1941. gads
Otrdien,1941. g. 11. III
Mana klusā draudzene... Nedusmojies uz mani! Tu taču mani pazīsti, vai ne? Es griežos pie Tevis, Tu mani saproti! Tici man es esmu daudz rakstījusi. Cik tas liekas sen... Ai, skaistā, baltā diena! Tādas otras manā mūžā vairs nebūs! Nē, nē! Es neskumstu, bet man tikai ir tā savādi, tik ļoti savādi. Cik pēc tam nav aizgājušas dienas! Priecīgas un skumjas! Daudz! Ļoti daudz!
Cik skumji! Inga rīt aizbrauc uz Vāciju. Man liekas, ka kādreiz mēs tomēr redzēsimies. Ai, mīļā Inga! Cik Tu biji man laba, izpalīdzīga un gudra. Vai atceries to dienu, kad mēs pirmo reizi baltas kā sniega pūkas stājamies Mūžīgā valdnieka priekšā, lai slavētu to un pateiktos par to, ka esam izaugušas tik lielas. Inga, vai Tu atceries skaisto "Ave Maria", kas plūda no ērģelēm, pacēlās, savienojās un izskanēja dievnama velvēs. Ai, Inga, cik tas ir sen! Bet liekas, ka tas būtu noticis tikai vakar...
Un tagad Tu aizbrauci. Paldies par visu! Es Tevi neaizmirsīšu! Tu taču arī apsolīji mani uzmeklēt... Es negribu raudāt bet... Mēs taču nevaram viena otru aizmirst, jo mūs saista ne tikai draudzība, bet arī kaut kas vairāk... Tu mīlēdama Latviju aizbrauc - es palieku... Es palikšu! Es pacietīšu! Es mīlu Tevi Tu mana Latvija!
Tu neļausi saviem bērniem aiziet bojā! Inga, lai Tev labi klājās! Kaut tu tiktu Vīnes universitātē! Ardievu, Inga! Atceries mani! Gaidīšu Tevi atpakaļ Latvijā, brīvā skaistā latviešu Latvijā! Tagad es cīnīšos viena! Man ir jāmācās! Man ir jānoliek eksāmeni! Man ir jāiekrāj zināšanas, lai varētu Tev palīdzēt, Latvija! Mēs cīnamies daudz, jā! Mēs kalposim Tev! Mēs mirsim par Tevi! Mēs esam mazpulcēni, kas tik ātri nelokās, bet vajadzības gadījumā lūzt. Mēs nelieksimies svešas varas priekšā, nekad! Mēs atbalstam viens otru! Paldies, Viktor, Tu man esi rādījis īsto ceļu! Es Tevi mīlu! Drīz Tev būs jāaiziet, lai kalpotu vissavienībai. Tas ir grūti, bet es zinu, ka Tu to pacietīsi. Tu sargāsi savu zemi, savu valsti, par kuru ir cīnījies Tavs tēvs un daudzi, kas tagad atdusās Brāļu kapu smiltīs. Viktor, es lūgšu par Tevi Dievu, lai Tas Tevi sargā un palīdz grūtos brīžos. Tava mazā Kripata Tevi neaizmirsīs! Nē!
Trešdien, 1941. g. 12. martā.
Saule... Mūžīgā saule! Ielej kaut drusciņu šī sava spožuma manā dvēselē! Nomierini, sasildi to! Tu spēj visu! Saule... Cik diena ir gaiša, kad Tu savus starus izlej pār pasauli, lai stiprinātu un spēcinātu visus, kas cieš un vergo... Es Tevi mīlu Tu,mūžīgā saule!
Diena atkal būs pagājusi... Tā viņas aiziet viena pēc otras pilnas bēdu un cerību. Varbūt, varbūt kādreiz nāks atkal šīs dienas citādas; gaišākas, priecīgākas un brīvākas... Espriecājos par katru bēdīgu aizgājušu dienu, bet arī skumstu, jo zinu, ka tās aizvedīs projām kaut kur tālu, tālu Tevi, Vika! Bet tāds ir dzīves likums: viss iet, rit un traucas uz priekšu... Arī mēs, Vika! es nevaru iedomāties kā būs tad, kad es Tevi tik bieži neredzēšu. Jau tagad es dusmojos uz katru dienu, kas lūdz man Tevi redzēt... Man liekas, ka man trūktu daļa no manis, ja no rīta es neesmu Tevi redzējusi. Kāpēc tas tā? Es zinu, ka arī Tu, Vika, esi pie manis ļoti pieradis un Tev liekas savādi, ja Tev ir jābraucvienam uz darbu. Es negribu domāt par to, ka Tu varētu aiziet. Bet tas tā būs! Bet gan...
Trešdien, 1941. g. 7. maijā.
Pavasaris... Ir atkal pavasaris. Plūst tāpat Daugava, spoža zaigo saule un mirdz latviešu zeme, bet naktīs pāri tai klājas tumša bieza migla... bieza, bieza... Tikai Daugava glabā noslēpumu sevī... Vai pār Latviju pāršalks vēl kādu reizi "Dievs, svētī Latviju"? Jāpāršalc!
Mēs cīnamies! Lai gan esam jauni un nepiedzīvojuši, tomēr mēs protam ņemt priekšzīmi no Jums, kas Jūs atdusaties Brāļu kapos.
Vika, ērglēn, mēs uzvarēsim, vai nē? Tu būsi sarkanarmietis! Cik tas skan muļķīgi, vai nē? Man tas nemaz nepatīk un Tev arī nē, vai nē? Bet ko mēs varam darīt? Neko!
