#LFK Ak 166, 96

19.03.2020.

Visapkārt vīruss. Pirmkārt ziņās. Tā vismaz es pieņemu, balstoties uz iepriekšējo dienu pieredzi. Šodien vairs neizjutu vajadzību sekot līdzi aktualitātēm, vien no rīta paskatījos uz to brīdi atklāto inficējušos Latvijas iedzīvotāju skaitu. Jādomā, ka uz šo brīdi tas būs jūtami pieaudzis.
Arī sociālos tīklus pārņēmis vīruss. Tviterī ārkārtīgi bažīga atmosfēra. Vēl tikai nesen tika iesmiets par tiem, kas prasīja slēgt robežas, vai par tiem, kas gādāja sev papildus pārtikas krājumus. Nu ieraksti vēstī par vajadzību izolēties un sēdēt mājās, tiek lamāti pašizolācijas neievērotāji. Turpretī feisbuku pārpildījuši vienveidīgi joki par griķu un tualetes papīra izpirkšanas tēmu. Apnicīgi. Tomēr, jāteic, zināmā mērā pozitīvi uz šajā tīklā nereti sastopamā „Viss slikti!” burkšķēšanas fona. Un atšķirībā no tvitera, kur, kā parasti, notiek cepšanās pārsvarā par vienu jautājumu, feisbukā vīruss ir tikai viena no daudzām tēmām, kas izlec laika joslā. Cilvēki turpina rakstīt par dažādiem vēstures jautājumiem, turpina likt bildes no savām vēsturisko fotogrāfiju kolekcijām u.tml.
Šodiena man bija brīva. Biju izgājis uz Ziedoņdārzu padzīvoties pāris stundas svaigā gaisā ar meitām. Mēģinām viņas sargāt. Kopš ārkārtas stāvokļa izsludināšanas nelaižam ne veikalos, ne sabiedriskā transportā, ne citās cilvēku drūzmēšanās vietās. Tā kā biju kopā ar meitām, šī bija pirmā diena aptuveni pēdējās nedēļas laikā, kad neaizdevos nopirkt kādus papildus pārtikas produktus gadījumam, ja nu kas.
Precīzi neatceros, kad tieši pienāca brīdis, kad kaut kur klīstošais vīrusa rēgs sāka ietekmēt manus ikdienas paradumus, bet skaidri atminos, ka tas pirmkārt nāca ar atziņu, ka pagaidām, kamēr apkārtējā sabiedrībā viss vēl daudzmaz ir kārtībā, ir jāpaspēj nodrošināt ģimeni ar pamatresursu, tajā skaitā pārtikas, rezervēm. Neesam lieli ēst gatavošanas entuziasti, arī ar maltīšu plānošanu neaizraujamies, tādēļ ikdienišķā situācijā, dodoties mājup no darba, ieskrienu veikalā vien pēc dažiem produktiem, ko konkrētajā dienā sagribējies vai kas vienkārši mājās aptrūcies. Situācijā, kad tuvākā apkārtnē ir virkne pārtikas veikalu, tajā skaitā pat ar 24 / 7 strādāšanas režīmu, nekad nav šķitis būtiski, lai mājās vienmēr būtu kāds noteikts produktu minimums. Pandēmijas neizbēgami atnestās domas par iespējamu izolēšanās vajadzību (saslimšana, vajadzība pašizolēties kā kontaktpersonai, iespējamu ierobežojumu noteikšana valstī vai vienkārši tik nopietna situācijas pasliktināšanās, ka pats sāktu izvairīties no došanās ārpus mājām) radīja iekšējo vajadzību pēc darba atgriezties ar pilnu pārtikas maisu. Nākamajā ar vēl vienu. Aiznākamajā ar vēl vienu u.t.t. Un brīvās dienās pat pa diviem trim. Bez liekas panikas un histēriskas veikalu plauktu tukšošanas, bet tā lai ledusskapis un virtuves skapīši pamazām kļūtu piepildīti.

20.03.2020.

plkst. 12:33
Vakardienas vējainā pastaigā abi ar vecāko meitu, šķiet, drusku apaukstējāmies – no rīta nedaudz pašķaudījām. Šajā situācijā pat nevainīgas šķavas uzreiz vedina uz domām par to, kā būtu, ja ģimene inficētos.
Aizdevos uz piemājas veikalu iztērēt vēl kādus sešdesmit eiro pārtikai. Jā, pirmo reizi pa visu šo laiku arī vienai mazai zaļo griķu paciņai. Bez griķu piesaukšanas šobrīd nu nekādi.
Šī ir pirmā diena, kad nopietnāk izjūtu vīrusa dēļ sabiedrībā noteikto ierobežojumu sekas. Sieva sēž virtuvē pie portatīvā datora, attālināti studē. Šobrīd tiešsaistē klausās Viestura Zandera lekcijas. Es arī labprāt būtu paklausījies, bet ar uz skolu un bērnudārzu nelaistajām meitām dzīvojos pa dzīvojamo istabu, uzmanu, lai netrokšņo, netraucē. Pēc dažām dienām beigsies skolēnu brīvlaiks, tad tikai sāksies – meitām attālinātā mācīšanās, sievai attālinātās studijas un savu skolēnu attālinātā mācīšana. Man līdz mēneša beigām darba slodze par laimi visai brīva. Aprīļa sākums draud būt stipri noslogotāks. Prātoju, vai tad nevajadzētu paņemt atvaļinājumu.

21.03.2020.

plkst. 20:11
Vakar vakarā saņēmu pirmo aizrādījumu par ar covid-19 izplatības ierobežošanai noteikto nosacījumu neievērošanu. Narvesena pārdevējs pukojās par to, ka rindā nestāvējām ar 2 metru distanci.
Šodien visu dienu pa mājām. Kā to varēja sagaidīt, nu arī bērnu rotaļu laukumus ir ieteikts neapmeklēt.
Sieva sēž pie datora, pilda savus bibliotēkzinību maģistrantūras studiju darbus. Mēs pārējie lielā mērā baudām brīvdienu slinkumu.
No rīta VID EDSā iesniedzu ģimenes locekļu deklarācijas par pagājušo gadu. Tad, kā to vaļas brīžos mēdzu darīt, nedaudz paklejoju pa periodika.lv. Sev par pārsteigumu konstatēju, ka Zanders ir ne vien uzvārds, bet arī savulaik Latvijā pa retam sastopams vīrieša vārds. Par dažiem ciltskoki.lv pasu sadaļā atrodamiem šī vārda nēsātājiem un kādiem to ģimeņu locekļiem veicu ierakstus vietnē timenote.info. Neesmu no šīs vietnes daudzrakstītājiem, bet pirmajam ierakstu tūkstotim pirms pāris nedēļām pārkāpu pāri.
Pievakarē noklausījos preses brīfingu par aktuālo situāciju. Nu jau 124 saslimušie.
Vakarā e-klasē saskrēja vecākās meitas pedagogu sūtītie uzdevumi nākamās nedēļas attālinātās mācīšanās procesam. Nu beidzot kaut kas nedaudz biedējošs.

22.03.2020.

plkst. 22.12
Visa diena pa darbiem. Nekas rakstīšanas vērts. Var pieminēt vien to, ka sabiedriskais transports vismaz agri no rīta un vakarā kursēja praktiski tukšs. Un pie ieejas mūsu pagalmā esošā vegānu ēstuve jau vairākas dienas kā nestrādā.

23.03.2020.

plkst. 22:07
Uz šo brīdi Latvijā apzināti 180 saslimušie.
Pirmā mācību diena pēc skolēnu brīvlaika. Visus iecerēto mācīšanās procesa plānus pamatīgi izjauca tas, ka mūsu skolniece sāka sūdzēties par zoba sāpēm un bija jāmeklē speciālista palīdzība.
Kārtējā diena, kad atnācu no veikala ar pilniem maisiem un iztērētu pussimtu.
Kas vēl? Sīkumi: atšifrēju pāris lappuses ar folkloras tekstiem lv100.garamantas.lv, veicu ierakstu par vienu personu timenote.info, atzīmējot tās radniecību ar dažiem jau tur atrodamiem cilvēkiem. Man īpaši patīk tie gadījumi, kad varu sniegt ziņas ne tikai par pašu cilvēku, bet kaut nedaudz arī par viņa radurakstiem.
Vakarā artembassy interneta izsolē nosolīju pāris vēsturiskas fotogrāfijas savai nelielajai kolekcijai. Ik pa laikam, iegādājoties kādas prātā iekritušas bildītes, biju prātojis, uz kādu tēmu specializēties. Pirms pāris nedēļām, netālajā Čaka ielas grāmatu antikvariāta pagrabiņā nopērkot nelielu kaudzīti burvīgu, šķiet, viena autora fotogrāfiju ar lauku darbu ainiņām, izlēmu, ka turpmāk orientēšos galvenokārt uz fotogrāfijām, kas dokumentē Latvijas lauku sētas, lauku sadzīvi, lauku darbus aptuvenajā laika nogrieznī 20.gs. 20 – 50. gadi.

24.03.2020.

plkst. 21:24
197 saslimušie.
Šodien mums pa īstam sākas lielais attālinātās mācīšanās process. Atstiepām otrklasnieces rakstāmgaldu no meitu istabas uz dzīvojamo istabu, lai, līdzās darbojoties, var sekot līdzi. Neesam vēl iejutušies jaunajā režīmā. Līdz ar vakardien nepadarītajiem darbiņiem, atelpas, maltīšu brīžiem un neizbēgamiem niķiem process ilga līdz vakaram. Rīt, sauksim palīgā vecmammu paskaidrot uzdevumus solfedžo nodarbībām, man tā ir ķīniešu ābece.
Dēļ mana jau ierasti saraustītā darbu režīma un jaunās situācijas man jau jūk laiki un datumi, piemirsu aizdoties uz šodien norunātām darīšanām.

25.03.2020.

plkst.16.29
Apzināts 221 saslimušais.
Šorīt arī netālajā Mego uz Matīsa un Čaka ielu stūra beidzot ir ieviesti nopietnāki drošības pasākumi – kasēs uzstādīti aizsargstikli un pircējiem nodrošināta iespēja dezinficēt rokas.
Meitas skološana šodien sievas rokās.
Viena laba ziņa – uz kādu laiku būšot brīvi pieejami visi periodika.lv atrodamie laikraksti. Ja nebūs laika daudz ieurbties pašos tekstos, būs vismaz jāsataisa un jānoglabā ekrānšāviņi tiem rakstiem, kas varētu kādreiz noderēt. Viena lieta, ko jau kādu laiku esmu gribējis izdarīt, ir sagatavot apskatu par 20. gadsimta pirmās puses agronomu un publicistu daudzrakstītāju Pēteri Reteli jun. kā vēstures un folkloras popularizētāju. Daži viņa mūža pēdējo gadu rakstiņi no ierobežotas pieejamības izdevumiem līdz šim bija palikuši neizskatīti.

26.03.2020.

plkst. 18.57
Spotifajā sākušas skanēt Rīgas pašvaldības sociālās reklāmas ar aicinājumu ievērot covid–19 ierobežošanai noteiktos drošības pasākumus. Vismaz jēdzīgs saturs atšķirībā no kārtējo vienkārši šausmīgu singlu un albumu reklāmām, kas pa reizei jāpacieš, ja gribas šo vietni lietot bez maksas. Man mūzikas klausīšanās parasti izpaužas kā vairākus mēnešu ilga uzsēšanās uz kāda viena izpildītāja vai mūzikas novirziena. Pēdējos mēnešus prasās ko enerģisku un dominē Haymaker un tamlīdzīgs skinhedu rock’n’roll. Ne no Ādolfa pielūdzējiem. Šis, šķiet, jāpiemin, ņemot vērā, ka Latvijā skinhedu subkultūra, neskaitot piesaukto novirzienu, nav diez ko izplatīta un tādēļ par to nereti vērojami vai nu ļoti stereotipiski uzskati vai arī vienkārši nezināšana. Paradoksālākais tajā, ka šajā periodā prasās gandrīz tikai šāda mūziku, ir tas, ka visu šo Oi! padarīšanu panciskā destrukcija, kā arī no lielā uzsvara uz working class pat apolitisko izpildītāju daiļradē neizbēgami manāmās kreisuma iezīmes diezgan disonē ar manu labēji konservatīvo pasaules uzskatu un riebumu pret visa paveida kreisumu.
Šajos apstākļos, kad nākas novērtēt daudzu varbūt ikdienā mazāk novērtētu darbu darītājus, kā veltījums tiem lai iet rindas no Evil Conduct dziesmas „Working class heroes”:
„(...)Working class heroes
They are the ones who helped to build this land
Working class heroes
They stay united always hand in hand
Working class heroes
With hearts of gold that always shine so bright
Working class heroes
They give you hope, will never leave you side (...)”
Uz šodienu 244 saslimušie.

27.03.2020.

plkst. 19:00
Pa mājām. Sieva atkal tiešsaistes klausās Viestura Zandera un citu personīgi man mazāk interesējošu pasniedzēju lekcijas. Piepalīdzu meitai ar skolas uzdevumiem. Klāt nedēļas nogale, tādēļ neiespringstu. Uz šodienu gatavojamo ārpusklases lasīšanas prezentāciju atstāsim uz rītu, meitai jāpiebeidz vēl dažas pēdējās lappuses Luīzes Pastores „Maskačkas stāstam”. Grāmata nopirkta Ķīpsalas grāmatu izstādē – pēdējā apmeklētā pasākumā pirms vīruss ar tā nestajiem ierobežojumiem skāra arī Latviju.
Bet jaunākajai meitai šodien sācis kustēties pirmais piena zobs. Nozīmīgs notikums!
Paložņāju pa parasti ierobežotām, bet tagad pieejamām periodika.lv publikācijām. Atradu arī šādu tādu informāciju par vairākiem radagabaliem, kuru pievienot mūžīgi taisītajam un nekad nepabeigtajam apkopojumam par senčos esošo dzimtu vēsturi.

29.03.2020.

plkst.17.36
347 saslimušie. Jauni pulcēšanās ierobežojumi.
Brīvdienu slinkošana.
Iepazīstu jaunus personāžus Latvijas vēsturē. Nedaudz palasīju par komunistisko ideju sludinātāju un vēlāk arīdzan šīs ideoloģijas upuri, „Brīvā Strēlnieka” un vēlāk arī dažādu citu laikrakstu darbinieku, izdevniecības „Promotejs” redaktoru Kārli Ozoliņu un viņa dzīvesbiedri Emmu Vārpiņu.
Pamatīga pacīnīšanās ar skolnieces vijoles spēli.
Jaunākā meita no rīta gaidīs pirmo naudiņu no zobu fejas.

30.03.2020.

Plkst. 02.37
Tieši pēc trim stundām jāceļas, lai dotos uz darbu. Vārtos pa gultu un nevaru (iespējams, negribu) aizmigt. Miegu aizdzinis miers un klusums. Uzreiz skaidrāks prāts, rosās domas. Gribas celties un sākt kaut ko skatīties, lasīt, pētīt, rakstīt.
Ja pastāvētu iespēja izvēlēties sev kādu superspēju, viens no variantiem, ko nopietni apsvērtu, būtu iespēja nodzīvot mūžu bez vajadzības pēc miega. Absurdi, ka tik liela daļa no dzīves laika tiek vienkārši izsvītrota. Pie tam tās ir naktis, kas ir vispiemērotākais laiks jebkam kaut nedaudz radošam.

