16.04.2020.
Jau trešo dienu esam iestrēguši šajā stāvlaukumā. Labi, ka aizvakar neizbraucām uz bāņa. Tagad ne katrā degvielas uzpildes stacijā ir atvērtas tualetes. Daudzas no tām darbojas tikai dienas laikā. Viss ir aplīmēts ar sanitārajām instrukcijām. Un bageti padod caur lodziņu pie kases.
Šurp mēs atvedām mēslojumu no Holandes, un sanāca aizķeršanās ar nākamo iekraušanu. Agrāk, kad komandējuma nauda bija atkarīga no nobraukuma, mēs būtu sākuši uztraukties. Bet jau martā vadība operatīvi sasauca padomi un veica optimizāciju. Un no pirmā aprīļa viss kļuva vienkāršāk – alga ir zemāka, bet tā ir, un bez kavēšanās.
Izvēles trūkums dažreiz ir īsākais ceļš uz dvēseles mieru.
Šeit ir arī duša, un nevis noliktavas angārā, bet atsevišķā mājā. Nevienam nav jālūdz atļauju to izmantot. Var iztikt bez tā – „donde esta la ducha por favor?”. Es jau zinu vārdu „duša” visās Eiropas valodās.
Namiņš tāds – pilnīgi spāņu stilā. Iekšā mazs lodziņš pie griestiem, un griesti no neapstrādātiem dēļiem ar sijām. Bet viss ir tīrs un ūdens sildītājs ir jauns. No ārpuses balts apmetums. Ja vēl pie ieejas piekarinātu kādu andalūziešu dzeltenzilo keramiku, tas uzreiz piesistu lauku šarmu! Hygge spāņu versijā…
Šodien ir saulains un vējains, iešu es izmazgāt kaut ko no drēbēm…
Bet vispirms izlasu ziņas. Pēc kādas igauņu tantes-šamaņa ieteikuma, – vienu reizi dienā. Statistika par pārbaudītajiem slimniekiem, hospitalizētajiem un mirušajiem manī izraisa lepnumu par Latviju, īpaši, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem.
Aiz loga caur rīta dūmaku parādās dzidri zila jūras josla. Līdz krastam ir kādi pieci kilometri. Tas būtu bijis mūsu ierastais nedēļas nogales maršruts. Bet tagad nevar zināt, cik dedzīgi policisti rīkojas šajā apgabalā, un kādu „tuvāko veikalu vai aptieku” mēs varam meklēt pludmalē. Turklāt mana spāņu valoda sodu jomā ir diezgan nabadzīga.
Itālijas pilsētā Albā mūs ar vīru divatā neielaida veikalā. Pat ne pa vienam. Apsargs draudēja izsaukt karabinierus. „Nevajag karabinierus, – es pati aiznesīšu līdz mašīnai tinto vīna paku un maisu ar jūsu brīnišķīgajiem makaroniem.”
Sēžam – pašizolējamies. Tāda ir tā Spānija, – ja vien skatiens neatduras pret kalnu grēdu – lauki, lauki, siltumnīcas, olīvu dārzi, apelsīni, citroni… Vientuļas, plukušas palmas… Cilvēciņi atstarojošās vestēs novāc ražu. Šeit, netālu no Lorkas, audzē salātus. Būtu mums iedevuši kravu ar salātiņiem… Tie vienmēr ir vieglāki par pilnu 24 tonnu kravu. Tā var samazināt degvielas patēriņu. Ak, jā! Tagad tam taču nav nozīmes…
Spānijā vēji bieži maina virzienu. No tā mākoņi savijas tik brīnimainās formās, kādas nekur citur neesmu redzējusi. Izskatās kā pūkaini lidojošie šķīvīši vai antīku skulptūru fragmenti. Un vakaros to visu izgaismo kalnu saule un sarkanā zeme vienkārši kļūst ugunīga. Tad es atceros, ka senebreju valodā Ādams (cilvēks) un adama (zeme) tiek tulkoti arī kā „sarkans, sarkana”… Jau tūkstošiem fotogrāfiju sešu gadu laikā. Būs ar ko nodarboties karantīnā. Tieši pāris nedēļas paies, lai sašķirotu un izdzēstu lieko. Uzņēmīgi un nežēīgi.