Tuvojas eksāmeni. Man ir bailes! Bet tās es pārvarēšu! Kaut es kļūtu vesela! Es gribu un man ir jāturpina uzsāktais darbs. Tev taisnība, Vika, atpakaļceļa vairs nav! Lai nav! Vika, Tu man palīdzēsi pārvarēt šīs slimīgās iedomas! Labi, ka Tu esi mans draugs. Tu proti iedvest drosmi. Tās man ir vajadzīga. Tu taču esi mans draugs, vai ne? Cik tomēr es esmu muļķa meitene, iedomādamās, ka draudzība vīrieša un sievietes starpā nevar pastāvēt. Vai mīlestība ir jaukāka par draudzību? Grūti spriest, vai nē?
Katrā ziņā šāda vaida draudzība var pastāvēt! Var! Jā!
8. jūnijā.
Savādi! Nesen saciju, ka negribu izlaist nevienu svarīgāku gadījumu neatzīmētu, bet nu pagājis gandrīz vairāk kā mēnesis,kā neesmutene rindas ierakstījusi. Vai tad tiešām nekas nebūtu atgadījies, kam būtu kāds svars manā dzīvē? Nebija laika. Jā! Drudžaina steiga. 12 eksāmeni! Kad tos nolikšu? Un tad... tad būšu beigusi Padomju skolu! Jāsmejās! Riebjās! Ak, es nezinu vispār, ko lai saku! Darba tiešām daudz. Jāizmanto katrs mirklis, lai tos veiktu. Dusiet, mani sapnīši, dusiet!
9. jūnijā.
Noliku angļu valodu uz pieci!
Tomēr drusku priecājos...
16. jūnijā.
Ak, Dievs! Kā es nolikšu Padomju vēsturi! Kā viss tas riebjās... Chmeļņickis, Budjonnijs, tēvs un skolotājs Staļins! Velns viņus parauj! Esmu grāmatu līdz pusei izlasījusi. Nevarīgi! Savāda apātija mani pārņēmusi. Vai tas bija šodien eksāmens? Tev jāliek Padomju vēsture, jāslavē lielākā muļķība pasaulē, kad latviešu tautu iznīcina, soda un aizved riebīgie žīdi un komunisti. "Ak, labā skolotāja Bastina! Kādēļ viņa šodien raudāja? Jā, kamdēļ es šodien raudāju?
Šodien taču bija pēdējais eksāmens, kuru es noliku uz pieci un man vajadzēja priecāties, smieties, lēkāt un priecāties. Bet... Par ko? Vai es jutu kādu prieku? Nekādu! Rūta, Dzidra, kur pazudāt jūs? Kas aizrāva jūs no mūsu vidus? Vai mēs domājam, ka tā mēs izturēsimies pēc pēdējā eksāmena? Visas jaukās idejas un nodomi... Kur palika? Kur? Vai mēs domājam, ka pēc pēdējā eksāmena, klusēdamas ar nokārtām galvām mēs aizvērsim aiz sevis skolas durvis?
Nekas nav palicis pāri no čalojošām meitenēm.
Kas paliks pāri, no latviešu jaunatnes?
18. jūnijā.
Izlaiduma akts! Internacionāle! Nē, es neatvēru muti! Nē, es neatvēršu arī! Lai dzied, kas grib!
‘’Tiesības, izredzes, iespējas, drošība,brīvība, brālība un vienlīdzība, "ar šādiem vārdiem Aināre piekliedz zāli. Es pilnīgi nevaru valdīties. Kur gan cilvēkam ir palicis veselais saprāts. No dusmām es varētu raudāt, bet es savaldos. Ko tas līdz! Es saņemu diplomu, pareizāki sakot, papīru izraibinātu zvaigznītēm,Vissavienības ģerboņiem, Padomju Latvijas ģerboni un vēl dažām štempelēm. No kooperatīva saņemu 2 grāmatas par centīgu darbu. No skolas es grāmatu nesaņemu, jo neesmu bijusi aktīva. Paldies Dievam! No svinīguma ne vēsts! Arī no prieka ne vēsts! Kaut ātrāk tiktu projām!
Vēlāk.
Jā! Tomēr savāda sajūta! Esmu beigusi ģimnāziju!Ko iesākšu? Studēšu? Domāju gan! Bet vai izdosies? Ak, vienalga! Kaut tikai reizi pār Latviju atkal plīvotu sarkan-balt-sarkanais karogs! Tad viss būtu daudz vieglāki!
19. jūnijā.
Biju uz medicīnas fakultāti. Ak, šausmas! Pārnācu mājās gluži slima. Nē, to tomēr es neizturēšu! Nav ko domāt!
20. jūnijā.
Biju uz ģimnāziju. Man liekas tā bija pēdējā reize. Izņēmu dokumentus. Tā! Nu, esmu vaļā! Tagad krietni jāatpūšas. Esmu palikusi par īstu kaulu kambari ar visiem boļševiku eksāmeniem.
Plaušas streiko... Gan būs atkal labi...
Tikko ienācu istabā, tūlīt pamanīju rožu smaržu. Nu, kā tad! Viktors ar Laimoni atsūtījuši sarkan-balt-sarkanas rozes! Paldies, mīļie puikas! Cik patīkami, tās nav sūtītas uz skolas beigšanu, bet gan apsveicot mani turpmākā dzīvē. Tā tad, apgājuši ar līkumu! Palaidņi!
Tīra atnesusi vienu baltu un smaržīgu rozi, otru tādu pašu ar Tīras starpniecību atsūtījis Ernests. Mīļš paldies!
Vēlāk.
