Lai ko mēs darītu, mēs sevī glabājam neredzamus nosacījumus, piemēram, ķermeņa atmiņu; ikkatra rīcība, emocijas, vēlmes atsaucas uz to.
Mūsu gaita ir mehāniskās iešanas personalizēta versija: tā iesaista sajūtu pasauli, dinamiku un dramatiskas norises, tādejādi iesaistot arī telpu.
Pavērosim dažādus cilvēkus, kas iet garām. Šķiet, ka dažus no viņiem kāds it kā stumtu no muguras, bet viņi paši nemaz nevēlas kustēties; citus velk uz priekšu it kā nenovēršama tieksme nonākt pie galamērķa; vēl citi iet piesardzīgi, atturoties no vēlmes doties uz priekšu, vienlaikus parādot gan bailes, gan bezbailību. Gaita atklāj samērā nemainīgu personības šķautni, līdz brīdim, kad spēlē iesaistās īpaši apstākļi.
Attālums starp gājēja pēdām veido leņķi, kas ir platāks vai šaurāks un kas parāda ķermeņa atklātības pakāpi. Tomēr var apvienoties divi pretēji attieksmes veidi. Čārlija Čaplina (Charlie Chaplin) attieksme ir atvērta apakšējā daļā un aizvērta augšējā daļā; attieksmi akcentē lielas pēdas apakšdaļā un augšdaļā maza žakete, kas cieši apkļauj plecus. Šāds izturēšanās veids atklāj konfliktu starp cēlsirdību (atvērta apakšējā ķermeņa daļa) un bailēm (slēgta augšējā ķermeņa daļa).
Kājas ir vairāk vai mazāk izliektas un izvērstas. Zemnieki ieņem stāju ar plati ieplestām kājām, lai varētu noturēt līdzsvaru. Šo izturēšanās veidu viņi saglabā arī pilsētā, dažreiz pat nododot no paaudzes paaudzē. Tomēr, ja Gručo Markss (Groucho Marx) saliec kājas, tā ir rūpīgi izvēlēta stratēģija. Viņš, līdzīgi kā lidmašīna ar mainīgu trajektoriju, pieplok pie zemes, kad vajag ātri pārvietoties.
Gurni liecas uz priekšu un atpakaļ. Arlekīns izliec muguru, atšaujot gurnus un kaut kādā veidā atgādinot bērnu. Savukārt vecs vīrs rīkojas pretēji – savelkošie muskuļi darbojas stiprāk nekā atliecējmuskuļi.
Pleci un rokas: vīrieša gaitā rokas kustas plaši. Vingrotājs šīs kustības pastiprina kā spēka apliecinājumu, pleci paliek fiksētā pozīcijā. Šādu kustības veidu kopē arī militārā maršēšana: dažreiz īpaši uzsverot vienas rokas šūpošanos, otrai rokai nekustīgi atbalstot ieroci. Ja ierocis ir ļoti smags, tad aizņemtas un nekustīgas ir abas rokas, bet kājas līdzīgi kā zosu gājienā tiek pārspīlēti cilātas uz augšu. Sievietes roku šūpošanu ejot aizstāj ar plecu kustībām, kas līdzsvaro kāju kustības, virzoties uz priekšu un atpakaļ. Reizumis transvestīti izmanto šo kustību, lai atklātu sievišķo aspektu.
Galva: galvas nešana parāda gaitas psiholoģisko raksturu: noliekta galva ir aizsargājoša pozīcija; uz augšu pacelta galva izrāda pārākumu; uz sāniem noliekta galva raksturo sentimentalitāti. Mēs mēdzam domāt, ka bērns noliec galvu, ja ir izdarījis kaut ko sliktu, bet augsti paceltu galvu var salīdzināt ar Musolīni pārākuma attieksmi. Galvas pozīcijas maiņa no uz leju vērstas uz augšup vērstu, vai arī no augšup vērstas uz lejup nodurtu, izrādē iezīmē pagātnes vai nākotnes pārmaiņas.
Mūsu iešanas veidu nosaka dažādas ietekmes – profesija, situācija, dzīves apstākļi; tas viss atspoguļojas gaitā.
Profesijas
Katra profesija atstāj iespaidu un ietekmē iešanas kustības.
Piemēram, viegli atpazīstamā modeles gaita, pēdas liekot it kā uz nostieptas virves. Pat izturēšanās veids modelēm ir atšķirīgs, gaita vienmēr ir slīdoša, vairāk cenšoties drēbes izrādīt, nevis tās nēsāt. Klasiskais dejotājs, kas pieradis pie grīdas skarties tikai ar purngalu, nevis ar papēdi, it kā atgrūžas no grīdas, viegli pieskaroties ar papēdi. Kultūrists ar pārāk attīstītu plecu un krūšu muskulatūru, kas ierobežo locītavu lokanību, rokas kustina ar apļveida kustībām, kas plecus paceļ uz augšu un ir raksturīgi tiem, kas vēlas izskatīties spēcīgi.
Situācijas
Darbības žesti var atšķirties pat vēl vairāk, tādejādi daudzveidojot cilvēka gaitu un uzvedību, dažādās situācijās ietverot dažādu nozīmi.
Kādreiz mēs visi esam saskārušies ar izturēšanās grūtībām, jo īpaši, kad mums jāstaigā citu acu priekšā, kad mūs vēro un vērtē.
Piemēram, bērns, kurš tiek izsaukts uz skatuves, lai saņemtu balvu; vai arī apdrošināšanas aģents, kuram jāšķērso istaba, lai pieietu pie galda, kur sēž direktors – vēlams izgaismots – un kurš var direktoru vērot sēžam, līdz kamēr viņš atbrīvosies sarunai ar padoto.
Es atminos kādu dienu Mazajā Teātrī Milānā, kad mēģinājumā visi aktieri iepazīstināja ar sevi, bet izcilais Arlekīns Marčello Moreti piedzīvoja tādas bailes no skatuves, ka zuda kāju un roku koordinācijas spēja: ierasti līganās gaitas vietā kājas sāka pīties. Aktieris kļūst par sava publiskā tēla cietumnieku un, nokāpis no skatuves, vienmēr šķiet mazāks.
Pavērojiet, kā cilvēki, kas dodas cauri muitai un kuriem nekā nav ko deklarēt, tomēr jūtas nobijušies un izskatās neveikli, vairāk atgādinot tos, kam ir ko deklarēt; tāpat arī otrādi.
Tā ir spēle: ticēt, likt noticēt, šaubīties, uzdrīkstēties. Visi šie novērojumi ir daļa no spēles un priekšnesuma par prieku publikai un aktierim.
Rakstnieks Onorē de Balzaks (Honoré de Balzac) grāmatā “Teorija par gaitu” (Théorie de la démarche) mūs novirza no tiešiem dzīves novērojumiem:
Gaita ir ķermeņa fizionomija.
Izskats, balss, elpošana, gaita ir identiski, tomēr mēs nespējam vienlaikus sekot šīm dažādajām domāšanas izpausmēm, tādēļ vajag novērot tikai vienu, kas atklās patiesību: tas jums dos iespēju izprast cilvēku kopumā.
Atpūta ir ķermeņa klusums.
Bieži vien esmu cilvēkus izsekojis tā, lai viņi to nemana, imitējot viņu gaitu. Tādejādi esmu baudījis iespēju iekļūt viņu “iešanas būtībā” un esmu ieguvis maņu iespaidus par šiem cilvēkiem, lasot viņu ķermeni caur savējo, sajūtot viņus caur viņu pašu kustībām.
Sēžot uz terases kafejnīcā un novērojot garāmgājējus, jūs uzzināsiet visai daudz paši par sevi. Mīma aktieris, to vēlreiz nospēlējot, var paplašināt savas zināšanas par cilvēcisko komēdiju.
Kā mēs esam novērojuši, analizējot iešanu un gaitu, darbības žesti ir saistīti ar fizisku piepūli.
Savukārt izteiksmes žesti atklāj cilvēka dzīves emocionālo daļu.
Izteiksmes žesti
Seja, rokas un ķermenis atklāj sajūtas, emocijas un dramatiskus stāvokļus, vērotājam parādot uzvedības pastāvīgās iezīmes, kas piemīt indivīda raksturam, vai arī gadījuma rakstura uzvedību, ko nosaka īpaša situācija, piemēram, dusmas vai bailes.
Prasot naudu skopulim, viņā tiek iedarbinātas fiziskās reakcijas un izturēšanās, kas atklāj mantrausību, lai gan to nebūtu iespējams novērot, ja viņš vienkārši skatītos televīziju.
Mēs nevaram nepastarpināti nolasīt, kas notiek citos cilvēkos: ikkatrs cilvēks no pasaules slēpj kādu savu slepeno stūrīti, vai nu baiļu dēļ, vai lepnuma vai neuzticēšanās dēļ. Tomēr to neapzināti var atklāt izteiksmes žesti. Ne vienmēr sakrīt tas, ko cilvēki stāsta, un viņu izturēšanās, kamēr viņi to stāsta.
Vienīgi bērni savas sajūtas atklāj tieši.
Es nevaru parādīt mēli kādam, ko es mīlu, neizraisot skandālu, tikai ļoti mazi bērni tiek ar to galā, lai arī ap viņiem ir samulsināti smaidi, kas it kā atvainojas par brīvību, ko bērns atļāvies: “Ak! Neliecieties ne zinis, viņš ir tikai bērns!”
Atklāt savas sajūtas nav pieklājīgi. Sabiedrībai ir savi uzvedības likumi, kas koriģē šādu spontānu uzvedību. Sabiedrība cīnās pret dabiskiem, instinktīviem žestiem, kas šķiet rupji:
Ciemojoties pie draugiem, ja man gribētos, es tomēr nedrīkstu kasīties; tāpat nedrīkstu izstiepties uz paklāja. Bet ja kasīšanās un izstiepšanās uz paklāja sabiedrībā tiktu uzskatīta par normu, tad man tas būtu jādara, pat ja es to nevēlētos.
