24.03.2020.
Rīta saulē uz palodzes gozējas smalko narcišu dzeltenās galvas un krāšņi izplaucis Ziemassvētku kaktuss. Pārstādīju viņu brūnā māla podā 22. februārī - laikā, kad veselas divas dienas jau biju Latvijā ar mērķi projektu vadītājas pieredzi papildināt ar teoriju un papīrisku apliecinājumu savam «skilam». 21. februārī zentralplus online laikraksts vienā paragrāfā ziņoja, ka WHO sākusi bažīties («zeigt sich besorgt») par inficēšanās gadījumiem ar Korona vīrusu ārpus Ķīnas. Itālijas reģionos Lombardijā un Veneto bija 14 inficēto. 20. februārī Šveices lidostā valdīja ierastā rosība, lidojumi netika atcelti, dezinfekcijas līdzekļus nedalīja. Atlidoju uz Rīgu laikā, kad Eiropā lielākoties vēl dzīvojām pavisam citā pasaulē.
Trīs dienas vēlāk, 23. februārī, Itālija ziņoja par pirmajiem diviem eiropiešiem, kuri miruši no COVID-19.
11. martā „COVID-19 skarto valstu sarakstam, uz kurām ir attiecināti īpaši piesardzības pasākumi”, pievienoja arī Spāniju, Franciju, Vāciju, Austriju un manu Šveici. Agnese WhatsApp pārsūtīja dārziņa vadītājas ziņojumu ar piebildi: „Tagad Tu nekur nevari braukt,“ un viltīgu smīniņu. Un es joprojām esmu te. 14. marta sestdienā kopā ar brāli un Iloni vērojām, kā Kariņš izziņo ārkārtas stāvokli valstī. Pēc tam noskatījāmies oskaroto “Parazītu“. Nolemtības piegarša bija abiem tāvakara raidījumiem.
Plānotos ledus Agitas Ābeles slidošanas skolā aizstāj ikdienas video pamācības, kuras īstenoju lielākoties uz Līgo parka estrādes deju grīdas un skrienot ap Ulbrokas ezeru. Šodien programmā Mārtiņa spēka vingrinājumu sērija rokām un pleciem, ar Agitas piebildi „iesildīšanās pirms treniņa un stiepšanās vingrinājumi pēc treniņa ir OBLIGĀTI!“ Lucerna mūs trenē līdzīgi, sāka tik mazliet vēlāk un papildina EKL Team čatu ar svaigi ceptu kūku bildēm... Abi treneri mudina uzņemt video un labo kļūdas tiešsaistē. Man ir divas mājas un divi treneri, bet mums visiem ir viena kopīga problēma. Nē, sauksim to par situāciju.
Vakardienas spēka treniņš izvērtās mazliet neparasts. „Tu tik dedzini briketes tā prātīgāk!“ teica Trusis (mamma), aizejot uz darbu. Pavasarim tuvojoties, ziemas brikešu krājumi iet uz beigām – īpaši jau tagad, kad viens visu dienu pavada mājās. Paņēmu milzīgo brāļa Fiskars cirvi un saskaldīju malkā grīļīgu padomju virtuves galdu un lielu, vecu skapi. Mēbeļu “reseiklings“.
26.03.2020.
“Que la superficie del Palacio de Hielo, que a mí me ha dado muchas buenas horas, les ayude.”
"Lai jums palīdz Palacio de Hielo ledus, kas man ir devis daudz labu stundu," 24. martā teica Javier Fernández, olimpiskais medaļnieks, divkārtējais pasaules čempions, Spānijas labākais slidotājs.
Mēs dzīvojam laikā, kurā daiļslidotājus un hokejistus uz ledus aizstāj armijas personāls un zārki, Tele2 Latvia dēvē sevi par "PALIEC MAJAS", bet joprojām draugu paziņu lokā atrodas cilvēki, kuri plāno svinēt kristības lielākā pulkā.
"Pret stulbumu, iespējams, zāļu nav," pie atziņas sarunā ar filozofu, sociologu, medicīnas ētikas ekspertu un "vīru kustības" aizsācēju Ventu Sīli un mūziķi Valteru Pūci vakardien nonāca #Kultūrdevas Henrieta Verhoustinska. Stulbumu - vai/un neizmērojamu egoismu un ilgtermiņa domāšanas trūkumu?
Nu arī man zināmo cilvēku lokā ir pirmais (oficiāli atzinies) COVID-19 inficētais. Draudzene Šveicē ar sāpošām plaušām aizgājusi pie ārsta, viņš atteicies veikt testu, jo "viņa neesot riska grupā un simptomi neesot gana stipri".
"Tu man varētu pielikt smaržu vai etiķa pudeli pie deguna, es neko nejūtu," viņa saka. WTF, Šveice, nu WTF (Skuteļaprāt, jo "tulkojās, un kā vēl": kas par pi*u)?!, ir mana emocionālā reakcija. 30-39 grupā ir visvairāk saslimušo, un ne tikai ar viegliem simptomiem. Es jau saprotu, testu pietrūkst, personāla pietrūkst, valstij vairs nav citu variantu, kā realizēt pūļa imunitātes politiku. Kad šveiciešiem aizliedza pulcēties, viņu atbildes reakcija bija - ko? kā mums kāds ko drīkst aizliegt? mēs dzīvojam demokrātiskā valstī! Tagad tad varēs slimot un mirt demokrātiskā valstī. Bijušā vīra māsa, žurnāliste un mūziķe Bezzy savos sociālajos tīklos rakstīja, ka "it kā jau lielākajai daļai draugu ir mazliet vairāk inteliģences nekā kartupelim, bet tik un tā viņi nekautrējas #paliecmājās laiku izmantot, lai viens otru aicinātu vakariņās." Vai šie "kartupeļi" domā, ka valstu līderi globālā mērogā liek mums visiem sēdēt mājās, tādā veidā pret pašu interesēm, ambīcijām un gribu apstādinot ekonomiku, lai mums beidzot būtu laiks paciemoties vienam pie otra?
