07.04.2020.
Februāra beigās vai marta sākumā ieteicu studentiem rakstīt šī laika dienasgrāmatu; vēl nebija pamudinājumu palikt mājās, studentu prātus nodarbināja kursadarbi, gaisā bija pāris čemuru pavasara noguruma un tikai mazliet neziņas. Manā datorā vēl dusēja daži ceļojumu plāni, iesāktie un iekavētie tulkojumi, gadiem nepabeigts dzejas krājums, jo tā dēvētās savas lietas jau aiz paraduma aizslīdēja darāmo darbu saraksta apakšpusē, pamazām pārtapdamas par augsni tēliem, kas piemeklē miegā. Būtu ļoti labi, ja es pati spētu turēties pie studentiem sniegtajiem ieteikumiem.
Dažas labākās šajā laikā redzētās filmas – tāpat kā tās, kuras vēl tikai gribu redzēt – pierakstīju, grāmatas arī, lai arī tās nez kāpēc ilgst daudz, daudz ilgāk par filmām. Aizvien lasu poliski Nagību Mahfūzu, ēģiptiešu Nobela prēmijas laureātu, ko iesāku kaut kad, kad vēl bija cerības uz legālu sniegu gadalaika ietvaros; protams, atkal skumstu, ka mums tā nav. Ēģiptieša, nevis sniega. Kilometru skaitītāja man telefonā arī nav – bet varbūt tomēr būtu derējis saskaitīt visus ārpus pilsētas izbrauktos kilometrus, visas pastaigas, lai iztēloties kilometrus tajās dienās vai naktīs, kad liekas, ka laiks savilcis cilpas ap potītēm? Vai ko atminēties, ja savilks pa īstam? Saprotu turklāt tos, kam gribas doties, doties un doties kaut kur ārpus savas vides. Pārgurusī vilkšanās apkārt gan kvartālam reiz beidzās ar atgriešanos mājās, jo nemīlīgā vienatne putekļainajās, vēja izmētātajās, agrāk pazīstamjās ielās viesa manī pārāk daudz baisa fona, neļāva atpūsties vai uzelpot, lai gan tāda vienatnes pastaiga bija gaidīta. Citā no šo nedēļu dienām, savukārt, izejam tikai mazliet pabraukāt ar riteņiem, un nonākam tādā foršā vietā kā Viļņas iela. Mēģinu atcerēties, kāda izskatās Rīgas iela Viļņā, nemeklējot Google kartēs.
Klabinu šīs rindas – rakstīt, pieļaujot domu, ka to kāds lasīs, ir tomēr kaitinoši. It kā citas iespējas nebūtu, vārdi klūp cits pār citu, metas lapā. Kāpēc? Rakstīt ar domu, ka nelasīs neviens, parasti beidzas ar: nerakstīt. Vai pieticīgiem skribelējumiem: etiķis, milti, raugs (?), kukurūza, burkāni, saldētas ogas… Mana vecvectēva „kabatas grāmatiņas”, ko man reiz ļāva pārlapot, arī bija itin strupas: 24 m apakļkoki… diametrs (nesalasāms).. uzliktas spāres Cielavu, Laugaļu mājām, labots jumts Ieviņās. Lauzts granīts kūts pamatiem. Pierakstīts pirms nepilna simta gadu, izmērāms. Daudz sīku lietu, neuzskaitītu. Vai sīki siena vezumi ir iespējami? Sīkas malkas grēdas? Mūrētas vai pielabotas krāsnis?
Kas ir mani pieraksti, tulkojumu driskas, draugu atsūtīti, pierakstīti opusi, pēkšņas atjautas gaismā pabeigti atdzejojumi? Sīkumi? Malka? Stūrakmeņi?
Šolaik, iemācoties iepirkties reizi nedēļā, atceros, ka arī tolaik, pirms simts gadiem, nekāda ikdienas skriešana uz bodi nenotika. Kaut ko šis viss sakārto, tā nu ir tiesa. Man ir viens bērns un vidēja izmēra ledusskapis. Par to, kā nedēļai iepirkties četru bērnu ģimenes vajadzībām, varētu pastāstīt mana draudzene Alīna, bet tajās minūtēs – drupačiņās, kā viņa teica, – kas paliek no dienas darbiem mājās un iekšpagalmā, viņai ir jāzīmē. Sarunājām vecumdienās Boloņā dzert kokteiļus (tas nekas, ka mēs nedzeram kokteiļus) un atskatīties uz šo visu. Boloņā, jo viņa ilustrēs bērnu grāmatas. Un es vēl ceru kādas īpaši lieliskas iztulkot, un tad – nenosakāmajā – „vēlāk” doties jaunu meklējumos.