Abos gadījumos instinktīvu uzvedību pārmāc labas uzvedības kodekss.
Šādi labas uzvedības likumi var transformēt dabiskus un spontānus žestus par sekundāras dabas žestiem. Piemēram, dažās austrumu zemēs rokas skūpstīšana dāmai ir dabiska un plaši izplatīta visos sabiedrības slāņos, lai arī tā ir atskaņa no sabiedrības, kas jau sen ir izzudusi.
Te mēs sastopamies ar žestu, kas ir ārišķīgs, kas tiek demonstrēts citiem.
Ja jums ir karsti, to neizrādiet. Ja ir auksti, neizrādiet to. Šādas izpausmes, kas pretējas patiesajām izjūtām, var arī liecināt par lepnumu: ja esi izsalcis, neatklāj to. Tas atvieglo attiecības starp cilvēkiem, tomēr arī vairo visa veida izlikšanos.
Ne vienmēr ir pareizi teikt vai atklāt patiesību. Viens no pieklājīgas sabiedrības likumiem ir likt otram noticēt, ka viņš ir labāks, mīļāks, stiprāks u.c. Kad mēs savstarpēji apmaināmies ar šādiem nodomiem, sākas cieņas izrādīšanas spēle japāņu stilā, katrs cenšas paklanīties zemāk par otru. Es nekad neesmu varējis izprast, kā lai pārtrauc šo rituālu. Šī paklanīšanās rituāla darbības amplitūda sākas ar:
Acu noduršanu. Neviens nedrīkst uzlūkot karali ar atklātu skatienu. Austrāliešu aborigēnu mīmu dejās, ko rādīja Pītera Bruka (Peter Brook) teātrī Bouffes du Nord visas sievietes padevīgi nodūra skatienu, visu laiku koncentrējot to uz grīdu.
Galvas noliekšana sveicienam.
Paklanīšanās skatītājiem.
Paklanīšanās un atkāpšanās atpakaļ, lai paklanītos franču stilā.
Noslīgšana ceļos Anglijas karalienes priekšā.
Noliekšanās un pazemība var nonākt līdz galējībām: izteiciens “līst otra priekšā uz vēdera” ietver priekšstatu, kas rosina iekšējo stāvokli – gatavību pazemoties jebkura priekšā.
Tradicionālajā japāņu sabiedrībā, pieklājīgi sveicinot, padotais izelpo augstākstāvošā priekšā, kurš ieelpo. Padotā krūškurvis atrodas zemāk attiecībā pret augstākstāvošo, kurš savukārt atbild ar apvērstu kustību, tiek respektēts līdzsvars.
Fiziskas izpausmes apliecina hierarhiju. Tiek iesaistīta arī telpa. Čārlija Čaplina filmā “Lielais diktators” (The Great Dictator, 1940) Hitlers un Musolīni atradās kopā frizētavā, abi centās uzskrūvēt krēslu augstāk par otru. Praktiski bez žestiem tika atklāti varas centieni dominēt pār otru, vai arī otru pazemināt – žestikulācija šajā situācijā būtu bezjēdzīga.
Atzīta autoritāte parasti ir mierīga, saprātīga un nekustīga.
Pavērojiet republikas prezidentu: viņa soļi ir noteikti, seja nesatricināma jebkurā situācijā un nenodod sajūtu kustības; rokas nokarājas gar ķermeni, plaukstas ir atbrīvotas, viss stāvs gatavībā nonākt vaska figūru muzejā.
No otras puses, kad autoritāte cenšas iegūt vai atgūt zaudēto varu, tā vērsīsies pie publikas paceltā balsī, ar uzsvērtu ritmu un skaldot teikumus.
Hitlers, lai uzkurinātu publiku pirms savas uzstāšanās, reizēm lika spēlēt Vāgnera mūziku, tad viņš turpināja izmantot to pašu ritmu, kāpinot to ar mežonīgu žestikulāciju, kas jau zaudēja jēgu.
Šādā situācijā izteiksmes žesti kļūst lēkjmveidīgi, kas atklāj tik izkāpinātas sajūtas, jau robežojoties ar slimību.
Norādāmie žesti
Tie veido aprakstošo valodu, galvenokārt izmantojot rokas.
Orators, kurš izmanto žestus, lai akcentētu atsevišķas frāzes, veido savas runas telpisko struktūru, tajā ievietojot vārdus: šeit, pirms jums, parādīsies…
Šāda veida pantomīma, kas pavada vārdus, – darbības valoda – ir visiedarbīgākā, ja vārdus aizstāj pilnībā: piemēram, skatlogu noformētājs stāv uz ielas, kolēģim iekšpusē rādot, kur jānovieto dažādi priekšmeti; vai arī lidostas darbinieks, kas rāda lidmašīnai vietu, kur apstāties.