FB-frendi vai nu klusē, vai arī izplata jokus par koronavīrusu. Man tas nešķiet smieklīgi. Es nedomāju, ka šabloniski joki kaut kā uzlabo garastāvokli pašizolācijas apstākļos. Prātīgākie izliek diētisko desertu receptes. Daudzi ir vīlušies sevī kā intravertos. Droši vien paies laiks, līdz cilvēki sapratīs – kas patiesībā palīdzēja sevi glābt šajā situācijā un izmantot to savā labā. Vislabāk ir tiem, kas jau sen praktizē mērenu pašizolāciju. Un parasti mēs mīlam vientulību tikai tad, ja paši izvēlamies tai laiku.
Kādas skaidras debesis! Es gribētu tās nofotografēt un ievietot Facebook. Bet es to nedarīšu. Tiem, kas pats prot līdzsvarot savas domas, šīs manas debesis neko nemanīs. bet citiem var sabojāt garastāvokli. Te pie vainas ir stereotipi. Spānija ne vienmēr ir kā Costa del Sol, un tālbraucēju dzīve ne vienmēr ir romantika.
Visbeidzot, taisnīgums uzvarēja – tālbraucējus pielīdzināja diplomātiem. Robežas ir atvērtas. Bet tagad brīvdienās mēs neejam pastaigāties ne Parīzē, ne Amsterdamā. Mūsu Mercedes kabīnes izmērs ir divi reiz divarpus metri. Starp mums aptuveni pusotrs metrs. Un ledusskapis, un izbīdāma kaste konserviem un traukiem..
Tam visam ir savi plusi – vieglo mašīnu trūkuma dēļ nav korķu, īpaši to, kas mēdz būt Vācijā – no 10 līdz 15 kilometru garumā. Tualetes un dušas ir vistīrākās! Nīderlandē un Vācijā tās tagad vispār ir bezmaksas. Un Itālijā dezinfekcijas līdzekļi smaržo pēc ziediem! Itāļus neizmainīs nekāds vīruss. Viņu man ir visvairāk žēl. Vecīši Apenīnos nevis vienkārši nodzīvo līdz galam, bet dzīvo ar garšu.
Inga zvana: kad plānojat mājupceļu?
Neplānojam. Lai gan izbraucām pirmajā martā uz divām, trim nedēļām. Tā nu te sēžam, gaidām labākus laikus. Tikai neskumstiet bez mums, – es saku… Bet viņiem nav laika nogarlaikoties. Ja cilvēkam ir zeme pie mājas, tad viņam nekad nebūs garlaicīgi.
Labi, ka paņēmām līdzi daudz drēbju. Šodien vēl džinsus izmazgāšu. Izkāršu žāvēties uz šī žoga. Visu nakti lija lietus. Žogs ir tīrs… Kā man patīk gulēt uz savas apakšējās lāvas, kad pret salona jumtu dauzās lietus, un vējš šūpo mūsu namiņu uz riteņiem…
Dīvaini, sapņi kļuvuši aizraujoši, un – ar turpinājumiem.
Pa labi, aiz mana loga, milzīgi kaktusi. Virs cilvēka auguma. Kā visi šie kaktusi, hibiski un citi lielie savvaļas augi, kad tos iemitina pilsētas dzīvoklī, zina, ka tiem nevajadzētu augt vairāk par metru?
Tātad, iespējams, cilvēka dvēsele arī ir potenciāli bezgalīga. Bet ieslēdzot to uz ilgāku laiku slēgtā telpā, tā iznāks no turienes – klusa un bailīga. Bet tas tā ir, ja cilvēks nemāk saskatīt vairāk par to, ko redz viņa acis. Tālāk, nekā sienas, kas viņu ieskauj… Mums biežāk vajadzētu skatīties debesīs un domāt par vārdu „bezgalība”. Tājā ir brīvība…
Venera šajās naktīs ir tik spoža!