Mans bērns sācis negulēt diendusas, tā vietā – nereti, pustumsā – lasīt. Literatūra cīnās ar literatūru. Nevaru vairs dienā dabūt tās pāris stundas darbam, bet iepriekš padarītajam lasītājs un motivācija ir tepat blakus istabā.
18.04.2020.
Gribēju rakstīt dienasgrāmatu nedēļu un iekļaut bērna dzimšanas dienu. Še tev nu bija. Nedēļa aizjoņoja nezinu, kur. Vienudien bijām kapos, aplējām tūjas un ilgi dzīvojāmies laukos pie upes, tāds miers. Satikām traktoru, kas brauca pretī pa ceļu. Un kaut kur aiz upes līkuma vīdēja viens makšķernieks (krastā). Gadu desmitiem pazīstamas vietas savāc un saliek iekšā izmētētos puzles gabalus kaut cik jēdzīgi. Vizbulītes zied daudz un ļoti bail tajās iekāpt. Tās vienmēr tādas te bijušas? Mana ikdiena nav pārmērīgi mainījusies, un tomēr – plaukšanas sākumā bez īpaša iemesla neesmu nonākusi bērnības upmalā un vietā, kur par distanci ir cita izpratne nekā ārpus tās.
Lieldienas aizlidoja vēja spārniem, pūta nežēlīgi. Kāds teiktu – pūta kā žēlastība. Iztīt mūs no ādas, noplēst mūs no sienām, klaviatūrām, galdiem, pannām, atlobīt no ātruma pārslēgiem, izcelt no palagiem.
Dzimšanas diena pielēkšoja ar daudzām vēlmēm un idejām, vēlmes īstenojām dubultā, idejas – kādu daļu. Diena pagāja sirsnīgi un samērā klusi. Vislabākā doma, kas man sākotnēji šķita samērā grūti izpildāma, bija – uzreiz pēc brokastīm nonākt mežā un pilskalnā patālu no Rīgas. Tur neviena cita nebija. Lakši auga tā, it kā gribētu izglābt valsti, ne vien pilskalna ļaudis (un protams, mēs tos neplūcām). Te baltie vizbuļi. Ķiršu kūku, ko puika tik sirsnīgi bija vēlējies, vecmāmiņa pār sava balkona margām nolaida, iesietu somā, ar tādu vieglumu, it kā viņa to būtu darījusi katru dzimšanas dienu. Svētku sajūta bija. Tomēr, kad viss šis beigsies, jāsarīko būs viņam liela balle, īstas viesības (to rītā gan puķes es nopirkšu pati). Vairākas (viesības)! Vienu ar bērnudārza draugiem un draugu bērniem, otru ar manām kolēģēm, draudzenēm tulkotājām. Ar tām viņš piedzimis vienā nedēļā. Nedēļu garu izpriecu sēriju, līdz aizkritušām ausīm un vēdergraizēm.
Protams, „kad viss šis beigsies” laikam ir biežāk domāto frāžu pirmajā trijniekā.
Citu mājās palikušo pieraksti kaut vai tepat, pandēmijas dienasgrāmata slejās, savukārt, sniedz tādu ieskatu ģimeņu un vientuļo vecāku ikdienā kā reti kura publikācija vai grāmata ierastā laika ritumā. Mazāk jaušams, kā iet citiem, kuri vienkārši turpina savu dzīvi, kopdzīvi, sadzīvi. Protams, daļai ļaužu piepeši ir skaidrs arī pašu pieredzē, kā tas ir – dzīvot mājās (nevis tur iegriezties). Kā tas ir – audzināt bērnus (nevis sastapt darbdienu vakaros un svētdien paņemt no omes). Jābrīnās, ka vairums nav sācis lēni un izkaisīti tulkot grāmatas – tik ļoti viņu dzīve līdzinās manējai!
Bērns sācis kā tālā retrospektīvā stāstīt, ko domājis, dārziņā diendusā ejot, kā ilgojies. Par ko strīdējies un kāvies. Laiks viņa valodā ir stipri attālinājies, attālinājuma formas ir pielavījušās pašas. Toreiz, kad vēl… Tad, kad es gāju bērnudārzā… Agrāk, kad…
Pamazām es, ko specifiskās nodarbes dēļ sensenis vaino zināmā sevis-pētniecībā, kura tomēr ir mīts, uzzinu (protams, ne jau kaut kā unikāli, bet gan tāpat kā citi līdzīgā situācijā), kā tas ir – nemitīgi skatīties spogulī, kustīgā un, iespējams, daudz skaistākā par sevi, un dabūt atbilžu vietā asprātīgas, pa daļai no paša izmestiem vārdiem veidotas frāzes. Taču arī jēdzīgās lietas tie, tuvākie mājinieki, īpaši bērni, atspoguļo, un tu, cilvēks, jūties labāk un labāks par to, kas būtu šī suverēnā, iecirtīgā vienība ar visu pasaules laiku. Ko darītu absolūtā vienatnē, ar šīm – vairumā gadījumu – tālumā tikko sadzirdamajām draugu balsīm, es pat nevaru iedomāties. Nevarēšana iedomāties, manuprāt, ir šī laika posts un atsvabinājums vienlaikus.