Plkst. 21.13
Visa diena darba pienākumos. Pirms došanās mājup neliels lociņš pa Biķernieku mežu. Vienā no patvaļīgajām suņu, kaķu „kapsētiņām”, šķiet, klāt jauna kopiņa.
Uzsnigusi pavisam sīka, ātri kūstoša sniega kārtiņa. Tieši tik maza, lai nekristu uz nerviem. Pirms dažām dienām aizvedu mājās mežā sašķītu dažādu krūmu zariņu sauju, lai vāzē (t.i. alus kausā) plaukst un rada kaut kādu nebūt pavasara noskaņu.

31.03.2020.

plkst. 12.55
Līdz šim par pandēmiju nācies domāt vien veselības risku, attālinātu mācīšanās un darbu procesu, kā arī dažu iestāžu pieejamības izmaiņu kontekstā. Nu nākas piedomāt arī par tās sociāli ekonomiskām sekām. Kamēr runa bija par darbu zaudējušiem vai dīkstāvē esošiem nepazīstamiem dažādu nozaru darbiniekiem ziņu sižetos vai sociālo tīklu ierakstos, bija sajūta, ka tās ir svešas problēmas un uz mani īsti neattiecas. Nu gluži kā pirms pāris mēnešiem slimojošie un mirstošie kaut kādā tur Ķīnā.
Nu šīs sekas nākas manīt arī dzīvē. Darbā viens lielais klients esošās situācijas dēļ atteicies no specifiska pakalpojuma, līdz ar to tika likvidētas vairāku tuvu kolēģu štata vietas. Liela daļa no viņiem, cik sapratu, nu pildīs citus pienākumus un bez darba nepaliks, tomēr tas, ka vienā brīdī daudz kas var tik ļoti mainīties, rada nedaudz bažīgu.
Mātei viņas darbā ieviesto drošības pasākumu dēļ pārorganizēts darba process un darba apjoms samazināts uz pusslodzi.

02.04.2020.

plkst. 18:20
Plakāts par 50 % atlaidi grāmatām mani ievilināja vienā netālu no mājām esošā līdz šim vēl neapgūtā antikvariātā. Tīmeklī jau iepriekš nejauši biju uzdūries informācijai, ka viņiem esot Ojāra Zandera „Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā”. Pie atlaides tomēr netiku, bet pie grāmatas gan. Klāt piedevām paņēmu dažas bildītes savai kolekcijai.
Vienā citā netālā Čaka ielas antikvariāta durvīs zīmīte, ka sakarā ar ārkārtas situāciju tas uz nenoteiktu laiku slēgts.
Kas vēl? Inficēšanās risku dēļ jau kādu laiku nelietoju maršruta mikriņus. Vakardien izskanēja ziņa, ka šo risku dēļ to kustība pavisam pārtraukta.

04.04.2020.

plkst. 16.17
Padzīvojos ar meitām dažas stundas pa Grīziņkalnu. Meitenes neapmierinātas, ka nevarēja izmantot rotaļu laukumu. It kā risku nekādu nebūtu – pa retam tajā padzīvojās vien kāds atsevišķs bērns -, tomēr turos pie principa, ka noteiktie ierobežojumi ir jāievēro, citādi arī citi tiek mudināti tos pārkāpt.

05.04.2020.

plkst. 16.23
Baudām brīvdienas.
Vajadzētu pārlasīt iepriekšējos ierakstus, pārliecināties, vai nav kas izsvītrojams, un beidzot tas viss jānosūta autobiogrāfiju krājumam.
Un jā – uz šo brīdi atklāti 533 saslimušie. Pie šī skaita pieauguma jau tik liels pieradums, ka tas uztrauc krietni mazāk kā pie pirmajiem pāris simtiem gadījumu.

08.04.2020.

plkst. 00.49
Jādodas gulēt. Pēc piecām stundām jāceļas uz darbu. Pienāktos kaut ko uzrakstīt. Minēšu to, ka, dodoties no darba, bija skaists saulriets - sentimentāls noskaņojums, austiņās Boriss Grebenščikovs (Jā, kādā no iepriekšējiem ierakstiem piesauktie enerģiskie Oi! gabali apnikuši, nu prasās ko mierīgu un apcerīgu) un Purvciema dekorāciju ieskauta patukša Dzelzavas iela, kas ved tieši saulrietā.

09.04.2020.

plkst. 20.34
Uz šo brīdi ir ziņas par 589 saslimušajiem. Pirms kādas nedēļas, redzot atklāto inficēšanās gadījumu pieauguma dinamiku, šķita, ka ap šo laiku to skaits noteikti būs pārsniedzis tūkstoti un vīrusa ierobežošanai būs ieviesti jauni drošības pasākumi. Izskatās, ka bez tiem vismaz pagaidām varēs iztikt. Pie esošajiem piesardzības pasākumiem - roku dezinfekcijas, savstarpējas distances ievērošanas u.tml. - gan būs jāturas vēl labu laiku.
Ik reizi, kad ir vajadzība izmantot sabiedrisko transportu, pirms iekāpšanas nopētu, cik pasažieru tajā atrodas. Ja neuzskatu par pietiekami tukšu, saucu taksi. Uzstādījumu „Centrā dzīvojot, var mierīgi iztikt bez personīgā auto, tas tāpat 99 % laika vienkārši nostāvētu” nu uzskatu par pilnībā izgāzušos.
Šodien pienāca tīmeklī meitām pasūtītas rotaļlietas. Pieprasījums pēc dzīvesvietai tuvākā pakomāta pie „Bērnu pasaules” tagad esot tik liels, ka tajā pietiekot vietas vien ļoti nelielai daļai sūtījumu. Pārējo izsniegšanai līdzās pakomātam visu dienu stāvēja kurjera busiņš, pilns ar visdažādākā izmēra pakām un paciņām.

11.04.2020.

plkst. 12.13
Pa pavērto logu dzīvoklī ieplūda policijas mašīnas skaļruņu skandēta prasība ievērot savstarpējo distanci. Neiedziļinājos, vai tas bija aizrādījums kādiem konkrētiem pa Bruņinieku ielu tobrīd staigājošiem, vai arī kā profilaktisks atgādinājums visiem apkārtējiem.
Tieši pirms Lieldienu brīvdienām darbā beidzās izsniegtais dezinfekcijas līdzeklis. Vismaz tagad tie nopērkami bez maz uz katra stūra. Arī pats nu esmu iegādājies pāris aerosolus, vienu nēsāju vienmēr līdzi.

14.04.2020.

plkst. 17.43
Kopš ārkārtas situācijas sākuma esmu pārtraucis apmeklēt publiskās ēdināšanas iestādes. Šodien, skrienot pa darīšanām, to galīgi piemirsu un iespēros papusdienot nelielā proletāriešu ēdnīcā netālu no Zinātņu akadēmijas. Galdiņu skaits paretināts. Apmeklētāji tobrīd arī tikai daži. No inficēšanās risku viedokļa jutos stipri drošāk nekā nelielajos piemājas veikalos, par lielveikaliem pat nerunājot.

17.04.2020.

plkst. 16:28
Atkal jāpiespiež sevi kaut ko uzrakstīt.
Situācija sabiedrībā tad nu šāda. Apzināti 682 saslimušie. Pirmo reizi publicēti dati par lielāku skaitu izveseļojušos – 88 personas. Un ir 5 ar vīrusu saistīti nāves gadījumi, to vidū publiski zināma persona, kura saslimšana un nāve zināmā mērā krīt ārā no stereotipiem par lielākajām riska grupām.
Te nu tālāk biju nodomājis uzrakstīt kaut ko no šī laika sadzīves, bet nekas īsti nešķiet fiksēšanas vērts.

19.04.2020.

plkst. 9.34
Pirms pāris dienām no garamantas.lv veidotājiem pienāca pandēmijas dienasgrāmatu rakstītājiem adresēts e-pasts, kurā cita starpā tika aicināts pievienot jaunus ierakstus. Kādā brīdī būs jānosūta šīs pēdējās divās nedēļās tapušās nelielās piezīmes. Ja gadījumā pēkšņi negadīsies kādi nopietnāki pavērsieni, šis varētu būt pēdējais pandēmijas dienasgrāmatas ieraksts no manas puses. Vairs nav to visdažādākās domas veicinošo neziņas pilno gaidu: „Kas nu tagad būs? Cik slikti tas viss pie mums izvērtīsies?” Dažādie drošības pasākumi un sadzīvošana ar tiem ir kļuvuši par rutīnu un vairs nešķiet aprakstīšanas vērti. Un vismaz man personīgi pandēmija pavisam noteikti vairs neietilpst top5 jautājumu lokā, par kuriem lauzīt galvu.

21.04.2020.

plkst. 22.22
Daļēji brīva diena. Padzīvojos ar meitām pāris stundas pa Ziedoņdārzu.
Vakarā šokējoša ziņa par profesores Silvijas Radzobes aiziešanu mūžībā.

25.05.2020.

Plkst. 20.53
Kas tad jauns kopš mana pēdējā ieraksta?
Birojā lielākā daļa darbinieku joprojām strādā attālināti.
Arī es nu esmu pabaudījis šim laikam tik raksturīgo attālināto izglītošanos, vienus kursus klausoties mājās pie datora ekrāna.
Joprojām ir noteikti dažādi pulcēšanās ierobežojumi. Tie attiecas arī uz bērēm. Mēneša pirmajā pusē mūžībā aizgāja korporācijas filistrs, kuru ļoti cienīju. Skumji, ka esošie apstākļi neļāva pienācīgi atvadīties. Atceres vakars korporācijas biedriem noritēja šaurā pulciņā, pārējiem piedaloties caur tīmekli.
Ziņās aizvien tiek piesaukts iepriekšējā diennaktī veikto testu un atklāto inficēto skaits. Šoreiz tie esot divi. Priekš sevis gan šo pandēmiju vismaz Latvijas teritorijā jau kādas dienas esmu pasludinājis par beigušos. Kritiskāka situācija, kādai pirms pāris mēnešiem, skatoties uz situācijas attīstību, piemēram, Itālijā, biju centies sagatavoties, šeit par laimi tā arī nepienāca.
Arī pats vīruss ir palicis gandrīz vien plašsaziņas līdzekļu sižetos. Ir bijis tikai viena gadījums, kad kādam pazīstamam ar to nācies saskarties. Viens pakalpojuma sniedzējs bija uz laiku atlicis tikšanos. Kā vēlāk izrādījās, divi viņa ģimenes locekļi bija inficējušies, līdz ar to arī pašam kā kontaktpersonai bija divas nedēļas jāsēž pašizolācijā un jātaisa analīzes, lai pārliecinātos, ka ir vesels. Apjautājos par simptomiem. Nekas trakāks par parastu saaukstēšanos, tikai vienam klāt vēl nākusi garšas pazušana uz dažām dienām. Katrā gadījumā nekas šausmīgi traks.
Arī līdzšinējā statistika par saslimušo skaitu un to, cik maza daļa no tiem bijusi vidēji smagu un smagu gadījumu, liek pret šo vīrusu attiekties stipri brīvāk, daži teiktu, ka pat vieglprātīgāk. Vienīgais drošības pasākums, ko joprojām ievēroju, ir roku dezinfekcija un kaut nelielas distances ievērošana veikalos, lai arī vairs ne tik izteikti kā ārkārtējās situācijas sākumā. Iespēja publiskās vietās dezinficēt rokas būtu paturama arī pēc šitā kovida.
Vēl arī piebāztos sabiedriskajos transportos cenšos nekāpt, bet pat ne inficēšanās risku dēļ. Atrašanās pārpildītos transportos rada diskomfortu pati par sevi. Valsts noteikto prasību sabiedriskajā transportā lietot mutes un deguna aizsegu nepildu. Šādas prasības noteikšana pēc tam, kad pirmajos kritiskākajos mēnešos šādas prasības ne vien nebija, bet tika pat uzsvērts, ka cilvēkiem, bez sūdzībām par veselību maskas nav vajadzības lietot, nešķiet nopietna. Biedēšanu par inficētajiem bez simptomiem neņemu par pilnu. Nu nespēju nopietni uztvert slimību, ja tik ļoti tiek uzsvērta sūdzību un jebkādu seku neesamība.
Nu labi, kādas četras reizes šalli uz deguna trolebusā tomēr esmu uzmaucis – tajās reizēs, kad nācies nelielus gabalus pabraukt ar kādu no meitām. Kamēr vēl gana mazas un pašas par savu drošību līdz galam neatbild, lai aug paklausībā pildīt dažādas drošības prasības. Tas ir līdzīgi kā, esot kopā ar bērnu, audzinošos nolūkos nešķērsot ielu pie sarkanās gaismas arī tad, kad iela ir tukša un nav nekādas objektīvas vajadzības gaidīt atļaujošo signālu.
Tas, ka uztveru šo pandēmiju un vairākus drošības pasākumus gana kritiski, nenozīmē, ka esmu pievērsies sazvērestību teoriju sludinātājiem, kas covid – 19 sauc par fikciju. Liela daļa no tiem ir mūžīgie feisbuka „Viss slikti!” čīkstētāji. Dažs labs, kas pirms pāris mēnešiem burkšķēja par slikto valdību, kas nejēdz laicīgi ieviest stingrus ierobežojumus, nu burkšķ par slikto valdību, kas uzspiež pārāk stingrus ierobežojumus.

27.05.2020.

Plkst. 23.06
Šodien pirmo reizi, braucot sabiedriskā transportā bez bērniem, pārvilku šalli virs ģīmja. Nē, ne esošo noteikumu dēļ. Arī ne aiz bailēm par savu vai apkārtējo veselību. Tīri citu sirdsmieram. Radās iespaids, ka daudzi šajā reisā braucošie tādi sabijušies.
Sakarā ar ārkārtējo stāvokli un kultūras pasākumu ierobežošanu virkne kultūras darbinieku izpaužas internetā. Vienīgais, ko no tā visa esmu izmantojis, ir aktiera Kaspara Znotiņa veikto Andrieva Niedras „Tautas nodevēja atmiņu” lasījumu noklausīšanās. Īpaši jauki, ka šie lasījumi iekrita laikā, kad pirms dažām dienām apritēja gadadiena landesvēra paveiktajai 1919. gada 22. maijā Rīgas atbrīvošanai no lieliniekiem. Jā, es piederu pie Niedras cienītājiem. Mana Latvijas vēstures izpratne virknē jautājumu atšķiras no vispārpieņemtā uz tautiskā romantisma un marksisma samaisījuma balstītā naratīva.

04.06.2020.

Pirms dažām dienām tuvējā veikalā nopirku auduma sejas masku. Nēsāt neesmu plānojis. Lai stāv kabatā, ja nu gadās kāda kontrole. Savā noraidošajā attieksmē pret šo prasību tomēr neesmu tik principiāls, lai būtu gatavs maksāt sodu.

18.06.2020.

Plkst. 00.36
Pasaules uzmanību no kovida novērsusi mežoņu un visādu salašņu dumpošanās ASV un nu jau arī šur tur Eiropā. Vistīrākie boļševistisko ideju mantinieki. Nebeidz izbrīnīt šo sabiedrību politkorektais vājums un bezspēcība šo atkritumu priekšā.

12.07.2020.

Atvaļinājums. Ciemojamies sievas radiem vairākās Latvijas vietās.
Vienu brīdi TV ziņu vēstījumi par saslimušo skaitu radīja iespaidu, ka tūliņ būs jauns pandēmijas vilnis, bet pēc pāris dienām viss atkal nomierinājās.
Atcelti daudzi pilsētu svētki. Aizkrauklē to iztrūkumu šajā nedēļas nogalē bērniem kaut daļēji kompensēja atbraukušie karuseļi.

13.10.2020.

Plkst. 11.54
Savulaik rakstīju, ka pandēmiju priekš sevis esmu pasludinājis par beigušos. Tas izrādījies stipri priekšlaicīgi. Varētu pat domāt, ka tikai tagad viss pa īstam sākas. Saslimušo cilvēku, tajā skaitā pacientu ar smagu slimības gaitu skaits šobrīd ir krietni lielāks nekā pavasarī.
Jau dažas dienas ir spēkā prasība sabiedriskajā transportā obligāti lietot sejas masku. Atšķirībā no pavasara šoreiz šo prasību pildu. Situācija tomēr ir mainījusies uz slikto pusi. Sejas masku vilkt netieši mudina arī sazvērestību teoriju sludinātāji, kas kovidu pasniedz kā vispasaules sazvērestību. Tas stulbums, ko nācies novērot vairākās diskusijās, ir tik liels, ka automātiski izraisa pretreakciju. Ilgi gan nomeklējos tādu masku, ko gribētos vilkt. Arī pret iegādāto, kas pilnībā apmierina vizuāli, radās iebildumi sintētiskā auduma dēļ. Jebkurā gadījumā vēl kādas pāris nāksies nopirkt, lai var pietiekoši bieži mainīt, izmazgāt.
Brīdī, kad ģimeni apciemoja kāds rudens vīruss, telefonā pat instalēju aplikāciju „Apturi covid”, lai gadījumā, ja saslimtu ar to kovidu, citi saņemtu informāciju par kontaktēšanos.
Nākas prātot, kā situācijas iespējamais vēl lielākais saasinājums ietekmēs izglītības procesus valstī. Kopš mācību gada sākuma skolā ieviesti dažādi drošības pasākumi, kas gan, manuprāt, inficēšanās riskus samazina tikai nedaudz. Jau ir izskanējušas ziņas par infekcijas uzliesmojumiem dažās izglītības iestādēs. Vairākas universitātes fakultātes tikko pārgājušas uz attālinātām mācībām. Tas krietni atvieglo sievas maģistrantūras studiju procesu un jautājumu par meitu pieskatīšanu tajos vakaros, kad esmu darbā.

20.10.2020.

Dienā, kad veicu iepriekšējo ierakstu, valdība izsludināja jaunus drošības pasākumus.
Vakar vakarā uzzināju, ka kovids konstatēts vienam kolēģim un visai viņa ģimenei. Pēc tīri formāliem aprēķiniem neviens kā kontaktpersona netiekam uzrādīti.
Mums visiem, kas strādājam kopā, vadība noorganizēja siekalu testu. Pie dažiem, kam šī diena brīva, operatīvākai rezultātu iegūšanai pat tika aizsūtīta apsardzes mašīna uz mājām pēc paraugiem. Visiem rezultāts negatīvs. Pēc cik tur tām dienām būšot atkārtoti jāveic.
Tiem no pārējā biroja, kam darba specifika ļauj, noteikts attālināts darba režīms. Atkal parādījušies dezinfekcijas līdzekļi. Pie sasveicināšanās pazuduši rokasspiedieni. Mēs darba specifikas dēļ jau tā strādājam diezgan nošķirti no pārējā biroja, bet nu ierobežotas arī esošās kontaktēšanās iespējas - mūsu „bīstamā stāva” pīpētājiem uz kādu periodu noliegts apmeklēt kopīgo smēķētavu.

25.10.2020.

Tad nu īsumā tā:
Pirms pāris dienām ģimenes lokā nosvinējām tēvam apaļu jubileju.
Nokaitināja ziņa, ka ierobežos iespējas bez ārsta nosūtījuma veikt kovida testu.
Šorīt veicu atkārtoto siekalu testu. Negatīvs.
Rīt meitām atsāksies skola pēc brīvdienu nedēļas. Saņēmām ziņu, ka kovids atklāts vienai skolas audzēknei un skolotājai, līdz ar to viņas klasesbiedriem un vairākām skolotājām noteikts kontaktpersonu statuss un jāievēro karantīna. Skolā noteikti daži papildus drošības pasākumi.

28.10.2020.

Plkst. 11.21
Šodien LFK Autobiogrāfijas krājuma veidotāji sociālajos tīklos atgādināja par Pandēmijas dienasgrāmatas projektu. Man kā pavasarī savas piezīmes sūtījušam arī atnāca e-pasts ar aicinājumu dienasgrāmatu turpināt. Pandēmijas otrais vilnis kā reiz ir mudinājis šo to atkal pierakstīt. Pēdējā laikā tīmeklī ir parādījušās vairākas ar kovidu slimojošo publiskas dienasgrāmatas un tām pielīdzināmi ikdienu dokumentējoši ieraksti sociālajos tīklos. Ceru, ka savās piezīmēs iztikšu bez šādas pieredzes.
Šodien diezgan brīva diena, kas sākās ar trīs stundu ilgu riņķošanu pa pielijušiem Biķernieku meža brikšņiem. „Sēņoju” t.i. apvienoju izstaigāšanos, būšanu dabā un dažādu priekš sevis interesantu sēņu un gļotsēņu lūkošanu un ieziņošanu vietnā dabasdati.lv. Ilustrācijai miglains foto ar kādu no šokolādes ģlotsēnēm.
Šodien palasīju par Aknīstē pirms pāris dienām atklāto piemiņas akmeni 1941. gadā nošautajiem ebrejiem – gandrīz pusei tā laika miestiņa iedzīvotāju. Tā kā esmu lielāko daļu bērnības dzīvojis Aknīstē, šo pilsētiņas vēstures lappusi nedaudz zinu, un piemiņas vietas izveidi uztveru kā sena parāda atdošanu.

29.10.2020.

Plkst 21.30
No rīta nosūtīju LFK Autobiogrāfijas krājumam savas pēdējā pusgada laikā tapušās retās piezīmes. Tik atšķirīga situācija tajos dažos ierakstos – no „uzskatu pandēmiju par beigušos” līdz „šķiet, tikai tagad viss pa īstam sākas”. Secināju, ka kopš pavasara neesmu pieminējis atklāto inficēšanās gadījumu skaitu. Pagājušā diennaktī tie bija 251, kas esot 4,9% no testētajiem.

31.10.2020.

Skaista rudens diena.

02.11.2020.

Šorīt bija trešā un pagaidām pēdējā reize, kad mums darbā bija jāveic siekalu tests. Rezultāts, protams, negatīvs. Lai arī nav bijis nekādu pazīmju, kas radītu aizdomas par inficēšanos, pirmajā testēšanas reizē rezultāti tomēr tika gaidīti ar nedaudz bažīgu „A ja nu tomēr?” Domājot par tādu iespējamību, bažas bija ne tik daudz par veselību, bet vairāk par dažām darīšanām, ko līdz novembra sākumam bija jāpaveic un kuru dēļ iespējama izolācija šajā laikā galīgi nebūtu bijusi vēlama.
Vakarā izlasīju, ka projekta Riga Literata ietvaros izdots Salomona Frenceļa darba „Par patieso labietību un zinību cieņu” tulkojums. Noteikti būs jāiegādājas. Kopš pirms kāda laika uzdūros informācijai par Riga Literata, uzreiz bija skaidrs, ka šis projekts būs mans gada notikums Latvijas humanitārajās nozarēs.

03.11.2020.

No rīta tīmeklī apskatīju feisbuka lentē iekritušu fotogaleriju no kaut kad šajās dienās notikušas protesta akcijas pret noteikto prasību virknē situāciju obligāti nēsāt sejas masku. Bildēs manīju virkni senu laiku paziņu, ar kuriem pirms 7 – 9 gadiem pats esmu piedalījies visādos piketos un tamlīdzīgās izdarībās. Šobrīd tas viss man šķiet tik svešs. Cilvēki iestrēguši mūžīgā „Viss slikti”, „Mūs apspiež”, „Genocīds pret tautu” pasaules uztverē. Maskas un citi šī laika ierobežojumi tiem ir tikai kārtējais iegansts lamāt valdību, nezin kādus pasaules varenos un viņu sazvērnieciskos plānus. Manuprāt, diezgan primitīvs skatījums.
Vakarā noslēdzās kārtējā interneta izsole. Metu acis uz vienu starpkaru perioda fotogrāfiju ar lauku balli un grāmatu par Jāni Misiņu, bet pēc pāris veiktām likmēm piekāpos citiem gribētājiem.

05.11.2020.

Plkst. 04.27 naktī
Klausos Radio Naba raidījuma „Bitīt matos” pēdējo nedēļu ierakstus. Pirmo reizi izdzirdēju grupas „Židrūns” dziesmu „Pirmais zīdītājs” no nesen izdotā albuma „Kovārņu mazbērniem”. Dziesma atgādināja pandēmijas sākumu Ķīnā – vīrusa pārnesē uz cilvēku vainoto apēsto sikspārni, varasiestāžu skarbās metodes vīrusa izplatības ierobežošanai, tajā skaitā vienā tīmeklī izplatītā video redzamu kāda nama ārdurvju aizmetināšanu, kā arī ārstu Lī Veņlianu, kurš pirmais esot brīdinājis par pandēmiju un vēlāk pats no šī vīrusa komplikācijām mira.
Kovids tika piesaukts vēl vienā atskaņotā dziesmā – Korona Miglas „Karš pret cilvēci”, kurā līdzās groteskām apokaliptiskām ainām un batālijām tika pieminēts arī vīruss, jautājot: „Korona vīruss, sikspārņu vīruss vai pret to ir zāles kādas? Vai vakcinācija būs obligāta?”
Pēdējā laikā ir bijuši arī stipri banālāki piemēri kovida pieminējumam mūzikā. Kā jau tas dažādās spilgtās situācijās novērojams, publiskā telpā ir manīti dažādu populāru dziesmu „asprātīgi” pārveidojumi. Piemēram, nesen feisbukā dzirdēju Jura Karlsona dziesmas „Negaisa laikā” pārveidotu versiju „Covida laikā”.

06.11.2020.

Jaunākā meita ar klasi šovakar devās uz jau pasen ieplānotu izrādi Dailes teātrī. Divējādas sajūtas. No vienas puses ir jautājums, vai šis ir piemērots laiks šādu kultūras pasākumu apmeklēšanai, no otras puses tomēr negribas sevi galīgi ierobežot.
No pirmdienas tiks ieviests ārkārtējais stāvoklis.

07.11.2020.

Aizbraucu līdz Tukumam sakopt mātes vecāku un vairāku citu radinieku kapavietas.

17.11.2020.

Pēdējo dienu notikumi:
Darbā pāris kolēģu saķēruši kādus vīrusus un sēž mājās. Šajos apstākļos jautājumam par nedošanos uz darbu ar jebkādiem slimošanas simptomiem tiek pieiets stingri.
Pagājušā nedēļā mūžībā aizgāja viens no pāris palikušajiem manu vecvecāku paaudzes radiniekiem. Tā kā ir spēkā aizliegums bēres apmeklēt vairāk par 10 personām, ir liegta iespēja pienācīgi atvadīties. Pieminēšana plašākā pulkā un urnas guldīšana zemē atlikta uz kādu nezināmu labāku laiku.
Sievas darbavietā kovids konstatēts vienai skolotājai. Dažas klases nosūtītas karantīnā.

19.11.2020.

Sievai darbā kovids konstatēts vēl vienai skolotājai. Un vēl pāris klases karantīnā.

24.11.2010.

Aizvadītajā diennaktī konstatēto inficēšanās gadījumu skaits – 457 jau pierasts. Jau pierasts pie tādiem skaitļiem.
Valdība pieņēmusi jaunus ierobežojumus. Mani visvairāk interesē tie, kas skar skolas. Uz katru skolēnu būšot jānodrošina 3 m2 telpas. Meitu klasēs ir 28 un 19 skolēni, tātad, neskaitot skolotāju, tie būtu 84 un 57 m2. Un vēl jāņem vērā, ka skolā ir četras paralēlklases. Neizklausās reāli.

25.11.2020.

Gaidīju no meitu skolas solīto informāciju par to, kā tiks organizēts mācību process. Nesagaidīju. Gribas vai nu pilnīgu klātienes vai arī pilnīgu attālinātu mācīšanos, nevis kaut kādu daļēju klātieni / daļēju neklātieni, par kādu dzird no citām skolām. Ar attālinātām mācībām mums gan būtu problēmas, jo ir jau zināms, ka sievas skolā mācību procesā nekas nemainoties, un arī es sava darba dēļ diezgan bieži nevarētu būt ar meitām mājās.

26.11.2020.

Visu dienu tika gaidītas ziņas no skolas. Vairākkārt skolas vadība esot mainījusi iespējamo rīcības modeli līdz gala sapulcē nonākuši pie šajā situācijā, manuprāt, labākā iespējamā scenārija. Tā kā lielākās klases mācās attālināti, pirmās divas klases tikšot dalītas uz pusēm un mācīšoties blakus telpās. Savukārt trešās klases no sākumskolas ēkas tiks pārceltas uz „lielo skolu”, kur ieņems sporta, aktu zāles un tamlīdzīgas telpas.

29.11.2020.

Premjers: „Draugi, nav labi.” Jāgaida otrdienas valdības sēde. Izskatās, ka sagaidāmi vēl lielāki ierobežojumi.

30.11.2020.

Meitām pirmā skolas diena jaunajos apstākļos. Vecākajai mācības notiek „lielās skolas” aktu zālē. Jaunākajai, kurai nelielās klases telpas dēļ klasē ir tikai 19 skolēni, mācības šobrīd notiek sākumskolas ēkas piebūves kamerzālītē. Atcelts orķestris, koris. Sporta nodarbībās ir paredzētas aktivitātes ārā.
Noskatījos valsts augstāko amatpersonu preses konferenci. Izskanēja doma, ka skolās varētu atgriezties lielāko klašu bērni, bet jaunākās klases jau drīzumā varētu tikt nosūtītas garākās ziemas brīvdienās. Tā kā izlēmu padeldēt pa iepriekšējiem gadiem uzkrāto atvaļinājuma dienu skaitu, mums tas problēmas nesagādātu.

03.12.2020.

Otrdien līdz vēlam vakaram gaidīju valdības sēdes noslēgšanos un ziņas par jaunajiem drošības pasākumiem skolās. Meitu mācībās pagaidām tomēr nekas nemainās. Vienīgi pēc Ziemassvētku brīvdienām pat sākumskolas klašu skolēniem būšot jāvalkā sejas maskas. Lasu, ka vietnē manabalss.lv jau esot savākti kādi padsmit tūkstoši paraksti pret šo prasību.
Tika pieņemti arī vairāki ierobežojumi, kuri šķiet visai dīvaini. Piemēram tika noteiktas preču grupas, kuras brīvdienās drīkstēs un kuras nedrīkstēs tirgot. It kā priekšlikuma būtība esot pircēju drūzmas un veikalos pavadītā laika mazināšana, tomēr realitātē sanāks, ka tā vietā, lai, ejot pēc pārtikas, pie reizes paķertu arī kādu citu vajadzīgu preci, tās dēļ nu vajadzēs speciāli doties uz veikalu vēlreiz citā dienā.
Vēl tika pieņemta prasība ārpus savām mājām visās iekštelpās nēsāt sejas masku. Darbā šo prasību pat prātā nenāk pildīt, iztikšu ar distances ievērošanu.
Noteikti arī ciemošanās ierobežojumi. Arī šim aizliegumam netaisos pievērst uzmanību. Nekādi lielie viesos gājēji, ciemiņu uzņēmēji jau tāpat neesam, bet, ja tāda vajadzība radīsies, aizliegumu, protams, vērā neņemsim. Jau rīt pāris ģimenes locekļi, darīšanās braucot, pie mums pārnakšņos.

05.12.2020.

Aizgāju uz Bērnu pasaules rimčiku. Pat nelielajam kancelejas preču plauktiņam apkārt apvilkta lente, norādot, ka šīs preces netiek pārdotas. Tās pāris sekundes, ko, dodoties pēc citiem pirkumiem, būtu pavadījis paņemot, piemēram, pildspalvu, noteikti ir milzīgs apdraudējums, kas tagad ir novērsts. Ākstīšanās kaut kāda.

17.12.2020.

Otrdien tika gaidīta valdības sēdes noslēgšanās ar ziņām par jauniem ierobežojumiem. To izsludināšana tika atlikta uz šodienu. Tā kā intereses dēļ sekoju medību tematikas medijiem, pirmais ierobežojums, par kuru uzzināju, bija dzinējmedību aizliegums uz trim nedēļām, kurš mani kā ar medniecību tiešā veidā nesaistītu gan neskar. Toties šīs trīs nedēļas nāksies sadzīvot ar jauniem iepirkšanās un dažādu pakalpojumu pieejamības ierobežojumiem. Tuvākās desmit dienas būšot izšķirošas, lai, izvērtējot tendences saslimušo statistikā, valdība lemtu vai nelemtu par daudz drastiskākiem ierobežojumiem.

20.12.2020.

Tviteris situācijā, kurā cilvēki laicīgi iepērk vai it kā iepērk (piemēram, mītiskie griķu izpircēji pavasarī, par kuriem visi ir dzirdējuši, bet kurus neviens dzīvē nav redzējis) krājumus nedaudz ilgākam laikam: Stulbeņi, panikotāji!
Tviteris situācijā, kurā cilvēki pēdējā dienā pirms tirdzniecības ierobežojumu ieviešanas dodas uz veikaliem paspēt nopirkt ko sev vajadzīgu: Stulbeņi! Vai tiešām nevar bez tā visa iztikt?
Tviteris situācijā, kurā cilvēki sūdzas par šobrīd ierobežotu iespēju nopirkt kādu lietu: Stulbeņi! Kas liedza to visu nopirkt ātrāk?
***
Uzzinājām, ka sievas radinieks šobrīd ir slimnīcā smagā stāvoklī. It kā pat komā. Jā, esot kovids.

21.12.2020.

Nopirkām eglīti.
Pie precēm, kuras šobrīd atļauts tirgot vienīgi attālināti, ir arī grāmatas. Par laimi šajā attālinātā tirdzniecībā ietilpst ne tikai preču piegāde ar kurjeriem, pakomātiem un, Dies nedod, uz aizvēsturisko pastu, bet arī iespēja pašam aizdoties uz veikalu pēc internetā iepriekš pasūtītām precēm. Šodien pirmo reizi izmantoju šo jauno kārtību, Neputnā iegādājoties sen gribēto Pētera Bankovska „Palimpsestu”.

24.12.2020.

Ziemassvētki. Laikam jau jāpiemin, ka svētkus pavadām klusi pa mājām ģimenes ietvaros. To šobrīd ir ļoti aktuāli uzsvērt, vismaz spriežot pēc tvitera, kuru ir pārpludinājuši ieraksti par tēmu „Svinam svētkus vieni paši savā mājsaimniecībā”. Var jau būt, ka kādi to raksta, pārdzīvojot, ka nevar svinēt plašākā radu lokā, bet ļoti bieži šajos ierakstos skaidri manāma vēlme paust: „Redz, kādi mēs labi un pareizi, bet tie tur citi gan ir stulbeņi un apkārtējo apdraudētāji.” Tie, kas sadomājuši paciemoties pie kāda tuvinieka, tiek lamāti arī tiešā tekstā. Kritizēta tiek ne tikai plašāku viesību rīkošana, bet pat atsevišķi dzīvojošu ģimenes senioru apmeklēšana.
***
Iepriekš pieminētais sievas radinieks devies mūžībā. Jā, kovids bijis gan pašam, gan sievai, bet, cik var saprast, galvenā loma pie šī iznākuma bijusi citām veselības problēmām.

30.12.2020.

Pēdējā darbadiena šajā gadā. Aizdevos līdz tuvējam antikvariātam pēc pasūtītās grāmatas, kā arī līdz pakomātam pēc beidzot pasūtītās „Par patieso labietību un zinību cieņu”, kura iznākšana kaut kur pasenākos ierakstos bija pieminēta.
Par grāmatām runājot, pieminēšu, ka pašreizējos apstākļos ļoti gribas lamāties uz universitāšu izdevniecībām, kurām nav normālas e-tirdzniecības platformas.
...
No šodienas uz vairākām dienām naktīs ieviesta komandantstunda.

05.01.2021.

Visa šī nelāgā atmosfēra ar kovidu, kā arī pandēmijas ierobežošanas centieniem saistītās neērtības kopā ar pelēkumu dabā un it sevišķi ar tumšajiem rītiem un vakariem rada zināmu apnikumu.
Man galīgi nepatīk ziemas, bet pašlaik nebūtu iebildumu, ja uzrastos un kādas pāris nedēļas noturētos neliela sniega kārta. Pastaiga pa baltu mežu šobrīd būtu tieši laikā. Derētu arī pretējais variants – pavasara priekšlaicīga atnākšana ar pumpuriem, vizbuļiem, pavasara smaržu. Un sauli no rītiem varētu debesīs uzcelt par kādu stundu agrāk, kā arī vakaros ilgāk pieturēt. Šis ir vissāpīgākais punkts šo platuma grādu gadalaiku mijā. Tumsas dēļ šis rudens beigu un ziemas periods pat pie vislabvēlīgākajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem vienmēr paliks nevis īsti dzīvojams, bet pārciešams laiks.

06.01.2021.

Iepriekšējā diennaktī vēl 1229 inficētie.

07.01.2021.

Izskatās, ka esmu piesaucis sniegu. Galvas izvēdināšanai izstaigāju nelielu rīta aplīti pa Biķernieku mežu. Sniegs to padarījis krietni gaišāku. Pietiekami gaišs šādā rīta stundā tas gan bija tikai, lai saskatītu takas, bet priekš lūkošanās dabā šajā rīta stundā vēl pārlieku tumšs.
...
Meitām tikšot pagarināts ziemas brīvlaiks. Man gan labāk būtu patikusi mācību atsākšana attālinātā režīmā. Šī brīža garlaikotā, neproduktīvā laika nobumbulēšana pusieslodzījumā pa mājām pamatīgi apnikusi. Par laimi audzinātājas jau paziņojušas, ka arī šajā pagarinātajā brīvlaikā sūtīs kādus neobligātus treniņuzdevumus.

08.01.2021.

Nez kādēļ šķiet, ka rīts krietni gaišāks nekā vakar. To izbaudīju pāris stundas pabrienot pa sniegoto mežu un lūkojot kaut ko no ķērpju, sūnu, sēņu pasaules. It kā nekas īpašs – virkne staraino flēbiju, kādas cirtainās kroklapītes, purpura sīkpiepes u.t.t., bet tāpat tas viss acis papriecē un galvu atpūtina.

12.01.2021.

Brīvāka diena. Un ļoti sniegota. Aizdevos ar meitām uz zoodārzu. Redzamo dzīvnieku skaits gan bija diezgan mazs ziemas, kā arī pandēmijas ierobežojumu dēļ nepieejamo iekštelpu ekspozīciju dēļ, bet šoreiz uzsvars bija ne tik daudz uz zvēriem, bet vairāk uz klusu ziemas pastaigu kaut kur prom no sen apnikušā netālā Ziedoņdārza. Pēc tam meitenes dabūja pamatīgi izkustēties Mežaparka mežā un bērnu pilsētiņā. Būs tīmeklī jāpasūta kādas no kalna šļūcamās pariktes, ieviesto ierobežojumu dēļ veikalos tādas šobrīd brīvi nevar nopirkt.

22.01.2021.

Sen neesmu neko piefiksējis. Jau kādu laiku īpaši nesekoju ne saslimušo statistikai, ne jauniem valdības lēmumiem pandēmijas ierobežošanai. Šķiet, ka nekādas lielas pārmaiņas pēdējās nedēļas laikā nav bijušas. Pat no lielās iedzīvotāju vakcinēšanas nekas vērā ņemams nav iznācis.
Rutīna.
Pat kolēģa saslimšana ar kovidu vairs neizraisa tādu rezonanci kā pirms vairākiem mēnešiem. Šoreiz gan par šo diagnozi uzzināju vien tad, kad kolēģis pēc slimošanas jau bija atgriezies darbā. Tā kā simptomi parādījušies pēc brīvdienām, jādomā, ka darbā vēl bijis vesels.
Lielāku uzmanību par kovidu šobrīd izpelnījusies sabiedrībā vērojamā liberastijas pandēmija un dažādu kreiso ideju baciļi.
Ja kroņvīrusa kontekstā pēkšņi negadīsies kādi ļoti spilgti pavērsieni, vienīgais, kas varētu mudināt vēl kaut ko piefiksēt, ir meitu mācību process, kurš no nākamās nedēļas beidzot atsāksies. Gan jau paies vairākas dienas, kamēr pēc milzīgi garā brīvlaika tam kārtīgi adoptēsimies. Lai varētu vairāk palīdzēt, pieteicos uz vienu atvaļinājuma nedēļu.
Šķiet, ka priekš visu ģimenes locekļu dažādu tiešsaistes padarīšanu nodrošināšanas būs jāiegādājas vēl kāda tehnika. Šobrīd šādām vajadzībām sieva ar meitām dala vienu portatīvo datoru, bet domāju, ka ar to var nepietikt. Kā minimums būs jānopērk kamera un mikrofons arī stacionārajam datoram un varbūt katram gadījumam vēl kāda planšete. Bet par to domāšu brīvdienās.

24.01.2021.

Svētdiena. Jau kaut kad iepriekš biju rakstījis, ka man piemīt netikums daudzas lietas atstāt uz pēdējo brīdi. Tikai šodien pēcpusdienā sāku pētīt meitu nākamās nedēļas mācību plānus. Pavasarī attālināto mācību laikā tiešsaistes stundas bija diezgan reti, bet turpmāk tādas būs paredzētas katru dienu, un abām meitām šad tad arī pārklāsies. Tā kā par vēlu pasūtīt vajadzīgo tehniku, aizskrēju nopirkt meitām jaunus telefonus (jaunākai pirmais), kurus atšķirībā no planšetēm un citas tehnikas šobrīd ir atļauts tirgot klātienē. Vismaz tuvākās dienas, ja citādi nevarēs, Microsoft Teams platformā paredzētās tiešsaistes stundas varēs skatīties telefonā. Skatīsimies tālāk, vai ar to pietiks.

30.01.2021.

Aizritējusi pirmā pēcbrīvdienu mācību nedēļa. Uzskatu, ka bērniem gūtais labums no šāda mācīšanās procesa sasniedz maksimums kādus 50% no tā, kas tiktu iegūts normālā mācību režīmā.
Šodien ļoti sniegota diena. Pašam jau labāk būtu patikusi ziemas beigšanās, tomēr meitu dēļ priecājos. Par maz vēl dabūjušas pabraukāties.
Apslimusi kolēģe informēja par konstatētu kovidu. Tā kā mani kontakti ar viņu bijuši samērā īsi un reti, par inficēšanās riskiem neuztraucos. Starp maniem tiešajiem 18 kolēģiem tas ir trešais gadījums pa visu pandēmijas laiku un otrais pēdējo pāris mēnešu laikā. Piebildīšu gan, ka tas ir trešais zināmais gadījums. Ik pa laikam jau kāds ir pazudis uz slimības lapas, bet pieņemsim, ka šo diagnozi neviens neslēptu.
Tā kā jāpārņem daļa kolēģes pienākumu, nākamnedēļ plānotais atvaļinājums izpaliek.
Šodien izdzēsu no telefona aplikāciju „Apturi covid!” Neredzu tai jēgu. Tās formālais rāmis „kontakts <2 metri 15 minūtes” manā gadījumā un šajos apstākļos, kad daudz kas aizliegts, reāli varētu attiekties vienīgi uz ģimeni un braucieniem pilsētas sabiedriskajā transportā un varbūt kādreiz arī taksī. Nekur citur saskarsme citiem cilvēkiem neiekļaujas minētajā rāmī. Arī darbā pat dzīvošanās ar vairākiem kolēģiem vienā telpā visas dienas garumā šajā formālajā „<2 metri 15 minūtes” neierakstās, un kāda saslimšanas gadījumā aplikācija neko neuzrādītu pat tad, ja visiem tā būtu lejuplādēta (nedomāju, ka ir kaut vienam). Bet darbā aplikācijas starpniecība nav arī vajadzīga, par kāda saslimšanu tiek uzzināts pa tiešo. Turpretī riskēt ar tikšanu pie visiem kontaktpersonām noteiktiem ierobežojumiem tikai tādēļ, ka būtu padsmit minūtes netālu no kāda sēdējis trolejbusā, netaisos.

31.01.2021.

Izrādās, ka kovids konstatēts vēl vienam kolēģim, kurš bija aizgājis izolācijā kā saslimuša tuvinieka kontaktpersona. Tātad jau kopumā ceturtais no mums deviņpadsmit un otrais šomēnes. Izskatās gan, ka šie gadījumi nav savstarpēji saistīti. Bet jebkurā gadījumā skatīsimies, kā vadība rīkosies.

01.02.2021.

Atceros, kāda rezonanse bija darbā, kad ar kovidu saslima pirmais mūsu kolēģis. Nu, kad ir bijuši jau 4 gadījumi mūsu bariņā, kā arī daži gadījumi citās struktūrvienībās, nekādu rezonansi neizjūt. Lielākā daļa no biroja jau tāpat ir pārgājuši attālinātajā darba režīmā, bet mēs savā bariņā iztiekam ar „Sekojiet līdzi savai pašsajūtai. Ja parādās kādas sūdzības, uz darbu nenāciet un dodieties veikt analīzes.”

05.02.2021.

Nedēļas sākumā Izglītības ministrija paziņoja, ka no nākamās nedēļas atsāksies klātienes mācības pirmajām divām klasēm. Jau sākām prātot, kā nu visu saplānot, bet šodien valdība lēma, ka nekādas klātienes mācības tomēr vēl nebūs. Nemaz nepārsteidz, visādi pretrunīgi paziņojumi no šīs ministrijas bijuši ik pa laikam.
Toties ar saukli, ka ierobežojumiem jākļūst saprotamākiem, pamazām tikšot likvidēti muļķīgie atļauto preču saraksti. Krietni muļķīgākā komandantstunda nedēļas nogalēs gan vēl kādu laiku paliks. Protams, ka šī divu nedēļas nakšu komandantstunda ir neskaitāmas reizes maigāks ierobežojums par pagājušā pavasarī Itālijā noteiktajiem aizliegumiem, kuri toreiz radīja bažas par to, situācija varētu izvērsties Latvijā, tomēr tas nemazina šīs komandantstundas jeb mājsēdes absurdumu. Ir nožēlojami skatīties sižetus, kā policijai nākas piesieties cilvēkiem, kuri noteiktās stundās vienkārši atrodas uz ielas un nekādā veidā neapdraud ne sevi, ne citus.
...
Padzīvojos ar meitām pa Grīziņkalnu.

08.02.2021.

No šodienas daļā veikalu atcelti idiotiskais atļauto preču saraksts, tā vietā ieviešot stingrāku veikalos pieļaujamā cilvēku skaita regulējumu. Valdībai beidzot pielēcis, ka inficēšanās riski ir atkarīgi no kontaktiem starp cilvēkiem, nevis no tā, kādu preci cilvēks liek iepirkumu groziņā. Kas zina, varbūt aizdomāsies arī par to, ka inficēšanās riski nav atkarīgi arī no pulksteņa un tā, cikos cilvēks atrodas uz ielas.

10.02.2021.

Atsākusies grāmatnīcu normāla darbība. Pēc darba iebraucot „Rimi Stirnu” centrā pēc pārtikas un pamanot, ka vaļā turienes J.Rozes grāmatnīca, uzreiz devos iegādāties pāris grāmatas meitām.

11.02.2021.

Šodien paredzēts valsts augstāko amatpersonu spricēšanas publiskais šovs.

12.02.2021.

Tā kā ir ieviesti stingri noteikumi par veikalos pieļaujamo cilvēku skaitu, kurš tiek kontrolēts ar pieejamo iepirkumu groziņu un ratiņu skaitu, šur tur pie veikaliem veidojoties lielas rindas. Pašam personīgi ar tām nav sanācis saskarties. Vien šodien, ejot pa Avotu ielu, pirmo reizi manīju nelielu rindu pie „Mego” uz Matīsa ielas stūra.
Radās vajadzība nomainīt vannasistabas izlietnes krānu un pievadus. Šāda sortimenta veikalos joprojām spēkā tirdzniecības ierobežojumi. Pasūtīju vajadzīgo tīmeklī un tad devos tam pakaļ uz Grīziņkalna „Būvniecības ABC”. Arī šajā situācijā bija jāpaņem obligātais groziņš, lai to tukšu noliktu piecus metrus tālāk pie pasūtīto preču izsniegšanas kases. Šajās dienās ir dzirdēti arī daudz amizantāki gadījumi, piemēram, par vajadzību ņemt groziņu, lai ieietu tirdzniecības centrā līdz bankomātam vai pat tikai līdz wc.
Valdība izlēmusi ģimenēm piešķirt 500 eiro lielu vienreizēju pabalstu par katru bērnu. Man kā labējam indivīdam parasti ir skepse pret visādiem no valsts gaidītiem pabalstiem un tamlīdzīgām kreisām izpausmēm, tomēr šajā gadījumā šie papildus 1000 eiro ģimenes budžetā ir pārāk kārdinoši, lai principiāli burkšķētu pretī.
Bildē ar senu pasākumu afišām nolīmēts afišu stends Avotu ielā. Nekas jauns jau nenotiek.

14.02.2021.

Valentīndiena. Parasti nekā īpaši nesvinam, bet pašreizējos apstākļos kaut kādas nebūt dažādības radīšanai prasījās kādas svētku sajūtas. Gan ziedus un citus loriņus, gan tematisku Valentīndienas kūku pasūtīju tīmeklī, un tos atgādāja kurjeri. Vien veikalā pēc šampanieša biju ieskrējis pats. Dažādi kurjeru pakalpojumi nenoliedzami ir kļuvuši par vienu no šī pandēmijas laika simboliem.
...
Ja jau šī ir pandēmijas dienasgrāmata, jāpiemin, ka vēl vienai sievas radiniecei konstatēts kovids, šajā gadījumā diezgan vieglā formā. Atminos laikus, kad skeptiķi vaicāja, vai kāds pazīst kaut vienu saslimušo. Domāju, ka šobrīd katram būs personīgi zināmi vismaz kādi desmit cilvēki, kas slimojuši.

19.02.2021.

Kārtējam zināmam cilvēkam kovids. Šoreiz sievas draudzenei. Vieglā formā.
...
Ļoti vienveidīgas dienas. Rutīna. Apnikums. Un milzīgs slinkums.
Par ieradumu jau kļuvušas tālāk minētas situācijas. Slinkums čāpot līdz trolejbusa pieturai, tādēļ labāk saucu Bolt taksi. Slinkums iziet līdz veikalam, tādēļ vajadzīgos produktu piegādi pasūtu Wolt kurjeram. Līdzīgi ir ar ēst gatavošanu. Pirmspandēmijas laikā ļoti reti pasūtījām ēdienu uz mājām - ne biežāk kā paris reizes gadā. Pēdējos mēnešos to sanācis darīt ļoti bieži, sāk jau apnikt. Vienalga no cik dažādām ēstuvēm ēdiens netiktu pasūtīts, šādi piedāvātajā ēdienā tomēr ir kaut kāda garšas vienveidība. Prasās vairāk svaiguma, vairāk pavasara garšas.

20.02.2021.

Šodien zoodārzā un Mežaparka bērnu pilsētiņā diezgan daudz cilvēku. Vienas no retajām vietām, kur pilsētā pavadīt laiku ar bērniem.

21.02.2021.

Vēl vienai sievas radu ģimenei kovids. Nekad visā pandēmijas laikā pazīstamu cilvēku lokā nav bijušas tik daudz saslimšanas kā pāris pēdējo mēnešu laikā.

22.02.2021.

No pēdējiem saslimušajiem kolēģiem viens vēl dažas dienas „uz lapas”, otra jau kādu laiku kā atgriezusies.
Bet nu vienam kolēģim jādodas izolācijā kā sava saslimušā tuvinieka kontaktpersonai.

27.02.2021.

Nakts. Pamodos no telefona ievibrēšanās (Dažiem cilvēkiem ir netikums sūtīt kādas ziņas naktī) un nevaru vairs aizmigt. Domas caur visādiem nesaistītiem līkločiem aizklejoja pie tā, ka beidzot būtu jānopērk Ivara Šteinberga pagājušā gadā izdotais dzejas krājums. Paņēmu telefonu, iegāju Neputna vietnē, un tas beidzās ar to, ka līdz ar „Stropu” pasūtīju vēl 14 citus dzejas krājumus. Tad iedzēru mazdrusciņ degvīna, mēģināšu atkal iemigt.

28.02.2021.

Dabā jūt pavasari. Mežā uz kritalām zaļo sūnu ceri un ķērpji. Bildē vismaz trīs sūnu sugas (visvairāk krāšņais dzegužlins) un kāda no kladonijām.

02.03.2021.

Rīts. Drīz jāceļ meitas uz mājmācībām. Vecākajai šāds mācību process jau pamatīgi pieriebies. Pievienoju bildi ar vienu no šo pandēmijas periodu raksturojošām lietām – mācību nedēļas plāniem.
Šodien aprit gads kopš tika paziņots par pirmo Latvijā konstatēto kovida gadījumu. Mēnešiem ilgst un jūtami nekrīt vīrusa izplatības otrais vilnis, bet jau aizvien biežāk dzird runas par ar jauniem vīrusa paveidiem saistītu trešā viļņa tuvošanos.
...
Vakars. Dodoties gaitās pa pilsētu, acīs iekrita frizētavās manāmā dzīvība. Kopš vakardienas atcelts aizliegums tām strādāt. Ņemot vērā daudzu piesaukto pandēmijas trešā viļņa tuvošanos, nedomāju, ka šāda aizliegumu mīkstināšana ilgi turpināsies.
Šovakar pirmo reizi pie pārtikas veikala pastāvēju nosacītā rindā, tiesa ne ilgākā par minūti. Tas ir maksimālais laiks, ko esmu gatavs pavadīt šādā situācijā.

03.03.2021.

Kādā no neseniem ierakstiem piesauktais kolēģis, kurš aizgāja izolācijā kā saslimuša tuvinieka kontaktpersona, nu arī pats saslimis.
Statistika mums šobrīd sanāk šāda. No mums četriem vienu amatu ieņemošajiem līdz šim ar kovidu slimojuši divi jeb 50%. No mums visiem 19 (ar vadītāju 20) savas struktūrvienības darbiniekiem līdz šim slimojuši 5 jeb katrs ceturtais. Ja skaita vien dažu pēdējo mēnešu gadījumus, tad tie ir četri jeb katrs piektais. Ja pieņemam, ka šie gadījumi tiešām nav savstarpēji saistīti un visi inficējušies no saviem tuviniekiem, jāsecina, ka iespēja saķert kovidu sabiedrībā šobrīd ir diezgan liela.
Citās struktūrvienībās pēc kādas darba tikšanās šobrīd esot arī vairāki savstarpēji saistīti saslimšanas gadījumi.
Jāpiemin arī kādas ar kovidu nesaistītas lietas. Priecē, ka pēdējā laikā parādījušās dažas konservatīvā pasaules uzskata paušanas platformas – podkāsts „Pārbaudes laiks”, interneta žurnāls telos.lv, jaunais pāds „Kodaka”. Tas viss gan balstās vienīgi uz dažu cilvēku pašiniciatīvu.

07.03.2021.

Naktī uzsnidzis sniegs. Par to gribas pamatīgi lamāties.

09.03.2021.

Diezgan besīga diena.

12.03.2021.

Šodien aprit gads kopš pandēmijas dēļ Latvijā pirmo reizi tika izsludināts ārkārtējais stāvoklis.

14.03.2021.

Šodien ziņas par tikai 297 jauniem inficēšanās gadījumiem.

15.03.2021.

Parakstījos platformā manabalss.lv par Vakcināciju biroja likvidēšanu. Uz šo brīdi ir savākti 17 856 paraksti. Parasti esmu diezgan skeptisks pret visādiem pūļa aicinājumiem atlaist vienu vai otru amatpersonu vai institūciju, bet šoreiz valsts institūcijas ar savu bezdarbību, vairākiem muļķīgiem lēmumiem un komunikācijas stilu mani tiešām ir nokaitinājušas.

16.03.2021.

Šovakar noslēdzās viena antikvariāta interneta izsole. Tiku pie jaunas sievietes 50. gadu beigās rakstītu dzejoļu kladēm. Cik varēju atrast tīmeklī, viņai bijušas vien pāris publikācijas periodikā kā jaunai studentei. Dzeja saturiski īpaši neuzrunā, bet mani piesaistīja tīri kā personisku pierakstu piemērs.
Aktīvi piedalījos arī cīņā par pagājušā gadsimta pirmajā pusē tapušiem buramvārdu rokrakstiem un man iepriekš nezināmas buramvārdu grāmatiņas „Senlaiku apvārdošanas un citi etnogrāfiski materiāli”. Bija vēlme buramvārdu burtnīcas nopirkt uz uzdāvināt Folkloras krātuvei, bet finālā piekāpos konkurentu priekšā.

17.03.2021.

No rīta, dodoties darīšanās, gribēju ieskriet vienā nelielā apģērbu veikalā pēc pāris jaunām auduma maskām. No visām maskām, kas man bijušas, tieši tur iegādātā kādas vietējās šuvējas šūtā maska no briļļu nesvīšanas viedokļa bija izrādījusies visērtākā. Vien pie paša veikala atcerējos, ka šobrīd šādu veikalu klātienes darbība taču ir aizliegta.

18.03.2021.

Bildē Ziemassvētku vecīša sveiciens no Čaka ielas veikala „Lāčuks” putekļainā skatloga. Tā kā veikals pastāvošo ierobežojumu dēļ nestrādā, ar skatlogu dekorāciju nomaiņu neviens nesteidzas.

27.03.2021.

Tikai nedaudz pāri astoņiem pēcpusdienā, bet ārā tumšs kā nakts vidū. Par laimi klāt pulksteņa grozīšanas laiks, no rītvakara būs gaišāks.

05.04.2021.

Otrās Lieldienas. Nekāda lielā svinēšana gan nesanāca, ņēmos ar darba lietām. Vienīgi piektdien ar ģimeni pabaudījām pavasari - pastaigājāmies pa Lielajiem kapiem (līdz šim vienīgie šogad redzētie zilie vizbuļi un sniegpulkstenītes), pēc tam padzīvojāmies pa Mežaparku – pabraukājām ar velokartu, pabridām pa mežu, padzīvojām pa cilvēku pilno bērnu pilsētiņu. Par pandēmiju visas dienas garumā atgādināja vien tie daži brīži, kad bija jāuzvelk maska.
Var teikt, ka šobrīd vīruss no manas apziņas ir gandrīz pilnībā pazudis. Pirms kāda laika piesauktais pandēmijas 3. vilnis tā arī nav pienācis. Ziņas par saslimušo statistiku valstī jau kādu laiku esmu palaidis garām pat nepamanītas. Arī pazīstamu cilvēku lokā kādu laiku nav bijuši jauni saslimšanas gadījumi. Jāpiemin gan, ka dažiem zināmiem izslimojušiem cilvēkiem vēl ir palikušas kādas sūdzības par pašsajūtu un sekām uz veselību.
Pandēmijas jēdziens man šobrīd asociējas ne tik daudz ar slimību, bet vairāk ar valstī noteikto ierobežojumu nestajām neērtībām, kā arī ar iedzīvotāju vakcinēšanas organizēšanu, kas izvērtusies par pilnīgu absurda komēdiju.
Šonedēļ vairāki ierobežojumi tiks mīkstināti. Beidzot tiks atļauta lielas daļas veikalu darbība. Nevaru sagaidīt to dienu, kad beidzot varēs pasēdēt kādā krodziņā.

16.04.2021.

Nu tad beidzot vērs vaļā vismaz dažus visiem gribētājiem pieejamus vakcinēšanas punktus bez visādiem muļķīgiem manavakcina.lv vienotiem sarakstiem, gaidīšanu uz dažādām prioritārām grupām u.tml. Varētu uz kādu no šiem brīvpieejas punktiem aiziet, bet, jādomā, ka būs daudz gribētāju. Netaisos lielās rindās stāvēt. Nogaidīšu.
Bildē garām skrienot nobildēts vakcinācijas punkts Centrāltirgū bez kādām dzīvības pazīmēm.

17.04.2021.

Lai arī jau kādu laiku ir atļauta lielākās daļas veikalu klātienes darbība, nekur līdz šim nebiju iegriezies, neskatoties pat uz to, ka ir sakrājušās dažādas vajadzības. Man jau tā ne pārāk patīk iepirkties, bet nu ierobežojumu dēļ no veikaliem esmu pavisam atradinājies. Vien šodien ieskrēju elektronikas preču veikalā pēc jaunas datora peles. Bija pat nedaudz dīvaina sajūta, ka var tā vienkārši ieiet un nopirkt sev vajadzīgo bez visādām iepriekšpasūtīšanām un tamlīdzīgām neērtībām.

18.04.2021.

Kārtējā diena ar meitām pa Mežaparku. Tracina joprojām spēkā esošais aizliegums pasēdēt pat āra kafejnīcās.
Runājot par situāciju valstī, kārtējo reizi redzams, ka vakcinēšanas organizatori absolūti neko nespēj nesačakarēt. Dzīvajai rindai uz vakcīnu atvēlēti vien daži punkti visā valstī ar nepietiekamu personālu un vakcīnu skaitu. Rindas virzoties uz priekšu ārkārtīgi lēni (dzirdēts pat par sešas stundas ilgu stāvēšanu pirmajā dienā), bet nākamajā dienā no viena punkta tika pat ziņots par rindas slēgšanu jau uzreiz pēc darba laika sākuma, jo, lūk, vakcīnas pietiekot vien tiem, kas uz to brīdi ir paspējuši iestāties.
Tā vien šķiet, ka iedzīvotāju vakcinēšanas process speciāli tiek palēnināts un vilkts garumā, lai izvairītos no situācijas, kurā atbildīgo personu sagādāto vakcīnu nepietiekamā skaita dēļ vakcinēšana valstī uz kādu laiku vispār apstātos.
Murgs kaut kāds. Neesmu mazohists, lai šajā rindstāvē iesaistītos, bet vismaz tviteri pārpludinājuši priecīgi ieraksti no sērijas „Nu arī es esmu sačipots”, kā arī jau izjusto vakcīnu blakņu apraksti.

22.04.2021.

Plkst. 22.44.
Tikko pārkāpu savu iepriekš pausto nostāju un pierakstījos manavakcina.lv vienotajā sarakstā. Nē, tas nenozīmē, ka esmu sācis uzticēties esošajam vakcinēšanas procesam, tieši pretēji – tas nozīmē, ka esmu pilnībā zaudējis tam ticību. Šobrīd neredzu ne mazākās pazīmes, ka kaut kad paredzamā nākotnē varētu sākties normāla iedzīvotāju vakcinēšana. Manā izpratnē tas nozīmētu vismaz kādus simts brīvas pieejas vakcinēšanas punktus Rīgā ar gana lielu darbinieku skaitu, uz kuriem aizskriet pēc savas vakcīnas būtu tikpat vienkārši kā aiziet pēc piena pakas uz veikalu. Tā vietā ir šausmīgi lēns un šausmīgi samocīts process, kurš man kā prioritārās grupās neietilpstošam nerada īpaši lielas cerības. Tik ļoti šis viss, kā arī valstī esošie ierobežojumi ir pieriebušies, ka jāķeras pie vienīgā izmestā salmiņa – reģistrēšanās manavakcina.lv. Neredzu gan, kā tas varētu paātrināt tikšanu pie vakcīnas, bet neko citu no savas puses izdarīt nevaru.

23.04.2021.

Sieva pirms pāris dienām kā prioritārajā pedagogu grupā ietilpstoša piereģistrējās manavakcina.lv un vakar saņēma īsziņu par iespēju pierakstīties uz vēlamo laiku. Šorīt piezvanīja un jau pēcpusdienā dosies pēc savas pirmās šprices.

30.04.2021.

Saeima pretēji valdības nostājai pieņēmusi lēmumu no nākamās nedēļas atvieglot kafejnīcu āra terašu darbību. Beidzot!
No nākamās nedēļas tiks sākta visu vakcinēties gribētāju potēšana. Pēc līdzšinējā samocītā procesa šis ir gandrīz vai neticami.
Šodien darba e-pastā pienākusi arī ziņa, ka, ja būs pietiekami daudz gribētāju, tikšot organizēta darbinieku vakcinēšana mūsu birojā. Protams, uzreiz pieteicos.
Varētu teikt, ka parādījusies gaisma tuneļa galā.

04.05.2021.

Kārtējā diena ar ģimeni Mežaparkā. Bildē informatīvs plakāts, bildēts neilgu laiku pēc dzīvošanās pa bērnu rotaļu laukumu, ko plakātā aicināts nedarīt. (Jāpasmaida par savu nopietno attieksmi pret aizliegumu lietot bērnu rotaļu laukumus pie mazā saslimušo skaita pandēmijas pirmajā posmā )
Šodien bija pirmā reize pēc ilgāka laika, kad varējām civilizēti papusdienot, sēdot āra kafejnīcā pie galdiņa. Līdz oficiāliem atvieglojumiem kafejnīcu jomā gan vēl pāris dienas jāgaida.

06.05.2021.

Vakcinēšana darba vietā tomēr netiks organizēta. Pārāk maz gribētāju pieteikušies.
Dienas gaitā vairākkārt lūkojos manavakcina.lv, vai neparādīsies brīvas pieraksta vietas kādā man ērti pieejamā vakcinēšanas punktā. Vienreiz mēģināju arī zvanīt uz norādīto tālruņa numuru, bet tiku informēts, ka savienojums ar zvanu centra operatoru būs jāgaida vairāk nekā 50 minūtes. Lūk, kārtējā lieta, par ko vakcinēšanas organizēšanā gribas lamāties. Uz vakara pusi manavakcina.lv tika izlikti jauni pieejamie pieraksta laiki. Pierakstījos uz sev ērtu laiku 10. datumā.
Būtībā tikai no šīs nedēļas pie prioritārajām grupām nepiederošajiem ir kāda jēga no šīs manavakcina.lv vietnes, kura pirms 3 mēnešiem ar lielu ažiotāžu tika palaista, aicinot visus reģistrēties. Jau no paša sākuma biju uzskatos, ka tas tika darīts vienīgi tādēļ, lai situācijā, kad valstī bija sagādāts ļoti mazs skaits vakcīnu, tiktu radīts priekšstats, ka vakcinēšanas process it kā iet uz priekšu, tajā ir jauni notikumi, kā arī iedzīvotājiem radītu ilūziju, ka viņi ar piereģistrēšanos ir nonākuši tuvāk savai vakcīnai.

08.05.2021.

Šorīt ziņās vēstīts par 786 jauniem saslimšanas gadījumi. Speciāli paskatījos jaunākos skaitļus, jo vakar tika ziņots par vairāk nekā tūkstoš jauniem saslimšanas gadījumiem un ierobežojumu fani jau sākuši vāvuļot, ka līdzšinējie atvieglojumi, piemēram, kafejnīcu āra terašu darbības atļaušana, esot bijuši kļūdaini un ka varbūt pat vajadzētu ieviest jaunus. Iepriekšējo „Nedaudz jāpaciešas, un pavasarī varēsim atgriezties pie normālas dzīves”, „Pacietīsimies un atgriezīsies pie normālas dzīves vasarā” vietā šad tad sāk izskanēt murgojumi „Paralēli vakcinēšanai jāievieš dažas nedēļas pamatīgs lokdavns un rudenī viss būs kārtībā”.

10.05.2021.

Pagājuši vairāk nekā 14 mēneši kopš ziņas par pirmo konstatēto kovida gadījumu Latvijā, vairāk nekā 5 mēneši kopš Latvijā uzsākta prioritāro grupu vakcinēšana, 3 mēneši kopš valsts augstāko amatpersonu publiskās vakcinēšanas šova un 1 nedēļa kopš vakcinēšana padarīta pieejama visiem. Šodien Kongresu namā izveidotajā vakcinēšanas punktā tiku pie savas pirmās vakcīnas devas. Tā kā iepriekš esmu gana daudz kritizējis vakcinēšanas procesa organizēšanu, minēšu, ka šodienas pieredze bija ļoti laba – aizdevos uz noteikto laiku un pāris minūšu laikā tiku pie savas šprices.
Pēc potes aizdevos uz Vecrīgu pasēdēt Līvu laukuma krodziņā, lai izbaudītu nesenos atvieglojumus. Viena no patīkamākajām apkalpošanām, kāda man jebkad bijusi.

15.05.2021.

Bez 28 minūtēm pusnakts. Klausos spotifajā radio Naba raidījumu Bron-hīts par Ineses Zanderes dzejas krājumu „Mantojums”. Gribu!

27.05.2021.

45 minūtes pāri pusnaktij. Nu jau ceturtdiena. Klausos spotifajā LR1 raidījumus. Šobrīd iet „Kā labāk dzīvot” par pretkovida vakcīnām. Man līdz savai otrajai devai jāgaida līdz pirmdienai. Šodien (nu jau vakar) pienāca atgādinājuma īsziņa.

31.05.2021.

Tiku pie otrās vakcīnas. Tagad man gan esot vēl divas nedēļas jāgaida, lai es oficiāli skaitītos vakcinēts.
Meitām pēdējā skolas diena. Vecākajai šis bija pēdējais gads „mazajā skoliņā”. Iepriekšējās nedēļas pašās beigās tika izsludināti daži atvieglojumi skolām. Saskaņā ar tiem meitas klasei pēc ilgiem laikiem šodien beidzot bija iespēja satikties un pavadīt kādu laiciņu svaigā gaisā parkā kopā ar līdzšinējo audzinātāju.
Atvieglojumi gan tika izsludināti tik vēlu, ka ne visas skolas bija gatavas pēkšņi noorganizēt klātienes sanākšanas. Sievas audzināmajai klasei un paralēlklasēm šodien attālinātais pamatskolas izlaidums.

18.06.2021.

Aizdevāmies ar ģimeni uz Dabas muzeju. Pirmais muzeju apmeklējums kopš nesenās ierobežojumu mīkstināšanas.

20.06.2021.

Rīts. Sēžu trolejbusā. Uz ģīmja uzpurnis. Ejot veikalā, uzpurnis. Dodoties apmeklēt muzeju, uzpurnis. Dodoties uz kādu iestādi, uzpurnis. Nez kad šitā murgainā prasība vismaz vakcinētajiem beigsies? Lūk, tas būtu īsts atvieglojums.
...
Vakars. Atkal trolejbuss. Karstums. Ir maza cerība, ka cilvēkiem dēļ augstās gaisa temperatūras vismaz sabiedriskajā transportā maskas pamazām sāks slīdēt nost no sejas un šī prasība līdzīgi kā pagājušā pavasarī kļūs bezjēdzīga.

09.07.2021.

Tad nu īsumā:
* Kopš iepriekšējā ieraksta tapšanas brīža sabiedriskajā transportā vairs nelietoju masku. Neredzu ne mazāko iemeslu, kādēļ man kā vakcinētam tas būtu jādara.
* Vismaz tuvākā laikā negrasos apmeklēt nevienu kultūras pasākumu, ēstuvi u.tml., kur man prasītu uzrādīt kovid sertifikātu. Uzraksti no sērijas „Te tu vari atrasties tikai tad, ja esi no grupas, kurai tas ir atļauts. Uzrādi dokumentus, kas pierāda, ka tu tajā ietilpsti” man liek sajusties drīzāk apspiestam, nevis priviliģētam.
* Pilnībā atbalstu lielākas brīvības došanu darba devējiem pieprasīt darbiniekiem vakcinēties un atlaist nevakcinētos. Tas automātiski izriet no mana labējā sociālekonomiskā pasaules uzskata un viedokļa, ka valsts pārlieku jaucas darba tirgū ar dažādiem darbiniekus (t.i. pakalpojuma pārdevējus) aizsargājošiem mehānismiem.
* Viss pandēmijas laiks ir sastāvējis no nepārtrauktas dažādu lietu un norišu gaidīšanas. Gaidījām vīrusa ienākšanu valstī. Gaidījām pirmos ierobežojumus un to atcelšanu. Gaidījām pandēmijas otro vilni. Gaidījām jaunus ierobežojumus un dažādu debilu ierobežojumu atcelšanu. Gaidījām dažādu drošības pasākumu ieviešanu skolās. Gaidījām attālinātā mācību gada beigas. Gaidījām, kad beidzot sāksies vakcinācija. Gaidījām savu kārtu uz vakcīnu. Un tā tālāk un tā joprojām. Ar vakcīnu visam būtu bijis jābeidzas, bet šobrīd visās publiskās runās par pandēmiju manāmas jaunas gaidas. Tiek gaidīts, kā izvērtīsies situācija ar jauniem vīrusa paveidiem. Tiek gaidīts jaunais mācību gads un tas, kā būs ar vakcinācijas aptveri līdz tam. Drošvien sekos gaidīšana uz pētījumiem par revakcināciju vai jaunu brīnumvakcīnu. Visu laiku gaidīšana uz agrākās normālās dzīves atgriešanos tiek pagarināta uz nenoteiktu laiku. Dažkārt pat jādzird, ka agrākā normālā dzīve ir jāaizmirst un esošā situācija jāpieņem kā jaunā normalitāte. Tam nevēlos piekrist. Kamēr ārējie apstākļi nespiež, izvēlos vairs neuztraukties par šo vīrusu, tajā skaitā, cik tas iespējams, ignorēt noteikto kārtību par atļautām vai neatļautām darbībām, maskām, distancēm, pieļaujamo cilvēku skaitu u.tml..
* Šis ir pēdējais ieraksts manā t.s. pandēmijas dienasgrāmatā. Uz veselību!

10.07.2021.

Pandēmijas dienasgrāmatai jau vismaz kādu trešo reizi it kā esmu pielicis punktu, bet gan jau tomēr atradīsies vēl kādi iemesli jauniem ierakstiem. It īpaši jau tādēļ, ka neizpaužos sociālajos tīklos (no tvitera kā nevajadzīga prāta piemēslotāja un kaitinātāja nesen izdzēsos), ziņu portālu komentāros, blogos vai kur citur. Piemēram šobrīd gribas piefiksēt priecīgo sajūtu, ka tikko bijušā brauciena laikā ar 23. trolejbusu manīju vēl kādus 6 – 7 pasažierus bez uzpurņiem. Uzreiz tāda forša sajūta, it kā atkal būtu iestājusies normālā lietu kārtība. Pa retam gadās kāds 1 – 2 masku nevilcēji, bet parasti esmu vienīgais.

19.07.2021.

* Pirms pāris dienām garamantās pārlasīju savus publicētos pandēmijas dienasgrāmatas ierakstus. Acīs griezās virkne paviršības kļūdu tekstā, kas visbiežāk radušās, vēloties pārmainīt kādu iepriekš uzrakstītu teikumu. Šur tur atstāti lieki vārdi, citur kaut kas (kāds vārds vai vārda daļa) nodzēsies par daudz. Pirms nosūtīšanas mēdzu ar acīm pārskriet tekstam, tomēr nereti kļūdas nereti pamanu vien ar zināmu laika distanci. Sākotnēji izlasās tas, ko gribēts pateikt, nevis tas, kas uzrakstījies
* Feisbuka laika joslā ik pa laikam parādās šēroti antivakceru viedokļi. No dažiem seniem paziņām kovidsazvērestību teoriju izplatīšanas dēļ esmu atsekojies. Vēl no kādiem vienu vai citu iemeslu dēļ atsekoties nevar, tādēļ vismaz to šērotu šādas ievirzes ierakstu autoriem, nemaz neskatoties citu šo cilvēku publicēto saturu, uzreiz spiežu „hide”.
Iepriekš tik masveidīgu tīrīšanu no mana feisbuka redzes lauka ir izpelnījušies vien savulaik populārās klikšķu viltus ziņu lapas, dedzīgi salkanu bildīšu / video (kaķīši, sunīši, bēbīši u.tm.) publicētāji un visādi čīkstētājopozicionāri (visādas Tautas varas frontes, Gaismas tīmekļi, gobzemieši u.tml.). Pēdējie lielā mērā pārklājas ar kovidsazvērestībniekiem, tādēļ lielā daļā pretvakcinēšanas viedokļu, ko esmu manījis, skaidri manāma vēlme kārtējo reizi ieņemt upura pozīciju un paņaudēt no sērijas „vissslikti.lv”, „Valdošā kliķe mūs apspiež!” u.tml. Vēl viena daļa pretvakcīnu aktivitāšu sasaucas ar jau pirmskovida laikā vērojamo antivakcīnu kustību. Viss sliktais, kas nu izskan par pretkovida vakcīnām (Big Pharma sautīgās intereses, vakcīnu kaitīgums veselībai u.t.t.), ir jau iepriekš dzirdēts citu vakcīnu kontekstā, tikai ne tik skaļi un masveidīgi. Ar šiem cilvēkiem ir diezgan bezjēdzīgi diskutēt. Jebkuriem argumentiem no sērijas „Esmu vakcinēts, bet man nekas nekaiš” tie pretī liek: „Tu nemaz nezini, kas tavā organismā notiek. Varbūt sekas izjutīsi tikai pēc kāda laika.” Kā redzu no pazīstamu cilvēku piemēriem, atstumjošā attieksme pret vakcinēšanos reizēm izriet no cilvēku filozofiskā pasaules skatījuma, piemēram, aizraušanās ar muļķīgo dabas kultu („Mums jādzīvo saskaņā ar dabu, nekādu mākslīgo medicīnu mums nevajag”) vai kādas reliģiskās pārliecības. Nekādi nespēju saprast, kādēļ, piemēram, no stingras kristīgās pārliecības būtu jāizriet nepatikai pret vakcīnām, kādu to dažkārt redzu. To varu izskaidrot tikai ar to, ka ir pierasts pie tā, ka no Eiropā un praktiski visā Rietumu pasaulē šobrīd vadošo ideoloģiju puses tiek bīdītas visādas murgainas lietas, dažādu nenormālību akceptēšana un pieņemšana, tādēļ inerces pēc arī vakcinēšana tiek uztverta kā kārtējais drauds. Ir arī stipri piezemētāki vakcinēties negribētāji – tādi, kam vienkārši nepatīk, ka kāds cits māca, ko tiem darīt vai nedarīt ar savu dzīvi. Nevakcinēšanās pamatojums „Negribu un nevakcinējos” ir absolūti saprotams un praktiski vienīgais, kuram nav pretargumentu.

23.07.2021.

Atvaļinājums pie sievas tuviniekiem Līvānos un Augšmuktos. Pirmā reize šogad īstos laukos.

Bildē ceļš Augšmuktos. Saimniecības ēkas jumts koku pudurī iezīmē vietu, kur atradās izsūtījumā mirušā literāta Viktora Mundura alias Viktora Skujas dzimtās mājas. Vēlāk neilgu laiku te mitusi arī komunistu ar nāvi sodītā dzejniece, skolotāja, nacionālo partizānu kustības dalībniece Valērija Mundure alias Marta Skuja.

26.07.2021.

* Paklausījos sievas vecāka gadagājuma radinieces stāstījumu, par to, ka tai esot radušās bailes vakcinēties, jo apkārtnē vairāki cilvēki drīz pēc vakcīnas esot miruši. Līdzīgi stāsti no sērijas „mums te pagastā vairāki nomira” manīti arī sociālajos tīklos un medijos. Tos dzirdot, vienmēr brīnos par to, kā gan cilvēki tik labi esot informēti par citiem – zinot gan to, kāds tiem it kā bijis veselības stāvoklis, gan to, kad tie vakcinēti, gan arī to, kāds it kā esot bijis to nāves iemesls u.tml. Ja pirms kāda laika bija populāras anekdotes un karikatūras par to, kā mediķi, stāvot pie acīmredzami vardarbīgā nāvē miruša cilvēka, spriež „Droši vien miris no kovida”, tad šim brīdim vairāk piestāvētu karikatūra, kur cilvēki, redzot nogalinātu vai satiksmes negadījumā mirušu cilvēku, savā starpā spriež, ka šis miris no pirms mēneša veiktas vakcīnas sekām.
Pēdējā laikā izskanējuši arī stāsti, kur „mana kolēģa radinieka kaimiņa paziņam gadījās tā”, „mums te pagastā vienam cilvēkam iznāca tā”, „zinu cilvēku (t.i. lasīju feisbukā par cilvēku), kuram notika tā” vietā tiek minēts par pašu stāstītāju ģimenes locekļu nāvi pēc vakcīnas. Tas rada lielāku ticamību vairākām stāstījuma detaļām, tomēr paliek apstāklis, ka saistība starp cilvēka nāvi un saņemto vakcīnu ir vien stāstītāja pieņēmums.
Protams, vairumam stāstu par nāvēm pēc vakcīnas neticu. Tajā pašā laikā neticu arī oficiālai nostājai, ka Latvijā nav bijis pilnīgi neviens gadījums, kad cilvēka nāve būtu saistāma ar vakcīnu. Daudzo man apkārt esošo vakcinēto cilvēku izjusto blakņu diapazons ir bijis ļoti plašs no absolūti nekādām kā manā gadījumā vai ļoti vieglām līdz atsevišķā gadījumā diezgan smagām, kad vairāku dienu mocīšanās cilvēkam izprovocēja arī problēmas ar sirdi un gandrīz vai ātrās palīdzības saukšanu. Tādēļ pilnībā pieļauju, ka atsevišķos gadījumos var būt tādas situācijas, kad cilvēkam smagas vakcīnas blaknes komplektā ar individuālajām veselības problēmām var izraisīt letālu iznākumu. Rodas neliela pretrunu izjūta starp to, kā tiek noraidīta cilvēku nāvju sasaiste ar vakcīnu blaknēm, un to, cik viegli cilvēku nāves tikušas saistītas ar kovidu - ja bijis saķerts kovids, tas automātiski tas ticis vainots cilvēka nāvē vismaz kā citu veselības problēmu saasinātājs.

02.08.2021.

Pirmā diena darbā pēc divu nedēļu atvaļinājuma. Pēc pāris nedēļām noslēgsies arī sievas atvaļinājums. Tad vēl nepilnas divas nedēļas un beigsies meitu vasaras brīvlaiks. Un tad rudens. Jau tagad dabā jūt rudens tuvošanos – gan veģetācijā, gan arī vakara krēslā. Tikai pusotrs mēnesis kopš Jāņiem, bet jau jūt tumsas ātrāku iestāšanos.
Vienīgi mežā rudenī būs daudz patīkamāk vazāties. Vasarā virkne mežu līdzinās nezāļu aizaugušiem, pilnībā aizlaistiem dārziem. Visur saauguši ērču pilni (tās es šogad ļoti piesaistu) krūmi, papardes un cita pretīga zaļa biežņa.
Un tad nāks rudens otra puse. Tumsa. Slapjums. Aukstums. Ziema. Pārciešamais gada periods, gaidot uz pavasari. Tas viss raisa apcerīgumu par dzīvi - gan par to, cik ātri paskrien laiks, gan arī par to, cik bieži dzīve sastāv no dažādiem pārciešamiem periodiem, kuru ātrākā paskriešana tiek pat gaidīta, domājot pat brīžiem, kad beidzot sākšoties īstā dzīvošana.
Rudenī tiek paredzēts jauns vīrusa uzliesmojums. Jādomā, ka būs jauni pārciešami ierobežojumi.

06.08.2021.

No sena paziņas un lielā mērā jau izbijuša domubiedra saņēmu ziņu ar aicinājumu iesaistīties viņa aktivitātēs, lai aizstāvētu cilvēkus no piespiedu vakcinēšanas. Netērēju laiku atbildei un skaidrošanai, ka patiesībā esmu tā dēvētās piespiedu vakcinēšanas atbalstītājs. Rakstu „tā dēvētās piespiedu”, jo nekāda piespiedu vakcinēšana valstī, protams, nav gaidāma. Uzskatu, ka valstij ir visas tiesības noteikt drošības prasības, kuras noteiktās nozarēs strādājošiem, it īpaši publiskā sektorā nodarbinātajiem ir jāievēro. Un arī privātā sektora darba devējiem būtu jābūt neapstrīdamām tiesībām noteikt, kādas drošības prasības jāievēro viņa uzņēmumā, kā arī neapstrīdamām tiesībām atlaist tos, kas tās neievēro. Tas, ka darba devējs, izvērtējot visus riskus, šādu drošības prasību vidū drīkst iekļaut arī prasību būt vakcinētam pret kādām infekcijas slimībām, manuprāt, nedrīkst būt apšaubāms. Šādu prasību nekādā veidā nevarētu dēvēt par piespiedu vakcināciju, jo ikvienam ir brīva iespēja izvēlēties vakcinēties un strādāt konkrētā darba vietā, vai arī nevakcinēties un tur nestrādāt.
Tas, ka daudzi darbinieki, lasot par šādu ieceri, nu ir sašutuši un brēc par visādām savām „tiesībām” liecina par to, ka Latvijas absolūti sociālistiskā darba likumdošana, kura neproporcionāli daudz ir vērsta uz darbinieku (pakalpojumu pārdevēju) interešu aizstāvību, un darba devēju (pakalpojumu pircēju) ir apkrāvusi ar visdažādākajiem pienākumiem šīs intereses apkalpot, daudzus darbiniekus ir izlutinājusi. Viss šis notiekošais aizvien vairāk manī nostiprina labējos sociālekonomiskos uzskatus un nepatiku pret visa paveida sociāldemokrātiju.

08.08.2021.

* Kārtējā reize ar meitām zoodārzā. Pirmais apmeklējums šogad, kad atļauta arī iekštelpu ekspozīciju apskatīšana. Norādes par ierobežojumiem (telpās atļautais cilvēku skaits, maskas) no daudzu apmeklētāju puses, tajā skaitā no manis īpaši netika ņemtas vērā, izņemot tropu māju, kurā darbiniece kontrolēja iegājušo ģimeņu skaitu. Laikam jau jāpiebilst, ka tas, ka šad tad mēdzu neievērot kādas noteiktās drošības prasības, nenozīmē, ka es kaut mazākā mērā apšaubītu dažādu iestāžu, pakalpojumu sniedzēju, pasākumu organizētāju u.tml. personu tiesības šādas drošības prasības apmeklētājiem noteikt. Jautājums ir tikai par to, par cik samērīgām es tās uzskatu, un to, vai pakalpojuma sniedzējs spēj nodrošināt kontroli. Katrā ziņā lielāks respekts būtu pret prasībām, ko būtu ieviesis pats pakalpojuma sniedzējs savu interešu aizsargāšanai, nevis pret tām, ko tam liek (pat uzspiež, draudot ar sodiem un sankcijām) pildīt valdība abstrakta sabiedrības labuma vārdā.
* Pirms laika minēju, ka neesmu plānojis apmeklēt kultūras pasākumus, kur man liktu pierādīt, ka esmu vakcinēts. Antivakceru uz nerviem krītošās aktivitātes šādai nostājai liek pamazām sākt ļodzīties.

10.08.2021.

Šodien tika izziņots valdības lēmums, ka, lai bērni ar 1. septembri varētu uzsākt klātienes mācības, tiem augusta pēdējā nedēļā būs jādodas uz skolu veikt kovida siekalu skrīnings. Jādomā, ka testi ar zināmu regularitāti būs jāveic arī turpmāk, bet par to pagaidām nekas netiek ziņots.

13.08.2021.

Mī un žē. Izrādās, ka ir virkne cilvēku, kuri tik ļoti baidās no vakcīnas, ka ir gatavi maksāt mediķiem pat vairākus simtus eiro, lai šos bez spricēšanas piereģistrē kā vakcinētus. Pēc mediju atspoguļotās policijas sniegtās informācijas vismaz 200 cilvēku pie saviem kovid sertifikātiem esot tikuši šādā ceļā.

16.08.2021.

* Vēl aizvien nav skaidrības, kādi drošības pasākumi būs jāievēro skolās. Lasu, ka veselības un izglītības ministrijas joprojām nav nonākušas pie kopsaucēja, kuriem skolēniem (nevakcinētajiem, lielāko klašu audzēkņiem vai visiem) būšot jāvalkā maskas. Domājot par jauno mācību gadu, galīgi nebiju iedomājies par maskām. Par šo gaidāmo prasību neesmu īsti sajūsmā un atšķirībā no pagājušā gada būtu gatavs parakstīt iniciatīvu pret to.
* Tiek ziņots par vēl vairākiem aizturētiem medicīnas darbiniekiem par fiktīvām vakcinēšanām un dokumentu viltošanu. Vairāki kukuļu devēji paši esot snieguši policijai informāciju. Protams, neesmu labās domās par šādiem mediķiem, tomēr tās personas, kuras pašas pēc savas gribas ir piedāvājušas un devušas kukuļus, bet pēc tam stučī to pieņēmējus, manās acīs ir zemiski sūdabrāļi. Ativakceri jau murgo, ka viss šis fiktīvo vakcīnu stāsts esot propagandas pasaciņa, lai būtu uz ko novelt vainu par vakcīnu neefektivitāti cīņā pret vīrusu.

18.08.2021.

*Vakar beidzot izsludināta paredzētā kārtība par masku vilkšanu skolās. Sievai kā vakcinētai nevajadzēs. Koplietošanas telpās abām skolniecēm vajadzēs. Stundās otrklasniecei nevajadzēs, bet ceturtklasniecei vajadzēs.
* Šodien Vecrīgā bijis liels antivakceru mītiņš.

20.08.2021.

Pamazām sāk zust pārliecība, ka jaunajā mācību gadā no klātienes mācībām kaut kas jēdzīgs sanāks. Jau tagad skolā ieviesti manuprāt stipri pārspīlēti drošības pasākumi. Lai izvairītos no kontaktiem starp dažādu klašu audzēkņiem, pēc mācību grāmatām uz skolu nākamnedēļ varēs aizdoties tikai konkrētā, katrai klasei atvēlētā laikā. Siekalu testi tiks veikti pēc pieraksta, lai minimizētu klātienes kontaktēšanos pat starp klasesbiedriem.

23.08.2021.

Latvijā pēdējā diennaktī konstatēti 73 jauni inficēšanās gadījumi. It kā nešķiet daudz, jo sākts jau pierast pie skaitļiem virs simta vai pat pusotra, bet tas tik vienas dienas kritums. Kopējās tendences rāda vēl pagaidām lēzenu, tomēr skaidri manāmu vīrusa izplatības pieaugumu.
7 no šiem 73 inficētajiem bijuši vakcinēti. Man gan īsti nepatīk, ka tie, kas nav bijuši vakcinēti, un tie, kas vēl nebija pabeiguši vakcinācijas kursu, šajā statistikā tiek samesti vienā kaudzē. Tas tomēr traucē iegūt pilnīgāku ainu.
Jebkurā gadījumā redzam apstiprinājumu tēzei, ka vakcinēšanās pilnībā nenovērš inficēšanās risku. Neuzskatu, ka pats vīrusa saķeršanas fakts t.i. pozitīvs kovida tests pats par sevi būtu notikums, no kā vakcinētajiem būtu jābaidās. Tādēļ mani vairāk interesētu nevis kovid pozitīvo vakcinēto skaits, bet tas, kā inficēšanās šiem cilvēkiem izpaužas – tas, vai un kādas ir bijušas sūdzības par vīrusa ietekmi uz veselību, kā arī tas, kādi ir nu jau reālos novērojumos balstīti secinājumi par iespēju vakcinētiem inficēt citus. Par to ir bijusi diezgan pretrunīga informācija, un es esmu izvēlējies ticēt tiem ekspertiem, kas apgalvoja, ka šāda iespējamība ir tuva nullei. Izskatās, ka jaunākā informācija par vīrusa delta paveidu šim optimismam varētu likt nedaudz šķobīties.

24.08.2021.

Pēdējā diennaktī konstatēti 249 inficētie.

27.08.2021.

Pulkstenis rāda 01.04 naktī. Spotifajā klausos dažus pēdējo nedēļu Latvijas Radio raidījumus par skolēnu testēšanu un pārējām jaunā mācību gada kovidaktualitātēm. Skaidrs, ka milzīgā veicamo testu apjoma dēļ pirmajās nedēļās gadīsies kādas problēmsituācijas. Rit jau otrais raidījums, kurā skolu pārstāvis sūdzas par vienas konkrētas laboratorijas testēšanas organizēšanas kvalitāti.
Meitām skrīnigs būs šodien. Jāsaka, ka šo skolēnu testēšanu lielā mērā esmu uztvēris kā tīru formalitāti. Tikai tagad iedomājos, ka kādā brīdī skolā var sākt parādīties arī pozitīvi testi ar visām no tā izrietošām sekām – klasesbiedru pašizolāciju un tamlīdzīgām neērtībām. Nu piefiksēju, ka, runājot par vīrusa izplatīšanās sekām, prātoju vienīgi par dažādiem ierobežojumiem, un par vīrusa draudiem cilvēku veselībai pat īsti neiedomājos.

30.08.2021.

Beidzot saņemti meitu siekalu skrīninga rezultāti. Tiek ziņots, ka visi piektdien skolā nodotie testi ir negatīvi.

01.09.2021.

Aizvedu meitas uz skolu. Jaunais mācību gads oficiāli sācies.

02.09.2021.

Atzīmēšu te, ka:
* Līdz vakardienai (ieskaitot) Latvijā kopumā veiktas 1 514 085 vakcīnas injekcijas. Vakcīnas pirmo devu saņēmuši 748 783 cilvēki, bet vakcinācijas procesu pabeiguši 765 302 cilvēki jeb 40,54% no valsts iedzīvotājiem.
* Pēdējās diennakts laikā veikti 21942 covid-19 izmeklējumi. Reģistrēti 340 jauni inficēšanās gadījumi, no tiem bija 60 vakcinētas personas. 14 dienu kumulatīvais rādītājs uz 100 000 iedzīvotājiem – 147.6.
Tas tā tīri manas muldēšanas fona informācijai un valstī esošās situācijas raksturojumam.

03.09.2021.

Trešā mācību gada diena. Pirmās mācību nedēļas pēdējā diena. Siekalu skrīninga diena.

04.09.2021.

* Jaunākai meitai klasē viens pozitīvs kovida tests. Klasei nu noteikts kontaktpersonu statuss un karantīnas periodā paredzēta attālināta mācīšanās. Mums lielas neērtības tas nesagādās, jo mācību gada pirmās pāris nedēļas sev darbā esmu saorganizējis diezgan brīvas.
* Nebeidzu šausmināties par manā redzeslokā esošiem antivakcerisma popularizētājiem. Šķiet, ka šie cilvēki vispār ar savu galvu nedomā. Tie dzīvo kaut kādā savā informācijas burbulī un ar sektantisku fanātismu, uzkurinot viens otru, dalās ar jebkuru informāciju, kas vien atbilst uzstādījumam par kovidsazvērestībām, vakcīnu briesmīgumu un nu jau pat par skolēnu testēšanas briesmīgumu (indē bērnus, vāc bērnu bioloģisko informāciju). Nekādas pazīmes par lasītās informācijas kaut cik kritisku izvērtēšanu, kaut minimālu piesaukto faktu ticamības pārbaudi.

06.09.2021.

Pirmdiena. Ģimenes ārstes medmāsas zvans par meitas kontaktpersonas statusu un visu no tā izrietošo.
Pirmās attālinātās mācību stundas.

10.09.2021.

Darbā tiešais vadītājs apjautājās, kuri ir / nav vakcinēti. Esot jāsāk domāt, kā organizēt darbu atbilstoši paredzētajam vīrusa izplatības pieaugumam. Šo gribējās piefiksēt tādēļ, ka tas tika darīts no neierastāka, gudrāka skatpunkta. Netika atkārtota daudz kur šobrīd dzirdamā uzbrūkošā nostāja, ka nevakcinētie apdraud pārējos, bet gan tika minēts, ka nevakcinētie esot visvairāk apdraudēti, tādēļ par viņu drošību esot īpaši jādomā.
Šodienas dati par vakardien atklātiem jauniem inficēšanās gadījumiem valstī – 489.

13.09.2021.

Aizdevāmies uz „Bioru” veikt meitai kovida testu, lai pēc savas kontaktpersonas karantīnas var atgriezties skolā. Tā kā rezultāti varētu būt tikai rīt, rītdiena vēl pa mājām.

15.09.2021.

Ziņa no vecākās meitas. Esot saaukstēšanās simptomi – iesnas, šķaudīšana. Šajos apstākļos tas automātiski nozīmē došanos mājās no skolas.
Pa ilgiem laikiem aizdevos uz poliklīniku sevis dēļ. Esmu ārkārtīgi paviršs pret savu veselību, bet palasījos, ka ērces uzdāvināta (jau kaut kur iepriekš minēju, ka šogad tām es īpaši patīku) laima borelioze tomēr esot jāapārstē. Ja jau pret kovidu esmu vakcinējies, vajadzētu sākt domāt arī par citām profilaktiskām vakcīnām, nu vismaz pret encefalītu.
Iepriekšējās diennakts dati par jauniem kovid inficētajiem – 697. Vīruss sāk ieskrieties.

16.09.2021.

Meitai kopš vakarvakara ne tikai iesnas, bet nu jau arī temperatūra un periodiska krekšķināšana. Gribēju pieteikt pie ģimenes ārstes, bet šobrīd acīmredzot tiek mēģināts maksimāli izvairīties no klātienes konsultācijām. Māsiņa telefoniski apjautājās, vai esot medikamenti pret temperatūru un iesnām, un uzrakstīja nosūtījumu kovida testam.

18.09.2021.

No rīta vecāko meitu aizvedu uztaisīt testu. Šoreiz uz Brīvības gatves Gulbja laboratoriju. Meita jūtas labi, temperatūras vairs nav, bet iesnas un krekšķināšana turpinās.
Vakar vakarā arī jaunākai meitai sākās minimāli apslimšanas simptomi. Šodien jau nedaudz izteiktāki, bet citādāki nekā māsai – slikta dūša un neliela temperatūra. Vakar no rīta viņai skolā esot veikts siekalu tests. Gaidām abu testu rezultātus.
...
Vakars. Saņemti analīžu rezultāti. Negatīvi. Tātad kāds cits vīrusiņš, kas jāpaārstē pirms var atgriezties skolā. Vīrusi un apaukstēšanās ir normāla rudens parādība, bet šobrīd jebkurām pat sīkākām skolnieku saslimšanas pazīmēm tiek pieiets ar jautājumu, vai tik tas nav kovids. Un šis jautājums, gribot negribot, iezogas arī pašu prātos.

19.09.2021.

Šodien uzzināju, ka vecākās meitas klase ir vienīgā no četrām paralēlklasēm, kurai pagājušā nedēļā nav konstatēts kontakts ar kovid inficētu personu, līdz ar to tā ir vienīgā, kas nākamnedēļ turpinās mācības klātienē. Abas meitas gan vēl nākamnedēļ pa mājām.
Bildē vakar notikuša kārtējā antivakceru sabantuja afiša.

20.09.2021.

Es saprotu, ka nevajag lasīt komentārus pie feisbukā publicētiem sociālpolitiskiem rakstiem, tomēr pirms brīža ziņkārības pēc nedaudz ielūkojos komentāros pie ievietota kārtējā pandēmijai veltīta LTV sižeta. Sajūta tāda, it kā būtu ienācis Vislatvijas idiotu salidojumā. Tiek gan klāstīts, ka vajagot būt pieklājīgākiem, mazāk polarizējošiem, tomēr ir aizvien mazāka vēlme visādus kovididiotus saukt vienkārši par citādāk domājošiem vai tamlīdzīgos maigākos apzīmējumos.
...
Ja jau šie mani pieraksti ir domāti Latviešu Folkloras krātuves autobiogrāfijas krājumam, uzrakstīšu, ka pirms brīža nejauši uzzināju, ka minētajā krājumā ir arī mācītāja Alfonsa Vecmaņa mirušo hronika, kurā man par pārsteigumu ir atrodams ieraksts par mana vecvectēva brālēna mūža nogali, nāvi un bērēm 1952. gadā. Tas pārsteidza, jo viņa ģimene līdzīgi kā vairāki citi Bobinsku dzimtas pārstāvji bija pametuši Latviju vācbaltiešu izceļošanas laikā. Bija zināmas vien minimālas ziņas par viņa meitu tālāko likteni Vācijā, bet nu, pateicoties garamantas.lv, uzzināju, ka paša šī radinieka ceļi bija veduši atpakaļ uz Latviju un ka viņš guļ Jaunkandavas kapos.
Meklējot ierakstu par minēto radinieku, uzdūros arī ierakstam par sava cita zara vecvectēva Jāņa Auzenbaha bērēm 1948. gadā. Viņa atmiņas esmu iesūtījis piesauktajam LFK autobiogrāfiju krājumam.

22.09.2021.

Nedaudz pāri pusnaktij. Fonā klausos Dombura raidījumu par pretkovida vakcīnu blakņu, it īpaši ziņoto nāves gadījumu izvērtēšanu Latvijā. Tēma īpaši neuztrauc, tomēr, klausoties, raidījuma dalībniekus, nerodas liela pārliecība par to, ka nešaubīgi var uzticēties šim procesam. Šie ziņotie gadījumi un to izvērtēšana izklausās šādi: kāds paziņo, ka viņa tuvinieks miris drīz pēc vakcinēšanās un ka iepriekš šim cilvēkam neesot bijušas veselības problēmas, bet eksperti pēc autopsijas vai citiem izmeklējumiem atbild, ka mirušajam tomēr bijušas kādas slēptas veselības problēmas, kuras novedušas pie šāda rezultāta. Man šāda atbilde nešķiet pietiekama. No bēdīgā rezultāta jau tāpat ir skaidrs, ka mirušajam bijušas kādas slimības. Tas, ko es no ekspertiem gribētu dzirdēt, ir nepārprotams vēstījums, ka vakcīna šo cilvēku veselības problēmas nekādā veidā nav saasinājusi un ka viņi, nesaņemot vakcīnu, nebūtu nodzīvojuši ne par vienu dienu ilgāk. Un nevis „visticamāk nebūtu nodzīvojuši ilgāk”, bet „nav ne mazāko šaubu, ka nebūtu nodzīvojuši ilgāk”, jo vismaz es pārstāvu uzskatu, ka, ja vakcīnas blaknes būtu saīsinājušas cilvēka dzīvi kaut vai par stundu, tad šī nāve būtu oficiāli saistāma ar vakcīnu.

25.09.2021.

Ielūkošanās kalendārā dzen izmisumā. Priekšā no dažādiem aspektiem visai patraks pusgads, varbūt pat visi astoņi mēneši: kovids; kovida ietekme uz meitu mācību procesu; visādi papildus izdevumi un citas finanšu lietas; dažādas darbu lietas u.t.t.

27.09.2021.

Darbā sagaida e-pasts, ka kolektīvā ir kovida gadījums. Šķiet gan, ka tas nav bijis mūsu struktūrvienībā, tādēļ interesi neizraisa.
Vakar svētdiena, maz testēto, tādēļ šodien ziņas vien par 290 jauniem inficēšanās gadījumiem.

28.09.2021.

Tomēr izradās, ka kovid pozitīvais gadījums ir mūsu struktūrvienībā. Un vēl esot pāri gadījumi pārējā birojā. Mums visiem jātaisa siekalu testi, šoreiz antigēnu eksprestesti.
Ja neko neesmu piemirsis vai palaidis garām, no mums šī brīža 20 tiešajiem kolēģiem pa visu pandēmijas laiku kovids bijis konstatēts pieciem jeb 25%. Kopš iepriekšējā statistikas pieminējuma pirms vairākiem mēnešiem ir nomainījušies pāris darbinieki, un viena kolēģe pāris mēnešus pēc izslimošanas devusies mūžībā.

30.09.2021.

Darba e-pastā personāldaļas izsūtīts atjauninātais kovida rīcības protokols. Lielos vilcienos tiek atkārtotas jau iepriekš bijušās prasības un rekomendācijas.
Tiešais vadītājs prasa nosūtīt vakcinācijas sertifikāta datus. Jādomā, ka tiek plānota kaut kāda rīcība saistībā ar darba organizēšanu un darbinieku vakcinēšanos, bet nevaru pat iedomāties, kāda. Šķiet, ka uz šo brīdi vakcinējušies esam mazākā daļa.

03.10.2021.

* Brīvdienā jāskrien uz darbu. Kolēģis pēc vakar saņemtas vakcīnas šodien nebūšot strādātājs. No sievas neliels pārmetums, ka nevarēšu ar meitām kaut kur aizdoties. Vakardiena nav izmantota, un nu arī šodiena, kad tik labu laiku solot, aizies gar degunu.
* Brīvā brīdī ielūkojos meitu klašu piektdien veikto kovida testu rezultātos. Vīruss paraugos nav konstatēts. Šī bija pirmā reize, kad testi līdzšinējo siekalu mēģeņu vietā tika veikti ar pakošļājamiem kociņiem un pēc t.s. pūļa testēšanas metodes, visiem savus paraugus sametot vienkopus un laboratorijai sniedzot atbildi par vīrusa atrašanu / neatrašanu klasē, ne vairs katrā individuālā paraugā. Gadījumā, ja vīruss nav konstatēts, šādi ir ērtāk – vecāki, apskatot rezultātu, uzreiz var rēķināties, ka neatnāks ziņa, ka tomēr klasē esot kāds pozitīvais un visiem esot jāiet karantīnā. Ja tomēr būtu kāds pozitīvs paraugs, tad gan šāda metode raisītu neziņu par to, kurš bērns tas bijis. Jebkurā gadījumā visiem vēlāk būtu jātaisa individuāli testi, tomēr ir zināma psiholoģiska atšķirība, vai tas tiek darīts kā formālai kontaktpersonai, bez simptomiem un ar nesenu negatīvu testu, vai arī nezinot sava nesenā testa rezultātu.
* Aizdomājos, ka vīrusa pieaugošā izplatība kādā brīdī neizbēgami novedīs pie tā, ka vismaz solidaritātes vārdā sabiedriskajā transportā būs jāatsāk nēsāt obligāto masku. Joprojām to nespēju, neskatoties uz to, ka senāk tas daudzu mēnešu garumā ticis darīts, kā arī joprojām tiek darīts veikalos un dažādās iestādēs. Acīmredzot tas, ka vairāku mēnešu garumā šajā jautājumā esmu sev devis brīvību, kā arī tas, ka iekāpšanu trolejbusā neizjūtu kā viesošanos kāda cita teritorijā, kur man būtu jāievēro saimnieka noteiktā kārtība, apgrūtina atgriešanos pie šī neērtā un pretdabiskā paraduma. Cilvēku mutes, deguna zonu aizsedzošie auduma taisnstūri manī rada asociācijas ar melnajiem taisnstūriem, ar kuriem senāk, vēloties anonimizēt kādu fotogrāfijā vai videomateriālā rādītu personu, mēdza aizkrāsot tā acu zonu.

05.10.2021.

Dodos uz darbu. Pēc vairāku mēnešu ilgušās masku ignorēšanas, šodien piespiedu sevi uzvilkt šo „nikābu”, bet daru to ne vīrusa, obligātās prasības un arī ne iepriekš piesauktās solidaritātes un citu braucēju sirdsmiera dēļ. Iespējams, muļķīgi izklausīsies, bet daru to tādēļ, lai mācītu sev kaut kādu pazemību. Pēdējās dienās nācies paanalizēt sevi un secināt, ka manī ir gana daudz lietu, kuras būtu jāpaārstē ar zināmu pazemīguma un lēnprātības devu.

07.10.2021.

* Sieva kopš aizvakardienas vakara saslimusi. Kā jau tas šajā laikā parasts, viss uzreiz tiek vērtēts no kovida iespējamības perspektīvas, un vienīgā ģimenes ārsta iesaiste ir nosūtījuma izrakstīšana kovida testam. Protams, arī darba nespējas lapas atvēršana. Īpaši jau tagad nekādus vīrusus citiem nedrīkst pielipināt, jo tas nozīmētu ne tikai pielipinātas neērtības veselībai, bet arī dažādu ierobežojumu uzkraušanu.
* Ir saprotama šī perioda īpašā piesardzība slimošanas gadījumos, tomēr reizēm tā ir pārspīlēta. Meitas klasē viena saslimuša bērna vecāki un līdz ar to arī audzinātāja šonedēļ sacēla nelielu, galīgi nevajadzīgu uztraukšanos par vajadzību pastiprināti sekot bērnu veselībai, jo esot aizdomas, ka saslimušajam varētu būt kovids. Tad nu šorīt pēc septiņiem klases vacapa grupiņā beidzot ziņa, ka bērna tests negatīvs. Absolūti lieki. Mans viedoklis – ja esi saslimis, sēdi mājās un ārstējies, un, ja ir aizdomas par kovida iespējamību, tad taisi testu un pacietīgi gaidi rezultātu, nevis priekšlaicīgi baidi citus.
* Šodien ziņots, ka vakar konstatēti 1752 jauni inficētie. Komulatīvais rādītājs uz 100 000 iedzīvotājiem ir 732,1, kas esot līdz šim visaugstākais. Izsludināta ārkārtējā situācija medicīnā.