Imants Ziedonis

PAR IMANTU ZIEDONI

"Ziedonim nav un nevar būt līdzinieku ne krievu, ne azerbaidžāņu, ne angļu, ne franču literatūrā. Viņš ir savpatis caurcaurēm. Imants Ziedonis – tā nav literāra ekskursija, kārtējais -isms vai konjunktūras anomālijas stūrēta izkalpošanās. Būdams aicināts un izredzēts, vērienīgs kacinātājs, urķētājs un otrādi runātājs, viņš ir un paliek sava talanta prizmā koncentrēts latviskā dzīves un uztveres fokuss. [..]
Imants sev atvēlēto laiku racis dziļi un neizvairīgi. Viņa princips: teātrī jāsēž tur, kur vislabāk var redzēt; dzīvē jābūt tur, kur kaut kas izšķiras. Viņš bijis gan kompartijas biedrs, gan augstos amatos (Rakstnieku savienības sekretārs, Kultūras fonda priekšnieks, deputāts). Izbaudījis šūpoļu skrējienu cauri visiem sabiedrības līmeņiem. Viņš neizliekas, spēlētā kautrībā pats noniecinot savu vērtību, neatsakās no pelnītām ērtībām. Ap viņu pārsvarā ir labvēlīga pasaule. [..] 
Ziedonim patīk provocēt rīcībai, paskatīties, kā ideja pārkārtojas par kustību. Viņš ar cilvēkiem rotaļājas kā ar rūķīšiem. Un pats piedalās, iet līdzi, novēro un priecājas. [..]
Neesmu dzirdējis Ziedoni runājam ar patosu vai klaja naida iekrāsu balsī. No viņa var sagaidīt visu ko, tikai ne stereotipas domas un nodeldētus secinājumus."

Skujiņš, Zigmunds. Virsapziņas gravitācija. Mans Ziedonis. Sast. Lija Brīdaka. Rīga: Zvaigzne ABC, 2013, 46., 49., 50. lpp.

"Kā augsta intelekta domātājs Imants bija caurcaurēm moderns, un blakus pasaules literatūrai viņam nebija sveši ne jaunākie zinātnes atklājumi, ne tehnoloģijas, ne māksla, ne filozofija. Viņš bija plašu apvāršņu cilvēks, kura draugu un paziņu loks sniedzās pāri tālām zemēm kā austrumu, tā rietumu pusē un kurš ar patiesu cieņu novērtēja visu to nozīmīgo, kas bija pieejams jebkuras citas tautas kultūras apcirkņos. [..]
Kā dzejnieks un literāts Imants Ziedonis ir atstājis mantojumu, kas paliks pie latviskās kultūras zelta inventāra paaudžu paaudzēs, kamēr vien būs vēl kāds, kas latviešu valodā runās. Latvijas kājām izstaigātāji, dižkoku un citas dabas bagātību saudzētāji, lauku sētu sakopēji un daiļdārzu skaistuma novērtētāji – visi varbūt pat neapzinās, cik daudz viņi ir Ziedonim parādā.

Vīķe-Freiberga, Vaira. Imantam Ziedonim Latvijas krustceļos. Mans Ziedonis. Sast. Lija Brīdaka. Rīga: Zvaigzne ABC, 2013, 91. lpp.

"Divdabis? Tūkstošveidis? Mūsu dzejā ar savu mutuļojošo būtni un agresīvo temperamentu viņš parādījās kā zibens no skaidrām debesīm, un aumaļaini ielauzdamies avīžu un žurnālu lappusēs, saviļņoja sabiedrības prātus. Ziedoni lasīja arī tie, kuri dzeju nelasīja vispār. Vecās paaudzes rakstnieki viņu kritizēja, daži negribēja pieņemt."

Lisovska, Olga. Līdztekus. Tuvumā. Mans Ziedonis. Sast. Lija Brīdaka. Rīga: Zvaigzne ABC, 2013, 173. lpp.

"Imants Ziedonis ir viena no būtiskākajām parādībām latviešu tautas 20. gadsimta otrajā pusē, paliekama latviešu vērtība uz trešā gadu tūkstoša sliekšņa, spilgts uzplaiksnījums mūsu kultūras vēsturē, pat Latvijas vēsturē vispār. Ne tikai Dzejnieks un publicists, ne tikai domātājs, bet arī darītājs, skubinātājs rosībām. "Daudzveidis", kuram iemirdzas drīz viena, drīz – gluži negaidīti – pavisam cita šķautne, un reizē viengabala latviska personība."

