Fricis Brīvzemnieks

Fricis Brīvzemnieks

Treilands

Treulands

Jānis Rundelis - Like-minded
Klāvs Ukstiņš - Like-minded
Minna Treilande - Sesuo

Fricis Brīvzemnieks (1846–1907) – dzejnieks, tulkotājs, folklorists un folkloras pētnieks. Nozīmīgu ieguldījumu devis latviešu folkloristikā – latviešu folkloras vākšanā un publicēšanā. Viņš nodibināja zinātnisku latviešu folkloras vākšanu un materiālu apkopošanu. Viņa sastādījumā jau 19. gadsimta 70. un 80. gados iznāca latviešu tautasdziesmu krājums, latviešu tautas parunu, mīklu un buramvārdu krājums, kā arī latviešu teiku un pasaku krājums. Tulkojis no krievu un vācu valodas. Strādājis krievu presē Maskavā, bijis tautskolu inspektors Kurzemē.

Dzimis Rokaižu krogū, ko tēvs – sedlinieks un rēdnieks Jēkabs Treilands tolaik nomāja. Māte Jūlija Treilande (dzimusi – Julie Haak) bija vāciete. Kad Fricim Brīvzemniekam bija seši gadi, māte Jūlija nomira no holēras.
Precējies ar Otīliju Treilandi (dzimusi Šuberga).

1904: aizgājis pensijā.

"Latviešu folkloristikas pamatlicējs ar saviem vākumiem, publicējumiem, teorētiskajiem apcerējumiem ir Fricis Brīvzemnieks, bet, iespējams, lielākais viņa nopelns – folkloras vākšanas kustības izraisīšana, atbalstīšana, uzturēšana, tā dalībnieku – jaunu talantu meklēšana. Plašākas folkloras vākšanas rosinātājas jau bijušas F. Brīvzemnieka pirmās ekspedīcijas uz Latviju 1869. un 1870. gadā, personīgie kontakti, paša paraugs piesaistījis vairākus palīgus šajā darbā. Liela nozīme bijusi arī F. Brīvzemnieka daudzajiem aicinājumiem presē, sevišķi 1877. gadā "Zinātnības un tautas draugiem". [..]

Vīksna, Māra. Neizdebatētais Fricis Brīvzemnieks. Materiāli par pasaules strāvām latviešu literatūrā. Rīga, Zinātne, 1998, 5.–6. lpp.

---

"No saviem laika un centienu biedriem Brīvzemnieks atšķiras ar savu vispusību un ar savu kluso, sīksto neatlaidību pie cēla darba. Viņš tādā kārtā ticis par latviešu tautisko centienu kopotāju, padziļinātāju, izplatītāju, nodrošinātāju, kā neviens cits. Priekš viņa un blakām viņam strādāja un cīnījās vīri (Spāģis, Valdemārs), kas paturēja acīs latviešu sabiedriska un saimniecisko dzīvi. Brīvzemnieks darīja to pašu, bet pie tam tik lielā mērā aizņēma arī latviešu dzīves garīgo pusi, ka viņš ar to no minētajiem vīriem manāmi nošķiras un tuvinās tiem darbiniekiem, kas darbojas šai virzienā (Alunāns, Kronvalds, Biezbārdis). Pie tam viņš vienā kā otrā vietā neaprobežojas ar pārejošu ierosinātāja interesi, bet viņš tur pastrādā nopietnus, plašus darbus. Viņš nodziļinās saimnieciskajos jautājumos, patstāvīgi krāj un apstrādā attiecīgos materiālus un laiž par tiem (sevišķi krievu laikrakstos) klaja veselas rakstu virknes. Bet viņš līdz galam mēģina iedziļināties arī latviešu gara dzīvē, uzmeklē tai pēdas vistālākajā senatnē, lasa pa visu tautu uzcītīgi kopā viņas liecības, rūpīgi tās sakopo un laiž klajā, tādā kārtā bez trokšņa noraidīdams pie malas visādus izdomājumus par latviešu senatnes dzīvi un mantām un uzrādīdams latviešu īpatnības patiesos pamatus. Pie tam viņš savos avīžnieka, krājēja, pētnieka darbos nenoslēdzas un nepaliek viens, bet aicina pie tiem biedrus no malu malām un nodod gabalu pa gabalam no saviem uzsākumiem citu rokās. Šaurākās robežās tad arī citi (Barons, Lerchis-Puškaitis) daudz vairāk pastrādājuši nekā viņš, bet viņam pieder tas nopelns, ka viņš dažādos pavedienus nevien uzrādījis, bet ar darbīgu roku arī uzņēmis un sekmīgi risinājis uz priekšu. Viņš pats daudz un daudzpusīgi strādā un pie tam ierosina uz visām pusēm citus. Viņš ir vientulis darba rūķis un rosīgs atklātības darbinieks, viņš ir darba darītājs un darbu vadonis; krājējs un pētnieks, dzejnieks uti zinātnieks. Viņa darbi nesasniedz to pilnību, ko atrodam pie tiem, kas nodevušies vienai vienīgai lietai, bet viņš atstājis tomēr paliekamākus darbus nekā tie, kas visus savus spēkus ielikuši tekošos dzīves prasījumos (Valdemārs, Spāģis, Kronvalds). Brīvzemnieks skatās uz visu un uz katru Lietu mierīgāk, bet tāļāk, smel no. sevis dziļāk, nekā varētu aprobežoties un aiziet ar tekošo dienu. Viņa darbi pēc formas ne vienmēr tik priekšzīmīgi uzrāda viņa cēlo, skaidro dvēseli, kas tiecas sakust ar tautas garu, lai ar to silti, dzīvi un neiznīcīgi darbotos tautas organismā."