Šajos piemēros sava veida pantomīma tiek izmantota, lai pārvarētu attālumu vai troksni, kas traucē sarunāties, tāpēc žesti aizstāj vārdus. Aizliegums runāt klosteros vai cietumos arī rada žestus. Tāpat slepenība var būt iemesls, lai censtos kaut ko paskaidrot bez vārdiem. Kurlmēmajiem nav citu saziņas līdzekļu kā vien žesti.
Visi šie žesti ir plaukstu valodas daļa, vairāk vai mazāk iesaistot arī rokas, tie asociējas ar pantomīmu.
Vienkāršās tautas žesti
Vienkāršās tautas sarunas papildina aktīva žestikulācija. Katrā valstī ir savs repertuārs, šī žestu ielu valoda, kas bieži izmanto slengu, visbagātīgāk uzplaukusi Itālijā.
Žesti iegūst formu saistībā ar noteiktām ķermeņa daļām. Visbiežāk tā ir galva: ar pirkstu rādīt pie deniņiem, nozīmē, ka norādītais cilvēks ir traks. Šo žestu var kāpināt vai paspilgtināt: ar rādītāja pirkstu it kā skrūvējot deniņos caurumu, var norādīt, ka pretinieks ir idiots. Itālieši divas trīs reizes kā ar zvana mēli sit pa pieri ar plaukstām, kam saliekti pirksti.
Plikšķināt pa vēderu nozīmē demonstrēt izsalkumu; klauvēt pa sirdi – mīlestības izrādīšana; uzsist pa jostu – zīme, ka aktieris ir izgāzies (nesaņem aplausus); uzsist pa cisku – lielas sajūsmas izpausme.
Mēs visi uzsitam pa dažādām ķermeņa daļām, lai kaut ko pateiktu. Lūk daži no šiem izteicieniem:
Pavilkt aiz auss
Skrūvēt ar pirkstu vaigā
Ar pirkstu uzsist pa zobiem
Ieurbt ar īkšķi vaigā
Aizsegt visu seju ar atvērtu plaukstu
Paplikšķināt pa degunu ar rādītājpirkstu.
Lai šos žestus izprastu un pievienotu sarakstam, ir jānovēro žestu valoda pilnībā.
Šādi žesti var arī būt piedauzīgi. Andrea de Džorio (Andrea de Jorio) grāmatā “Seno cilvēku mīmika neapoliešu pārvaldījumā" (La mimica degli antichi investigate nel gestire Napolitano, 1832), kas žestus iedala trīs kategorijās: nopietnie, neitrālie un neķītrie. Neapoliešu ielu pantomīmā bagātīgi tiek izmantoti žesti, kuri ir pārņemti vai adaptēti no reāliem tēliem, kas ir neierobežota krātuve šādiem žestiem un kas bieži vien pieklājīgā sabiedrībā tiek uztverti kā vulgāri un nepieņemami. Apvainojumu izcelsme bieži meklējama tajās ķermeņa daļās, kas tiek uzskatītas par apkaunojošām. Daudzviet izmantots tiek falla tēls, ko parāda paceļot apakšdelmu, tomēr ir vairākas atšķirības:
Berzēt īkšķi pret rādītājpirkstu.
Aizvērt plaukstu un to šūpot.
Tas pats, tikai ar otru roku uzsist pa apakšdelmu no priekšpuses.
Saliecot roku, nedaudz pacelt apakšdelmu, ar otru roku uzsitot pa to no aizmugures.
Ātri pacelt apakšdelmu, viss tas pats, tikai visa roka izstiepta.
Ļoti ātri iztaisnot visu roku un stipri uzsist pa sprandu ar otru roku.
Slepus samazināt pēdējo kustību, sašaurinot amplitūdu, nolaižot roku līdz rādītājpirkstam un uzplikšķināt ar plaukstu pa pirkstu.
Lietas, kuras netiek uzskatītas par pieklājīgām, tiek atklāti parādītas vai arī apzīmētas ar analogu tēlu.
Izcilais aktieris Eduardo de Filipo (Eduardo de Filippo) brīnišķīgi tehniski demonstrē žestu, kas pazīstams kā “pernacolo”, parādot, kā pareizi novietot abas plaukstas, lai, tām pūšot cauri, izdotos raksturīgā pirdiena skaņa.
Apvainojumu izcelsme parasti meklējama ķermeņa lejasdaļā: Sicīlijā kā protesta zīmi rāda sēžamvietu; jūrnieki uzplikšķina pa intīmajām vietām vai tās atklāj vētrā, lai norimtu vējš, vai arī, lai atvairītu neveiksmi. Senos laikos mīma mākslinieki palīdzēja izplatīt šo žestu lietojumu, un visai bieži cenzūra ierobežoja neķītrības.
Uzskati par to bieži mainās. Viss atkarīgs no tā, kas tiek pieņemts par veselīgu vai piedauzīgu, no nodomiem, ko slēpj žestu autori, kādu iespaidu viņi cer radīt un no uztvērēju priekšstatiem.
Lai dzīvo Rablē (Rabelais)!