Stradiņš, Jānis. Katram savs Ziedonis. Mans Ziedonis. Sast. Lija Brīdaka. Rīga: Zvaigzne ABC, 2013, 200. lpp.

IMANTA ZIEDOŅA DAIĻRADES RAKSTUROJUMS

"Ziedoņa dzejas pasaulei raksturīgā domas brīvība, neatkarība un atklāsmes oriģinalitāte ir akcentēta arī viņa daiļrades paškomentāros (esejās, intervijās, publicistikā). Tā ļauj ieraudzīt un runāt par savdabīgu Imanta Ziedoņa dzejas ekosistēmu, ekoloģisko apziņu (tīrskaņas, no tekstuālā piesārņojuma tīras, brīvas apziņas nozīmē) un izcelt tās īpašo lomu un nozīmi latviešu rakstu kultūrā."

Cimdiņa, Ausma. Imanta Ziedoņa mūžības temperaments un tagadnes poētiskās stratēģijas. Imants Ziedonis. Piederības meklējumi, brīvības treniņš. Sast. Ausma Cimdiņa. Rīga: Zinātne, 2014, 41. lpp.

"Ziedoņa domāšanai raksturīga paradoksalitāte, stila novatorismam – "nedzejisks", respektīvi, sarunvalodas leksikas lietojums, tieša uzruna lasītājam, atturīgs lirisms, aktīva, pat uzbrūkoša intonācija. [..]
Ceļa motīvs, ideja par personības un nācijas pašapziņu un bezgalīgu garīgās izaugsmes potenci kļūst par galveno tematu un filozofisko postulātu Ziedoņa jaunradē, kas iegūst ārkārtēju popularitāti Latvijā, īpaši 70. un 80. gados, kad sovetismam raksturīgā ideoloģiska reglamentācija personības un tautas brīvību pielīdzina noziegumam. [..]
70. un 80. gadu mijā Ziedoņa dzejoļu struktūrā asociatīvais princips arvien biežāk nomaina racionāli loģisko. Transformācija skar arī dzejas intonāciju un personības koncepciju. Šos procesus sekmējusi Ziedoņa veiktā sistemātiska folkloras, senindiešu upanišadu un Jāņa Raiņa daiļrades dziļāka apguve. Trauksmainas aktīvas intonācijas vietā – meditatīva. Centieni pasauli lauzt un pārveidot pāraug tieksmē to izprast un mēģināt dzīvot saskaņā ar kosmiskajiem ritmiem. [..]
90. gados Ziedoņa dzejā par dominējošo motīvu kļūst saasinātas ilgas pēc garīguma. [..]
Izmantojot ačgārnības un paradoksus, Ziedoņa pasakas veidotas kā intelektuālas, absurda literatūrai tuvas spēles, kur centrā konflikts starp brīvu fantāziju un rutinētu pasaules uztveri. [..]
Nozīmīgi ir Ziedoņa publicistiskie darbi, kuru galvenā tematika ir latviskās kultūrvides, ētikas un estētikas degradēšanās padomju apstākļos. Ziedoņa publicistika pretēji t.s. mākslinieciskajam aprakstam, kurā galvenokārt apjūsmota padomju dzīves augšupeja, latviešu literatūrā kļuva par konfliktus un pretrunas drosmīgi atsedzošu literāro žanru, kas gūst milzīgu lasītāju atsaucību. Savās ceļojumu piezīmēs Ziedonis ne tikai aplūko dažādo zemju savdabību, bet arī asi un bez kompromisiem runā par Latvijas kultūrā sasāpējušām problēmām."

Radzobe, Silvija. Imants Ziedonis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.

Pirmās publikācijas 1956. gadā, regulāri publicējas kopš 1957. gada. Kopš 20. gadsimta 60. gadu vidus nodarbojas galvenokārt ar literatūru.

DZEJOĻU KRĀJUMI

1961: "Zemes un sapņu smilts".
1963: "Sirds dinamīts".
1965: "Motocikls".
1968: "Es ieeju sevī".
1971: "Kā svece deg".
1973: "Caurvējš".
1977: "Poēma par pienu". 
1979: "Man labvēlīgā tumsā".
1981: "Re, kā".
1982: "Maize" (kopā ar Liviu Damianu; grāmatā izdota "Viddivvārpā: poēma par maizi").
1983: "Ceļmallapas".
1988: "Taureņu uzbrukums".
1993: "Mirkļi. Foreles".
1993: "Viegli".
1996: "Es skaitīju un nonācu pie Viena".
2000: "Ceļa sentiments".
2003: "Trioletas".
2010: "Vēl ko".