Gāju svētceļojumā uz Brāļu kapiem. Cik tur viss ir kluss... Dusošie varoņi! Nedomājiet, ka Jūs esat aizmirsti. Nē! Nē! Latvija - Māte skumji liec savu galvu. Es ilgi lūkojos tās tēlā... Sirdī savādas skumjas. Ak, mīļā Latvija! Kādas nebaltas dienas pār Tevi ir nākušas. Tikai slepus kā bēgļi varam šurp atnākt, lai smeltu spēku Tēvzemes mīlestībai, lai smeltu spēku cīņai...
Vai ilgi tas tā turpināsies? Nē, es negribu tam ticēt!
23. jūnijā.
Karš... Beidzot! Cik es esmu savāda. Bet es priecājos... Visapkārt uztraukums. Čuksti. Zaimi un lāsti! Ak!
24. jūnijā.
Ak , es muļķa meitene! Es sēžu uz gultas gala pie loga un priecājos par to, kavirs Spilvēm paceļas melni dūmu mutuļi. Tur gaisā izkūp boļševiku benzīns un diezin kas vēl ne! Mājā briesmīgs uztraukums. Paps ir izbraucis! Uz kurieni, nezinu! Pie mums dzīvo Emis! Paldies, Dievam, ka tā! Dun lielgabali. Sirds savādi dreb.
Naktī.
Trauksme... Cik šausmīgi kauc sirēna! Es nevaru izturēt! Esmu pilnīgi saģērbusies. Viss dubultīgi. Pat mēteļi. Dokumenti sapakoti rokas somā. Visas mīļās lietiņas sakārtas apkārt.
Stāvu pie loga. Tuvojas kāda apgaismota lidmašīna. Dobji trokšņi. Ak! Kas tas? Raķetes! Ak, cik skaistas! Sarkanas, zaļas... Rindā vien skrien tumšajās debesīs. Bet... Visas augšup skrienot izdziest. Savādi. Vai tas nav kaut kas cits. Jautāju Ernim. Jā, es neesmu maldījusies. Lodes! Skaistas, nāvi nesošas uguntiņas! Kas to būtu domājis. Jā, nu pirmo reizi savā mūžā redzu karu. Pirmo reizi dzirdu bumbu sprāgšanu.
27. jūnijā.
Pāri galvai lido lodes. Šausmīgs uztraukums. Kur paps? Ak, Dievs! Arī Ernis aizgāja uz radiofonu un vairs nav atnācis. Gribu iet meklēt. Mamma negrib laist. Beigās aizejam abas ar Tīru. Uz staciju nelaiž. Tik tikko abas neapcietina. Nav nekādas kārtības. Paķeru divriteni un joņoju uz staciju no otras puses. Ar lielu runāšanu tieku iekšā. Laimīgi dabūnu zināt, ka paps ir sveiks un vesels. Drāžos uz māju kā viesulis. Nevaru neko parunāt. Par labu ziņu visi priecājās. Kā gan kopējas bēdas tuvina pavisam svešus cilvēkus!
28. jūnijā.
Debess apmākusies jau no paša rīta. Spalgi dreb gaiss. Tarkšķ tanki, rej ložmetēji. Netālu no mājas ir zenītartilērijas ligzda. Pie stacijas šausmīgs kvantums munīcijas! Parādes durvis slēdzam, nelaižam iekšānevienu cilvēku. Kāds grabinās pie durvīm. Saimnieks iet skatīties. Paps! Ak, Dievs! Beidzot mājās! Tikko spēj turēties uz kājā. Ievainots! Ak, labi, ka mājās. Gan jau kaut kā saglābsim! Raudu! Nespēju par sevi vairs valdīt! Kā viņš ir nonīcis! Apkopjam, paēdinam un noguldam saimnieka istabā. Augšā jau vairākas dienas nedzīvojam. Šausmīga dārdoņa. Apakšā tomēr drošāki. Dzīvojam zem trepēm.
Atnāk Martas mamma. Gluži beigta aiz bēdām. Marta nav pārnākusi no kara sākuma. Nav tikusi pāri Daugavai. Mierinam kā varēdamas.
Naktī.
Sēžam zem trepē. Māja dreb. Tumšs. Pāri mājai šauj zenītartilērija. Tā gandrīz nemaz neaprimst. Kaut kur tuvu rej ložmetējs. Pie mājas stūra dzirdama ložu sīkšana. Kaut viss tas ātrāki beigtos. Domāju par visiem mīļajiem. Kā iet manām meitenēm. Ligitai? Veltai? Viktor, vai Tu esi vēl dzīvs? Rūdi, kur Ernis? Manas domas pārtrauc šāviņu troksnis. Šausmīgs nogurums! Elpot arī grūti... Turu klēpī grāmatu un spilvenu. Kāpēc? Nezinu! Daži guļ. Arī paps. Tas labi, lai atpūšas. Uz aukstā klona salst kājas. Kaut jel ātrāk svīstu gaisma...
29. jūn.
Šausmīgs elles troksnis visapkārt... Es gavilēju... Krievi atkāpās! Esam pilnīgi kaujas ugunīs. Tomēr ir tāda savāda sajūta. Gribas dzīvot...
30. jūn.
Masveidīga atkāpšanās. Posta, ko var. Ugunsgrēki. Līķi. Šāvieni. Vaidi. Ak, es vairs nevaru! Noliktavas deg!
Visapkārt vaimanas un raudāšana. Izeju pagalmā. Melni dūmu mutuļi veļas debesīs. Lieli, lieli... Uguns sprakšķēdama dara savu darbu. Sprāgst granātas un munīcija. Šausmīgi sprādzieni. Māja līgojas un dreb. Logi birst... Ak, kaut ātrāk beigtos... Tumsai metoties, troksnis sasniedz savu kulmināciju. Es esmu neparasti mierīga. Zemapziņā es jūtu, ka būs labi... To arī skaļi pasaku.
"Kaut nu tā būtu, meit!" viens otrs, neticēdams nosaka. Būs! Es zinu! Būs!
Naktī.
Savāds klusums. Troksnis rimis! Izeju pagalmā. Jauka vasaras nakts elpo man sejā. Ir lijis lietus. Muca pietecējusi pilna ar ūdeni. Neesmu visu nedēļu mazgājusies. Nomazgājos. Pa Brīvības gatvi (vismaz man tā liekas) brauc tanki. Jā! Šo skaņu es pazīstu! Ko tā nozīmē? Atsēžos uz atkritumu kastes un veros debesīs. Redzu ūdenstorni. Skats kā meklēdams ko klīst apkārt. Ko es meklēju? Karogu... Es zinu, ka krievi ir atkāpušies, Rīgai vajaga būt tīrai. Es meklēju sarkan-balt-sarkano karogu. Smaidu pretīm tumšām debesīm. Miegs mani ietin kā bērnugarā, garā tinamā.
"Nāc, drusciņ, nosnaudies!" mani vezdama iekšā, saka Tīra. Jā, jā... Es esmu briesmīgi nogurusi. Gulēt...
1. jūlijā.
"Dievs, svētī Latviju!" Es nevaru neko saprast. Pamazām manī atgriežas sajēga. Tikko sapņoju par šausmīgiem sprādzieniem un te... Ak, Dievs! Radio atskaņo "Dievs, svētī Latviju!" Uzskrienu augšā. Rokas trīc, asaras birst pār vaigiem un sirds... Tā dauzās kā neprātīga krūtīs... Es dzirdu atkal... Jā! Dievs, svētī Latviju! Svēts mantojums! Ak, Dievs! Vai es tikai nesapņoju? Nē! Nē! Nē!
Tīra raud. Mamma arī. Pat paps nevar valdīties.
Mēs esam glābti no boļševiku briesmām.
Šujam kopā sarkan-balt-sarkano karogu. Nevaram. Rokas trīc. Ārdam, šujam... Ak, kā plīvo! Plīvo atkal sarkan-balt-sarkanais karogs! Mūsu pašu! Mūsu...Tie uzvijas viens pēc otra pret saulainām un gaišām Latvijas debesīm, debesīm, kuras pamales ir vēl piedūmotas šāviņu dūmiem, ugunsgrēku atblāzmas. Atskrien Viktors ar nacionālo lentu pie krūtīm. Arī Alfrēds ir klāt. Sveiki, latvju zēni! Mūsu cīņa ir galā! Ienaidnieks ir izdzīts no mūsu zemes! Cik es esmu priecīga, ka atkal Tevi redzu, Vika! Vai arī tu priecājies? Kā rūgts piliens šim priekam piejaucas doma, ka ienaidnieks gan ir padzīts, bet kas ir ienācis? Draugs? Atbrīvotājs? Jā...Pa daļai... Bet arī tomēr ienaidnieks. To jūtu...
Alfrēds aizskrien uz kazarmām. Lai skrien arī!
"Irma, aizlaidīsimies uz pilsētu! Operas laukumā pulcējas mazpulcēni!"
"Labi, Vika!" piekrītu.
Ielas ļaužu pilnas. Silti rokas spiedieni, skūpsti, asaras, apsveikumi...
Lēni, kā baidīdamies, plīvo mūsu karogi. Sardze atkal pie Brīvības pieminekļa. Ziedi... Nacionālās lentās! Krūtīs dreboša sirds...
"Irma! Irma!" kaut kur sauc. Piebremzēju. Pāri ielai skriešus dodās Marta ar Ritu. Sveikas! Dzīvas! Ielas vidū apstājamies un saskūpstamies. Auto sirēna mūs iztraucē. Arī cilvēki skatās. Lai...
Pie Operas laukuma ļaužu, tanku, automobīļu bez gala.
Kustība visās ielās. Viktors ar sarkano krustu uz rokas drāžas visur cauri, es no muguras. Nevietā bremzēju, zvanu un nevaldu stūri. Braucam atpakaļ. Tagad tikai sāku just, ka neesmu kārtīgi ēdusi visu nedēļu un šodien nemaz. Uzskrienu līdz Viktoram.
"Sveika un vesela!" Priecājās Miķelsona kundze. "Sveiks, Laimon!" Ar milzīgu apetīti sākam tiesāt sviestmaizes. Viktors klusē. Arī man mācas virsū savādas domas... Pieeju pie loga. Tanki, salauztas automašīnas, to daļas un apģērbu gabali mētājās uz ielas. Ielas malā svaigs kaps... Kas gan tur apglabāts? Negribot ir jādomā par tiem latviešiem, kas aizgājuši sāpju pilno ceļu... Golgātas ceļš... Saša... Arī Tu... Kur esi Tu?
"Kur gan tagad ir Saša?" izsaku skaļi savu jautājumu.
"Jā, Sašas vairs nav... Viena cīņa ir galā, bet... Mēs vēl esam!" skumji saka Viktors
"Jā..." Manas lūpas aizver Viktora skūpsts. Tas liek man aizvērt acis. Šajā skūpstā es jūtu visas skumjas, apņemšanos dedzību, aizrautību un īstu latvieti... Zinu, ka šis skūpsts ir domāts nevis man, bet latviešu jaunatnei, kas mīl savu Tēvuzemi. Kam domāts otrs skūpsts? Man? Varbūt... Vika... Mūsu sapnis pa daļai ir piepildījies. Sveiks! Joņoju mājās. E-hei! Ernis! Hallo! Īsta latvieša rokas spiediens. Acīs asaras. Erni...Ernim līdz ir draugs, ko tas sauc par Dzīves draugu. Arī īsts latviešu zēns! Sveicināts! Norunājam doties uz Brāļu kapiem. Sapošamies. Ak, izteikt nespēju... Ziedi... Priecīgas sejas... Asaras... Ak...
Naktī.
Nogurums ir liels, bet nevaru aizmigt. Satraukums ir par lielu. Acu priekšā redzu drupu kaudzes, kas klātas ziediem, Brīvības pieminekļa tēlus un dusošo varoņu svētnīcu. Redzu pagājušo gadu... Vika... Laimonis... Mizonis... Visi... Sašas nav! Nav...
2. jūl.
Avīze sniedz šausmīgas ainas par boļševiku briesmu darbiem. Čeka! Ak, Dievs! Labāk nerunāt!
18.nov.
Jau otrais gads, kad svinam zem svešas varas 18. nov. Vai kādreiz svinēsim to brīvā neatkarīgā Latvijā? 18. novembris! Savāds satraukums. Jau agri no rīta ierodas Viktors. Esmu vēl gultā. Viktors nospēlē "Dievs, svētī Latviju." Skats velti meklē karogus. Nav! Arī Viktors pat ir ļoti sarūgtināts. Kurš latvietis gan nav par to sarūgtināts? Mēs esam kā bāru bērni tautas dziesmā. Vai tādai vajadzēja būt mums, latviešu jaunatnei? Pie Viktora svārku atloka piespraužu nacionālās krāsas. Skūpstā sakūst divas latviešu bērnu skumjas.
Jauks rīts. Atnāk Marta ar Ritu. Sveiciens svētkos! Dodamies uz Brāļu kapiem. Esmu sagājušas Kurzemē pie Ventas, tās ir glāstījis Latvijas vējš un skūpstījusi Latvijas saule. Sveiciens Jums, varonīgie cīnītāji! Jau no paša rīta kapos daudz ļaužu. Un vakarā! Klusa demonstrācija! Cik jauki! Ir vēl daudz īstu latviešu, kas šeit grib smelt spēkus. Uz altāra svētā uguns nedeg kā brīvās Latvijas laikā. Tur deg mazas baltas svecītes un mūsu sirdīs šī uguns deg gaiši, gaiši... Ziedi... Nacionālās krāsas... Jūs neesiet aizmirsti, Latvijas dēli, varoņi!
30. nov.
Biju pie Ritas uz vārda dienu. Diezgan jautrs noskaņojums. 22os jābūt mājās. Ak, cik jaukas debesis. Sveiks, Orion! Turies stingri! Na, na... Pie Viktora rokas klenderēju kā mazs meitēns, nemitīgi uz augšu raudzīdamās. Atā, Vika! Paldies par pavadījumu!
3. dec.
Viktors ir liels palaidnis! Viņš neko prātīgu negrib ar mani runāt. Vika, sargies! Skūpstīt neļaušu! Saprati?
24. dec.
Ziemassvētki... Svētvakars... Kāpēc sirdī nav tā gaišā mirdzuma, kas ir bijis citos gados? Kas aizēno to? Tikko pārnācu no baznīcas. Ak, kā es mīlu šo dievnamu. Tas varbūt tamdēļ, ka šeit esmu iesvētīta.. Daudz nedzirdēju, ko runāja mācītājs: "Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts"... Nemitīgi Atkārtoju šo teikumu. Vai ir labs prāts? Vai spētu piedot visu, aizmirst visu? Vai spētu? Jā... Es domāju... Nāk prātā tie laiki, kad vēl maza būdama, rakstīju vēstules Ziemassvētku vecim...Baltā bērnība... Gaišie sapņi... Viss, viss... Tas liekas tik sen, bet tik tuvs... Gaišie Ziemassvētki... Nav parastā miera dvēselē! Kāpēc nav? Kāpēc... Nemanot lūpas čukst lūgšanu: "Ak, Varenais, atdod man manu balto bērna sirdi, atdod mieru, lej spēku dvēselē"...
25. dec.
Pirmā Ziemassvētku diena... Zem eglītes kā vienmēr dāvanas! Es vēl vienmēr savējo acīs esmu maza meitene, maza palaidnīte! Ak, paldies! Kā vienmēr ierodas Viktors apsveikt svētkos! Pie tā esmu tik ļoti pieradusi... Man ir sirdī gaišs prieks par to, ka Viktors priecājās par manu dāvanu - latvisku kakla saiti! Atnāk arī Laimonis ar Rūdi. Nē, šie zēni mani mīl un stipri lutina. Ak, mīļie puikas! Kāpēc Tu, Duksi, esi noskumis? Jā, es zinu! Tev ir jāaizbrauc! Ak, Tu, karotāj! Es Tevi gribētu nopērt, bet vēl jo vairāk noglāstīt Tavus mīkstos, cirtainos matus.
Vakarā.
Eglīte pie Otta. Nekas. Samērā jautri, bet kaut kā trūkst... Ar Viku tēlojam saderinātus. Ak, kā man tas neveicās! Neviens arī netic! Vēl jo labāki! Laimonis ir pats kustīguma iemiesojums, Viktors arī, Alfrēds seko Veltai. Ottis kurn. Man ir labi! Drusku nogurums. Tik labi ir nolikt galvu uz Dukša pleca un aizvērt acis un tomēr just, ka kāds Tevi sargā un ir par Tevi nomodā. Paldies, Dukšel!
26. dec.
Aizeju ciemos pie Viktora. Lasām dažus darbus un ēdam konfektes.Te, Viktors pēkšņi ieliek man klēpī "Uguni un nakti". Smagu, lielu un brīnišķīgu grāmatu. Esmu pārsteigta... Dāvana! Ak, Vika, Tu proti uzminēt visapslēptākās vēlēšanās. Arī Vika priecājās. Sajūsmā neko nevaru pateikt. Nezinu, kā tas ir noticis, kā tas varēja notikt, bet fakts ir tas, ka esmu aplikusi rokas ap Viktora kaklu un to noskūpstījusi. Tas ir gadījies pirmo reizi. Parasti Viktors ir skūpstījis mani. Esmu drusku nokaunējusies... Mani nomierina Viktora vārdi: "Meitēn, redzu, ka Tu esi pie manis pieradusi. Draudzība to atļauj!"
27. dec.
Aizeju uz Brāļu kapiem. Viss nosarmojis. Salst. Kapos nav neviena cilvēka. Nejūtu aukstumu. Man liekas, ka man nebūtu vairs jāatgriežas dzīvē. Ir tik labi. Bet nē! Nē... Nē! Māksla ir dzīvot! Jā! Sirds diktē prātam zvērestu: "... Es apsolu Jums, dusošie varoņi, neaizmirst to, ko esat darījuši mūsu labā. Es apsolu turpināt Jūsu darbu. Darbu savai tautai!"
Kā vienmēr; tā arī šoreiz esmu smēlusi spēkus turpmākai cīņai. Cīņai par labāku tautas nākotni!
28. dec.
Vai tiešām, Dukšel, Tu aizbrauksi? Es īsti to nevaru saprast! Tu esi kļuvis ciets... Dzīve Tevi nav žēlojusi. Nē... Tā ir Tevi locījusi, karsējusi un liedējusi. Par ko Tu īsti cīnīsies? Pret boļševismu! Atriebsi Sašu! Bet... Bet vai nebija pareizāki gaidīt kādu citu brīdi, kad tu būsi vairāk vajadzīgs. Kad Tevi sauks Tava dzimtene... Ai, Duksi, Tu nepārdomāji un tagad ir par vēlu! Vai Tu nenožēlo? Tomēr, liekas, nē! Apzinoties to, man kļūst vieglāki. Jūtu - starp mums ir tāda savāda draudzība. Draudzība? Jā, grūti pateikt. Vismaz no manas puses. (Man tā liekas!) Zinu, ka kādreiz Duksis mani mīlēja. Kādreiz... Tas bija vēl pagājušā vasarā! Un tagad? Vai tā ir tikai draudzība? Duksis neaizstāv domu, ka starp zēnu un meiteni varētu pastāvēt draudzība, tā atdod vietu citām jūtām, ko apzīmē par mīlestību. Daudz esmu par to runājusi. Pēc manām domām draudzība ir vēl skaistāka par mīlestību. Un vai meitene kā draudzene nav zēna sirdij mīļāka? Duksi, es Tevi mīlu kā savu draugu. Bet kā zēnu? Es nezinu! Varbūt... Pie Tevis man ir labi. Tavi vaidi glāsta mani. Tavas rokas spēj šūpot viegli, viegli...
Duksi, nebrauc! Es bieži to saku, protams pati sev! Man nav drosmes to Tev pateikt! Tas Tev būtu sāpīgi...
"Duksi, Tu aizbrauksi un kļūsi varmācīgs, Tu kļūsi..." kādreiz teicu Duksim. "Nē, mana Kripata,varmācīgs un bargs būšu pret latviešu tautas spīdzinātājiem, bet par Tevi... Mīļo meitēn... Nekad. Tāpat es nespētu aizmirst mūsu draudzību, kā nespēju aizmirst mūsu dzimteni Latviju!" Paldies, Duksi! Es palikšu šeit un kalpošu savai tautai, bet Tu aizbrauksi un mēģināsi darīt tur kaut ko...
- Rīt es aizbraucu... Es atnācu atvadīties...
- Bet tik pēkšņi, Duksi, es neticu!
- Tā ir!
Kāds aizžņaudz manu kaklu. Vai tās ir asaras? Tomēr... Nē! Nē... Nē! Tas nevar būt! Duksi, nē!
Rūdis saņem manas rokas savējās, sacīdams:" Meitēn, tā ir! Nāc vēl drusku parunāties. Diez kad atkal redzēsimies!"
Gribas stāstīt, stāstīt... Bet jūtu tādu savādu kautrību. Dukša rokas maigi glāsta manus pirkstus. Cik šīs rokas ir stipras, spēcīgas, bet manas... Jūtu, pār vaigiem rit asaras. Nav spēka tās noslaucīt... Tās krīt... Rit... Saplīst uz Dukša stiprajām rokām.
- Bet, Kripatiņ! Tā nē! Tad man ir tikai grūti... grūti aizbraukt. Tu pati man esi teikusi, ka cilvēks dzīvo tikai vīnu mūžu... Vai mana dzīvība ir labāka un vērtīgāka par tavējo?"
Šinī brīdī, ja man kāds prasītu bez domāšanas Dukša vietā atdotu savu dzīvi.
Jūtu, ka Dukša roka, kas ir aplikta man ap pleciem, drusku dreb. Pieglaužos pie Dukša pleca. Tā vienmēr ir labi. Arī šoreiz drīz vien apmierinos. Klusējam. Bet tā jau tas ir vienmēr tādos brīžos. Nekad daudz neesam runājuši. Atnāk arī Viktors, Laimonis un Mizonis. Viktors iedod Rūdim savu dienas grāmatu (jaunu), lai tur atzīmētu visu svarīgo. Jau dažas nedēļas atpakaļ nopirku latviskā veikalā mazas koka tupelītes. Uz vienas uzrakstu "Irma" (Kripata ir par garu), uz otras "Duksim". Ejam Rūdi pavadīt. Laimonis visu laiku čalo.
- Rūdi, šis jau nebūs pēdējais vakars. O, tādu vēl būs daudz, saka Laimonis.
"Noteikti!" nosaka Rūdis, bet jūtu viņa balsij savādu pieskaņu. Arī man asaras aizmiglo acis. Atvadāmies. Norunāju, vēl rīt aiziet parunāties uz kazarmēm.
“- Ar tām, kad Tavi zābaki ir noplīsuši pārnāc atpakaļ!" saku un iespiežu Dukša saujā tupelīšu pāri.
"Vakaros, kad Tev ļoti gribēsies būt mājās, te dzimtenē, būt pie saviem draugiem, tad uzvelc tās kājās un es domāju, ka Tev tad neviens ceļā nestāsies!"
- ”Mīļs, mīļs paldies!" klusu nosaka Duksis, turēdams manu roku savējā: Balss intonācija, izsaka to, ko saka sirds. Es to saprotu. Sveiks, Duksi! Gaidi rīt!
30. dec.
Cītīgi gatavoju "pārsteigumu" zēniem. Neesmu jau tas palaidnis viena, arī Velta ar Rutu, Laimonis saņems skaistu lēdiju - šņabja pudeli, Vika - zāļu pudeli - dzīvības eliksīru, Alfrēds - suku, lai varētu atutoties, Ottis - papirosu piepakotu ar vilnu. Drusciņ bailes ir, ka neapvainojam mūsu lāgos zēnus, bet... Gan jau sapratīs!
31. dec.
Mazas nepatikšanas mājās, konstatēju, ka esmu stipri sabeigusi savus nervus. Raudu par sīkumiem, mēģinu gan par sevi valdīt, bet grūti...
Vakarā.
Ak, kas par pošanos! Kā nekā jāiet uz Jaunā gada sagaidīšanu pie Viktora. Arī Velta un Ruta čaukstina zelta kleitas. Nekas! Konstatēju, ka izskatās labi. Frizūra arī nekas. Vismaz "ruļļi" kā nākās. Briesmīgā koferī sapakojam savas dāvanas un aiziet! Mājās gan arī ir viesi, bet tie atklāti sakot, nav nākuši pie manis. Būs gan arī Kalniņš, Balvs, Zelmanis... Ak, piķis ar viņiem! Tur mani gaida vairāk! Taisnība arī ir! Visi zēni kā viens jau priekšā. Nekas! Viktors ir pati laipnība. Tas labi! Laimonis smaida pa visu ģīmi! Ottis? Nu, nekas! Pašlaik ir formā! Duksis? Silts prieka vilnis ietīts sirdī, redzot šo "palaidnīgo" puiku! Ir drusku skumji! Cik ilgi? Un... Dukša vairs nebūs... Bet vēl taču viņš ir šeit. Jā! Sākas jautrība! Dedzinam eglīti. Sēžu blakus Rūdim un sildu savas vienmēr aukstās rokas Dukša piedurknē. Kā nekā jāuzstājas arī man! Nu, vai nu palikšu kaunā! Manu dzejoli uzņem atsaucīgi! Liekas tas ir gājis pie sirds, esmu apmierināta. Ziedonis spēlē vijoli. Velta ar Rutu nolasa pa dzejolītim. Rūdis ar Arvi uzstājas ar dziedāšanu. Nekas, šiem zēniem ir skanīgas balsis. Laiks skrien kā putnu spārniem. Liekas neticami, ka pēc dažām minūtēm jau ir gadu mija. 1941. g. ir aizgājis, lai vairs nekad neatgrieztos, bet ir atstājis mūsu sirdīs atmiņas... Atmiņas, kas mūs pavadīs visu mūžu. Ko nesīs Jaunais gads? Tā, droši vien, es nejautāju vienīgā! Kas bijis, to zinām, kas būs - redzēsim. Draudzīgs rokas spiediens un silts vēlējums Jaunajā gadā! Visu sirdīs savāds satraukums, kas atspoguļojas sejās. Rūdis trokšņodams metas pa durvīm iekšā. Vēlējumi un uz vaiga jūtu skūpstu! Duksis! Tavu veiklu palaidni! Duksis, Duksis! Nebūs labi. Visi ir aizņemti ar glāzīšu tukšošanu un šo starpgadījumu arī nemana. Ja arī manītu... Nu, sīkums! Rotaļas, dejas... Tad speciāls mums: Jauno literātu darbu fragmenti. O! Viktors lasa. Nē, pirmais nav mans. Uzelpoju. Savāda kautrība sagrābj atkal mani, lai gan visi zin, ka labprāt rakstu šo to. Ak, kaut labāk nelasītu! Drusciņ arī salst. Droši vien lampu drudzis! Jā, tas jau ir mans darbs: "Sūnā, saulē un svelmē!" Pieglaužos Dukša plecam. Duksis mani paņem zem saviem svārkiem, rokas aizbāžu aiz Dukša vestes... Ir labi un silti. Kaut jel Viktors drīz pārtrauktu... Bet kas to deva? Viņš ir apņemies izlasīt visu ievadu. Ak, cik traki!
"Dukšelīt, man ir kauns!" iečīkstu Dukša ausī.
"Muļķais, mīļais meitens!" uztver mana auss. Mani uzpurinot Duksis ciešāki apņem savas rokas ap manu stāvu. Cik maigs ir Dukša glāsts uz mana pleca. Man ir drusku labāki. Otrā pusē man sēž Ziedonis. Tas tur par vajadzīgu iečīkstēt man otrā ausī:
"Irma, jūs esiet brīnišķīga!" Nesaprašanā paskatos uz Ziedoni. To ir dzirdējis arī Rūdis ar Laimoni.
"Ej, Ziedoni, kas īsti ir brīnišķīgs? Darbs? Vai viņa pati?" Aiz manas muguras jautā Rūdis. Laimonis izteiksmīgi smaida un sūta man gaisa buču.
"Abi!" čukstot, bet tomēr skaļi nosaka Ziedonis.
Atviegloti uzelpoju, kad Viktors nobeidz. Aplausi. Ak, cik tas ir grūti. Duksis slepus noskūpsta man roku. Ak! Ziedonis velk mani dejot, Rūdis negrib atlaist mani. Palīgā, nāk Viktors un sākam "lādēt kuģus". Tomēr ķīlu dabūnu dot. Ak, šie šausmīgie pastnieki ar visām savām vēstulēm. Ar Ziedoni ir jāizcīna īsta varoņa cīņa. Tas pats atkārtojās ar Mizoni. Nav jau labāki ar Duksi. Sīvs cīniņš. Jāatzīstās - uzvarētājs ir Duksis. To atzīstu tikai tanī brīdī, kad Duksis aizver manas lūpas ar skūpstu. Pēc brīža tomēr skaitu sevi atkal par uzvarētāju. Palieku parādā 2013+7 mainas. Ak, pēc kaķa būs ko turēties. Pa, pa Duksi! Dabūsi pērienu!
Aiz loga jau svīst rīts! 1. janv. 1942. g. Jāpošas! Tā tas rit gandrīz pusstundu. Beidzot ejam. Zēni nāk pavadīt. Mēs ar Rūdi ejam nelielu gabaliņu pa priekšu. Cik labi, neskatoties pēc ceļa, klenderēt pie Dukša rokas. Jūtu, ka plaušās sāk nelabi durties. Sāp! Klepus! Duksis bažīgi mani apskata.
" Nekas, Duksis! Būs labi!" Saņemu spēkus un sāku sparīgi soļot uz priekšu. Bet... Ar gribu vien nepietiek!
"Dukšelīt, lūdzu, visiem drusku lēnām!" saku.
"Irma, Tu esi pārāk neapdomīga! Vai Tu ko dari savā labā! Man liekas, Tu sev nepiegriez ne mazākās vērības! Tu gādā tikai par citiem, ne par sevi!" Klusēju. Duksis ciešāki mani pievelk klāt.
"Mazo Kripatiņ, kaut varētu Tev atdot savas veselās plaušas!"
"Tu tās atdotu?" neticīgi jautāju.
"Un Tu vēl jautā? Kaut tikai tas būtu iespējams!" Dukša elpa glāsta manu vaigu.
"Ai, Duksi, šādos brīžos man vienmēr liekas ka labāki ir dusēt zem zaļām velēnām, nekā tā nīkt..." Ejam pavisam lēnām. Citi ir aizgājuši garām. Lai...
"Gan būs labi! Tikai, Irma, nepārvērtē savus spēku! Un, mīļo Kripatiņ, galvu augšā! Tā! Nu, pasmaidi drusciņ, drosmīgo meitēn!" mani mierina Duksis.
"Bet Tu jau raudi! Kur palikusi šķelmīgā Irma? Ko?" "Dukšelīt, Tu nezini kā man gribas dzīvot, ne tikai dzīvot, bet kalpot savai tautai!"
Esam apstājušies. Visapkārt balts sniega lauks. Sniegs mīksti putina sejā.
"Mazo Kripatiņ..." čukst Rūdis, pievilkdams manu seju savējai. "Kaut spētu Tev palīdzēt! Bet galvenais galvu augšā!" mani noskūpstīdams, saka Duksis.
Šinī brīdī tas man liekas tik dabīgi.
"Duksi, vai Tev nav bailes?"
"No kā?" izbrīnījies jautā Rūdis.
"Mani skūpstīt?"
"Jā, kas to zin..."
"Ej, nu ej! Man bailes Tevi skūpstīt? No lodēm man nav bailes, es taču esmu varonis un man būs bailes no Tevis!"
"Nē, nē! Dukšel, nedrīkst!" protestēju.
"Mazo Kripatiņ, šis skūpsts vienmēr man degs uz lūpām tur, Rūdis pamet ar galvu uz austrumiem, tas atgādinās man vienmēr Latviju, manu dzimteni un Tevi, Tu, latviešu meitene!"
"...Meiteni, kas varbūt tad, kad Tu atgriezīsies vairs nebūs..."
"Nē! Nē! Tā nebūs! Tu mani sagaidīsi, vai ne? Jeb arī aiziesi uz Brāļu kapiem un aizlūgsi arī par mani!" Klusi nobeidz Rūdis.
"Tā nebūs!" tagad savukārs nomurminu es.
Klusējam, eju aizvējā pusē. Vējš mani neķer. Cik ilgi?
"Redzi, Dukšel, Tur to Orionu?" jautāju.
"Ak, to Tavu bruņinieku?" saka Rūdis un ciešāk pievelk mani klāt.
"Jā!"
"Un tad?" turpina Rūdis.
"Redzi! Kad Tu būsi tur tālu prom, tad paskaties uz šo, arī es skatīšos... Tev nebūs tik vientuļi, Tu zināsi, ka ir vēl kāds, kas Tevi sauc par savu draugu!"
"Ak, mazā mīļā Kripata... Paldies! Daudz kas atgādinās man Tevi. Nekad neaizmirsīšu ko Tu man teici, zini, tos padomus: Cimdus nepazaudēšu, kājas neapsaldēšu, ar garu bārdu nestaigāšu, Sašu sveicināšu..."
"Labi, labi!"
Šinī brīdī man Rūdis liekas tuvāks par visu pasaulē.
Esam jau pie manas mājas. Atsveicinos no visiem.
"Uz redzīti, Dukšel!"
"Uz redzīti!" Un pavisam klusu:
"Mīļo meitien!"
Vēl durvīs atgriežos: "Atā!"