Kodificētā valoda
Mūsdienās kurlmēmo valoda patiesībā ir kļuvusi kodēta, mums nesaprotama, – tā mums ir jāapgūst, lai ar viņiem varētu sazināties. Kurlmēmie mūs saprot daudz labāk nekā mēs viņus, jo viņi spēj nolasīt no lūpām un balss izteiksmes kustībām.
Sākotnēji kurlmēmo valoda izmantoja zīmes, kas bija līdzīgas teātra pantomīmai, tādejādi visiem mums skaidri izprotamas, tieši tādas, kā mēs lietojam instinktīvi, ja jāsazinās ārzemēs, nezinot svešvalodu.
Atļaušos citēt no Abata Lambēra (Abbé Lambert) 1865. gadā sarakstītās rokasgrāmatas “Fizionomija un žestu valoda” (Le Langage de la physionomie et du geste). Tā ir sava veida žestu vārdnīca, domāta kurlmēmo apmācībai, tāpat arī, lai palīdzētu izprast viņu grēksūdzes. Žesti, kas aizstāj vārdus, ir raksturīgi tā laika pantomīmai.
Lai sasveicinātos – izmanto žestu, noņemot cepuri.
Lai saprastos – pacelt un turēt rādītājpirkstu pret pieri.
Lai apzīmētu sulu – jāveido virkne vārdu: koks, dzīve, celties.
Koks – uzlikt labo elkoni un kreisās plaukstas, paceļot apakšdelmu kā koka stumbru, pirkstus izplešot kā zarus ar drebelīgām kustībām.
Dzīve – abas rokas ar pirkstu palīdzību izveido V burtu un pastiepj uz augšu no krūtīm līdz plecu līmenim.
Celties – simulēt šo darbību ar plaukstu un pēdu palīdzību.
Tika izveidotas arī sistēmas, kurās katru burtu apzīmēja ar noteiktu žestu, lai varētu izrunāt vārdus.
Pakāpeniski agrīnās attēlu valodas formas tika stilizētas un pilnveidotas; tika izgudrotas elipses. Process atgādināja ķīniešu rakstības attīstību – tā aizsākās kā zīmējumi, kas atveidoja realitāti, vēlāk tika vienkāršota līdz abstrakcijai.
Tagad bieži televīzijā var redzēt simultāno tulkojumu no runātās uz žestu valodu. Mazinot plaisu starp verbālo un žestu izrunu, mēs labāk sākam saprast cilvēkus, kas nedzird.
Arī žestus var kodificēt līdz līmenim, kad tie kļūst par simboliem. Lai arī to veidošanas process ir racionāls, simboliskie žesti var tikt apvienoti un izmantoti rituālos, kas lielākā vai mazākā mērā pielieto stilizētus tēlus, meklējot, kā pāriet redzamo zīmju robežu, lai kontaktētos ar neredzamo. Reliģijās var atrast neskaitāmus piemērus šādiem žestiem.
Kopīgs žests, kopīga telpa
Katrā valstī ir sava pieeja, attīstot darbības, izteiksmes un norādāmos žestus.
Žestus iemācās atdarinot, sākot no bērnības, visa mūža garumā; tie tiek pilnveidoti paaudžu gaitā, vecāki tos nodod bērniem. Šie žesti kļūst par skaidrām, atpazīstamām zīmēm noteiktas grupas, kultūras vides vai sabiedrības, ko saista kopīgas intereses, lokā.
Itālijā, sakot “čau” jeb “uz redzēšanos”, pirksti tiek sakļauti un atvērti plaukstā. Tā ir simpātiska zīme un parasti atklāj vēlmi atkal satikties.
Anglijā plauksta tiek pacelta un izstiepta un māj no kreisās uz labo, kustībā uz priekšu vai atpakaļ; šī atsveicināšanās ir neitrāla.
Francijā roka kopā ar plaukstu māj uz priekšu un atpakaļ, kas parasti nozīmē “neredzamies!”.
Šie piemēri parāda trīs dažādus virzienus, kā pateikt “uz redzēšanos”: uz sevi vērsts, paralēls un uz otru vērsts.
Divās valstīs – Japānā un ASV – žestus lieto pretējās nozīmēs. ASV, jo īpaši Teksasā, cilvēki neieņem noteiktu stāvokli. Kustības plūst, neveidojot leņķus, šīs kustības šķiet ļoti jauneklīgas, atgādina kustīgu bērnu, kas nekad nevar nostāvēt mierā. Plašie žesti saistās ar plašām atvērtām telpām. Funkcionālā ekonomija pārvalda ķermeņu un kāju kustības. Apsēdušies, viņu ķermeņi nevar atrast pielietojumu kājām, tāpēc tās tiek izstieptas, sakrustotas u.c. Sarunas gaitā var novērot, kā priekšmets, ko ir satvērusi izstieptā roka, piemēram, glāze, paliek rokā un seko kustībām, kas izriet no cilvēka runas.
Savukārt Japānā personīgā telpa ir neliela. Tokijā ielu krustojumos pūļi spraucas viens otram garām, cilvēkiem savstarpēji nesaskaroties. Iedomājieties līdzīgu situāciju Teksasā: tas ir neiespējami – visi nokristu! Lai apgūtu Teksasas telpu, japāņi vienmēr ceļo grupās.
Japāņi pieturas pie senajiem pieklājības kodiem, kas prasa, lai cilvēki sasveicinātos ar seju pret seju, galvai un ķermenim atrodoties vienā līmenī, galvu turot nekustīgi. Var neskatīties otram acīs, kamēr ķermenis ir pagriezts sāniski, jāpagriežas pilnīgi pretstatā, tā rezultātā trapeces muskuļi tiek savilkti, tādejādi kaklu padarot stīvu. Lai kompensētu šo muskuļu spriegumu, ko rada senā etiķete, japāņi ir izgudrojuši nelielu rīku ar rokturi un koka lodīti, kas ļauj atbrīvot šo ķermeņa daļu, pa to vairākkārtēji uzsitot. Japānas pilsētu ielās bieži var redzēt cilvēkus, kas masē trapeces muskuļus šādā veidā. Interesanti, ka šo pakalpojumu var saņemt dzelzceļa stacijās, iemetot monētu automātā, jānovietojas piemērotā pozā, un mašīna šo darbiņu izdara jūsu vietā.
Jāņem vērā, ka sprandas stīvums saistīts arī ar plaukstu un to locītavu stīvumu: kustīga galva – kustīgas rokas, nekustīga galva – nekustīgas plaukstas. Japāņu ķermeņiem ir raksturīgas stīvas ķermeņa pozas.
Telpas izmantošana ir būtiska kvalitatīvu žestu radīšanā. Vienmēr ir nožēlojami redzēt kādu lejam vīnu, pudeli liecot ar atpakaļ virzošu kustību, sajaucot telpisko kārtību virzienā no iekšpuses uz ārpusi. Šāda žesta rezultāts ir atteikums dalīt telpu ar otru cilvēku – tas ir apvainojošs veids, kā otru apkalpot. Savukārt liet vīnu, virzot pudeli uz iekšpusi, ir zīme, ka otrs cilvēks tiek nevis ignorēts, bet ņemts vērā.
Kostīms: cits ķermenis
Kādā brīdī mēs telpā ap sevi sastopam daudzus žestus, kuru izcelsmi nevaram izskaidrot. Mēdz teikt: tas ir nebūtiski.
Šie unikālie žesti vai kustību veidi iesēdušies cilvēka būtībā, un ir vesela cilvēku grupa, kas sevi tajos atpazīst.
Tie jo īpaši ir saistīti ar modi un noteiktu ķermeņa tēlu. Cilvēki vēlas iegūt citādāku ķermeni un to dara ar drēbju palīdzību.
Apskatīsim šo fenomenu, sākot ar stāvošu ķermeni. Cilvēka ķermenis stāv taisni uz zemes apvērsta trīsstūra formā: šaurākā daļa ir lejā un platākā augšā. Mēs balstāmies uz pēdām, kas novietotas uz zemes, esot daļa no tās. Ar pēdām mūs saista potītes. Mūsdienās drēbes sedz ķermeni, lai pasargātu to no laika apstākļiem, tomēr arī, lai padarītu to atšķirīgu no tā, ko daba mums ir piešķīrusi, vai nu palielinot vai samazinot dažādas ķermeņa daļas saskaņā ar modes untumiem un doto ķermeņa tēlu.
Pamatīgs ekipējums ķermeņa piramīdu apvērš otrādāk, samazinot augšējo daļu un paplašinot apakšējo daļu; tiek veidota ideja par stabilitāti – par monumentālu un nekustīgu ķermeni, maskējot līdzsvara grūtības. Tieši tādēļ karaļi, lielie vadoņi un garīdznieki valkā drēbes, kas raksturo apvērsto piramīdu: viņi sēž, kamēr visi pārēji riņķo ap viņiem.
Dažas ķermeņa daļas ir delikātas: plaukstu locītavas, potītes un tās ķermeņa daļas, kas ir tievas – kā viduklis un kakls. Šīs vietas izrotā ar dārglietām, kas labi turas šajās vietās. Rokassprādzes un kaklarotas atgādina roku dzelžus, kakla važas un ķēdes, ko apliek cietumniekiem, tāpat tās var salīdzināt ar garotēm; uz labu vai sliktu, uz dzīvību vai nāvi.
Citi rotājumi apņem spēcīgās ķermeņa daļas: pieri, plecus, krūtis, vēderu, augšstilbus, rokas un apakšdelmus. Kā jostas vai vīles tie izceļ šīs ķermeņa daļas.
Kovboja siksna tiek likta uz gurniem līdzīgi kā Arlekīna apakšējā josta vai arī kā japāņu kimono josta, radot iespaidu par spēku.
Stīpiņa uz pieres, dekoratīvā sieviešu zeķu mala, ampīra stila dekoltē izgriezums, vēderdejotājas josta ar bārkstīm, rokas sprādzes rokas augšdaļā – tie ir veidi, kā atklāt ķermeņa juteklīgumu.
