Par divām saimniecēm
Reiz dzīvojušas divas saimnieces. Vienai vienmēr nobeigušies lopi un visi kustoņi, bet otrai gājis labi. Pirmā saimniece gājusi pie visādiem buriem, bet nekā nav varējusi novērst nelaimi. Reiz viena burve viņai teikusi, kā vajagot nosargāt. Lai kūtī neietot, tad nenosargāšot, bet lai uzkāpjot uz kūts augšu un, ko redzot, lai pastāstot šai burei. Saimniece arī gājusi sargāt. Naktī skrējusi otra saimniece uz slotas kāta. Apskrējusi vienreiz ap kūti, piesitusi pie kūts pakša un teikusi: “Ņemu, ņemu pieniņu, sviestiņu, neņemu visu”. Un tā trīs reiz saukusi un trīs reiz apskrējusi ap kūti. Pirmā saimniece izstāstījusi to zīlniecei, un tā teikusi, lai ietot uz otras saimnieces māju un darot tāpat, tik lai sakot: “Ņemu, ņemu, noņemu visu”. Kad otra saimniece nākšot lūgties, tad lai neko nedodot, tad viņa būšot pestīta. Pirmā saimniece gājusi naktī un darījusi tā. Otrā dienā nāburgu saimniece klāt un lūgusies gan uguni, gan visu, ko vien varot dot. Bet neviens nekā nav devis un tūliņ tai pašā dienā nāburgu saimniecei nosprāgušas labākās govis un pirmai saimniecei nekas vairs nav beidzies.