DZEJPROZAS KRĀJUMI

1971: "Epifānijas. 1. grāmata".
1974: "Epifānijas. 2. grāmata".
1985: "Pasāžas".
1994: "Epifānijas. 3. grāmata".

PROZA BĒRNIEM

1973: "Krāsainās pasakas".
1976: "Lāču pasaka".
1980: "Blēņas un pasakas".
1983: "Kas tas ir – kolhozs?".
1983: "Visādas pasakas".
1985: "Sakāmgrāmata".
1993: "Es, cilvēks, pasaulē."
1997: "Pasaka par bizi".

DOKUMENTĀLĀ PROZA

1965: "Dzejnieka dienasgrāmata" (par ceļojuma iespaidiem Altajā).
1969: "Pa putu ceļu" (par ceļojumu uz Karēliju).
1970: "Kurzemīte. 1. grāmata".
1972: "Perpendikulārā karote" (kopā ar Vitāliju Korotiču un Gunāru Janaiti; piezīmes par Tadžikiju).
1974: "Kurzemīte. 2. grāmata".
1985: "Tik un tā" (grāmata par Madlienu).
1992: "Tutepatās" (par dižkoku atbrīvotāju grupu 70.–80. gados).
2005: "Ne tas kādam jāzina: (ne)bijuši ceļojumi".
2006: "Mežu zemē Latvijā" (kopā ar Rimantu Ziedoni).
2006: "Nenoteiktā bija" (Imanta Ziedoņa bērnības atmiņas; kopā ar Noru Ikstenu).
2012: "Leišmalīte" (kopā ar Rimantu Ziedoni).

LIBRETA AUTORS

1976: libreta autors operai "Spēlēju, dancoju" (komponists Imants Kalniņš).
Libreta autors operai "Laimes vārdā" (komponists Nilss Grīnfelds).

SCENĀRIJA UN TEKSTA AUTORS

ĀRZEMJU AUTORU DARBU ATDZEJOJUMI

1967: Aleksandrs Bloks "Divpadsmit".
1967: Dondoks Ulzitujevs "Cilvēki – gulbji..." (kopā ar Uldi Leinertu).
1968: Ivans Dračs "Ar tevi uz Tu" (kopā ar Māri Čaklo, Viktoru Līvzemnieku, Vizmu Belševicu).
1968: Paruirs Sevaks "Rokas" (kopā ar Uldi Leinertu).
1968: Grigore Vieru "Dziesma ogai vīnogu ķekarā" (kopā ar Māri Čaklo).
1969: Fikrets Hodža "Uguns līgava" (kopā ar Ojāru Vācieti, Laimu Līvenu).
1969: Vladimirs Lugovskojs "Kā cilvēks ceļoja ar Odiseju".
1976: Liviu Damians "Esmu darbības vārds" (kopā ar Leonu Briedi).
1978: Zdravko Kisjovs "Laiks mīlēt" (kopā ar Ojāru Vācieti).
1983: Anna Ahmatova "Baltie gājputni" (kopā ar Amandu Aizpurieti, Liju Brīdaku, Jāni Butūzovu, Āriju Elksni, Mirdzu Ķempi).
1984: Grigore Vieru "Māte".
1988: Grigore Vieru "Piektdienas zvaigzne".

SASTĀDĪTĀJS

1969: "Dzejas diena" (kopā ar Vitautu Ļūdēnu, Vizmu Belševicu).
1969: Vladimirs Lugovskojs "Kā cilvēks ceļoja ar Odiseju".
1970: "Dzejas diena" (kopā ar Martu Bārbali).
1971: "Dzejas diena".
1973: "Baltais sols" (bulgāru dzejas izlase).
1974: "Поэты Латвии".
1981: "Kas jāzina meitiņām".
1984: "Puisīts augu: latviešu tautas dziesmas".
1985: "12 latvju dainas = 12 латышских дайн = 12 Latvian folk songs = 12 lettische Dainas" (arī priekšvārda autors).
1986: "Латышские дайны".
1994: Andris Slapiņš "Man kalna virsotnē ir tālas mājas" (arī redaktors un pēcvārda autors).
1994: Aleksandrs Tore "Maijas grāmata".
manuskripts: "Sējēja miera man nav: ārzemju latviešu dzejnieku dzeja" (kopā ar Ojāru Vācieti; glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu lasītavā).