Es nevaru iedomāties, kā iet manai poļu-itāļu Annai Milānā; šī apsviedīgā, caurcaurēm sabiedriski aktīvā meitene dzīvo savā istabā kopš februāra beigām. Ar viena kvadrātmetra balkoniņu, kur viņa vakaros klausās pilsētu. Galvenokārt sirēnas. Ja tās pieklust, esot vēl baisāk. Annas mamma ir ārste Sicīlijā, pilnu drošības ekipējumu viņa saņēma pirms nedēļas, ziņo Anna. Es nevaru iedomāties (un negribu), kā mana mamma pēc garas maiņas, pavadītas viscaur maskā, stūrē auto uz vienīgo no diviem galapunktiem, kas viņai, darbā latviešu veco ļaužu aprūpes namā Kanādā, ir atļauts (darbs-mājas). Ceru, ka arī viņai būs iespēja saņemt testu. Šeit tas būtu tik vienkārši! Nopriecājos, ka Latvijas televīzija paspēja uztaisīt sižetu, vēstot par Kanādas latviešiem un vecļaužu namu, kamēr tur visi vēl bija veseli. Arī veselībā viņu dzīvi mēs lāga nevaram iedomāties. Patlaban vieglāk strādāt esot, ja nemēģina iedomāties, kas būs pēc dienas vai divām.
Nevaru iedomāties, kādas attiecības pēc tam ataugs ar cilvēkiem, ar ko reiz mēdzu satikties – vai tie, kas iegājuši sevī, iznāks aprunāties? Vai es nebūšu tik ļoti atradinājusies no citas sabiedrības, ka nemācēšu tajā iejusties atpakaļ? Es nevaru iedomāties, cik zeltainu šo mūsu laiku redz tie, kuru ikdiena rit valstīs, kur haoss, populisms, temperatūras mērīšana lieveikalos un pilsētu aptumšošana naktīs aizstāj jēgpilnas darbības cilvēku drošībai. Kur nav nevienas platformas kvalitatīvām, aizraujošām mācībām, un kur nav iespējas, ievērojot noteikumus, saprātīgi un bez milzu sāpēm organizēt savu ikdienu. Es negribu iedomāties. Tagad jāliek punkts, lai ir brīdis izdomāt, ko taisīt vakariņās, kad iztulkot pāris lappušu uz priekšu bērnu grāmatā, ko reiz ceru redzēt izdotu, un ko mēs ar puiku veidosim nākamajā mājas keramikas darbnīcā, nu jau rituālā ik nedēļu, pie kura pat es (kas reiz tik aizrautīgi bēga no keramikas nodaļas izglītībā!) esmu paspējusi pierast. Pieradums, savādā kārtā, vairs nenozīmē ko līdzīgu ķīseļa plēvei. Lietas, pie kurām esi paspējis pierast, gluži pretēji, mirdz, kustas domu priekšā, tās ir dzīvas un veido dzīves telpu, un tu tām tici kā bērns, kurš vēl nepazīst izraidīšanu no ierastā, tas ir – savveida paradīzes.
17.05.2020.
Šodien
dabūju pankūkas
Tautasdziesmu, pierakstītu uz lapas
ar milzīgākajiem burtiem pasaulē
(tad tur salien 3 rindas, skan labi)
dzeltenu flomīti
Krusu
Zaļo krāsu līdz sāpēja acis
mežā
Ceriņos laimītes
Vecās kurpes
salabotas
ērtas (ja tik vienkārši būtu atgūt senāko sevi)
Samērcēju tās
līdz ceļgaliem garā zālē
Salauzu Volvo, savas otrās mājas,
Savu brīvību, cerību, ticību, ka es varu
ne tikai līdz Belostokai
Evakuatora šoferis plēsa jokus visu ceļu
Es tikmēr
domāju, kāpēc salons
smaržo pēc bērnības košļenēm
Mašīnas reizēm plīst, viņš teica, tā notiek
tāpat kā lietus
reizēm līst.
Ieraksts tapis sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum