#LFK Ak-166-107

Pavadinimas
Sanita Erharde. 05.04.2020.–03.05.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vieneto numeris
107
Kategorijas
Valodas
Latvian
Iesūtīšanas datums
03.05.2020
Place and time of recording
05.04.2020 - 03.05.2020
Atslēgvārdi
Atidaryti

05.04.2020.

mācos cilvēktiesības
Pēc bulīmijas lēkmes izdzert enerģijas dzērienu ir diezgan stulba doma. Nopietni. Pēdējā laikā gan izbaudu sajūtu, ka sirds sāp – vismaz dzīva un negrimst apātijā.
Mammai šodien vārda diena. Mazlietiņ pārkāpjam to karantīnas būšanu, un sanāk neizsakāmi jauka ciemošanās. Biju aizmirsusi šo ģimeniskuma sajūtu, bet tā sēžot un ēdot saldējumu, jūtamies gandrīz kā noziedznieki. Vispār tāds foršs fīls, jo rakstniekam konstanti vajagot jaunas emocijas.
Kaimiņiene, satiekot mani kāpņu telpā, piespiežas pie sienas un aizklāj seju ar šalli. Jūtos aizvainota, bet reizē saprotu viņas nostāju. Balsis manā galvā kliedz, lai vienkārši nolaizu viņai seju kā suns, bet tad mums draudzība cauri.

06.04.2020.

mācos somu valodu
Šodien smējos par to, ka, ja man atklātu Covid, vienkārši ietu un laizītu visu savu ienaidnieku durvju rokturus.

07.04.2020.

mācos programmēt
Pandēmija ne pandēmija, bet, ja atradīšu kāpņu telpā cepumu, es to apēdīšu.

08.04.2020.

mācos gramatiku
Vienā brīdī sapratu, ka radīt tēlus ir līdzīgi kā radīt bērnus. Ideja jau jauka – radīt mazulīti sārtiem vaidziņiem, kas nākotnē iemiesos visas tavas labākās rakstura īpašības. Bet tikai ar laiku saproti, ka neko daudz nevari mainīt faktā, ka viņi ir cilvēki paši par sevi.
Viens, div', trīs, un tev pēkšņi ir bērns kristietis, bērns narkomāns, bērns ielene, un tu tur mēģini pēdējiem spēkiem kaut ko savākt, rādīt piemēru, lauzt un labot, bet viņi kā organiskas un unikālas būtnes iet paši savu ceļu. Atliek vien lūgt Dievu, lai viņi kaut mirkli būtu laimīgi, lai kaut uz mirkli piedzīvotu mīlestību, lai viņi atrastu vietu šajā pasaulē, kur tik daudz visa tā, no kā centies viņus pasargāt, bet pēkšņi viņi tev lec acīs, spļauj ģīmī un gāž visus tavus elku tēlus.
Sāp sirds par to, ka mani tēlu bērni ir tik tālu aizgājuši savu ceļu, ka brīžiem šķiet, ka vairs nespēju viņus mīlēt, un reizē šķiet, ka tikai rakstot saprotu, cik bieži esmu lauzusi mātei sirdi.
Rīt aizbraukšu ciemos un uzvedīšos, apsolu.

09.04.2020.

mācos zīmēt
Visaugstākā matemātika: Kas sanāk, kad tavs bijušais saiet kopā ar savu bijušo?
Kaut kur Rīgā dēļ vīrusa bankrotējusi picērija, tādēļ jau trešo dienu ēdu tikai sieru. Kopš atmetu smēķēšanu, reāli arī pohuj - esmu resna vai neesmu, tāpat neviens nemīl. Klusībā ceru, ka mīl gan, bet baidās atzīties.
Laikam esmu pārlasījusies tos jūsmīgos Dabas mīļotāju postus, jo izejot ārā, tā vien šķiet, ka gaiss tīrāks un vieglāk elpot. Putnu rosība pilsētas centrā arī lielāka nekā jebkad, lai gan īsti nesaprotu, no kurienes mūsu mazpilsētā tik daudz kaiju. Skaisti jau tie baltie gaisa kuģi, bet kaut kā shady. Laikam nesaprot, ka pie jūras dzīvot šikāk. Bet ko tad es, es pat peldēt nemāku, kur nu man kaiju mācīt.

10.04.2020.

mācos griezt sev matus
Viss zbal.
Redzēju, ka kāds pie miskastēm atstājis Padomju laiku servīzi. Sagaidīšu, kad būs tumšs un iešu pakaļ. Ja ne tēju dzert, tad vismaz kaktusus sastādīt.

11.04.2020.

mācos dejot
No šitās izolācijas iziešu ar perfekti noslīpētu horeogrāfiju Prusaka “Autopilotam”.
Vispār.. ..es ar sevi lepojos, jo neesmu griezusi rokas jau veselu mūžību. Šodien gan gribējās. Nē, gribējās rīkli sev pārgriezt un novilkt to sūda ''cilvēktērpu''. Bet vēl par agru mirt, jo jāsagaida, kad uz kapakmeņiem liks gifu's.
Šodien ar mātes kolēģi runājām par miršanu. Viņai nekas neesot sarakstīts, bet man jau sen liste kabatā. Gribu kā suns aiziet no mājām un nosprāgt uz lauka, bet diemžēl to nepieļauj likumdošana. Stulbā Katrīna Lielā ar saviem stulbajiem komunālajiem kapiem

12.04.2020.

mācos taupīt naudu
Praktiski visu dienu nogulēju un pirmo kafiju uztaisīju tikai desmitos vakarā, kad skatījos - “The witches of Eastwick”. Ļoti skaistas sievietes un Džeks Nikolsons ar ļoti jocīgu frizūru. Uzreiz arī sameklēju torrentu “Dangerous minds” filmai, kuru esmu redzējusi jau reizes desmit, bet šobrīd gribu ilgi un dikti skatīties uz Mišelu Feiferi.
Šodien apšaubu sevi, savu gaumi filmās, grāmatās un vispār.. Kaut kas atkal nav labi, sajūta, ka pa gurnu rāpo čūskas, un atkal grūti paiet. Vēmu. Cik var, nu?
Biju ārā tik vien, lai aizietu līdz vecāku dzīvoklim un saprastu, ka SEB banka vēl joprojām sūta manam mirušajam tēvam vēstules.
Izcils serviss nebeidzas līdz ar nāvi.

13.04.2020.

mācos šūt mozaīkas
Bijušajai kolēģei aizdomas, ka viņas vīram ir vīruss, bet viņai jau vienmēr ir visas slimības. Vecums pilnīgi noteikti nenāk viens, bet pilnīgi noteikti nāk komplektā ar uzmanības deficītu.
Mamma saka, ka visus vecos cilvēkus izolēšot no sabiedrības līdz pat gada beigām. Bļin, viņiem jau tā ir skumja dzīve, vieglāk nav viņus vienkārši nošaut, lai mazāk moku?
Pilsēta tukša, tukša, bet kāpņu telpā aizdomīgi ož pēc līķiem, un kārtējo reizi esmu vienīgā, kura apņemas zvanīt kaut kādam dienestam. Man tiešām vēl joprojām nav ne mazākas nojausmas, kas par šādu problēmu ir atbildīgs, bet šis pat vairs nav smieklīgi.
Ceru, ka rīt atbrauks ugunsdzēsēji un izķeksēs to mirušo stārķi no skursteņa vai bomzi no pagraba. Sanit, nevar teikt “bomzis”, saki - “bezpajumtnieks”. Ok.
Izkasos ar pusi ciema feisbukā dēļ kaķu tēmas. Zbal tās dzemdētājas, kuras neuzskata, ka kaķi var mīlēt tāpat kā bērnu.
Domraksts par tēmu - “Vai viegli būt antinatālistam mazpilsētā?”
1500 reizes uzrakstu vārdu - “NĒ”. Sajūtos ļoti apmierināta ar veikumu, bet ne ar savu stāvokli sabiedrībā.

14.04.2020.

mācos no jauna sarunāties
Pārkāpjot visas vīrusa normas, ciemos atbrauc draugs no Rīgas - ēdam valriekstu saldējumu, šokolādes cepumus un runājamies.
Dzeru kafiju, ir pusdievi naktī, jā pusdievi, ne pusdivi.
Zbal, atkal liekas, ka visos kaktos čaukst. Brīžiem šķiet, ka šis dzīvoklis ir nolādēts, brīžiem šķiet, ka tā nolādētā esmu es pati. Varbūt neesmu nemaz tik labs cilvēks, kā man šķiet, bet tur arī noteikti ir kaut kādi ētikas kritēriji, pēc kā vērtēt. Brīžiem ir jauki arī nezināt – norūda raksturu.
Šodien uzrakstīju ''mums beigas'', tagad tik vien atlicis, kā tikt līdz sākumam. Tas būs kaut kas nereāls – tagad iet šitam cauri.
''Kraukļa nagi, vārnas pirksti, melni spārni, piekļauties. Kraukļa nagi, vārnas pirksti, melni spārni, pakļauties. Kraukļa nagi, vārnas pirksti, melni spārni..''
Kopā, bet ne/laimīgi.

15.04.2020.

mācos paklusēt
Aiz loga riktīgs pavasaris un bišķīt no tā pavasara arī dvēselē. Vakardien naktī konstatēju, ka kreisā puse ķermenim ļoti tirpst, tā, ka nevaru pagulēt. Norakstīju to uz faktu, ka bijušajai kolēģei bija tas pats, un man viņas prombūtnes laikā bija jāvalkā viņas darba jaka. Gan jau saķēru kaut kādas viņas enerģētikas.
Noraudājos, skatoties “Dangerous minds”, un kārtējo reizi apsveru domu kļūt par bad-ass literatūras skolotāju.
Zvana sieviete, kura koordinē palīdzības sniegšanu Bauskas rajonā un piedāvā palīdzības iespēju Vallē. Atvainojos, jo man nav personīgās mašīnas, un jūtu skumjas viņas balsī Bet reizē saprotu, ka viņa tikai tagad saprot, ka tur vajadzēs mašīnu, un tādēļ neviens tur nebrauc. Kaut ko iemācījāmies viena no otras.

16.04.2020.

mācos rakstīt īsos stāstus
Lasu tiesu psihiatrijas materiālus paralēli cilvēktiesībām. Pirmo izmantošu, lai beidzot sakārtotu saviem tēliem raksturus. Otro izmantošu, lai raksturu piekoriģētu sev. Laikam vienā brīdī mazliet jāpieaug un jāsaprot, ka nevar staigāt apkārt, kliedzot – šitam mirt un šitam ne.
Lasu par Nellija Ločmeles mirušo vīru, kurš miris no Covid. Dievs, sargi mani no aplamām domām, bet galvā spītīgi balss liek uzrakstīt tweetu – ''Cik Tev samaksāja, lai Tu cilvēkiem teiktu, ka viņš nomira no vīrusa? Cik?''
Vēl joprojām uzskatu, ka visa šī vīrusa lieta ir fake, un izplatās tikai caur internetu kā arī no mutes mutē. Būtu tik smieklīgi, ja kāds beigās to mums visiem arī pateiktu. Ak Dievs, tas būtu skaisti. Un tu tur sēdi ar savām konspirāciju teorijām, like..

17.04.2020.

mācos rakstīt dialogu
Uzrakstu uz NVA par tēmu - vai Bauskas filiālē pieejami kādi kursi? Nesaņemu atbildi ne uz e-pastu, ne DM feisbukā. Izcils serviss, neko pielikt – neko atņemt.
Lasu “Sarkano liliju”. Ļoti īpatnēja grāmata, un tā arī nespēju izdomāt, kā tā pie manis nonāca.
Gribas ēst, bet nedaudz bail. Nezinu, esmu kuņģi pamatīgi samocījusi. Nezinu, no kurienes man tas nemiers, bet pirmoreiz mūžā krusa sit tā, ka sāp.
Tiešām – laiks nomainīt plati, šī jau ir nospēlēta.

18.04.2020.

mācos izvairīties
Gaidu sievieti, lai atdāvinātu viņai Ziemassvētku kaktusa un citronkociņa mazuļus.
Klusībā ceru, ka kāds man karmiski arī iedos kādu augu, jo zaļumi dzīvoklī kaut kā jauki nomaskē nabadzību.
Nosūtu CV uz apģērbu veikalu, un atkārtoti uzrakstu NVA par kursiem. Kaut kas ir jādara, savādāk pašai jau paliek zbal neko nedarīt. Naudas tik vien, cik sīcene burkā un Rimi kartē, bet nesūdzos. Diēta man nāks tikai par labu, bet galvenais, lai kaķis ir paēdis.
Kaimiņu dzīvoklī, kur gadiem neviens nav bijis, pēkšņi notiek kaut kāda kustība. Ļoti ceru uz jauniem kaimiņiem, jo tā ir viena no retajām mazpilsētas izklaidēm. Ceru, ka tur ievāksies kāds smuks, jauns puisis, savādāk cik var ņemties ar kaimiņu policistu, kuram vienreiz dzērumā atzinos mīlestībā, bet viņš noteikti domā, ka esmu traka, jo man pie durvīm ir uzpūsts stencils ar apgrieztu krustu. Hei, bet pavasarim taču būtu jānāk ar jaunām vēsmām!
Mazgāju asiņainos palagus un mācu sevi priecāties par to, ka labāk tomēr šitā nevis būt stāvoklī no kaut kāda random čaļa, ar kuru dzērumā pārgulēts. Esmu skaidrā tik ilgi, ka nu jau ar sevi lepojos. Ir vieglāk un ir labāk.
Pieklājīgi apsveicu dīleri dzimšanas dienās, lai gan esmu viņam parādā naudu. Sajūtos kā ļoti labs cilvēks.

19.04.2020.

mācos būt
Šonakt nosapņoju divus savā starpā nesaistītus, bet tik intensīvus sapņus, ka sirds smeldz vēl vienos pēcpusdienā.
Veikalā sakautrējos pateikt kasierei, ka BIO pārslām cena bija norādīta – 0,74 eiro, un secināju, ka mans kautrīgums izmaksāja man tieši – 28 centus. It kā sīkums, bet lielākā laika griezumā..
Nezinu, šodien tik ļoti pavasaris visur, un redzēju pirmo cielaviņu. Un kovārni, kurš knābī nesa puķīti.
there_is_hope

20.04.2020.

mācos nerunāt pretī
Līdz krietnai pusnaktij stādu kaktusus. Nezinu, tas viss laikam ir par to vīrieti, kurš nakts vidū nāk ar tevi svešus kaktusus zagt. Viņam rokas adatās, es – laimīga.
Atķēros no sliktas dienas, izbraukājos ar riteni un vakariņās pat tiku pie ļoti garšīgas picas.
Iemainīju 10 kg svaru bumbu pret kilogramu kaķu barības. Gadsimta dīls un tā.
Jūtos produktīva un rosīga. Sēžu un gudroju, kādēļ katra diena nevarētu būt tik laba, kā šī.
Nav arī labāka datuma, lai kļūtu pat ''straight-edge'' kā 20.04.20
Vispār.. ..apsveru domu par desmit gadus jaunāku mīļāko, jo atšķirībā no maniem vienaudžiem, viņiem vēl vismaz ir sapņi un potenciāls. Un nenodzerta potence. Ba-dum-tssss...

21.04.2020.

mācos izturēt vairāk
Šodien visu dienu cilvēkos – vai nu eju ciemos vai arī kāds nāk ciemos. Tas ir kaut kā nepareizi ne tikai pēc šībrīža standartiem, bet arī pēc maniem standartiem kopumā. Kaķis izskatās šokēts, jo nesaprot, kas man par ''ekstravertismu'' šodien. Izklausās nedaudz pēc eksorcisma, un es pat nezinu, vai tāds vārds latviešu valodā vispār eksistē. Nē, pareizais termins tomēr ir - “ekstraversija”.
Nupat kāpņu telpā satiku ''TO puisi'', kurš ir vienīgais no visiem svešajiem puišiem, kurš man patīk šajā pilsētā. Like – hottest ass in the town. Parasti nemēdzu domāt par vīriešiem šādās kategorijas, bet, nu, daem - šeit es neko sev nevaru padarīt. Un tā kā tagad zinu, kam viņš ir draugs – varēšu pastalkot viņu feisbukā. Lūk, vakara plāns jau gatavs.
Atdāvināju divus kaktusus, bet pretī dabūju milzīgu līdakasti. Kaķis sajūsmā.
Secināju, ka ļoti gribas vīnu, bet cenšos noprast, kas ir tas “trigeris”, un ap to strādāt. Parasti notiek tā, ka kādu laiku pat sajūtos ļoti labu, un beigās nesaprotu, kur tagad likt to laiku, kas paliek pāri, ja nav sevi jāienīst vai jāgruzās. Tad parasti bija pieņemts nopirkt pudeli vīna, pārgulēt ar kādu lohu, un atkal sevi var sākt heitot no gala.
Mācos veidot jaunas domu cilpas galvā. Būs labi.

22.04.2020.

mācos samierināties ar faktu
Spēlēju futbolu ar Dāvidu. Man šķiet, ka tik jocīgi skrienu, ka gandrīz vai negribās, bet mazais saka, ka tā varot nomierināt pilnīgi visus nervus. Piekrītu – ar bērna muti kārtējo reizi tiek teikta patiesībā.
Pēcāk spēlēju šahu, nu jau ar kādu citu, viņam tik skaistas acis, ka vienkārši paliek skumji.
Jūtu, ka lēnām atkal slīdu projām – ''met ciet galvu'', pēkšņi viss apkārt izgaist – kārtējo reizi un atkal. Lēnām jūtu, ka viss atkal ''nodropojas līdz nullei''.
Šizofrēnija tādā ziņā ir ļoti interesanta - ik pa brītiņam tu attopies pilnīgi citā pasaulē, kurai nav nekāda sakara ar visu, kas noticis mēnešiem ilgi, un ļoti daudzas lietas nākas atkal mācīties no jauna. Cilvēki, lietas un vietas. Tas vēl ir relatīvi ok, bet ja aizmirsti burtus un ciparus divdesmit astoņu gadu vecumā..

23.04.2020.

mācos tev nepieskarties
Spēlēju CS:GO. Baigi forši nostrādāts tas, ka izvēloties ''heavy'' tipa ieroci, arī spēlētājs skrien smagnējāk.
Secinu, ka man pietrūkst datorspēļu mājas apstākļos, bet neviens jau nav vainīgs, ka nevaru aiznest pārinstalēt datoru. Varbūt šādi tomēr arī ir labāk, savādāk atkal pēcāk būtu sajūta, ka lieki izniekoju laiku virtuālajā pasaulē.
Galva tik pilna miglas, ka šķiet, ka arī vizuāli zūd fokuss. Neredzu nevienu mašīnu uz ceļa un nespēju reģistrēt luksofora gaismas, tādēļ pieņemu lēmumu vismaz dažas dienas nebraukt ar riteni – šis pat vairs nav smieklīgi.
Vienkārši peldu pa šo biezo prāta miglu un meklēju pieturas punktus.

24.04.2020.

mācos sevi labāk paskaidrot
Secinu, ka ID kartei pirms divām dienām beidzies termiņš, bet uzzinu, ka ''šajā laikā'' ir dots vesels mēnesis rezerves laika, lai to sakārtotu.
Atrisinu uzkārušos uzdevumu programmēšanā un secinu, ka vēl joprojām nevaru uzvilkt savus ''high-waste'' džinsus – bet nemaz par to nebrīnos. Nē, nav “high-waste” džinsi, bet “high-waisted” džinsi, tu, narkomāne. Jā, bet faktu tas nemaina.
Aizeju ciemos, šmaukstinu augļu-riekstu maisījumu un skatos video par pandām.
Gribas tev uzrakstīt un iziet ārā, ok, jā, apsolu, ka šoreiz iešu.
Pēdējā laika kustība ir atgriezusi dzīvību kreisajā kājā, bet vispār.. piedrāzt mani un visas manas personiskās problēmas! Koki sazaļojuši pa nakti! Un tas šobrīd ir galvenais. Atvainojos kokiem un debesīm par to, ka biju norakusies savos sūdos tik ļoti, ka palaidu garām vai veselu sezonu.
Zini to sajūtu, ka Dievs tevi mīl? Tas ir brīdis, kad saproti, ka nekad mūžā tev vairs nevajadzēs ticēt cilvēkam, un tā ir galvu reibinoša brīvības sajūta.

25.04.2020.

mācos burtus
Lasu par to, ka daudzas iestādes un veikali atsāk darbu. Ja godīgi, pat nepamanīju, ka mūsu pusē kaut kas būtu bijis ciet tik ļoti, lai izjustu kāda veida diskomfortu savās ikdienas gaitās.
Ja godīgi, esam jau tik tālu kalendārajā laikā ar to vīrusu, bet manā dzīvē tas ir mainījis tieši 0 lietu. Izolācija dēļ depresijas defaultā pamatīgi norūdījusi raksturu, tādēļ tas, par ko citi krīt panikā, man jau ir sava veida norma.
Sašuvu sev “sXe” patch'u un piešuvu mētelim – malacis.exe.
Ārā mānīgi saulains, bet vējš cērt līdz kaulam. Šodien kaut kā nekārojas neko, bet tas, iespējams, tādēļ, ka aizgāju gulēt vien piecos no rīta.
Kaķis jau apradis ar jauno siksniņu, un viss dzīvoklis smaržo pēc priedēm. Šodien saņemu jauku ziņu no pagātnes un mācu mammai atšķirt kovārni no krauķa.
Vispār.. ..priekš mazajiem izdomāju pantiņu, kuru Dāvids lika man uzrakstīt, savādāk viņš nevarot atcerēties:
“Kovārnim pelēka šallīte,
Vārnai pelēka vestīte,
Krauķim balts knābītis,
Bet krauklītis viss melns.”
Saka jau, ka šizofrēniķiem un visiem trakajiem esot “putni galvā”, bet ja Tu vēl +/- menedžē savu slimību un aizraujies ar ornitoloģiju, tur brīžiem sanāk tāds jauks putenis.
Jāatrod cirkulis, kura man nav, un jāuzzīmē LOB konkursiem divi darbi. Idejas jau ir, vēl tikai atliek pārnest uz papīra.
Mazliet ''uzkāros'', un jūtu, ka nespēju piecelties, pakustēties vai paelpot. Nezinu, pavasarī šis uznāk bieži, un vēl esmu īstā ''coping-mehānisma'' meklējumos. Varbūt jāieiet karstā dušā, varbūt vajag tēju, varbūt vajag, ar kādu aprunāties.. Varbūt kādu brīdi vienkārši nevajag neko.

26.04.2020.

dažreiz ir labāk vienkārši paklusēt.

28.04.2020.

man jau ir apnicis mācīties
Skatos “Supernatural”, un šajā sērijā stāsts grozās ap to, ka kaut kādu šito trako garu cilvēki ir sadomājuši tikai dēļ interneta - koncentrējoties uz to. Respektīvi kaut kas, kam termins ir - “tulpa”.
Sēžu un prātoju, vai tikai ''Covid'' nav kaut kas līdzīgs. Neviens parastais mirstīgais to nav redzējis, bet visi tik ļoti domā un koncentrējas uz to, ka padara to reālu.

29.04.2020.

mācos pareizi izvārīt Roltonu
Pamodos no tā, ka sapnī skaļi smējos par to, ka apglabājām kaut kādu svešu opi T-kreklā ar uzrakstu – R.I.P. Vispār.. Tā būtu forša lieta, ko sākt praktizēt pa dzīvi – apglabāt cilvēkus kaut kādos funny tematiskajos kreklos. Varētu arī mēs Nāvi sākt uztvert tā vienkāršāk un vieglāk, bet latviešiem cita jau nav, pie kā tripot – kapi, žēlabas un pieminekļi. Visu laiku vieglāk ''svinēt'' kaut kādus aizgājēju svētkus un sērot ar karodziņiem rokā, nekā priecāties par kaut ko foršu.
Katru reizi, kad kāds atbrauc ciemos uz Bausku, jautāju – un ko Tu esi pazaudējis šajā Dieva pamestajā nostūrī? Vietā, kur kokos sadzītas naglas un plastmasas zīmes – Dievs nedzīvo.
Ir tāda forša grāmata – kur skaisti aprakstīts, kas īsti reiz bijuši latvieši. Nē, tas nebija ģerbonis, karogs un himna, kura jau sākas ar Dieva vārdu, tie bija koki, putni un akmeņi.. Mūsdienās uz Tevi šķībi skatās, ja tu uzsmaidi kovārnim, bet pilnā balsī maurot - “Dievs svētī..” ir akceptējami. Nopietni? Ja padomā tīri loģiski – kuriem te īsti vieta būtu Ģintermuižā? Bet varam reizē arī priecāties, ka varam tripot pie visa tā nacionālistu sūda, jo tas nozīmē, ka esam paēduši un mums ir jumts virs galvas. Par tādām lietām nabagi nedomā – viņi domā par to, kur dabūt maizi, un viņiem pilnīgi pie dirsas, kāds karogs mastā.

30.04.2020.

mācos piedot
Frizieris un panikas lēkme pēc panikas lēkmes.

01.05.2020.

mācos piedot vēlreiz
Vēl joprojām galīgi nejūtos savā ādā. Negribu rakstīt, neko negribu.

02.05.2020.

mācos mīlēt
Viss atkal ir pa vecam, tikai vēl sliktāk nekā iepriekš.

03.05.2020.

mācos slēpties no pagātnes
Bezcerības sajūta.

Kartes leģenda



Rodomi rezultatai 1-66.
#VietaDataTipasVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
09.04.2020Mentioned in the textCity
2Rīga
(Rīga)
14.04.2020Mentioned in the textCity
3Bauskas novads
(Bauskas novads)
15.04.2020Mentioned in the textRegion
4Valle
(Valle, Valles pagasts, Bauskas novads)
15.04.2020Mentioned in the textVillage
5Bauska
(Bauska, Bauskas novads)
17.04.2020Mentioned in the textCity
6Bauska
(Bauska, Bauskas novads)
29.04.2020Mentioned in the textCity

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.