Zeiferts, Teodors. Brīvzemnieks: tautas darbinieka mūžs un laikmeta aina, I. Rīga, RLB Brīvzemnieka rakstu komisija, 1929, 9. lpp.

Pirmās publikācijas sākumā parakstījis ar īsto uzvārdu – Treilands.
No 1871: publikācijas parakstījis ar pseidonīmu – Brīvzemnieks.

---

1869: pirmā publikācija – dzejoļi "Tālumā no dzimtenes" un "Pie avota" – laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" (1869.22.I).
Publicējis ap 90 dzejoļu, kuros pausti nacionālās atmodas centieni: tēvzemes mīlestība, ticība latviešu tautas nākotnei, mudinājumi cīnīties par tautas brīvību.
Popularitāti guva "Daugavas zvejnieku dziesma" (komponējis Baumaņu Kārlis, Ādams Ore, Jāzeps Vītols), "Atkal pie Ventas", balāde "Krīvu Krīvs" (komponējis Jāzeps Vītols).
Periodikā publicējis apceres par Andreju Spāģi (1872), Ati Kronvaldu (1887), igauņu sabiedrisko darbinieku Kārli Robertu Jakobsonu (1882) u. c.

No Friča Brīvzemnieka iecerētās sērijas "Augsti krievu vīri iz zemas kārtas" grāmatā iznāca apcere par Mihailu Lomonosovu (1874) un 17. gs. krievu pareizticīgās baznīcas Maskavas patriarhu Nikonu (1878).

---

Ārzemju autoru darbu tulkojumi

No krievu valodas
1877: Nikolajs Gogolis "Tarass Buļba".

No vācu valodas
1885: Frīdrihs Šillers "Pulksteņa dziesma" (kopā ar Kasparu Biezbārdi).

Tulkojis arī Nikolaja Ņekrasova "Skolnieks", Ivana Krilova "Sisenis un skudra", Apollona Maikova, A. Pleščejeva, Heinriha Heines u. c. autoru dzejoļus.

Sastādījis (Krišjāņa Valdemāra vadībā ar Andreja Spāģa, K. Kalniņa, Indriķa Laubes līdzdalību)
1872: "Krievu – latviešu – vācu vārdnīca".

---

Darbība folkloristiskā

Lasījis referātus par latviešu folkloru (par tautasdziesmām, kāzu un kristību ieražām u. tml.), organizējis latviešu folkloras vākšanu, tulkojis pats šos materiālus krievu valodā.
1873: Maskavas universitātes Dabaszinību antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības rakstu krājumā publicējis latviešu tautasdziesmas (1118) ar krievu tulkojumu, paskaidrojumiem un ievadu.
1881: publicējis sakāmvārdu, mīklu, buramvārdu krājumu latviešu valodā ar krievu tulkojumu.
1887: publicējis arī latviešu pasakas krievu valodā "Сборник материалов по этнографии" ("Etnogrāfijas materiālu krājums", 2, Maskavā) un latviešu valodā – "Mūsu tautas pasakas" (1) – tie ir pirmie izdotie latviešu pasaku krājumi.