Dārglietas uz pakļāvīga ķermeņa iezīmē visdelikātākās vietas, dekorējumi iezīmē visspēcīgākās ķermeņa vietas.
Sekojot modes tendencēm, jostas tiek valkātas augstāk vai zemāk, līdzīgi kā temperatūra, kas krīt un ceļas, ietekmē visu tērpa izskatu. Tas pats attiecas uz svārku garumu.
Paskatieties uz Marsela Marso radīto tēlu Bipu: apģērbs it kā sarāvies, cepure tiek likta uz pakauša, uzacis paceltas, viss stāvs balstās uz krūšu kaula; bikses ir īsas un atklāj potītes. Arlekīns ir tieši pretējs: cepure uz pieres, stāja gurnos ir pazemināta.
Čārlijs Čaplins tāpat kā klauni veido pretrunīgu tēlu, kas ir konfliktā pats ar sevi: cepure, uzacis un žakete ir ar augšupvērstu kustību, savukārt bikses un lielās kurpes it kā velk uz leju. Visi šie novērojumi mums palīdz izprast tēlu.
Drēbes slēpj trūkumus: īsām kājām – augstie papēži; līkām kājām – gari svārki. Tāpat drēbes var izcelt īpašo: īsi svārki – kājas, dekoltē – krūtis un plecus. Starp ķermeni un drēbēm pastāv saspēle, akcentējot vai pretspēlējot ķermeņa formām. Tievs cilvēks valkās piekļāvīgu apģērbu; resns cilvēks apjomu palielinās ar platiem, plīvojošiem materiāliem.
“Pretējs tērps” caur ķermeņa un kostīma konfliktu gan slēpj, gan atklāj: tieva sieviete platā, plīvojošā tērpā, resna sieviete apspīlētā apģērbā.
Mode mainās, lai iepriecinātu visus tos, kas laiku pa laikam vēlas paslēpt vai atklāt dažas savas ķermeņa daļas; šīs pārmaiņas vada modes dizaineri, kuru talantam jāpalīdz paredzēt publikas vēlmes un visus iepriecināt.
Zem kostīma ir ķermenis, kas arī seko modes pārmaiņām, mainot izturēšanās veidu, formu un radot vajadzības.
1900. gadā sieviešu mode ķermeņa siluetu veidoja, iespiežot korsetē un ļoti šaurā vestē. Līdzsvarojot tika izceltas krūtis un sēžamvieta ar piepaceltiem gurniem, lai uzsvērtu muguras izliekumu. Sievietes, kurām tas nebija dabas dots, izmantoja polsterus gurniem un krūtīm, lai tās paceltu vai palielinātu.
Līdz ar 1914.–1918. gada karu sievietēm bija jāaizstāj vīrieši rūpnīcās. Agrākais siluets darbam bija nepiemērots, tādēļ sievietes to atmeta un jutās iepriecinātas. 1920. gadā, jau būdamas emancipētas un rīkodamās līdzīgi vīriešiem, viņas pārņēma vīriešu matu griezumu un sāka smēķēt. Viņām patika izrādīties Dovillas (Deauville) kūrortā, pastaigājoties ar kurtiem, kas bija vēl tievāki par viņām.
1940.–1944. gadā sievietes ķermenis atkal ieguva apaļīgākas formas: Ritas Heivorsas un Merilinas Monro (Rita Hayworth, Marilyn Monroe) seksīgie plakāti rotāja barakas un priecēja zaldātus, kuri cerēja sagaidīt labākus laikus.
Tad pavisam citā veidā ķermeņus no jauna atklāja psihoanalītiķi. Tika aizmirsti kaislību sarežģījumi, kas 1914.–1918. gadā lika izriest krūtis, it kā gaidot ordeņus, kas tiks piesprausti, un palika tikai galvas, kas runāja par iegurņa problēmām.
Tādejādi laiku pa laikam saskaņā ar vēstures posmu kardināli mainās arī ķermeņa formas. Būtu interesanti dažas no šīm atšķirīgajām formām novietot blakus, lai kā dejā atklātos ķermeņa modes pārmaiņas cauri laikiem.
Profesors Pols Belugs (Paul Bellugue) grāmatā “Par mākslu, formu un kustību” (A propos d’art, de forme et de mouvement, Maloine, 1963) sniedz ieskatu modes vēsturiskajā attīstībā. Viņš uzsver, ka Francijā Direktorija laikā sievietes, kuras tika uzskatītas par “les incroyables” (neiespējamas, neciešamas) ap kaklu aptina milzīgu šalli, it kā to sargājot no giljotīnas, savukārt Žorža Dantona (Georges Danton) revolūcijas laikā valkāja kreklu ar atklātu kakla izgriezumu, it kā provocējot.
Divi ķermeņi var savstarpēji izspēlēt brīvības un nebrīves spēli: vai nu ar apģērbu, kas atstāj brīvību žestiem, vai arī ar apģērbu, kas ķermeni ierobežo līdz tas kļūst citāds – ideja to pārvērš par stilu.