Latvijai tika dota unikāla iespēja ar nokavēšanos vērot slimības attīstību un dažādu valstu reakciju uz to. Mums tika dota iespēja medicīnisko personālu un infrastruktūru sagatavot pamazām. Mums jācenšas līkni noturēt pēc iespējas ilgāk pēc iespējas lēzenāku. Vakardien bija pirmā diena, kad epidemiologi vairs nevarēja izsekot piecu saslimušo saskares punktus ar vīrusu. Tas nozīmē, ka tagad mums ir jāuzmanās divitk, jo vīrusa atrašanās vieta vairs nav zināma, tas var būt jebkur.
Saskaldīju malkā Ziemassvētku egli, vēl pāris vecu mēbeļu un sakārtoju šujampiederumu kasti.
29.03.2020
Pandēmijas režīmā rīta treniņi kļuvuši sevišķi grūti. Nav konkrētu nodarbību laiku, nav trenera, nav citu slidotāju, nav ledus, bet ir auksts rīts, vējš, nulle cilvēku ielās plkst. 9:30 (sportošanai – vismaz man - tas ir RĪTS), tāda pusdzīvotāja motivācija, lecamaukla, kura ķeras pēc katra 15. paleciena, sāpoši pleci un smilkstoša atmiņa par slidu asmeņu gurkstošo skaņu, ledu griežot.
28. marta sestdienā, kad digitālais termometra stabiņš bija uzkāpis virs 15 grādu atzīmes, Kolkas un Saulkrastu virzienā plūda mašīnu straumes un Slimību profilakses un kontroles centrs brīdināja par divu metru distances ievērošanu arī pludmalē un dabas takās. Un no rīta kāda sena sirdsdraudzene zvanīja, lai dalītos sašutumā un bailēs par to, ka viņas ģimenes pārstāvji grasās doties uz kaut ko ballītei līdzīgu. Paradoksāli, kas agrāk būtu bijis iemesls priecīgam satraukumam, nu ir bailes par pasākuma rezultēšanos pozitīvos Covid-19 testos ģimenē.
Ar gumijas cimdiem rokās un lielajiem iepirkumu ratiem, Biķernieku ielas Maxima pat sestdienā ir gandrīz izmanevrējama. Tas ir, ja izdodas izvairīties no pārcentīgas Barbora.lv pakotājas sarkanā jakā, kura uzstājīgi un maksimālā tempā ielasa kartupeļus plastmasas maisiņā un kādai nepiesardzīgai pircējai gandrīz vai ausī elpodama, vēl piemeklē „sviklū“ citam klientam, kurš drošības labad iepircies online.
Sātīgu pusdienu iedvesmotas, ar mammu dodamies sākotnēji iecerētā nelielā pastaigā pa mežu, līdz nonākam pie Juglas ezera, pamestās Brekšu muižas un kādas skaistas, brūnzaļas koka celtnes muižas izskatā ar skatu uz ezeru un burvīgam koka kolonnām. Vai kāds varētu pateikt, kas tā ir par celtni? Cita zaļa koka celtne, kuras stāvus veido slaidu priežu stumbri, izvērš mūsu pastaigu desmit kilometru garumā.
Līgo parka estrādē, kur no rīta top akseļi un dubultie salhovi, un kur katrā zaļumballē vietējie policisti noskatās, kā sakaujas vismaz trīs dažādu reibuma pakāpju kompānijas un Līgo vakarā tika „grillēts pagastvecis“, Ingus, Estere, Zāģeris un es, nostājušies aplī trīs līdz piecu metru atstatumā viens no otra, apmaināmies ar stāstiem par personām, kuras mirušas vairāk nekā vienu reizi. Par to pašu Antononkuli, kurš „miris, nu ka Tev saku, miris!“, bet, baumotājām no kapiem iznākot, pretimnākdams priecīgi sveicina savas „apglabātājas“. Mums pa vidu pietrūkst vēl tikai sveces un upurāzis.
„Kad šis viss beigsies, pasaule nekad vairs nebūs tāda, kā iepriekš,“ saka mana draudzene, ar kuru jaunie distances ievērošanas noteikumi attālumu strap mums abām samazinājuši. Es ceru, ka arī mēs katrs vairs nebūsim tāds, kā iepriekš.
Ar Kristianu iepriekš saskaņojam sveču gaismu fonam un sarkanvīnu glāžu saturam. Manējais nāk no vietējā Top un gruzīņu Kaheti ielejas, viņa – no šveiciešu Adank ģimenes, kuras vīndarītavā bijām vēl pagājušajā vasarā. Lai arī ekrānā tas ir sarkans šķidrums, plāns ir izdevies: mēs esam vienā telpā. Latvijas un Šveices robežas ir un vēl notiekti labu laiku būs slēgtas. Šis noteikti nebija mūsu pēdējais online randiņš.
