Arnolds Spekke

Arnolds Spekke

Arnolds Speke

Andrejs Spekke - Sūnus
Andrejs Arnolds Spekke - Anūkas
Aleksandra Spekke - Žmona

Arnolds Spekke (1887–1972) – literatūrzinātnieks, vēsturnieks, tulkotājs, diplomāts. Beidzis Maskavas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Romāņu-ģermāņu filoloģijas nodaļu (1915). Bijis docētājs un profesors Latvijas Universitātē (1919–1932), arī Filoloģijas fakultātes dekāns (1925–1927), izveidojis romāņu valodu studiju programmu. No 1933. līdz 1970. gadam strādājis diplomātiskajā dienestā Itālijā un ASV.
Pētījis Livonijas humānistu, īpaši Bazilija Plīnija, Augustīna Eicēdija un Solomona Frencela fon Frīdentāla latīņu valodā rakstīto dzeju, to tulkojis. Publicējis Bazīlija Plīnija grāmatu "Rīgas slavināšana 1595. gadā" (1972). Izdotas grāmatas par Latvijas vēstures jautājumiem: "Ķēniņa Stefana ienākšana Rīgā un cīņas par Doma baznīcu" (1932), "Latvieši un Livonija 16. g. s." (1935), "Latvijas Vēsture" (1948), "Senie dzintara ceļi un Austrum-Baltijas ģeogrāfiskā atklāšana" (1956), "Baltijas jūra senajās kartēs" (1959) u. c. Plašs biogrāfisks un kultūrvēsturisks materiāls ietverts grāmatā "Atmiņu brīži" (1967) un "Privātas vēstules un dokumenti" (1968).

Dzimis 1887. gada 14. jūnijā Bauskas apriņķa Vecmuižas pagastskolas pārziņa Andreja Spekkes un viņa sievas Dārtes (dzimušas Cīrules) ģimenē.

Par zinātnieku Arnoldu Spekki

"Spekke bija īpatnējs zinātnieks – literāta un vēsturnieka apvienojums. Viņa darbos nepārtraukti zibsnī ļoti oriģinālas domas, trāpīgi teicieni, asprātīgi un dažkārt ciniski satiriski vērtējumi. Viņš ir plaša vēriena, bet var manīt, ka viņu atbaida vēsturnieka darba metodes, dziļākas tekstu analizes, vēŗu un bibliogrāfijas aparāts. Viņš mīl pārlēkt no vienas problēmas uz otru, apstājoties tikai vietās, kas viņu speciāli ieinteresējušas. Savos darbos viņš min daudzus avotus, bet vairumā tos neiztirzā. Vēl lielāks ir to avotu skaits, kas paliek nepamanīti vai nepieminēti. Šķiet, ka viņa daba ir bijusi mākslinieciska, kas cīnījusies pret metodisko pieeju. Viņa pamattreniņš bija literātūrā. Arī savā ģimenē viņš saistījās ar mākslinieci – pianisti Aleksandru Stērsti, pazīstamā latviešu kultūras darbinieka Andreja Stērstes meitu. Viņa kundzes māsa – pazīstamā dzejniece Elza Stērste precējās ar dzejnieku Edvardu Virzu, kas abi meklēja ierosmes franču dzejas pasaulē. Nav brīnums, ka vēstures vielu Spekke bieži mazāk analizēja, bet vairāk izjuta un skatīja gara acīm, kā savā nekrologā minējis docents Benno Ābers, kas viņu labi pazina."

Andersons, Edgars. Arnolds Spekke (1887. g. 14.6.–1972. g. 27.7.). Jaunā Gaita, 1973, Nr. 92.

"Ceļu pavēris romāņu garam, viņš ar plašu erudīciju un laikmeta saprašanu, ko viņam devušas tieši viņa plašās humānisma un renesanses studijas, viņš atgriežas pie latviešu vēstures un tieši pie visvairāk nesaprastā tās laikmeta, ko visvairāk skārušas svešzemju intelekta un mākslas ietekmes, kas nāk pār Poliju no Itālijas. Viņam ir bijusi iespēja rādīt, kāda ir bijusi tai laikā interese par mūsu zemi, kā šo zemi pazīst ģeogrāfi un kartogrāfi, ko par viņu saka ceļotāji un oficiāli ziņojumi, ko par viņu domā un raksta arī šejienes vācieši, kuri vismazāk slavas dziesmu dzied vecās Livonijas sadrupušai iekārtai. Viņš rāda arī, kādas ziņas ir tieši par latviešiem, par viņu dzīves apstākļiem, apģērbu, parašām, ticējumiem un kultiem; 300—400 gadus pēc kristīgās ticības ievešanas Latvijā latvieši arvien vel turas pie tēvu tēvu reliģijas, tādēļ viņus joprojām vēl dēvē par pagāniem. Latvijas kultūras posmam, kuram tas savu darbu veltījis, prof. A. Spekke pieiet ar sapratēja skatu, pāri atsevišķiem faktiem saskatot ceļu viņu sintēzei, kas bruņota ar svarīgu pierādījumu aparātu vērtīgajās piezīmes un ar tekstu un arhīvā dokumentu plašu materiālu. Viņš prot savu darbu ietērpt arī valodas formā, kas valdzina ar stila bagātību un domu spriganību."

Straubergs, Kārlis. Prof. Dr. phil. Arnolds Spekke. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 1937, Nr. 2.

1927: 20. novembrī aizstāvējis doktora disertāciju "Alt-Riga im Lichte eines humanistischen Lobgedichts vom Jahre 1595. Bas. Plinius, Encomion Rigae", kas izdota Rīgā 1927. gadā, un iegūst filoloģijas doktora grādu.

Pētījumi par vēsturi

1927: Alt-Riga im Lichte eines humanistischen Lobgedichts vom Jahre 1595 (Bas. Plinius, Encomium Rigae)
1932: Quelques nouveaux matériaux pour l'histoire de la cartographie et de l'iconographie de l'ancienne Livonie
1934: Vecākie latvju tautas apģērba zīmējumi (atkārtots izdevums 1969)
1935: Latvieši un Livonija 16. g. s. (atkārtots izdevums 1995)
1948: Latvijas vēsture (atkārtots izdevums 2003)
1951: History of Latvia (Latvijas vēsture)
1952: Latvia and the Baltic problem: sketch of recent history
1957: The ancient amber routes and geographical discovery of the Eastern Baltic
1959: Baltijas jūra senajās kartēs
1961: The Baltic Sea in ancient maps
1962: Some problems of Baltic-Slavic relations in prehistoric and early historical times
1962: Senie dzintara ceļi un Austrum-Baltijas ģeogrāfiskā atklāšana
1964: Latvijas vēsture, 1500–1600 (kopā ar Edgaru Dunsdorfu)
1965: Ķēniņa Stefana ienākšana Rīgā un cīņas par Doma baznīcu
1968: Balts and Slavs: their early relations
1972: Rīgas slavināšana 1595. gadā (tulkojums)

Atmiņas

1967: Atmiņu brīži (atkārtots izdevums 2000)