Ziņojums mesendžerī no Alises. Viņa raksta: „Vakar Purvciemā sniegs krita uz ziedošiem ķiršiem, un, ja tu redzētu, kā tas krita – nevis slīpi, nevis vienmērīgi un taisni, bet gan riņķojot, it kā lielas lodes iekšpusē un ap ķiršu koku galotnēm, tas radīja sajūtu, ka tā griežas Visums…” Tā viņa ieraudzīja Visumu savā karantīnas logā. Alise ir dzejniece. Vai viņai tāpēc ir vieglāk vai grūtāk? Kā kuru reizi.
Un es savā logā redzu tikai ceļu, ceļu, ceļu… Kopš reisa sākuma jau gandrīz 30 tūkstoši kilometru…
No dispečera pienāca ziņojums: četras iekraušanas Zviedrijai. Mēs beidzam 45 stundu pauzi un dodamies savākt citronus no Mursijas līdz Valensijai.
Tuvojas vakars. Labi, ja divas kravas paspēsim.
Braucam garām Santomerai, garām uzņēmumam, kur vairakkārt esam iekrāvuši ekoloģiskos citrusaugļus. Acīmredzot pārtraukums – uz ielas apmēram divdesmit, trīsdesmit cilvēku. Tie ir darbinieki no ceha, kur citrusaugļus šķiro un sakrauj kastēs. Nevienam nav maskas. Viņi sēž un stāv, kā parasti, nelielos bariņos. Daudzi smēķē. Pēc zvana viņi steigsies uz savām vietām – pie konveijera. Šīs firmas galvenokārt nodarbina spāņus no kaimiņu ciematiem.
Braucam gandrīz līdz pilsētas centram. Puķu dobēs privātmāju fasāžu priekšā jau zied rozes un visi tie spāņu krāsainie krūmi. Uz ielām ir diezgan daudz cilvēku. Bet ir skaidrs, ka viņiem ir darīšanas, viņi nav devušies pastaigā. Ja šie cilvēki nestaigās, tad visa Eiropa paliks bez citroniem, gurķiem un salātiem. Galvenais ir mazgāt visu: rokas, gurķus, apelsīnus… Vakar mēs redzējām, kā kāds vīrietis mazgā rokas vienreizējās lietošanas cimdos. Malacis. Pirms gada kaut kur lasīju, ka tika veikts kaut kāds pētījums, un rezultāti parādīja, ka no visiem eiropiešiem holandieši visretāk mazgā rokas. Es no viņiem ko tādu negaidīju!
Bet nekas, „korona” visus labos.
Garām pabrauca policija. Viņi valkā cimdus un maskas. Tas ir ļoti grūti – visu dienu gumijas cimdos un maskās. Saule jau sāk cepināt…
Atbraucām uz pirmo firmu. Prece vēl nav gatava. Droši vien nepaspēja atdzesēt. Tikmēr aizbrauksim ielādēt vēl sešas paletes. Tepat netālu – 10 kilometri.
Otrajā iekraušanas vietā viss ir stingri – birojā mūs neielaida. Sagaidīja uz ielas pilna ekipējumā. Nu, mēs arī atbilstoši ietērpāmies. Dodoties prom no mūsu bāzes Mārupē, mums iedeva respiratorus ar oranžu vāciņu uz deguna. Tādi grezni. Elpot ir diezgan grūti. Bet kā tad ārstiem?
Atgriezāmies pirmajā vietā. Iekrāvām vēl 14 paletes.
Uz trešo adresi – tuvāk Valensijai – mēs braucām gar jūras krastu. Gar Benidormu. Šeit nav kā tipiskajās piekrastes pilsētās – Garučās un Alkasarās. Šajā pilsētā ir daudz augstceltņu. Droši vien, ka labos laikapstākļos no augšējo stāvu logiem ir redzama Ibiza. Kādreiz, varbūt…
Atbraucām uz trešo iekraušanu. Viss ir slēgts. Tātad šodien mūsu maiņa nav 21 darba stunda, un diennakts – nav 30 stundu gara, bet šoreiz tāpat kā diplomātiem – 24 stundas, un mēs iesim gulēt laicīgi.
Ieraksts tapis sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum.