Ķermenis mūsdienu skatījumā
Mūsdienās cilvēki daudz runā par enerģiju un par bailēm to zaudēt: enerģija ir jāvairo, jābūt “cīnītājam”. Līdzīgi kā barometrs, arī ķermenis atsaucas uz šo aicinājumu.
Šodien ikkatram jābūt dinamiskam, reibumā, apstulbušam, lieliskā formā. Lai atgūtu vitalitāti, sporta zāles apmeklēšana ir pierasts veids, kā atbrīvot labvēlīgo enerģiju, priecīgā gaisotnē un mūzikas pavadījumā atkārtojot vingrinājumus. Spēles nosaukums ir “būt formā”. Cilvēki skrien. Viņi skrien mūsu piesārņoto pilsētu izplūdes gāzēs. Ir pat īpašas intensīvās treniņu programmas cilvēkiem “kā izlikt sevi pilnībā”. Gilberta Bekoda (Gilbert Bécaud) “100 000 voltu kungs” (Monsieur 100,000 volts) šo modi atspoguļo satīriskā gaismā. Bet tās spēku mēs varam novērot uz katra ielas stūra.
Ķermenis atspoguļo tā sabiedrību, vidi un laika posmu. Sākotnēji sports balstījās uz spēku: muskuļu spēks iebiedēja ienaidnieku. Zaldāti izriesa krūtis, lai atklātu uz dzelzs krūtīm dzelzs krustu, demonstrētu dzelzs disciplīnu un morāli. Vispirms bija periods ar izturīgo dzelzi un tēraudu, Eifeļa tornis balstās uz tā četru balstu varenību.
Vēlāk nāca atklājums pielietot gluži pretēju slodzes izmantojumu: sporta zālē klīda klaiņojoši tēli no viena rīka pie otra, izmantojot ķermeņa lielās svārstības, lai sasniegtu ievērojamus varoņdarbus.
Tam sekoja lokanības periods ar vingrojumiem uz stieņa, špagats, stiepšanās, vilkšanās un cita veida izliekšanās, uzsverot muskuļu plastiskumu. Šim periodam savukārt sekoja meditācijas laiks, atgriešanās pie austrumu pieejas tukšuma. Dzenbudisma klubu Ņujorkā apmeklē amerikāņu atraitnes, kas sēž lotosa pozā un gaida neesošo dievu atnākšanu, sajaucot kopā patieso un neīsto jogas treniņu.
Publika ir sajūsmā par sportu, ja var vērot citus ar to nodarbojamies. Sports ir kļuvis par šovu. Slidotāji mēdza slidot. Tagad viņi dejo prožektoru gaismā, mūziklu kostīmos, ar plīvojošu šifonu. Olimpiskās spēles ir lielākais no šoviem lielākajam ļaužu pūlim, tas ir uzņemošās valsts triumfs! Pianistu komanda spēlē, kamēr viens skrien, lai gūtu uzvaru, laužoties cauri dziedātāju un dejotāju pūļiem, un neviens viņu nevar īsti saskatīt. Karā vienmēr kādam ir jāmirst, bet kāds var nomirt arī stadiona tribīnēs, kamēr maratonists pabeidz skrējienu.
Tepat arī ķermeni atbrīvojošās tehnikas ar saviem īpašajiem apzīmējumiem: atvēsinies, atbrīvojies, nomierinies u.c., programmatiski iesaistot psihi, lai “sastaptos ar iekšējo ‘es’”. Dīvainu terminu kaskāde gāžas pār ķermeni un to pilnībā apber: tiek apkalpota katra gaume. Indivīdi tiek iedalīti divās grupās: varmācīgie, kuriem viss ir apnicis un kuri visu ap sevi sasit drumslās, jo tas viņiem ļauj atbrīvoties (vismaz tas ir godīgi), un bezpalīdzīgie, kurus vieno kopīgie satraukumi. Pēdējie var izvēlēties vai nu tīro jogu vai enerģētisko jogu – ieskaitot kalnu enerģiju tiem, kas to nevar iegūt ielejā. Ķermeņa radošums ir dvēseles zinātne.
Tiek piedāvāti tik daudzi kursi – bioenerģijas, emocionālās terapijas, geštaltterapijas, pirmatnējie, bioanalītiskie, neiropataloģiskie, psihodrāma, nemaz nerunājot par medicīnisko un sociālo sofroloģiju, antivingrošanu, lokanības vingrošanu un austrumu tendencēm: “Tai Chi Chuan”, “Sens-hui” meditāciju, transcendentālo meditāciju ar metamorfozo masāžu un citas metodes, kas nosauktas to piedāvātāju vārdā.
Tik daudzu metožu parādīšanās acīmredzot saistīta ar lielu pieprasījumu.
Visi šie sarežģītie, noslēpumā tītie nosaukumi kalpo labākas dzīves sasniegšanai un vēlmei labi justies, galu galā – arī vajadzībai “atrast sevi”.
Piezīmes
1) Jacques Lecoq: The Gestures of Life. (2006). Jacques Lecoq: Theatre of Movement and Gesture, edited by David Bradby, Routledge.
